Manā redzeslokā Gžegožs Kloda pirmoreiz nonāca gada sākumā rakstā par Siguldas kolēģu mobilitāti Polijā un ciemošanos Bioteka bibliotēkā Ļubļinā, un otrreiz šoruden, lasot britu laikraksta The Guardian rakstu par 2025. gada septembrī Varšavas metro stacijā atklāto Metroteka – vietu, kur iespējams ne vien paņemt grāmatas, bet arī vērot, kā pazemē izaug smaržīgs baziliks.

Metroteka bibliotēkā aptuveni 16 000 grāmatu ir pieejamas 150 kvadrātmetru plašajā telpā, un tās var aizņemties, izmantojot “ekspresizsniegšanas” pašapkalpošanās iekārtu ar bezkontakta čipiem. Lasītāji grāmatas var nodot atpakaļ uz vietas vai arī virszemē izvietotā grāmatu pakomātā, kas pieejams visu diennakti. Metroteka ir Targuvekas Publiskās bibliotēkas, Varšavas metro un pašvaldības sadarbības projekts. Par spilgtu Metroteka atpazīstamības zīmi kļuvusi vertikālā hidroponikas dārza siena, ļaujot pazemē bez dabiskas saules gaismas un augsnes audzēt svaigus garšaugus, piemēram, baziliku un oregano, kā arī ziedus, tostarp kreses un atraitnītes.

Bibliotēkas inovatīvais modelis ir vērsts uz to, lai veicinātu lasīšanu Polijā. Polijas Nacionālās bibliotēkas ikgadējā aptauja liecina, ka 2024. gadā tikai 41 % respondentu bija izlasījuši vismaz vienu grāmatu – tas ir kritums salīdzinājumā ar rādītājiem 20. gadsimta 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā, kad lasītāju īpatsvars sasniedza vairāk nekā 50 %. Mūsdienās cilvēki arvien biežāk izvēlas televīziju, straumēšanas pakalpojumus un viedtālruņus kā izklaides avotu. Šie rādītāji ir augstāki nekā Dienvideiropas valstīs, taču zemāki nekā Ziemeļvalstīs vai pat kaimiņvalstī Čehijā, The Guardian norāda Polijas Nacionālās bibliotēkas direktors Tomašs Makovskis. Viņš skaidro, ka tam ir gan vēsturiski iemesli – Otrā pasaules kara laikā Polija zaudēja aptuveni 70 % bibliotēku, gan arī kultūras faktori: lasīšana netiek uztverta kā pieauguša cilvēka nodarbe, bet drīzāk saistās ar skolu, skolotājiem, bibliotekāriem un visbiežāk – mātēm, kas lasa bērniem priekšā.

Izzinot GK-Atelier īstenotos projektus, man pavērās teju vai bibliotēku brīnumzeme: virkne gudru, pārdomātu un vizuāli saistošu projektu, kas īstenoti Polijā. To vidū ir New Horizon bibliotēka Polijas pilsētā Krasņikā, kas iekļuva IFLA labākās bibliotēkas 2024. gada balvas garajā sarakstā, kā arī ieguva prestižo German Design Award 2024 godalgu, un zaļā bibliotēka Bioteka Ļubļinā, kas iekļuva IFLA balvas 2021. gada garajā sarakstā. GK-Atelier projekti saņēmuši arī virkni citu gan vietēja, gan starptautiska mēroga atzinību.

Vēloties uzzināt vairāk par to, kāpēc tieši bibliotēkas, kā arhitekts saredz šo institūciju un to funkciju attīstību nākotnē, kāda ir bibliotēku situācija Polijā un citus jautājumus, rudenī sazinājos ar Klodu. Vairāku mēnešu garumā tapa saruna, kas iedvesmoja ne tikai ar savu saturu, bet arī ar apzinīgo un atbildīgo veidu, kā arhitekts komunicē, strādā un plāno nākotni.

Sarunā arī uzzināju, ka GK-Atelier ir uzsācis savu pirmo projektu citā kontinentā – skolu bibliotēku Kualalumpurā, Malaizijā. Sakrustoju pirkstus, cerot, ka kādu dienu viņš viesosies arī Latvijā, lai dalītos savā pieredzē un vīzijā ar latviešu kolēģiem. Tikmēr Latvijas Bibliotēku portāla redakcija ar prieku piedāvā lasītājiem interviju ar Polijas bibliotēku arhitektūras “brīnumbērnu” Gžegožu Klodu.

Gžegožs Kloda. Foto: Aleksander Bylicki

Kas jūs pamudināja tik cieši un ilgstoši strādāt tieši ar bibliotēkām, un kas jūs visvairāk aizrauj šo telpu veidošanā?

