No 2009. līdz 2015. gadam viņš bija jaunākais profesors Eiropas apgaismības laikmeta studijās Potsdamas Universitātē. Kopš 2015. gada viņš turpina darbu kā šīs universitātes profesors, vadot Apgaismības kultūru katedru. Paralēli akadēmiskajam darbam viņš ir aktīvi iesaistījies zinātnisko institūciju vadībā: no 2015. līdz 2018. gadam D’Aprils vadīja Sansusī pētniecības centru (Research Center Sanssouci), bet no 2022. līdz 2024. gadam – Vācijas 18. gadsimta pētījumu biedrību (Deutsche Gesellschaft für die Erforschung des 18. Jahrhunderts). Kopš 2022. gada viņš ir arī Teodora Fontānes biedrības (Theodor Fontane Gesellschaft) priekšsēdētājs, turpinot veicināt vācu literārā mantojuma izpēti un popularizēšanu.

D’Aprila zinātnisko interešu lokā ir modernisma estētikas izpausmes Berlīnes kultūrā 18. gadsimta beigās, kā arī historiogrāfijas un žurnālistikas attīstība no apgaismības laikmeta līdz 19. gadsimta vidum. Viņa publikācijas ir sniegušas būtisku ieguldījumu intelektuālās vēstures un mediju vēstures izpētē, piesaistot uzmanību tekstu funkcijai kultūras pārmaiņu procesos.

Latvijas Bibliotēku portālam bija iespēja tikties ar Ivanu Mikelandželo D’Aprilu starptautiskās zinātniskās konferences “Kazimirs Ulrihs Bēlendorfs – klaidonis dzejnieks starp Kurzemi un Vāciju” laikā. Saruna notika dzejnieka 250. dzimšanas dienā – LNB kafejnīcā “Divi Raiņi”, kur kopā ar LNB pētniecības vadītāju un grāmatniecības vēsturnieku Paulu Daiju un Ivanu Mikelandželo D’Aprilu malkojām kafiju un runājām par grāmatām, bibliotēkām un grāmatzinātnes vēsturi.

Šī tikšanās izgaismoja D’Aprila dziļo interesi par Baltijas un vācu kultūras mijiedarbību, īpaši par literāro un intelektuālo apmaiņu starp Kurzemi un Vāciju 18. un 19. gadsimtā. Sarunas laikā viņš akcentē bibliotēku kā zināšanu saglabāšanas un pārneses vietas nozīmi, kā arī uzsver grāmatzinātnes starpdisciplināro raksturu mūsdienu akadēmiskajā pētniecībā.

Jūs sadarbojaties ar LNB jau vairākus gadus. Kā sākās šī sadarbība un kā jūs raksturotu tās attīstību un galvenos sasniegumus?

Mūsu sadarbība sākās apmēram pirms 10 gadiem ar Eiropas Savienības finansētu projektu “Apgaismības mediju prakses”. Kopā ar vairākām Eiropas universitātēm un bibliotēkām pētījām ne tikai vēsturiskās mediju prakses, bet arī notiekošās pārmaiņas un mediju revolūcijas. Galvenā ideja bija, ka agrīno jaunlaiku mediju revolūciju – no rokrakstiem uz drukāto vārdu – vēsturiski nevar saprast tikai kā vienkāršu pāreju no viena medija uz citu. Tā radīja dažādu tradicionālo un jauno formātu līdzpastāvēšanu. Tas pats attiecas arī uz pašreizējām mediju pārmaiņām: digitalizācija nenozīmē vienkāršu drukāto grāmatu izzušanu – pastāv daudzveidīgas savstarpējas attiecības. Grāmata joprojām paliek būtisks formāts (patiesībā šodien tiek lasīts vairāk grāmatu nekā jebkad iepriekš vēsturē).

