Rīga latviešu daiļliteratūrā parādās ar dažādiem vārdiem – pilsēta pie Daugavas (Aīda Niedra), mazā paradīze (Arnolds Auziņš), cēlā dāma Baltijas vidū (Andris Kolbergs), nemierā dunošā pilsēta (Visvaldis Lāms), mana Roma un Meka (Kārlis Ķezbers), manas bērnības pilsēta (Vizma Belševica) un neskaitāmiem citiem. Rīga lielākoties skatīta kā valsts galvaspilsēta, arī studentu galvaspilsēta, piemēram, Māra Čaklā poēmā “Studiju gadi” vai Jāņa Klīdzēja stāstā “Zaļais studentiņš”. Tāpat tā ir Latvijas centrs, uz Rīgu brauc no visām Latvijas malām, piemēram, Ērika Ādamsona “Poēma par nīceniecēm”. Savukārt Mirdza Ķempe raksta par pajūgiem ceļā uz Rīgu un Andrejs Upītis par lauku krodznieka dēla piedzīvojumiem Rīgā “Lielpilsētas straumē”. Uz Rīgu brauc kā labot zobus, tā pārdot ābolus, kā rakstījis Ernests Birznieks Upītis stāstos “Braukšana uz Rīgu pie zobārsta” un “Ar āboliem uz Rīgu”.

Rīga – toreiz un tagad

Kā pirmais un izvērstākais Rīgas portretējums ir Augusta Deglava romāns “Rīga”. Tas ir ne tikai viens no monumentālākajiem darbiem par Rīgu latviešu daiļliteratūrā, bet arī viens no nozīmīgākajiem latviešu romāniem naturālisma stilistikā, kas kļuvis par aizraujošu laikmeta liecību, aprakstot 19. gadsimta otro pusi, kad Rīga no pasaules pilsētas kļuva arvien latviskāka. Starp senāk tapušajiem darbiem, kuru nosaukumā pavīd Rīga vai kāda no tās daļām, noteikti jāmin Rutku Tēva romāni – “Rīga dimd”, “Dumpīgā Rīga” un, par apkaimēm runājot, arī vēsturiskais romāns “Mūkusalas brāļi”. Tāpat jāizceļ Ernesta Dinsberga ziņģe par Rīgu.

Dinsberga “Rīga jeb ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi” pirmoreiz izdota 1865. gadā, un laika gaitā tā piedzīvojusi ne vienu vien atkārtotu izdevumu, jaunākais no tiem ir 2017. gadā izdots kā veltījums Dinsberga 200. jubilejas atcerei. Savukārt 2022. gadā, pateicoties Gundaram Āboliņam un Raimondam Paulam, ziņģe pārtapusi muzikālā dramatizējumā. Interesanti ir arī izdevumi, kas LNB izlasēs nav skatāmi nelielās eksemplaritātes vai trauslo izdevumu dēļ – 1861. gada Kārļa Janiševska “Kā kādam godīgam jaunekļam gājis, kas Rīgā vietu meklējis”, “Annele: stāstiņš iz Rīgas dzīves” (1900) un Kārļa Cilinska “Bagātā Marčus meita Anniņa grafa Modena nagos jeb Rīgas mantrači” (1913). Kāda patīkama sakritība raksta autorei – par Annām Rīgā raksta jau sen.

Milzu darbu ir paveikusi Rīgas Centrālā bibliotēka, kas, cita starpā, šogad pati svin 120. pastāvēšanas jubileju, un kas uz Rīgas 800. gadadienu 2000. gadā un vēlāk papildinātā versijā 2007. gadā izdeva bibliogrāfisko rādītāju par Rīgu daiļliteratūrā ar nosaukumu “Tavos pulksteņos zvanu, tavos akmeņos skanu”. Tajā iespējams atrast daiļdarbus, kas stāsta par Rīgu dažādos vēstures posmos, piemēram, kultūrvēsturiskais romāns “Rīgas Dievmātes klosteris” par 16. gadsimtu, 1905. gada notikumi Čaka dzejolī “Mītiņš Grīziņkalnā” vai Mirdzas Kļavas darbs “Māra Rīgā” par Čiekurkalna meiteņu jaunības piedzīvojumiem uz Otrā pasaules kara fona. Rādītājā izdalīti arī darbi par atsevišķām iestādēm un institūcijām, pilsētas daļām, parkiem, pieminekļiem. Turklāt rādītājs veidots ne tikai pēc izdevuma vai atsevišķu dzejoļu un stāstu nosaukumiem, kā tas ir LNB izlasē, bet arī satura. Lai nosauktu tikai vienu – Gunāra Jankovska romāns “Toreiz” vēsta par četru cilvēku likteņiem notikumos Rīgā Latvijas vēstures pagrieziena punktos.

