Grāmata izvirzīta Aleksandra Pelēča literārajai prēmijai (lasītāju simpātijas balsojums atvērts līdz 31. martam Talsu Galvenās bibliotēkas tīmekļvietnē www.talsubiblioteka.lv). Arī grāmatas dizaineres Ineses Hofmanes rūpīgais darbs ir pamanīts un novērtēts – grāmata iekļauta Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas organizētā grāmatu mākslas konkursa “Zelta ābele” finālistu vidū nominācijā “Zinātniskā literatūra”. Konkursa apbalvošanas ceremonija notiks 2026. gada 19. martā LNB restorānā “Klīversala”.

Vēl līdz 21. martam LNB telpā “Retumu pasaule” aplūkojama krājuma izlase “Krišjānis Valdemārs – latviešu bibliotēku tīkla pamatlicējs”. Izstādē apskatāmi LNB glabātie Valdemāra oriģināldokumenti, rokraksti, kā arī publikācijas, kurās koncentrētas viņa inovatīvās atziņas par grāmatu lasīšanu un bibliotēku tīkla veidošanu. Krājuma izlasē eksponēti arī darbi, kas atspoguļo šo atziņu ietekmi uz bibliotēku nozari, tostarp, Teodora Līventāla manuskripts “Krišjānis Valdemārs latvju bibliotēku celtniecībā”.

Neilgi pirms “Zelta ābeles” apbalvošanas ceremonijas Latvijas Bibliotēku portāls uz kafiju un sarunu “Klīversalā” aicināja Janu Dreimani, lai uzzinātu vairāk par Krišjāņa Valdemāra būtisko lomu Latvijas bibliotēku tīkla attīstībā un par Teodoru Līventālu – vienu no pirmajiem latviešu bibliotēku vēstures pētniekiem, kurš Valdemāru dēvēja par nozares celmlauzi. Jana ir autore un līdzautore vairākiem nozarē būtiskiem izdevumiem, tostarp “Latvijas Bibliotekāru biedrība simts gados” (2024, kopā ar Aigu Pīķi un Māru Jēkabsoni) un “Valsts bibliotēkas darbinieki, 1914–1944. Biogrāfiskā vārdnīca” (2021).

“It kā bites uz medu,” – tā Krišjānis Valdemārs raksturojis lasītāju interesi par Ēdoles bibliotēku, kas 1848. gadā tika atvērta Ēdoles baznīcas ģērbkambarī kā pirmā latviešu dibināta bibliotēka. Tās dibinātājs un arī darbinieks bija viņš pats, tādējādi kļūdams par vienu no pirmajiem latviešu bibliotekāriem.

Kā radās doma par šo grāmatu? Vai ideja to izdot pamatā bija saistīta ar Krišjāņa Valdemāra 200 gadu jubileju?

Jubileja bija tikai papildu stimuls, jo ideja par sabiedriskā darbinieka, bibliotēku nozares entuziasta Teodora Līventāla apcerējuma “Krišjānis Valdemārs latvju bibliotēku celtniecībā” publicēšanu bija briedusi jau sen. Bija lasīta Teodora Līventāla publikācija par latviešu bibliotēku vēsturi pirmajā “Bibliotēku padomes gada grāmatā”, iepazīts viņa apjomīgais manuskripts “Latviešu tautas bibliotēku vēstures attīstības gaita” Latvijas Universitātes bibliotēkas Misiņa bibliotēkā. To savulaik, atkārtotās padomju okupācijas sākumā, Misiņa bibliotēkas direktors Kārlis Egle plānoja izdot bibliotēkzinātnes studentu vajadzībām, bet iznīcinoša vērtējuma dēļ tas palika rokrakstā. Darbs “Krišjānis Valdemārs latvju bibliotēku celtniecībā”, ko pērn publicējām, ir šī manuskripta daļa. Līventāls to piedāvāja Latvijas PSR Valsts bibliotēkai (mūsdienās – Latvijas Nacionālā bibliotēka) izdot Krišjāņa Valdemāra dibinātās Ēdoles bibliotēkas simtajā gadskārtā 1948. gadā. Sākumā ierosinājums tika uztverts ļoti atzinīgi, taču galu galā arī šis darbs līdz lasītājiem nenonāca.