Manuprāt, tas bija pakāpenisks apzināšanās process – atklāsme par to, cik būtiski bibliotēkas ir mainījušās un cik nepārtraukti tās turpina transformēties. Pirmkārt, mani kaitināja sabiedrībā iesakņojušies stereotipi par bibliotēkām. Otrkārt, arvien spēcīgāka kļuva vēlme šos priekšstatus apzināti lauzt.

Īpašu prieku man sagādā lasītāju reakcijas, kad viņi pirmo reizi ienāk mūsu projektētajās bibliotēkās un izbrīnā saka: “Vai tiešām kas tāds iespējams Polijā?!” Tas ir milzīgs gandarījuma avots.

Taču visvairāk mani tomēr fascinē nezināmais. Kurš gan šodien var ar pilnīgu pārliecību pateikt, kā bibliotēkas izskatīsies pēc desmit gadiem? Iespēja būt klātesošam šo pārmaiņu procesā un savā ziņā arī līdzradīt nākotnes bibliotēku ir patiesi unikāla un dziļi iedvesmojoša.

Kuru bibliotēku jūs atceraties kā pirmo savā dzīvē, un kādu iespaidu tā uz jums atstāja?

Pirmā bibliotēka, ko atceros, bija manā dzimtajā pilsētā. Tas bija 20. gadsimta 90. gadu sākums. Pēc skolas mēs ar draugiem devāmies uz turieni, lai lasītu komiksus un šķirstītu albumus par dinozauriem. Visbiežāk sēdējām uz grīdas starp grāmatplauktiem, pilnībā iegrimuši papīra lappušu pasaulē, kamēr citi apmeklētāji mums vienkārši kāpa pāri, it kā mūs nemaz nepamanītu. Bibliotēka bija neliela, nedaudz šaura, pilna ar kaktiņiem un nišām – tāda tā man palikusi atmiņā.

Iespaids toreiz bija – un joprojām ir – ļoti pozitīvs. Tā bija mierīga, droša vieta, kurā gribējās atgriezties. Atceros arī, ka par titulu “labākais lasītājs” mēs saņēmām putuplasta lidmašīnas. Šodien vairs neatceros, kādi bija vērtēšanas kritēriji, taču toreiz tā šķita patiesi īpaša balva.

Visas šīs atmiņas man saistās ar lielu sirsnību un nostalģiju. Interesanti, ka ēkā, kurā savulaik atradās šī bibliotēka, tagad ir policijas iecirknis. Nezinu, kāda izskatās mana dzimtās pilsētas bibliotēka šodien, jo tur vairs nedzīvoju, taču tā, kas pieder manai jaunībai, noteikti uz visiem laikiem paliks manā iztēlē.

Vai jūs pats esat aktīvs lasītājs? Kā atrodat laiku lasīšanai, un kāda nozīme grāmatām ir jūsu dzīvē?

Jā, noteikti – grāmatas ir būtiska manas dzīves daļa, lai gan paradoksālā kārtā es tās biežāk pērku nekā aizņemos bibliotēkā. Visbiežāk tie ir izdevumi par arhitektūru, bibliotēkām un bibliotekāro darbu, kā arī biogrāfijas par cilvēkiem, kuri mani iedvesmo. Es grāmatas iegādājos, jo man patīk atzīmēt lappuses, pasvītrot svarīgus fragmentus un veikt piezīmes lappušu malās. Daži teiktu, ka šādā veidā es grāmatas “bojāju”, un daļēji viņiem būtu taisnība, taču, gatavojot lekcijas, seminārus vai prezentācijas, es ļoti bieži atgriežos pie šiem fragmentiem, meklējot iedvesmu vai citātus. Tā vienkārši ir ērta un efektīva darba metode.

Es daudz ceļoju ar vilcienu, un tieši tur visbiežāk arī lasu. Tā ir īpaša kombinācija, jo – saskaņā ar ideju par “bibliotēku pa ceļam” – arvien vairāk pasaulē dzelzceļa stacijās tiek veidotas bibliotēkas. Tā ir skaista iniciatīva, kas, kā rāda statistika, ir arī patiesi nepieciešama un lasītāju augstu novērtēta.

Kā jūs raksturotu savu bibliotēku projektēšanas filozofiju – pie kādiem pamatprincipiem jūs arvien atgriežaties, veidojot bibliotēkas?