Turpinājumā mēs uzsākām vēl vienu Eiropas projektu “Kultūras mantojuma nākotne mūsdienu Eiropā”. Tajā aplūkojām, piemēram, Eiropas mērogā aktuālu parādību – pārvietotos arhīvus. Tie ir arhīvi, kas šobrīd neatrodas to izcelsmes valstīs. Kopā ar lielām bibliotēkām, piemēram, LNB, Berlīnes Valsts bibliotēku, Grieķijas Nacionālo bibliotēku, Jagaiļa bibliotēku Krakovā vai Dānijas Karalisko bibliotēku, mēģinājām izstrādāt produktīvas un uz nākotni vērstas pieejas šādu arhīvu pārvaldībā. Lai gan šie bija vēsturē balstīti projekti, mēs risinājām ļoti aktuālus jautājumus, piemēram, digitālo pratību un Eiropas kultūras mantojuma eiropeizāciju.

Mēs vienmēr iesaistām studentus un plašāku sabiedrību, un mūsu sadarbībai ar Latvijas Nacionālo bibliotēku ir daudz formu. Mums ir tradicionāli akadēmiski projekti, piemēram, vēsturisku avotu kritiski izdevumi, kā arī digitālās publikācijas. Mēs arī organizējam pētnieku un studentu apmaiņu – piemēram, prakses. Papildus tam mēs kopīgi rīkojam konferences, izstādes un citus akadēmiskus pasākumus, piemēram, vasaras skolas. Pērn Latvijas Nacionālajā bibliotēkā kopā rīkojām starptautisku konferenci par Imanuelu Kantu, un šobrīd notiek konference par Baltijas autoru Kazimiru Ulrihu Bēlendorfu un agrīno romantismu Eiropā.

Gan vēsturiskā, gan nākotnē vērstā perspektīvā sadarbība ar LNB mums ir ārkārtīgi nozīmīga un būtiska daudzu mūsu aktivitāšu kontekstā. Tā mums ļauj ne tikai piekļūt unikāliem materiāliem, bet arī sadarboties ar izciliem vietējiem zinātniekiem un institūcijām.

Kādos virzienos, jūsuprāt, šī sadarbība attīstīsies turpmākajos gados?

No vienas puses, mēs turpināsim projektus tādā veidā, kādu jau aprakstīju. Piemēram, nākamā konference LNB notiks šī gada oktobrī un būs veltīta ebreju mantojumam Rīgā kopš apgaismības laikmeta. Mēs strādājam pie avotu kritisko izdevumu sagatavošanas sadarbībā ar lielām izdevniecībām, un šos izdevumus papildinās izstādes un konferences.

No otras puses, mēs stiprinām un padziļinām institucionālo partnerību ar LNB un Latvijas Universitāti. Kā Potsdamas Universitātes sadarbības ar Latvijas Universitāti un Tartu Universitāti (ko finansē Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienests – DAAD) turpinājums, Latvijas Universitāte kopā ar LNB šobrīd dibina starpdisciplināru Vācu studiju centru. Šim centram ir potenciāls attīstīties ne tikai par pētniecības un apmaiņas centru Latvijas un Vācijas sadarbībai, bet arī sniegties līdz Igaunijai un Lietuvai, tālu pārsniedzot humanitāro zinātņu robežas.

Mūsu tēmas, piemēram, digitalizācija vai Eiropas sadarbība un integrācija, nav zaudējušas savu aktualitāti. Gluži pretēji – saskaroties ar Putina karu pret Eiropu un tās demokrātiju, tās kļūst vēl aktuālākas un steidzamākas. Kultūras mantojums, digitālā pratība un demokrātiskā izglītība kļūst vēl nozīmīgākas, ja ņemam vērā digitālās dezinformācijas kampaņas vai kiberuzbrukumus. Šajā ziņā mēs, vācieši, varam daudz mācīties no Latvijas, jo jūs ar šiem izaicinājumiem un uzbrukumiem sastopaties daudz smagāk un tuvāk, un esat izstrādājuši dažādas stratēģijas, kā tiem pretoties – stratēģijas, kuras Vācijā vēl nemaz nezinām.

Ir bijuši kopīgi Erasmus+ projekti starp universitātēm, kur vadošais partneris bija Potsdamas Universitāte. LNB arī bija iekļauta šajā tīklā. Kā jūs raksturotu bibliotēku un citu atmiņas institūciju lomu šajos projektos, kas parasti ir vērsti uz universitātēm?