Ar šo avotizdevumu vēlējāmies atgādināt sabiedrībai, cik nozīmīga bijusi izcilā jaunlatvieša Krišjāņa Valdemāra loma latviešu bibliotēku attīstībā. Sabiedrība viņu pazīst kā nacionālās jūrniecības pamatlicēju, latviešu preses attīstītāju, Pēterburgas latviešu kustības rosinātāju, latviešu dainu vākšanas veicinātāju, bet viņa ieguldījums bibliotēku jomā ir mazāk zināms. Turklāt vēlējāmies pievērst uzmanību Teodora Līventāla personībai. Jo Līventāls bija Valdemāra sekotājs, viņam bija idejas par bibliotēku sistēmas veidošanu, pārvaldību un tās viņš centās īstenot. Apcerējumā par Krišjāni Valdemāru Līventāls veselu nodaļu veltīja arī ievērojamam bibliofilam Jānim Misiņam, kurš jaunlatvieša ideju ietekmē atvēra savu bibliotēku plašākai sabiedrībai.

Šī grāmata akcentē arī Valdemāra un Līventāla paustos nemainīgos nozares pamatprincipus: jēgpilnas lasīšanas un pašizaugsmes veicināšana, bibliotēku pieejamība ikvienam cilvēkam kā pilsētā, tā laukos; bibliotēku ierīkošana un darbība atbilstoši sabiedrības vajadzībām un ērtībai.

2028. gada aprīlī bibliotēkai Ēdolē, – kas atradās baznīcas ģērbkambarī, – apritēs 180 gadi. Kāpēc tieši Ēdoles bibliotēka ir tik svarīga?

Ēdoles bibliotēka bija pirmā bibliotēka, kas radās pēc pašu latviešu ierosmes. Līdz tam bibliotēkas latviešiem gan tika dibinātas, taču iniciatīva parasti nāca “no augšas” – visbiežāk no vācbaltiešu mācītājiem vai citiem vietējās elites pārstāvjiem. Savukārt Ēdoles bibliotēka bija citāda: tā bija pašu latviešu iecere un īstenojums. Šīs idejas virzītājs un galvenais iedvesmotājs bija Krišjānis Valdemārs.

Ēdoles bibliotēkas izveide 1848. gadā vērtējama sava laika politikas kontekstā. Iespējams, bibliotēkas ierīkošanai baznīcas ģērbkambarī bija vairāki praktiski apsvērumi – ne tikai bibliotēkas pieejamība, jo baznīcā draudze ik nedēļu pulcējās uz dievkalpojumiem un tādēļ šeit bija ērti saņemt, nodot grāmatas. Tas varēja būt arī zināms aizsardzības mehānisms pret bibliotēkas slēgšanu, jo tā bija mācītāja un līdz ar to baznīcas patrona – Ēdoles muižas īpašnieka – paspārnē.

1848. gads Eiropā bija nemieru un revolūciju laiks, “Tautu pavasaris” – sabiedrība daudzviet pieprasīja plašākas brīvības, un tas radīja bažas Krievijas imperatoram. Interesanta sakritība: 1848. gada 2. aprīlī uz pirmo sēdi sanākusi tā dēvētā Buturļina komiteja, kuras uzdevums bija sekot līdzi iespieddarbu (tātad jau vienreiz cenzētu izdevumu) tikumiskajai un politiskajai ievirzei; tā bija padota tieši imperatoram. Tātad – ieviesta atkārtotā cenzūra; gadu vēlāk lielākajās pilsētās, tostarp Rīgā, uz laiku bija slēgti it visi grāmatveikali, lai pārmeklētu, vai tajos nav cenzoru nepārskatītu iespieddarbu no ārzemēm; vēlāk veikaliem atļāva atsākt darbu, bet atbildīgās personas vēl ilgi bija spiestas palikt mājas arestā; bija liegti jebkādi sūtījumi. Lai arī Kurzemi šie dramatiskie cenzūras ierobežojumi tik smagi neskāra, uz šī fona jaunas bibliotēkas dibināšana bija drosmīgs solis. Buturļina komiteju likvidēja tikai 1855. gadā.

Vēl viens jautājums – vai Valdemāra ierosme par bibliotēkas dibināšanu nebija radusies “Tautu pavasara” iespaidā? Gan jau par to muižā runas cirkulēja un, iespējams, bija pieejama kāda informācija no ārzemju preses izdevumiem.