Pēc vairāk nekā divpadsmit gadiem bibliotēku projektēšanā (pirmo realizēto bibliotēku es izveidoju 27 gadu vecumā) par šo tēmu varētu uzrakstīt grāmatu – un ir ļoti iespējams, ka kādu dienu es to arī izdarīšu, jo šādu izdevumu joprojām diemžēl trūkst. Mana pieeja nepārtraukti mainās un pilnveidojas, gluži tāpat kā pašas bibliotēkas. Bibliotēku projektēšana nav vienkāršs uzdevums – tā prasa pastāvīgu klātbūtni to ikdienā un spēju turēt “roku uz pulsa”. Manuprāt, mūsdienās nav citas kultūras institūcijas vai publiskas telpas, kas mainītos straujāk par bibliotēkām.

Taču pats skaistākais ir tas, ka šīs pārmaiņas notiek pareizajā virzienā. Šis patiesi ir bibliotēku laiks; Polijā pat runā par to renesansi. Man šobrīd būtiskākās ir trīs vērtības: iekļaujošums, lokālā piederība un “15 minūšu telpas” princips, ko esmu aizguvis no 15 minūšu pilsētas idejas. Praksē tas nozīmē atvērtu, elastīgu telpu veidošanu, kuras bibliotekārs 15 minūšu laikā var pārkārtot, pielāgojot tās konkrētai aktivitātei, darbnīcai vai tikšanās formātam.

Mūsdienīgai bibliotēkai jābūt atvērtai ikvienam, bez maksas pieejamai un spējīgai ātri reaģēt uz lietotāju mainīgajām vajadzībām. Tās arhitektūrai jārosina iztēle – tā nav muzejs, kur interjers kalpo vien kā neitrāls fons. Bibliotēkas interjers ir spēcīgs instruments radoša bibliotekāra rokās, taču arhitekti to nereti aizmirst vai pat neapzinās. Tieši tādēļ joprojām tiek veidoti birojiem vai bankām līdzīgi interjeri, kas tikai nostiprina stereotipu par bibliotēku kā garlaicīgu grāmatu krātuvi.

New Horizon Krasņikā (2023). Foto: Grzegorz Wasylko

Jūsu darbā bieži parādās “trešās vietas” koncepts (piemēram, projektā New Horizon Krasņikā). Kā jūs šo ideju pārvēršat fiziskā telpā, un ar kādiem izaicinājumiem saskaraties?

Personīgi es uzskatu, ka “trešās vietas” idejai būtu jābūt iekļautai arhitektūras izglītības programmās un tai jākalpo kā obligātam atskaites punktam, projektējot jebkuru publisko telpu. Laikam ejot, tas kļūst arvien aktuālāks. Bibliotēkas jau gadiem apzināti izmanto šo koncepciju arī komunikācijā ar sabiedrību – un pamatoti, jo maz ir vietu, kurām tā piestāv tik organiski kā mūsdienu bibliotēkai. Reja Oldenburga izpratnē “trešā vieta” ir telpa starp mājām un darbu, kur cilvēks var vienkārši būt pats – neitrāla, neformāla, pieejama, brīva no hierarhijas un statusa, attiecības un vietējo identitāti veicinoša.

Tomēr man īpaši būtisks šķiet vēl viens aspekts – iespēja pašiem lietotājiem kļūt par iniciatoriem. Aizvien vairāk cilvēku vēlas iesaistīties bibliotēku dzīvē: dalīties ar savām interesēm, mācīt amatprasmes, organizēt tikšanās vai veidot lokālas mikrokopienas. Lai tas būtu iespējams, ir nepieciešamas elastīgas, daudzfunkcionālas telpas – tādas, kas jau sākotnēji nav “iesaldētas” vienā funkcijā. Tāpēc savās lekcijās es bieži runāju par “15 minūšu telpām” – telpām, kuras radošs bibliotekārs spēj pārkārtot ceturtdaļstundas laikā, pielāgojot tās konkrētam pasākumam. Manuprāt, tieši tas ir mūsdienu “trešās vietas” kodols.

Krasņikā mēs interjeru sadalījām trīs galvenajās zonās – introvertiem, ambivertiem un ekstravertiem. Tieši pēdējā zonā lietotāji paši iniciē visdažādākos notikumus un aktivitātes. Par šo tēmu es varētu runāt ļoti ilgi.

Kādas, jūsuprāt, ir galvenās grūtības bibliotēku projektēšanā kopumā – piemēram, līdzsvara atrašana starp budžeta iespējām, telpas izaicinājumiem, pieejamību un ēkas ilgtspēju nākotnē?