Būtiski atzīmēt arī citus darbus, kuru nosaukumos nav Rīgas vai tās daļu vārda, bet kuri stāsta par sava vai senāka laika Rīgu. Starp uzskatāmākajiem piemēriem ir Anšlava Eglīša darbi “Homo Novus”, “Līgavu mednieki” un daudzi citi, arī Vizmas Belševicas “Bille”. Piemēram, par 1943.–1945. gada notikumiem rakstījis Visvaldis Lāms romānā “Kāvu blāzmā”. Ceļojumu atpakaļ laikā uz Rīgu 20. gadsimta pirmajā pusē īpaši labi paveic Jāņa Veseļa romāns “Dienas krusts”, kas rakstīts, sekojot slavenā īru rakstnieka Džeimsa Džoisa vienas dienas Odisejai Dublinā “Uliss”, tikai šeit tā ir viena diena Rīgā. Šajos romānos, arī šodien lasot, iepriekšējo laiku Rīga atdzīvojas lasītāja iztēlē un kļūst gandrīz taustāma.

Lai arī rakstā akcentēti daiļliteratūras darbi, vēsturiska un uzziņu literatūru par Rīgu ir ne mazāk aizraujoša. Sākot ar Johana Andreasa Ēzena 18. gadsimta zīmējumiem un beidzot ar 2024. un 2025. gadā izdotajām “Rīgas ielām” labajā un kreisajā krastā. Aizraujoši ir arī darbi par zudušo vai nekad neuzcelto Rīgu – arheologa Andra Caunes stāsts par senās Rīgas zudušajām celtnēm “Rīga zem Rīgas” vai Jāņa Lejnieka grāmatas “Rīga, kuras nav” (1998) un “Rīgas nākotnes vēsture” (2024) par nerealizētiem projektiem un to sarežģītajiem ceļiem pilsētplānošanā.

Tikpat svarīgi kā ieskatīties pagātnē, ir arī konstruēt potenciālu nākotni, lai zinātu, no kā vairīties vai uz ko tiekties. Latviešu daiļliteratūrā ir vairāki fantastikas žanra darbi, kuru darbojošās personas ir no Rīgas, piemēram, mākslinieka Artura Bērziņa romāns “Visuma vērpēji” – tā centrā ir rīdziniece Karlīna. Vai tādi, kuru darbība risinās Rīgā – Džeinas Šteinbergas romāns “Lasītāja”, Arno Jundzes romāns bērniem “Kristofers un Ēnu ordenis”, kas risinās Rīgā, Romā un Parīzē. Toma Kreicberga stāstu krājumā “Dubultnieki un citi stāsti” lasītājs piedzīvo alternatīvu pagātni Rīgā padomju gados.

Par Rīgu vēsturiskā griezumā pārsvarā var lasīt romānos, kamēr stāstos un novelēs lasītājs izbauda visdažādākos atgadījumus un iepazīstas ar spilgtiem personāžiem. Dzeja galvenokārt pievēršas personiskai autora vai literārā varoņa pieredzei. Retāk, bet tomēr, atrodamas arī lugas ar Rīgas vārdu nosaukumā. Tāda ir Mārtiņa Zīverta luga “Rīga dimd” un Eduarda Freimaņa “Uz Rīgu”. Arī Rainis, rakstot par Ziemeļu kara laiku Rīgā, 1928. gadā izdevis lugu ar nosaukumu “Rīgas ragana”.

Protams, sava daļa jāatvēl arī patiesiem stāstiem – atmiņām, autobiogrāfiskai prozai, dažādiem apkopojumiem. Tur satiekas gan “Meitene no Mežaparka”, gan “Mežciema puikas”. Anšlavs Eglītis romānā “Piecas dienas” rakstīja par to, kā Amerikas latvietis viesojās Rīgā, kas daļēji bija balstīti patiesos notikumos. Līdzīgi – autora iespaidi, apmeklējot Rīgu 1960. gados, lasāmi Pāvila Klāna dokumentālajā romānā “Riga retour”.

Rīga vienmēr ir bijusi multikulturāla, kā jau lielākā daļa pasaules galvaspilsētu. Rīga ceļ tiltus – ir gan kāda rakstu krājuma nosaukums, gan atspēriena punkts daudziem autoriem. Arī ārzemnieki un ieceļotāji rakstījuši par Rīgu savās atmiņās (Andres Küng, Walter Neumann) vai izmantojuši to kā darbības vietu aizraujošiem stāstiem, piemēram, Mariana Ekzāla (Marian Exall) vēsturiskajā romānā “Daughters of Riga”. Šķiet, populārākais no detektīviem, kas turklāt tulkots vairākās valodās, ir zviedru autora Henninga Mankella (Henning Mankell) romāns “Suņi Rīgā” (Hundarna i Riga).