Bibliotēkām un citām atmiņas institūcijām šajos projektos ir izšķiroši svarīga loma. Tradicionāli universitātes balstās uz diviem galvenajiem pīlāriem: pētniecību un mācīšanu. Taču tagad ir parādījies trešais, arvien nozīmīgāks pīlārs – zināšanu pārnese.

Zināšanu pārnese nozīmē universitāšu atvēršanu ne tikai plašākai sabiedrībai, bet arī neakadēmiskām institūcijām – piemēram, muzejiem, arhīviem un, protams, bibliotēkām. Šīs partnerības ir neatņemama mūsu darbības sastāvdaļa.

Studentiem tas ir ļoti būtiski. Viņu akadēmiskajā apmācībā tagad ir obligāta sastāvdaļa, kas paredz praktiskās pieredzes iegūšanu ārpus universitātes – tā saucamā profesionālās prakses vide. Piemēram, Vācijas studenti var doties praksē uz LNB un palīdzēt izstādes sagatavošanā.

Viņiem tas ir būtisks mācību programmas posms. Tas sniedz gan starptautisku pieredzi, gan praktiskās iemaņas – ļoti vērtīgu kombināciju. No tā, ko esam redzējuši, studenti patiesi no šīs pieredzes gūst lielu labumu, un atsauksmes ir bijušas ļoti pozitīvas. Tāpēc jā – tā ir bijusi liela veiksme visām iesaistītajām pusēm.

Ne visas bibliotēkas Eiropā ir pētniecības bibliotēkas. Mūsu bibliotēka ir viena no tām, kas pilnībā darbojas kā pētniecības institūcija, jo mēs uzskatām, ka bibliotēkām pētniecībā ir spēcīgs potenciāls. Kā, jūsuprāt, izskatās bibliotēku loma ārpus to tradicionālajiem uzdevumiem?

Jā, jums ir taisnība – ne visas Eiropas bibliotēkas ir pētniecības bibliotēkas. Taču no mūsu skatpunkta – īpaši no Vācijas perspektīvas – jūsu bibliotēka patiesībā ir pētniecības bibliotēkas paraugs.

Kā jau minēju iepriekš, daudzi primārie avoti, ar kuriem mēs strādājam savā pētniecībā, atrodas tieši jūsu bibliotēkā. Tādējādi tā faktiski darbojas ne tikai kā bibliotēka, bet arī kā arhīvs un rokrakstu krātuve. Turklāt – un tas ir ne mazāk svarīgi – LNB darbinieki paši ir zinātnieki. Viņi bieži pārzina konkrētus materiālus un ar tiem saistītos pētniecības jautājumus pat labāk nekā mūsu kolēģi universitātēs – tostarp es pats.

Tādā ziņā LNB no vācu skatpunkta ir salīdzināma ar vēsturiskām pētniecības bibliotēkām Vācijā – piemēram, Hercoga Augusta bibliotēku Volfenbitelē. Starp citu, viens no jūsu vadošajiem pētniekiem, Jānis Krēsliņš, savas akadēmiskās karjeras sākumā tika aicināts uz stipendiātu programmu šajā pašā bibliotēkā, kā viņš man vakar pastāstīja.

Šādas bibliotēkas piedāvā stipendijas un pētniecības iespējas – piemēram, jaunajiem pētniekiem – un mēs uzskatām, ka LNB darbojas līdzīgā veidā. Tā ir liela arhīvu un vēsturisko kolekciju krātuve, un vieta, kas ne tikai atbalsta, bet aktīvi veicina pētniecību.

Turklāt bibliotēkām ir būtiska loma arī pētniecības nodošanā sabiedrībai – padarot zināšanas pieejamas, atbalstot izstādes, veicinot sabiedrisko izglītību un kultūras atmiņu. Un tas kļuvis īpaši svarīgi pašreizējā politiskajā kontekstā.

No Vācijas puses ir izteikts politisks atbalsts sadarbības padziļināšanai ar tādiem partneriem kā LNB – īpaši, ņemot vērā plašākos ģeopolitiskos izaicinājumus reģionā, tostarp situāciju saistībā ar Krieviju.

Ko mēs varētu mācīties no Vācijas bibliotēkām un ko tās varētu mācīties no mums?