Protams, ikviens projektētājs teiks, ka bibliotēku projektiem paredzētie budžeti varētu būt lielāki. Tomēr, raugoties uz to, cik būtiski pēdējo desmit līdz piecpadsmit gadu laikā ir uzlabojusies Polijas bibliotēku situācija, ir grūti sūdzēties – jo īpaši, ja šī pozitīvā tendence turpināsies. Manuprāt, daudz nopietnāka problēma ir zemā projektu kvalitāte, ko rada arhitekti, kuri uzvar iepirkumos un sāk projektēt bibliotēkas, tās patiesībā neizprotot. Rezultātā rodas liels skaits vienmuļu, bezpersonisku interjeru, kas pilnībā neatbilst bibliotēkas funkcijai. Tā ir patiesi nopietna problēma, kas kavē bibliotēku attīstību.

Vēl viens būtisks šķērslis ir zemais izpratnes līmenis vietējo pašvaldību vidū. Daudzi lēmumu pieņēmēji paši neizmanto bibliotēkas un nenojauš, cik daudzveidīga un aktīva dzīve tajās norisinās – no tikšanās reizēm un darbnīcām līdz izglītojošām aktivitātēm. Tā rezultātā bibliotēkas nereti nonāk nejauši izvēlētās, pārāk mazās telpās, kur gan lietotājiem, gan bibliotekāriem nākas burtiski “iespiesties” starp leti, plauktiem un radiatoru. Šīs situācijas pozitīvā puse ir tā, ka Polijas bibliotekāri ir attīstījuši savu radošumu līdz absolūtai robežai.

Diemžēl situācija atmasko ļoti stereotipisku domāšanu par bibliotēkām lēmumu pieņēmēju vidū. Ar saviem projektiem mēs cenšamies parādīt, ka bibliotēkas ir pelnījušas pavisam citu kvalitātes līmeni un ka tās var – un patiesībā arī ir jāprojektē citādi.

Kā savos projektos jūs izzināt vietējās kopienas un lietotāju vajadzības? Kādu lomu projektēšanas procesā spēlē lietotāju atgriezeniskā saite?

Es uzskatu, ka vietējo kopienu vajadzības bibliotēku projektēšanā ir absolūti izšķirošas. Jāatceras, ka bibliotēka darbojas “šeit un tagad” – konkrētā rajonā, pilsētā un kopienā, un šie konteksti var krasi atšķirties. Tāpēc vispirms ir jāizprot cilvēki – viņu vajadzības, paradumi un izaicinājumi – un tikai pēc tam arhitektūra jāpielāgo kā pēc pasūtījuma šūts uzvalks.

Es vienmēr atkārtoju, ka bibliotēka ir jāsaprot lokāli. Ja vietējie iedzīvotāji ar to lepojas, bet kāds no valsts otra gala to nesaprot, tajā nav nekā slikta. Bibliotēka nav radīta globālai auditorijai, bet gan konkrētajiem cilvēkiem un konkrētajai vietai.

Tieši tādēļ es akli nesekoju tendencēm. Es cenšos ieklausīties vietas garā, nevis dizaina katalogos, kas pilni ar krāsainām iedvesmām. Jāatzīst, ka lielākā daļa Polijas bibliotēku šo mācību jau ir apguvušas. Sākot projektu, ļoti bieži izrādās, ka tās savus lasītājus pazīst labāk par jebkuru citu vai jau iepriekš ir veikušas pētījumus par vietējām vajadzībām. Tad projektēšana kļūst par tīru prieku un gandrīz formalitāti, jo mēs vienkārši sekojam to cilvēku balsij, kuri šo telpu izmantos.

Kā jūs savos projektos līdzsvarojat funkcionalitāti (piemēram, plauktus, apkalpošanu, apgaismojumu) ar radošumu, noskaņu un “wow” efektu?

Jāatzīst, ka tas ir aizvien sarežģītāk. Noteikumi kļūst stingrāki, bet vienlaikus pieaug lietotāju gaidas, īpaši tās, kas saistītas ar “wow” efektu. Mūsdienu auditorija ar viedtālruni kabatā var pāris mirkļos iepazīt visneparastākās vietas pasaulē, tāpēc patiesi pārsteigt viņus ir grūti. Turklāt mēs paši ar katru jaunu projektu paaugstinām latiņu.

Vienlaikus tas ir neticami motivējoši, redzot, ka bibliotēku pasaule mūs vēro. Reiz kāda bibliotekāre no Kanādas rakstīja, ka viņa gaida katru mūsu projektu tā, it kā gaidītu nākamo epizodi savai iecienītai seriāla sērijai. Šādi vēstījumi rāda, ka mūsu darbiem ir īsta rezonanse un tie atstāj emocionālu nospiedumu.