Vai, pētot Valdemāru, tev radās priekšstats par viņa personību? Kādas īpašības viņam piemita – drosme, humora izjūta, varbūt pat zināma trakulība?

Man šķiet, ka viņa izteiktākās īpašības bija drosme un neatlaidība. Jau viņa izglītības gaitas liecina par stipru raksturu. Pirmais Valdemāra mācīšanās posms ir īss un saraustīts – daži gadi vietējās zemākās pakāpes skolās. Nākamo posmu – mācības Liepājas augstākajā apriņķa skolā – Valdemārs varēja turpināt vien pieaugušā vecumā, pateicoties Baltijas ģenerālgubernatoram protekcijai, jo nebija naudas, lai par mācībām samaksātu. Taču mācību gadi nebija viegli. Iedomājieties, divdesmit trīs gadu vecais Valdemārs brīvskolnieka statusā starp pusaugu zēniem, turklāt, par spīti pašmācībai, ar nepietiekamām priekšzināšanām. Skolā pārsvarā mācījās turīgu ģimeņu atvases, kas varēja atļauties samaksāt skolas naudu, tātad arī sociāli viņš bija stipri atšķirīgā pozīcijā. Valdemārs bija viens no retajiem skolēniem, kas saņēma gatavības apliecību.

Pēc tam viņš vēlreiz lūdza ieteikuma vēstuli Baltijas ģenerālgubernatoram – šoreiz studijām Tērbatas universitātē, un tā atkal netika liegta. Gandrīz visu studiju laiku viņš saņēma nelielu stipendiju un atbrīvojumu no lekciju naudas. Iespējams, ka īpatnējo novirzienu – tā sauktās kamerālzinātnes (tautsaimniecības un valsts pārvaldes disciplīnu apvienojums) – viņš izvēlējies tādēļ, ka tas bija valsts atbalstīts, un deva iespēja ieņemt ierēdņa amatus Krievijas impērijas pārvaldē. Valdemārs ieguva pilnvērtīgu kandidāta grādu salīdzinoši īsā laikā, šajā ziņā atšķirdamies no daudziem citiem, kas studijas tā arī nepabeidza.

Vai var teikt, ka Valdemārs bija arī savā ziņā vizionārs – ka viņš domāja ne tikai par vienu bibliotēku, bet par bibliotēku tīklu?

Noteikti. Valdemārs uzsvēra, ka ikkatrā pagastā un pilsētā nepieciešama bibliotēka. Un šajā ziņā viņa domas sabalsojās ar Teodora Līventāla uzskatiem. Teodors Līventāls domāja, ka Latvijā nepieciešama hierarhiska bibliotēku sistēma ar vienu centrālo bibliotēku katrā novadā un tai padotām filiālēm attālākās vietā. Var teikt, ka Līventāls bija uztvēris Valdemāra ideju par bibliotēku tīklu un izstrādāja to tālāk.

Interesanti bija lasīt, ka publikāciju “Vārdi par grāmatām” ar aicinājumu veidot bibliotēku tīklu Kurzemē Valdemāru daļēji pamudināja holēras epidēmijas laiks 1848. gadā, kad zēla un plauka māņticība un viņš sajuta nepieciešamību izplatīt mūsdienīgas grāmatas. Man uzreiz radās paralēle ar pavisam citu laiku – ar Covid-19 pandēmiju, kad arī sāka izplatīties ļoti daudz dezinformācijas. Vai var teikt, ka tieši šis epidēmiju konteksts viņu vēl vairāk mudināja domāt par bibliotēkām kā veidu, kā sabiedrībā izplatīt uzticamu informāciju?

Krīze ir sabiedrības pasaules izpratnes, zināšanu līmeņa, un savstarpējo attiecību katalizators. Holēras epidēmija parādīja tā laika latviešu tumsonību un māņticību, kas vedināja gados jauno Krišjāni Valdemāru rakstīt par tautas attīstības nepieciešamību, izmantojot vispieejamākos gudrības avotus – grāmatas un presi. To papildina viena vēlāka laika atziņa: tā kā latvieši ir skaitliski maza tauta, ikkatram tās garīgi apdāvinātam loceklim jāsniedz iespēja izglītoties. Un tālab latviešiem vajadzīgas gan skolas, gan bibliotēkas, gan prese. Bibliotēkas viņš uzskatīja par vienu no prioritātēm, kas būtu jāattīsta, lai nebūtu šķēršļu zināšanu ieguvei.