Patiesībā es domāju, ka mēs varam daudz mācīties no jums. Mani visvairāk pārsteidza tas, kā LNB ir kļuvusi par tik centrālu vietu Rīgas dzīvē. Tieši vakar redzēju skolu klases bibliotēkā, cilvēki nāca un gāja – vide bija dzīvīga, atvērta un pieejama. Patiešām jūtams, ka tā nav tikai ēka ar grāmatām, bet gan dzīva sabiedriska telpa. Apzīmējums “Latvija – lasītāju un grāmatu valsts” uzreiz kļūst ļoti konkrēts.

Tāda arī ir mūsdienīga bibliotēka – atvērta vieta, kultūras centrs, kur zināšanas tiek dalītas ar plašāku sabiedrību. Daudzos aspektos LNB veiksmīgi īsteno to, kas kļūst arvien retāk sastopams – īpaši pēc COVID krīzes, kad aizvien vairāk cilvēku ir noslēgušies savā privātajā telpā, piekalti tā dēvētajiem “sociālajiem tīkliem”.

Kā mēs varētu panākt, lai bibliotēkas vairāk iesaistītos starptautiskajos projektu konkursos?

Es domāju, ka tas lielā mērā ir atkarīgs no stratēģiskās vīzijas katrā konkrētajā valstī. Bieži vien ir grūti izstrādāt pētniecības projektus tikai “no augšas” – vienmēr ir vajadzīgi motivēti cilvēki, kuri ir gatavi uzņemties iniciatīvu un vadīt šo darbu.

Ļoti svarīgs elements – un tas jums jau ir – vairāk nekā desmit gadu ilga veiksmīgas sadarbības pieredze. Tas ir spēcīgs pamats. Piesakoties pētniecības finansējumam – gan no Eiropas Savienības, gan no nacionālajiem fondiem, piemēram, Vācijā – partnerība ar neakadēmiskām institūcijām, piemēram, bibliotēkām, arhīviem vai muzejiem, ne tikai ir atbalstāma, bet kļūst arvien biežāk obligāta.

Šādā kontekstā partnerība ar tādu institūciju kā LNB ir īsts resurss. Daudzi pētnieki, kuri strādā universitātēs, saskaras ar grūtībām atrast šādus partnerus, un bez tiem viņi dažkārt nemaz nevar pretendēt uz konkrētiem grantiem. Tātad sadarbība ar jūsu bibliotēku ir būtisks ieguvums.

Kā notiek sadarbība starp Potsdamas Universitāti un Vācijas bibliotēkām vai citām atmiņas institūcijām? Vai ir kopīgas izstādes, vasaras skolas vai citas sadarbības formas?

Jā, mums laiku pa laikam ir šāda veida sadarbība, taču interesanti, ka tās biežāk notiek starptautisko projektu ietvaros, nevis vietējā līmenī.

Situācija ir citāda ar pētnieciskāk orientētajām bibliotēkām, kuras jau iepriekš pieminēju – piemēram, Volfenbiteles vai Gotas bibliotēkām. Šīs bibliotēkas aktīvi piedāvā stipendijas un ir vietas, uz kurām pētnieki dodas tieši ar mērķi veikt pētniecību. Nesen Minhenes Ludviga Maksimiliāna universitāte izveidoja Grāmatzinātnes centru (Zentrum für Buchwissenschaften), kas cieši sadarbojas ar Bavārijas Valsts bibliotēku Minhenē. Šī sadarbība kļuva par veiksmes stāstu, un šobrīd šis centrs ir vadošais pētniecības centrs visiem ar grāmatzinātni saistītajiem jautājumiem Vācijā. Es esmu ļoti priecīgs, ka jūsu bibliotēkas direktore Dagnija Baltiņa ir šī centra zinātniskās padomes locekle.

Viens no jūsu centrālajiem pētniecības virzieniem ir apgaismība, un tas ir arī mūsu sadarbības fokuss, ņemot vērā, ka LNB šajā jomā ir spēcīga zinātniskā kompetence. Svarīgs jautājums šajā kontekstā: kāda ir Baltijas reģiona īpašā vieta vācvalodīgās Eiropas apgaismības kontekstā? Ko mums Latvijā, īpaši bibliotēkās un atmiņas institūcijās, būtu vērts īpaši pētīt nākotnē?