Manā gadījumā tas ir vienkārši vairāku elementu kopums: pieredze, radošums, intuīcija un empātija. Pieredze sniedz mieru gan man, gan klientiem, radot sajūtu, ka viņi ir drošās rokās. Radošums un intuīcija ļauj radīt telpas, kas patiesi nepieciešamas lietotājiem, pat ja viņi to ne vienmēr var vārdos noformulēt. Savukārt empātija ir atslēga – spēja iejusties klienta vietā un ieraudzīt telpu viņa acīm.

Pateicoties tam, mūsu projekti parasti tiek akceptēti bez labojumiem un saglabā savu oriģinālo, autorisko formu. Svarīgi, ka klienti gandrīz vienmēr dod mums pilnīgu radošo brīvību, tā saukto “brīvo roku”. Un es ticu, ka tieši tas padara mūsu projektus tik spēcīgus un emocionāli iespaidīgus.

Metroteka Varšavā (2025). Foto: GK-Atelier

Vai jūs varētu pastāstīt par projektu Metroteka: kāda bija jūsu redzējuma ideja par bibliotēku metro stacijā, un kādas stratēģijas jūs izmantojāt, lai tā darbotos šādā unikālā kontekstā?

Metroteka jau no paša sākuma bija projekts ar nelielu trakulības devu – taču arhitektoniski pilnībā pamatotu. Mēs vēlējāmies radīt “bibliotēku pa ceļam” – vietu, kur var ieiet spontāni starp pārsēšanos, paņemt grāmatu bez saskarsmes ar personālu, iedzert kafiju un pat pavērot, kā pazemē hidroponiski aug baziliks. Bez barjerām, bez biedējošiem “lūdzu klusējiet” uzrakstiem – tikai atvērta, draudzīga telpa, kas dabiski iekļaujas pilsētas ritmā. Šī nav bibliotēka, kas prasa pārplānot dienas grafiku; tā saplūst ar ikdienu.

Projektēšanā milzīgu lomu spēlēja parametriskās tehnoloģijas – kas Polijas publiskajos objektos ir kas gandrīz nepieredzēts. Katrs plaukts, katra siena ir unikāla; nav divu identisku elementu. Rezultātā interjers ir organisks, plūstošs un mīksts. Reģistratūras zonā parametriskie “kokveidīgie” elementi rada gandrīz katedrālei līdzīgu iespaidu, bet tālāk plaukti veido grāmatu tuneli, kas ved uz nelielu pasākumu zonu. Bērnu telpā dominē zaļumi, gaisma un mīksti materiāli, kas aicina bērnus aktīvi izpētīt un rotaļīgi mijiedarboties ar telpu.

Lai arī Metroteka ir maza, tās funkcionalitāte ir pilnvērtīga: pašapkalpošanās sistēma, zonas pieaugušajiem, bērniem un autoru tikšanās, tehniskās telpas un mikro hidroponiskā audzētava. Tas ir dizaina, tehnoloģiju un cilvēka dabiskās vēlmes pēc kultūras satikšanās unikāls savienojums – vietā, kur to vismazāk sagaidītu.

Un pats pārsteidzošākais ir tas, ka bibliotēka burtiski ielēca plašas aprites straumē. Informācija par Metroteka izplatījās visā pasaulē – no The Guardian un American Libraries Magazine līdz portāliem Āzijā un Tuvajos Austrumos. Tas pierāda, ka bibliotēka var būt mūsdienīga, drosmīga, nedaudz futuristiska un pat virāla. Metroteka pierādīja, ka kultūra nav jāatliek brīvajai svētdienai – tā var būt ceļā starp darbu un iepirkšanos, daļa no ikdienas, kas pārsteidz un iedvesmo.

Metroteka interjerā izmantoti organiski, lentveida plaukti un atvērta telpiskā kompozīcija. Kādas priekšrocības, jūsuprāt, šīs formas sniedz gan estētikas, gan lietotāju pieredzes ziņā?

Slovākijas arhitektūras psihologs Mihaels Matlons norāda, ka telpas ar mīkstām, izliekto līniju formām tiek uztvertas kā dabiskākas un draudzīgākas, līdz ar to arī ir mazāk stresainas. Tieši šādu efektu mēs vēlējāmies radīt ar Metroteka. Lentveida, organiski plaukti un atvērta telpiskā kompozīcija ļauj lietotājam nejusties “iespiestam” stingrā plānojumā, bet brīvi pārvietoties pa interjeru, intuitīvi to izzinot.

Es uzskatu, ka bibliotēkas arhitektūrai jārosina iztēle, un parametriskais dizains ir lielisks instruments, kas to ļauj īstenot. Pateicoties tam, katrs plaukts un katra siena var būt unikāla, vienlaikus veidojot harmonisku veselumu. Tas pastiprina atklājuma sajūtu un sniedz lietotājiem sajūtu, ka viņi nonākuši īpašā vietā.