Lasot Līventāla tekstu “Krišjānis Valdemārs – J. Misiņa bibliotēkas ierosinātājs un atbalstītājs”, man tas bija atklājums, cik Valdemāram bija liela loma Misiņa bibliotēkas tapšanā. Jāni Misiņu iedvesmoja Valdemāra aicinājums par bibliotēku ierīkošanu un vēlāk abi vairākkārt apmainījās vēstulēm. Kā jūs raksturotu šo savstarpējo ietekmi?

Jā, tas ir interesants stāsts. Dedzīgais latviešu grāmatu krājējs Jānis Misiņš nolēma atvērt savu bibliotēku sabiedrībai 1880. gadā laikrakstā “Balss” publicēta Krišjāņa Valdemāra raksta “Grāmatu krātuves kā tautas gara modinātājas” ietekmē. Bet mazais grāmatu krājums ātri nolietojies, tādēļ Misiņš lūdzis padomu Krišjānim Valdemāram, kā bibliotēku glābt un uzturēt. Valdemārs ieteica izsludināt informāciju par bibliotēku latviešu presē, lai saņemtu grāmatu ziedojumus. Tomēr Misiņš šim padomam nav sekojis. Iespējams, rakstīdams Valdemāram, viņš drīzāk cerēja uz kādu prāvāku, vērtīgāku ziedojumu. Un to viņš saņēma, tiesa, ne visu, kas tika lūgts, piemēram, Valdemāram nebija iespēju nosūtīt “Pēterburgas Avīžu” komplektu, jo pašam tāda nebija.

Man tas likās pat ļoti cilvēcīgi un nedaudz uzjautrinoši – viņš tiešām tā kā čīkstēja par grāmatu nolietošanos.

Nav viegli kolekcionāram noraudzīties, kā viņa rūpīgi veidoto krājumu nolieto lasītāji, starp kuriem, iespējams, bija nevīžas. Valdemārs tomēr mudināja bibliotēkas darbību nepārtraukt, līdzekļus gūstot no ziedojumiem vai izlozēm. Šis uzmundrinājums tika ņemts vērā, jo Jānis Misiņš cītīgi turpināja iesākto, izveidodams jo stipru un bagātīgu pamatu vienai no lielākajām un nozīmīgākajām Latvijas bibliotēkām – Latvijas Universitātes bibliotēkas Misiņa bibliotēkai.

Valdemāra teksti, piemēram, par grāmatām kā tautas gara modinātājām, būtībā ir arī lasīšanas veicināšanas teksti. Mūsdienās bibliotēkas pie tā atkal ļoti daudz strādā – tiek domāts par dažādām lasīšanas veicināšanas iniciatīvām un kampaņām. Ko mēs šodien varam paņemt no Valdemāra šajā ziņā? Vai ir kas tāds, kas joprojām ir aktuāls?

Valdemārs raudzījās uz lasīšanu kā uz pastāvīgu iespēju iegūt zināšanas, ja tās nebija iespējams saņemt skolas solā. Arī mūsdienās skola sniedz vien pamatzināšanas, nereti “ielej ar karotīti” vienu viedokli. Savukārt bibliotēka ļauj cilvēkam izvēlēties pašam to, kas viņu interesē, rosina uz dziļāku pētniecību. Tā katrs pats var noteikt savas izaugsmes virzienu. Ja cilvēks spēj jēgpilni lasīt – un to Valdemārs uzskatīja par svarīgu, tas ir viņa garīgās brīvības pamats.

Lasot ir lielāka iespēja saglabāt pastāvīgu distanci no apgūstamās vielas vai arī pievērsties tikai atsevišķām vietām tekstā, pārlasīt un padziļināti, dažādos rakursos analizēt. Multimediji gan piedāvā arvien lielākas informācijas atlases un selektīvas izmantošanas iespējas, taču distancēšanās ir grūtāka, jo apguvē iesaistīta gan redze, gan dzirde.