Patiesībā Baltijas valstis tiešām bija vācu apgaismības centrs, ja domājam par tādiem autoriem kā Imanuels Kants, Johans Gotfrīds Herders, Johans Georgs Hāmanis, Jakobs Reinholds Mihaels Lencs un daudzi citi. Rīga bija viens no svarīgākajiem grāmatniecības centriem vācu apgaismības laikmetā. Bez Johana Frīdriha Hartknoha izdevniecības mums būtu tikai ļoti ierobežota vācu un pat Eiropas apgaismības versija. Hartknohs izdeva šī laikmeta nozīmīgākos darbus – piemēram, Imanuela Kanta “Tīrā prāta kritiku” – un viņa tīkls sniedzās no Kēnigsbergas līdz Rīgai un vēl tālāk visā Ziemeļeiropā.

Būtu ļoti svarīgi turpināt pētījumus par šo izdevējdarbības tīklu Baltijā, jo daudzos aspektos tas veidoja Eiropas apgaismības kodolu. Daudzi būtu pārsteigti, uzzinot, ka tas notika tieši šeit – Rīgā. Un tas joprojām nav tik labi zināms, cik tam vajadzētu būt – ir ļoti daudz vērtīgu pētījumu, kas vēl priekšā. Šis ir tikai viens piemērs tam, kā grāmatniecības vēsture ietver arī daudz plašākas jomas, piemēram, ekonomikas un kultūras vēsturi.
Vēl viena pētniecības joma, kurā tuvākajā laikā plānojam sadarboties, ir ebreju apgaismība jeb Haskala. Atgriežoties pie agrāk pieminētās grāmatu un rokrakstu savstarpējās saistības – LNB krājumā atrodas Īzaka Ābrahāma Eihela (Isaac Abraham Euchel) manuskripts ar Kanta lekcijām antropoloģijā. Viņš bija viens no Kanta mīļākajiem studentiem. Šis manuskripts ir ne tikai apgaismības vēstures sastāvdaļa, bet arī daļa no ebreju intelektuālās un kultūras vēstures Baltijas reģionā, īpaši tādās pilsētās kā Rīga un Viļņa.

Būtu ļoti nozīmīgi izstrādāt starptautisku projektu par ebreju apgaismību un kultūras mantojumu Baltijā – jo īpaši ņemot vērā plašo ebreju grāmatu kolekciju, kas glabājas LNB. Ja ņemam vērā, ka lielu daļu Kanta filozofijas agrīnās uztveres un izplatības vāciski runājošajā pasaulē nodrošināja ebreju intelektuāļi, uzreiz kļūst skaidra šīs tēmas nozīme. Liela tās daļa joprojām ir neizzināta, un tai noteikti jāpievērš plašāka akadēmiska uzmanība.

Šķiet, ka tas atklāj Eiropas intelektuālās vēstures tīklu un, iespējams, arī paplašina kultūras pārneses pētījumu koncepciju.

Jā – jums ir pilnīga taisnība. Kultūras pārneses (cultural transfer) koncepts patiešām vispirms radās pētījumos par Francijas un Vācijas attiecībām. Kad mēs sākām strādāt ar kultūras pārneses jautājumiem, kas ietver Ziemeļeiropu un Austrumeiropu – vispirms īpaši ar Poliju, grāmatā, kuru es sastādīju kopā ar Agņešku Pufelsku (Agnieszka Pufelska) – tas vēl bija pavisam jauns virziens.

Tobrīd 18. gadsimts Austrumeiropā starptautiskajā kultūras vēsturē bija ļoti maz pētīts. Bija tikai dažas nozīmīgas grāmatas par šo tēmu, un viena no tām bija Lerija Volfa (Larry Wolff) grāmata “Austrumeiropas izgudrošana” (Inventing Eastern Europe). Šai grāmatai bija liela ietekme, jo tā parādīja, cik maz patiesībā par šo reģionu bija rakstīts, un kā Austrumeiropa bieži tika iztēlota, nevis pētīta tās pašas nosacījumos.