Jāatzīmē gan, ka parametriskā pieeja ir daudz prasīgāka – tā prasa ievērojami lielāku uzmanību un precizitāti gan projektēšanas, gan būvniecības procesā. Tieši tāpēc rezultāts ir tik iespaidīgs. Metroteka piemērs parādīja, ka ne katrs būvuzņēmējs spēj tikt galā ar šo izaicinājumu, tomēr, tieši pateicoties tam, mums izdevās radīt interjeru, kas ne tikai izskatās skaisti, bet arī funkcionē. Lietotāji tur patiesi vēlas uzturēties.

Bioteka Ļubļinā (2021). Foto: GK-Atelier

Ļubļinas Bioteka izceļas ar ilgtspējīgiem materiāliem, zaļojošiem elementiem un ekoloģisko fokusu. Kādu jūs saredzat ilgtspējas lomu nākotnes bibliotēku arhitektūrā?

Bioteka man parādīja ļoti svarīgu lietu: bibliotēkas ne tikai var izmantot ilgtspējīgu dizainu savā labā – tās var kļūt par tā visefektīvākajām vēstniecēm. Daudzos modernajos birojos ar “eko” sertifikātiem lietotāji pat neapzinās, ka atrodas “zaļajā” arhitektūrā, tāpēc tas maz ietekmē viņu izpratni vai ikdienas izvēles. Bioteka darbojas gluži citādi. Pateicoties darbnīcām, pasākumiem, izstādēm un bibliotekāru darbam, vairāki tūkstoši lietotāju – no bērniem līdz senioriem – jau ir piedzīvojuši, ko ilgtspējīga attīstība nozīmē praksē: kā darbojas hidroponiskā audzēšana, kāpēc izmantojam pārstrādātus materiālus, no kurienes nāk zaļā enerģija, kāpēc svarīga atkritumu šķirošana un kā arhitektūra var atbalstīt vidi.

Tas pierāda, ka bibliotēkām ir unikāla priekšrocība: atvērtība, pieejamība un sociālā uzticība. Tāpēc tās var ne tikai ieviest ekoloģiskus risinājumus, bet arī patiesi ietekmēt cilvēku izpratni un paradumus. Kad bibliotēka māca, iedvesmo un demonstrē ilgtspējīgas prakses dzīvē, efekts ir daudzkārt spēcīgāks nekā ēkās, kas ir “zaļas” tikai tehniskā līmenī. Es ticu, ka tā ir nākotne: bibliotēka kā ekoloģijas laboratorija – vieta, kur mācīties, eksperimentēt un dalīties labajā praksē – nevis tikai ēka, kas atbilst standartiem.

Vai ir kādi gaidāmie vai pašreizējie projekti, kas jūs īpaši aizrauj, un kādas jaunas idejas vai eksperimentus tajos izmēģināt?

Jā, šobrīd mani īpaši aizrauj divi skolu bibliotēku projekti, jo abi ļauj izmēģināt pilnīgi atšķirīgus darba modeļus un pieejas bibliotēkas telpai.

Pirmais projekts pašlaik ir būvniecības stadijā Polijā. Budžets bija ļoti ierobežots, tāpēc mēs to uztvērām nevis kā šķērsli, bet kā iespēju eksperimentēt. Interjera dizains tika veidots tā, lai patiesi iesaistītu skolēnus un absolventus: absolventi māca jaunākajiem strādāt ar metālu, un bibliotēka būvniecības laikā kļūst par vietu, kur notiek zināšanu un prasmju nodošana. Papildus tam sadarbojāmies ar jaunu mākslinieku, kurš radīja grafikas, apvienojot grafiti un kaligrāfiju, un kā noslēdzošu pieskārienu dizainējām oriģinālu apgaismojuma kolekciju, kas tiek ražota lokāli, izmantojot 3D printēšanu. Šie risinājumi ļāva būtiski samazināt izmaksas, bet prasīja no mums daudz lielāku iesaisti, augstāku atbildību un rūpīgu katras detaļas kontroli.

TRIVERA lampu kolekcija. Foto: GK-Atelier

Otrais projekts ir skolas bibliotēka Kualalumpurā, Malaizijā – mūsu pirmais projekts citā kontinentā. Projektēt pilnīgi citai kopienai, citā kultūras un izglītības kontekstā man ir gan liels izaicinājums, gan nebeidzams ziņkārības un prieka avots. Tā ir iespēja izkāpt ārpus pazīstamā un ar interesi izpētīt, kā bibliotēka funkcionē citā vietā un kultūrā. Man šādi projekti patīk tieši tāpēc, ka tie ļauj eksperimentēt, uzdot vienkāršus jautājumus no jauna un mācīties kopā ar cilvēkiem, kuriem telpa tiek radīta.