Okupāciju gados bija iespējams saglabāt zināmu domāšanas neatkarību, pateicoties jēgpilnai lasīšanai. Noteicošā ir spēja izlasīto saprast un analizēt. Arī Valdemārs savos tekstos nošķīra vienkāršu lasīšanu no saprotošas lasīšanas. Grāmatas “300 stāsti, smieklu stāstiņi etc. etc. un mīklas” ievadā viņš uzsvēra, ka lielākajai daļai latviešu lasīšana un prāta cilāšana (domāšana) bijušas “šķirtas lietas”. Svarīgi ir ne tikai lasīt, bet lasīt ar izpratni – analizēt, domāt līdzi. Un šī prasme, manuprāt, ir tas, ko no Valdemāra varam paņemt arī šodien.

Grāmatā arī jūtams, ka Valdemāram svarīga bija mūžizglītības ideja – šī nepārtrauktā pašizglītošanās. Vai var teikt, ka tas viņam bija viens no pamatprincipiem?

Tā viņš bija pieradis jau no bērnības – izglītoties, lasot. Savā autobiogrāfijā viņš vairākkārt raksta par lasīšanu: vispirms par to, kā piecu gadu vecumā iemācījies lasīt, uzmācies citiem ar priekšā lasīšanu, kā, dzīvojot Sasmakā (mūsdienās – Valdemārpils), papildinājis zināšanas no vecām vācu grāmatām, iegādātām no vietējiem ebrejiem. Domājams, ka visa viņa ģimene bija lieli lasītāji. Vai gan citādi brālis Johans Heinrihs Valdemārs būtu varējis nodoties Kurzemes vēstures pētniecībai un darboties arhīvistikā? Latvijas Nacionālajā arhīvā rodams iespaidīgs viņa sastādītu norakstu un izrakstu kopums, viņa veidota vēstures dokumentu kolekcija. Nedēļrakstā Das Inland Johans Heinrihs Valdemārs publicējis desmitiem ziņojumu gan par vēsturi, gan sava laika aktualitātēm.

Bibliotēkas arī šodien lielā mērā ir pašattīstības avots, tomēr, šķiet, līdz galam nenovērtēts. Jādomā, kā šo bagātību sabiedrībai padarīt redzamāku, jo bieži šķiet, ka starp sabiedrību un bibliotēku ir tāda kā siena – tie ir vēsturiski iesakņojušies stereotipi par vispārpieejamo bibliotēku atpalicību no laikmeta gara, jo tās gadu desmitiem ilgi bija stingru un lielākoties varai iztapīgu cenzoru pakļautībā. Īsta bibliotēku renesanse sākās tikai neatkarīgajā Latvijas Republikā. Tad sabiedrība labprāt apmeklēja bibliotēkas. Sākumā tādēļ, ka Pirmā pasaules kara gados daudzas māju un arīdzan sabiedriskās bibliotēkas bija iznīkušas vai gājušas bojā un valdīja īsts grāmatu trūkums, vēlāk jaunatne (lielākā un aktīvākā lasītāju grupa), tiecoties pēc labākas (ģimnāzijas vai augstskolas) izglītības, meklēja plašu, daudzveidīgu literatūras klāstu, ko varēja atrast kā publiskajās, tā zinātniskajās bibliotēkas.

Padomju okupācija atkal iedragāja sabiedrības uzticību bibliotēkām, jo tās atkal nonāca daudzpakāpju cenzūras varā, tām nācās propagandēt marksisma–ļeņinisma klasiķu darbus un melīgos PSRS vadītāju sacerējumus. Tādēļ sabiedrība labprātāk kāroto lasāmvielu meklēja grāmatnīcās, radu, draugu, paziņu lokā un atradinājās no publisko bibliotēku izmantošanas. Šī tendence bija vērojama arī Igaunijā, par to rakstījusi igauņu grāmatzinātniece Pireta Lotmana.

Vai var teikt, ka par Krišjāni Valdemāru joprojām vēl daudz ko nezinām?

Pastāv neskaidrības jau par šķietami vienkāršām lietām – piemēram, viņa dzimšanas datumu. Autobiogrāfijā ir viens datums, bet oficiālajos dokumentos – cits. Arī par viņa jaunības periodu ir saglabājies salīdzinoši maz dokumentu, tostarp vēstuļu, tāpēc pētniekiem šis dzīves posms rekonstruējams no daudziem nelieliem fragmentiem.