Ļaujiet man piebilst: ja runājam par to, ko šodien saucam par Baltijas valstīm, kā arī par Poliju vai Prūsiju 18. gadsimta kultūras ģeogrāfijas kontekstā, tad tolaik šie reģioni biežāk tika dēvēti par “Ziemeļeiropu”, nevis “Austrumeiropu”.

Turklāt kultūras pārneses koncepts pēc būtības ietver šo pārneses procesu materiālo pamatu. Kā idejas faktiski cirkulēja? Kas bija šo procesu aģenti? Tātad – kultūras pārnesi nav iespējams pētīt, nepētot arī grāmatniecības vēsturi un publiskās telpas mediju veidošanos.

Kā redzat – mēs atkal un atkal atgriežamies pie grāmatām.

Vai jūs varētu pastāstīt vairāk par gaidāmo konferenci, kas veltīta Īzakam Ābrahāmam Eihelam un tiek plānota sadarbībā ar LNB?

Jā, protams. Šī konference lieliski sasaucas ar tēmām, par kurām jau runājām – īpaši ar ebreju intelektuālās vēstures un apgaismības mijiedarbību.

Mūsu uzmanības centrā ir viena īpaši interesanta personība – Īzaks Ābrahāms Eihels, ebreju students, kurš studēja pie Imanuela Kanta. Patiesībā bija vairāki ebreju studenti, kuri mācījās pie Kanta, un ir aizraujoši redzēt, cik daudzi no viņiem Kanta filozofijā atrada kaut ko tādu, kas dziļi sasaucās ar viņu pašu tradīcijām un centieniem modernizēt un “apgaismot” ebreju identitāti.

Viens no šiem studentiem bija Eihels, kura manuskripts – Kanta lekciju rokraksts – šobrīd glabājas LNB. Šis manuskripts ir mūsu projekta centrā. Mēs strādājam pie tā, lai iekļautu Eihelu plašākā ebreju kantiešu intelektuāļu tīklā, kā arī salīdzinām viņa piezīmes ar citu studentu pierakstiem, kuri nākuši no pavisam atšķirīgas sociālās vides.

Tas ir viens no inovatīvākajiem projekta aspektiem: mēs ne tikai pētām Kanta ietekmi uz ebreju domāšanu, bet arī salīdzinām dažādu sociālo grupu studentu sagatavotos lekciju pierakstus. Kantam, kā profesoram Kēnigsbergā, bija visdažādākie klausītāji – topošie Prūsijas ierēdņi, Baltijas muižnieki un ebreju studenti – vienlaicīgi.

Un kas ir patiesi ievērības cienīgs – katrs no šiem studentiem interpretēja un pierakstīja Kanta idejas atšķirīgi, balstoties savā kontekstā un skatījumā. Tas mums sniedz unikālu iespēju izpētīt, kā viena filozofiskā sistēma tika uztverta un pielāgota dažādās kultūrās un kopienās.

Šāda veida salīdzinoša manuskriptu izpēte filozofijas vēsturē līdz šim ir veikta ļoti reti, un mēs ticam, ka tā pavērs pilnīgi jaunus ceļus gan Kanta mantojuma izpratnē, gan apgaismības domas daudzveidības atklāšanā Eiropā – īpaši Baltijas un ebreju kontekstā.

Vai Potsdamas Universitātē ir ebreju kultūras pētniecības centrs?

Jā, protams – ebreju studijas ir viena no mūsu universitātes galvenajām kompetencēm un unikālajiem profiliem – ne tikai Vācijā, bet arī starptautiskā mērogā. Šajā jomā mums patiesībā ir trīs centri.

Pirmkārt, mūsu Mākslas fakultātē ir Ebreju studiju institūts. Otrkārt, mums ir Ebreju teoloģijas skola, kurā ietilpst arī rabīniskā izglītība. Un treškārt – Mozesa Mendelsona centrs, kas ir pētniecības institūts, cieši saistīts ar universitāti.

Tātad jā – Potsdamas Universitāte šajā jomā darbojas ļoti aktīvi. Šie centri ir daļa no mūsu universitātes dibināšanas vēstures. Potsdamas Universitāte tika dibināta 1993. gadā, neilgi pēc dzelzs priekškara krišanas. Ebreju studiju institūts un Mozesa Mendelsona centrs tika izveidoti vienlaikus ar dibināšanu. Vēlāk pievienojām arī Ebreju teoloģijas skolu.