Kā jūs raksturotu pašreizējo bibliotēku sistēmas stāvokli Polijā, un kā jūsu darbs palīdz to veidot vai modernizēt?

Es uzskatu, ka bibliotēku sistēmas stāvoklis Polijā šobrīd ir būtiski labāks nekā pirms divpadsmit vai vairāk gadiem, kad sāku savu darbu. Izpratne par bibliotēkām ir mainījusies, parādās vairāk spēcīgu projektu un arvien vairāk piemēru mūsdienīgām bibliotēkām. Tomēr tas joprojām nav līmenis, ko varētu uzskatīt par pilnībā apmierinošu.

Lielākās problēmas joprojām ir telpiskie apstākļi un stabila finansējumu trūkums. Daudzās vietās bibliotēkas joprojām darbojas telpās, kas nav pielāgotas mūsdienu lietotāju vajadzībām. Tikpat būtiska ir domāšanas maiņa vietējo pašvaldību pusē: bibliotēkas bieži joprojām tiek uztvertas kā likumdošanas prasība, nevis kā instruments sociālā kapitāla veidošanai. Tikmēr labi projektēta un gudri pārvaldīta bibliotēka var kļūt par vienu no nozīmīgākajām vietām vietējā kopienā.

Mans darbs galvenokārt ir par alternatīvas rādīšanu. Mēs demonstrējam, ka bibliotēkas var projektēt un realizēt citādi – ne kā kaprīzi, bet patiesu vajadzību dēļ. Un šī pieeja strādā. To pierāda statistika, ko laika gaitā sniedz bibliotēkas, kuras esam projektējuši: lietotāju skaita pieaugums, jaunas funkcijas un jaunas aktivitāšu formas.

Tas, ka mūsu projekti tiek prezentēti kā mūsdienīgu publisko telpu paraugi, ierosina diskusijas par bibliotēku dizaina pieejas maiņu. Daži no tiem nonāk arī plašsaziņas līdzekļos, kas palielina interesi par pašām bibliotēkām un palīdz popularizēt lasīšanu. Es uzskatu, ka tas ir vislabākais pierādījums tam, ka mums ir reāla ietekme uz mūsdienīgu bibliotēku telpu veidošanu. Ceru, ka šīs diskusijas un iedvesma vedīs pie konkrētām pārmaiņām praksē.

Jūsu skatījumā, kādas tendences šobrīd veidojas bibliotēku dizainā pasaulē — piemēram, “bibliotēkas pa ceļam”, bibliotēkas transporta mezglos, hibrīdas publiskās telpas – un kā jūs redzat savu darbu šajās tendencēs?

Es neskatos uz bibliotēkām caur īslaicīgu trendu prizmu. Tendences ātri noveco, bet ilgtermiņa attīstības virzieni paliek, un tie ir tie, uz kuriem patiešām vērts koncentrēties. Bibliotēku dizainā arvien skaidrāk var saskatīt atkāpšanos no viena universāla modeļa, dodot priekšroku risinājumiem, kas cieši sakņojas konkrētā vietā un kopienā. Tieši šo es uzskatu par vissvarīgāko attīstības virzienu.

Bibliotēkas darbojas lokāli, un tās jāprojektē, domājot par konkrētu lietotāju grupu. Tām jāstiprina piederības sajūta, jāveido vietējais lepnums un identitāte, vienlaikus saglabājot pilnīgu atvērtību. Tas ir sarežģīts, bet būtisks līdzsvars. Lielo, monumentālo bibliotēku laikmets lielā mērā ir aiz muguras. Tā vietā nepieciešami mazas, lokālas mikro pasaules, kas darbojas šeit un tagad, tuvu cilvēkiem, un patiesi veido attiecības ar grāmatām un kultūru.

Vēl viens būtisks virziens ir hibrīdās publiskās telpas – bibliotēkas, kas apvieno izglītības, sociālās un atpūtas funkcijas un spēj laika gaitā mainīties. Tas ir dabisks domāšanas par aprites arhitektūru un atbildīgu resursu pārvaldību rezultāts. Tieši šajā jomā mani projekti pārvietojas jau gadiem: bibliotēka kā elastīga platforma vietējai kopienai, nevis kā fiksēta funkciju programma.