Krišjāņa Valdemāra dokumentārais mantojums izkaisīts dažādās vietās: gan Latvijā – Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Latvijas Universitātes bibliotēkas Misiņa bibliotēkā, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā un citviet, gan ārpus Latvijas, piemēram, Igaunijas Nacionālajā arhīvā. Par Krievijas arhīviem nemaz nerunājot – tur vēl varētu būt daudz materiālu, diemžēl patlaban tie nav pieejami. Valdemāra biogrāfijā joprojām ir daudz posmu, darbības lauku, par kuriem varam spriest vai nu no viņa pieticīgās autobiogrāfijas vai līdzgaitnieku atmiņām, ne Valdemāra oriģināldokumentiem, un tas pētniekiem atstāj plašu lauku turpmākam darbam.

Ko jums pašai kā nozares pētniecei nozīmē Krišjānis Valdemārs?

Latviešu bibliotekārās domas pamatlicējs Krišjānis Valdemārs, viņa ideju entuziastiskie turpinātāji un realizētāji – Teodors Līventāls, Jānis Misiņš līdz ar citiem līdzgaitniekiem – ir mūsu nozares stiprais balsts.

Dažkārt, šauboties par pētniecības praktisko lietderību, atceros Teodora Līventāla sarežģīto dzīves gājumu. Viņa gara možums bija apbrīnas vērts. Pēc valsts apvērsuma 1934. gada maijā, atcelts no visiem amatiem un atstādināts no intensīva sabiedriskā darba, nenogrima grūtsirdībā, bet drīz nodibināja grāmatniecības uzņēmumu, tulkoja un izdeva dažādus interesantus darbus. Pēc tam sekoja padomju okupācija un vācu okupācija, kad arī šī uzņēmējdarbība tika liegta. Tad, visticamāk, arī tapis apjomīgais darbs par latviešu bibliotēku attīstību. Var piekrist kritiķiem, ka viņa apcerējumi nav akadēmiski, jo ietver galvenokārt preses publikāciju analīzi, taču tolaik vēl nebija veikts arī šis minimums. Teodors Līventāls, nebūdams algots bibliotekārs, bija viens no latviešu bibliotēku vēstures celmlaužiem.

Lasot mani pārsteidza, ka Līventālam bija diezgan kritisks viedoklis par Valdemāra ideju par mājas bibliotēkām*. Kā jūs to vērtējat?

Par vienu no svarīgākajiem uzdevumiem Līventāls uzskatīja valsts, un pašvaldību finansēta bibliotēku tīkla izveidi, tādēļ Valdemāra popularizētā balstīšanās uz neparedzamiem ziedojumiem viņam nebija pa prātam. Tāpat viņam bija iebildumi pret Valdemāra aicinājumu padarīt plašāku mājas bibliotēku izmantošanu. Taču Līventāls, šķiet, bija piemirsis laikmeta kontekstu – kopš 1890. vada bezmaksas tautas bibliotēkās atļauto grāmatu klāsts kļuva pavisam šaurs, rusifikācijas politikas iespaidots, tādēļ glābiņš varēja būt meklējams mājas bibliotēkās.

Līdzīga situācija bija vēlāk, padomju okupācijas laikā, kad publiskajām bibliotēkām bija pieejams diezgan šaurs un vienveidīgs komplektējamās literatūras klāsts, jo maz bija izdoto grāmatu nosaukumu. Tādēļ par īsto pasaules izzināšanas vietu, brīvības telpu varēja kļūt vairākās paaudzēs veidota mājas bibliotēkas, kur bija uzkrāta bagātāka un interesēm atbilstošāka literatūra.

Padomju laikā latvieši varēja lepoties ar lielām mājas bibliotēkām. Atšķirībā no padomju Krievijas, kur par mājas bibliotēku tika uzskatīts jebkāda lieluma grāmatkrājums, Latvijas sociologi varēja atļauties noteikt robežu – sākot no 200 grāmatām. Tas liecina par stipru mājas bibliotēku kultūru.

Var saprast arī Līventālu – viņš domāja soli tālāk un vēlējās redzēt pēc noteiktiem principiem strukturētu un modernu publisko bibliotēku sistēmu.

Grāmatā “300 stāsti…” Valdemārs rakstīja, ka bibliotekāram jābūt laipnam, ne lepnam. Man šķiet, tas ir gandrīz kā sauklis arī mūsdienām.

Jā, man pašai šis Valdemāra atzinums šķiet ļoti svarīgs – ka bibliotekāram jābūt laipnam, ne lepnam, tādam, pie kura cilvēks var pienākt un aprunāties.

