5. latgalistikys konference, iecerēta pētnieka Miķeļa Bukša galveno darbības virzienu aktualizēšanai, zinātniskām diskusijām uz mūsdienu pētījumu pamata, jaunu pētniecības ceļu iedibināšanai. Tajā piedalās baltu valodu vēstures un dialektoloģijas, baltu tautu vēstures un etnoloģijas, etnolingvistikas, literatūras vēstures un citu ar konferences tematiem saistītu zinātņu nozaru pētnieki no Latvijas, Krievijas, Polijas, Lietuvas, Norvēģijas. Konferencē piedalīties īpaši tika aicināti vēsturnieki, kuru izpētes lauks ir seno latgaļu arheoloģiskās liecības.

 

Konferences ietvaros 5.oktobrī paredzēts atklāt M. Bukšam veltītu ceļojošu izstādi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, uz ko solījusi ierasties arī jubilāra meita Irene Bukšs-Ronge ar dēliem no Zviedrijas. Otra M. Bukša darbiem veltīta izstāde būs skatāma LU Bibliotēkas Humanitāro zinātņu bibliotēkā. Konferenci atbalsta Latvijas Universitāte – Miķeļa Bukša un daudzu citu alma mater…

 

Referātos izskanēs latgaliešu valodas teritoriālās daudzveidības un izteiksmes iespēju bagātības aplūkojums, tiks skatīti un diskutēti aktuāli baltu etniskās vēstures un latgaliešu valodas kopšanas un teorētiskā apraksta jautājumi, skaidrāk iezīmēsies latgaliešu literatūras attīstības ceļi. Priekšlasījumu saturs un diskusijas to kontekstā, cerams, mudinās uz jauniem pētījumiem latgalistikā.

 

Latgalistika kā baltu filoloģijas atzars par patstāvīgu disciplīnu sācis attīstīties 21. gs. sākumā, kaut latgaliešu valodai sava patstāvīga un nozīmīga vieta latviešu kultūrā ir sen un arī mūsdienu Latvijas kultūrainā latgaliskie akcenti nav mazi. Latgaliešu valodas pastāvēšana nav noliedzama, tās patstāvība nav apšaubāma, un zinātnē tas arī netiek darīts, tomēr jautājums bieži tiek nevajadzīgi politizēts. Arī latgaliešu literatūra pastāv kopš 18. gs. vidus. Koplatviskā kultūra Latvijā varēja sākt attīstīties tikai ar 20. gs. 20. gadiem, kad Latgale atkal bija kļuvusi vienota ar pārējiem Latvijas novadiem. Ilgā atrautība no citiem latviešiem ir radījusi virkni atšķirību, un tas pētniekus saista aizvien vairāk un dziļāk. Agrāko latgalistikas konferenču materiāli atrodami LU mājas lapā: http://www.lu.lv/filol/latgalistica

 

Miķelis Bukšs dzimis 1912. gada 1. jūnijā toreizējā Šķilbēnu pagasta Plešovā. 1938. gadā absolvējis Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļu, iegūstot filoloģijas maģistra grādu. Strādājis par latīņu un latviešu valodas skolotāju Aglonas, Daugavpils, Rēzeknes ģimnāzijās. 1944. gadā kopā ar ģimeni emigrējis uz Zviedriju, kur strādājis dažādos darbos: statistikas pārvaldē, ceļu pārvaldes arhīvā. Stokholmas universitātē papildinājies valsts zinībās un slāvu valodās. Mūža mājas radis Stokholmas Hāgas kapos.

 

“Kalpošana dzimtenei bija Miķeļa Bukša dzīve,” uzsver Lidija Leikuma, HZF Baltu valodniecības katedras profesore. Jau studenta gados M. Bukšs pievērsies maz pētītiem latgaliešu valodas un kultūrvēstures jautājumiem, ko turpinājis trimdā. Aktīvi iesaistījies trimdas organizāciju – Andriva Jūrdža fonda, Latgales pētniecības institūta, “Latgaļu izdevnīceibas” – dibināšanā un darbā. No vairākām M. Bukša iecerēm un sāktajām tēmām autoram izauguši apjomīgi monogrāfiski pētījumi — “Latgaļu literaturas vēsture” (1957), “Latgaļu volūdas un tautas izplateibas problemas” (1961), “Die Russifizierung in den baltischen Ländern” (1964), “Latgaļu volūdas gramatika un pareizraksteibas vōrdneica” (1973), “Latgaļu atmūda” (1976, 20122). Vadījis trimdas latgaliešu žurnālu “Dzeive”, zinātnisko rakstu krājumu “Acta latgalica” u. tml., kļūdams par vienu no ražīgākajiem trimdas latviešu autoriem. Bijis “Latgaļu enciklopedijas” projekta iniciators un sācējs.