Starp interesantām laikmeta liecībām latviešu autoru lokā ir arī Inetas Lipšas paveiktais darbā “Rīga bohēmas varā” par 1920.–1930. gadiem. Un rakstnieka un literatūrkritiķa Reiņa Ādmīdiņa darbā “Dzegužkalna spoguļi” var uzzināt par daudzu latviešu rakstnieku daiļdarbiem, kas pievērsušies Pārdaugavai.

Rīga – savējā un tuvā

Pēdējā laikā Rīga izceļas ne tikai kā simbols tūristu galamērķim, Latvijas galvaspilsētai un valsts centram, bet arī kā simbols mājām, kļūstot par Rīgu, kas ir tuva un tepat. To īpaši izceļ stāsti par Rīgas apkaimēm, un šādi stāsti kļūst arvien populārāki. To rāda gan interneta žurnāla “Satori” publikāciju cikls “Mazā Rīgas enciklopēdija”, gan teātra izrādes – jaunākā par Bolderāju Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī nupat nominēta Spēlmaņu nakts balvai, gan citi mēģinājumi pievērst uzmanību apkaimēm. Arī literatūrā rodams ne viens vien stāsts par Rīgas daļām – Aivara Neibarta dzejas krājums “Torņakalna kentaurs”, Luīzes Pastores “Maskačkas stāsts”, Daces Rukšānes stāstu krājums “Ķīpsalas putni” un citi.

Par galvaspilsētas ielām, atsevišķām pilsētas daļām atrodams lielākoties dzejoļos, piemēram, Ojāra Vācieša, Montas Kromas dzejā, nemaz nerunājot par Aleksandra Čaka Rīgu (speciāli tam tapis izdevums “Mana Rīga” Jāņa Rudzīša sakārtojumā). Te nosaucami arī atsevišķi dzejoļi – Dagnijas Dreikas-Matules dzejolis “Solitūde”, Klāva Elsberga “Pļavnieki”, Andreja Kurcija “Garlībs Merķelis Katlakalnā”, Egona Ozola “Pirmdienas rīts Šmerlī”, Egīla Zirņa “Ulbrokā”, Čaka “Āgenskalna priedes”. Par Čiekurkalnu dzejojusi Anna Rancāne un Meinhards Rudzītis. Par Bolderāju – Juris Boiko, par Grīziņkalnu – Jānis Peters, Ķengaragu – Pēteris Brūveris. Par Torņakalnu vairākkārt rakstījis Aivars Neibarts (dzejas krājumos “Vārdošana” un “Reizrēķins”). Savukārt, Ojārs Vācietis daudz rakstījis par Rīgu un, jo īpaši, Pārdaugavu, kas uzskatāmi redzams izdevumā “Dvēseles nospiedums” (sastādījusi Zinta Pencele).

Taču apkaimes rodamas arī stāstos, piemēram, Artura Ozoliņa “Purvciema zēns”, Gunāra Jankovska “Ļaudis pie jūras” par Daugavgrīvas un Bolderājas zvejnieku ciemiem. Domājot par Rīgas ielām daiļliteratūrā, šķiet, pirmā asociācija ir Jāņa Grīziņa romāns “Vārnu ielas republika”, taču arī Jānis Peters rakstījis par Vārnu ielu dzejolī “Vārnu ielas romance”. Pat Rūdolfs Blaumanis ceļojis pa Rīgas ielām savos daiļdarbos, piemēram, stāstā “Mopsis jeb Nelaime Tērbatas ielā”. Tikpat krāšņi parādās arī Rīgas tirgi, kas nereti ir būtiski apkaimes centri. Starp tādiem ir Jura Kunnoss dzejolis “Matīsa tirgus”, Ojāra Vācieša “Āgenskalna tirgus rīts”, Laimoņa Vāczemnieka “Čiekurkalna tirgū”.

Protams, šī ir tikai daļiņa no visa plašā daiļliteratūras klāsta, kas veltīta Rīgai, taču varbūt ar šo pietiek, lai iedvesmotu lasītājus ieskatīties savās mājas bibliotēkās un citas bibliotēkas savos krājumos un izpētīt, cik no tā ir par Rīgu. Svinēsim Rīgas jubileju, iedziļinoties stāstos par Rīgu vai kādu no tās daļām, laika posmiem vai personībām, un smelsimies iedvesmu literatūrā!

Saraksts ar daļu no rakstā pieminētajiem izdevumiem (PDF)

Informāciju sagatavoja:
Anna Paula Pujēna
Krājuma eksperte
Galvenās krātuves centra Obligātā eksemplāra arhīvs
Latvijas Nacionālā bibliotēka
anna.paula.pujena@lnb.lv