Tas ir ļoti aktuāli, jo bibliotēka kļūst par vietu, kas ne tikai sniedz informāciju, bet palīdz uzveikt vientulību. Tādēļ mazās bibliotēkas ir tik svarīgas – cilvēki tur nāk ne tikai pēc grāmatām, bet socializēties. Es pat teiktu, ka bibliotēku sociālā funkcija kļūst arvien nozīmīgāka. Vietās, kur kultūras dzīve ir apsīkusi vai skolas ir slēgtas, bieži vien paliek tikai baznīca un bibliotēka, varbūt vēl ‒ kultūras nams. Baznīca gan prasa noteiktu pārliecību, kultūras nama pasākumi ‒ zināmus līdzekļus, bet bibliotēkā var ienākt jebkurš un nauda netiek prasīta.

Kāpēc Valdemārs to savulaik tik ļoti uzsvēris, varam tikai minēt. Grāmatas ievadu viņš rakstījis ap 1850. gadu, kad pats mācījās augstākajā apriņķa skolā. Varbūt viņam bija kāda konkrēta pieredze ar bibliotēku, kas lika uzsvērt, ka bibliotekāram jābūt pieejamam un laipnam?

Pēc dažām atmiņām – piemēram, Dāvida Grīntāla rakstītā – Valdemārs pats bijis laipns, atsaucīgs cilvēks, kurš labprāt dalījies ar savām zināšanām (par to liecina arī sarakste ar Misiņu). Tātad viņš pats iemiesoja to īpašību, ko uzskatīja par svarīgu.

Un patiesi, laipnība jau neko nemaksā. Tā ir īpašība, kas atver durvis un palīdz cilvēkiem justies gaidītiem.

Vai ir vēl kas tāds, ko gribētu piebilst noslēgumā?

Veidojot grāmatu, mēs mēģinājām arī vizuāli parādīt Valdemāra idejas. Tāpēc sākumā ir attēls ar Latvijas Republikas pirmo ledlauzi “Krišjānis Valdemārs”, bet grāmatas beigās – Artūra Bruno Štrausa veidotais piemineklis Krišjānim Valdemāram Ēdolē ar uzrakstu atvērtā grāmatā “Zināšanas ir vērtība, ko cilvēkam neviens nevar atņemt.” Tas veido tādu simbolisku loku: sākumā ir ceļa laušana, bet beigās – atmiņa un idejas, kas paliek.

Vēlējāmies uzsvērt Valdemāra atziņu mūsdienīgumu. Būdams ekonomists, viņš saskatīja lasīšanas un izglītības praktisko labumu – tā palīdz attīstīt prasmes, iegūt labāk atalgotu darbu, uzlabot savu dzīves līmeni. Viņam zināšanu ieguve nav pašmērķīga, bet instruments, ar kura palīdzību cilvēks var uzlabot ne tikai savu dzīvi, bet sabiedrību kopumā. Savukārt bibliotēka ir vieta, kur smelties zināšanas, tādēļ tās uzturēšana un attīstība ir ieguldījums visas kopienas labklājībā.

Paldies!

* Jana Dreimane grāmatas tekstā “Krišjānis Valdemārs un bibliotēkas” raksta: “Valdemāra pēdējais raksts “Māju, tas ir famīlijas grāmatu krātuves”, kas publicēts 1890. gadā zinības un rakstniecības mēnešrakstā “Austrums” un propogandēja mājas bibliotēku plašāku izmantošanu, ļaujot no tās ņemt lasāmvielu arī citiem saimes ļaudīm, izplenījās lielāko Līventāla kritiku. “Tiešām nesaprotams,” uzsvēra Līventāls, “ka Kr. Valdemārs varēja sava mūža vakarā sniegt šādu nereālu padomu. Jo nevienā zemē un valstī personīgas bibliotēkas nav sevi parādījušas par tādām, kas varētu atvietot publiskās bibliotēkas, vienalga, kādi šķēršļi un kavēkļi netikut likti šīm pēdējām viņu attīstības ceļā.””

Aicinām lasīt:
LNB atklāj Krišjāņa Valdemāra darbībai bibliotēku nozarē veltītu izdevumu un krājuma izlasi
Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Jana Dreimane

Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Bibliotēku portāla redaktore
LNB Bibliotēku attīstības centrs
anna.iltnere@lnb.lv