Tāpēc es nemēģinu skriet līdzi īslaicīgām tendencēm. Es konsekventi strādāju virzienā, kur bibliotēka vairs nav viena formāta institūcija, bet gan instruments kopienas veidošanai – vienmēr mērogā un formā, kas pilnībā atbilst vietai, kurā tā tiek radīta.

Kuri starptautiskie projekti, arhitekti vai pasaules bibliotēkas jūs iedvesmo visvairāk, un kāpēc?

Šis jautājums skar principu, kas man ir ļoti svarīgs: es nemeklēju iedvesmu esošajās bibliotēkās. Ja vēlies radīt patiesi inovatīvu darbu, ir jāskatās plašāk un tālāk – ideāli ārpus jomas, kurā projektē. Personīgi man ļoti patīk atgriezties pie izcilā poļu modes dizainera Arkadius darbiem. Pirms ceturtdaļgadsimta viņš piedāvāja pilnīgi jaunu skatījumu uz modi – teatrālu, avangardisku. Domāju, ka arhitektiem vajadzētu uz arhitektūru raudzīties līdzīgi. Protams, laiku pa laikam aplūkoju arī jaunus bibliotēku projektus, taču drīzāk aiz ziņkārības un vajadzības orientēties aktualitātes – lai redzētu, kas mainās un kur atrodas mans atsauces punkts, nevis lai tieši iedvesmotos no tiem.

Man šķiet, ka Eiropas arhitektūra daudzviet ir iestrēgusi un gaida īstu “resetu”, bet tas jau ir pilnīgi cits temats.

Ja runājam par virzieniem, kas mani īpaši piesaista, tad tie ir Austrumi un Āzija. Tur joprojām jūtama drosme, domāšanas svaigums un gatavība apšaubīt ierastas normas. Tieši tāpēc mūsu projekts Malaizijā mani tik ļoti iedvesmo – tas man nozīmē ne tikai jaunu vietu, bet arī citu skatījumu uz bibliotēku un tās funkcijām.

Un, ja man jānosauc viena konkrēta bibliotēka, kuru es patiesi mīlu, es bez vilcināšanās norādītu uz The Wormhole Library (Cloud Hole Library) Haikou, Ķīnā, ko projektējuši MAD Architects. Tās organiskā forma, neuzkrītošais raksturs, spēja stimulēt iztēli, bet vienlaikus perfektais minimālisms, atvērtība un mājīguma sajūta padara šo projektu par absolūti unikālu un iedvesmojošu – pat ņemot vērā manu piesardzību attiecībā uz iedvesmas meklēšanu citās bibliotēkās.

Ko jūs novēlētu Latvijas arhitektiem, pašvaldībām un atbalstītājiem bibliotēku kontekstā, un kāpēc, jūsuprāt, ir svarīgi ieguldīt laiku un enerģiju bibliotēku telpu projektēšanā un attīstībā?

Es novēlētu viņiem, pirmkārt, drosmi un pacietību. Drosmi skatīt bibliotēku nevis kā izmaksu vai pienākumu, bet kā ieguldījumu cilvēkos. Un pacietību, jo labas bibliotēkas neuzrāda tūlītējus rezultātus – to vērtību veido laika gaitā, mierīgi, konsekventi un ilgtspējīgi.

Arhitektiem novēlu īpašu uzmanību vietējam kontekstam un lietotājam. Bibliotēka nav jāveido kā ego manifests vai aktuālās modes katalogs, bet gan kā labi izplānota telpa, kas patiesi kalpo vietējai kopienai un dod cilvēkiem sajūtu, ka viņi var rīkoties. Vietējām pašvaldībām novēlu rūpes par kvalitāti un par pienācīgu radošu procesu. Labākie projekti rodas tur, kur ir vieta dialogam, eksperimentiem un ilgtermiņa domāšanai. Sponsoriem novēlu apziņu, ka bibliotēka ir viena no visjēgpilnākajām patronāžas formām: redzama, pieejama un ar reālu ietekmi ikdienā.

Ir svarīgi ieguldīt laiku un enerģiju bibliotēkās, jo tās ir vienas no retajām publiskajām telpām, kas neizslēdz nevienu. Tās dabiski un demokrātiski apvieno izglītību, kultūru un sociālās attiecības. Bibliotēka ir viena no retajām vietām, kur vari ienākt bez biļetes, bez ielūguma un bez pienākuma. Un, ja tā darbojas labi, cilvēki vienkārši vēlas atgriezties.

Paldies!

gk-atelier.com
www.youtube.com/@gk-ateliergrzegorzkoda

Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Bibliotēku portāla redaktore
LNB Bibliotēku attīstības centrs
portals@lnb.lv