Mēs cieši sadarbojamies ar universitātēm Izraēlā, tostarp esam pastāvīgā apmaiņā ar Telavivu, Haifu un Jeruzalemi.

Mūsu pētījumos esam redzējuši, ka šāda salīdzinoša pieeja var atklāt ko jaunu arī tajā, ko līdz šim uzskatījām par labi zināmu.

Jā, pilnīgi noteikti – un tas ir viens no aizraujošākajiem aspektiem šāda veida sadarbības projektos: tie maina mūsu skatījumu.

Tu domā, ka saproti kādu reģionu vai jēdzienu, bet tad kāds piedāvā jaunu skatpunktu – piemēram, izmantojot tīkla analīzi vai pārformulējot robežas nevis kā valstu līnijas, bet kā kultūras plūsmas – un pēkšņi viss izskatās citādi.

Un tieši to mēs šobrīd piedzīvojam konferencē, kas veltīta Kazimiram Ulriham Bēlendrofam. Kad viņu iekļaujam agrīnā romantisma kontekstā un izsekojam viņa ceļam no Rīgas uz Saksiju, Šveici, Itāliju, Prūsiju un atkal atpakaļ uz Baltiju, mēs sākam apšaubīt savas pašu kategorijas. Ko mēs patiesībā domājam, kad runājam par romantismu? Kā noteikti vācu romantisma tēli mainās, kad tos aplūko no “Baltijas” skatpunkta?

Tas nozīmē arī aizmirstu vai apslēptu balsu atklāšanu un jaunu skatījumu uz mūsu kolekcijām.

Jā – pilnīgi noteikti. Kā jūs teicāt, tiklīdz sāk strādāt ar šādām kolekcijām – piemēram, ar ebreju grāmatu kolekciju LNB –, uzreiz nonāc plašāku jautājumu lokā.

Šie materiāli, piemēram, aktualizē būtiskus jautājumus par nacionālo vēsturi: ko mēs patiesībā saprotam ar jēdzienu “nacionālā vēsture”? Kuri tajā ir iekļauti, un kuri – vēsturiski izslēgti? Vai ir kopienas, kuru stāsti nekad nav tikuši integrēti dominējošajā naratīvā? Tie nav tikai akadēmiski jautājumi – tie ir arī politiski un kultūras ziņā aktuāli šodien.

Viens pētniecības virziens, ko uzskatu par īpaši nozīmīgu Latvijas kontekstā, ir trimdas studijas. Tas cieši saistīts, protams, ar ebreju vēsturi, bet arī ar plašāku Latvijas pieredzi – īpaši padomju okupācijas laikā, bet arī agrāk.

Labs piemērs ir Jāņa Krēsliņa ģimene, kuras tēva mantojums ir daļa no šīs trimdas vēstures. Šobrīd Berlīnē tiek veidots muzejs, kas veltīts trimdai un trimdas pētījumiem, un mums jau ir sagatavota projekta priekšlikuma skice par šo tēmu – iespējams, to iesniegsim nākamgad. Es uzskatu, ka Latvijas skatījums šeit būtu ārkārtīgi vērtīgs. Jūsu īpašā pieredze varētu būtiski bagātināt Eiropas kopējo izpratni par trimdu.

Un, ja to sasaistām ar grāmatniecības vēsturi, kļūst redzama tieša saikne ar izdevniecībām trimdā. Nacionālsociālisma laikmetā daudzas no svarīgākajām vācu izdevniecībām bija spiestas doties trimdā un turpināja darbu ārzemēs. No tā varētu veidoties izcils projekts – piemēram, izstāde par “kanoniskajām grāmatām, kas izdotas trimdā trimdas izdevniecībās”.

Dažas no 20. gadsimta ietekmīgākajām grāmatām tika publicētas šādos apstākļos. Minēšu tikai vienu: Adorno un Horkheimera “Apgaismības dialektika” (Dialectic of Enlightenment) – mūsdienu kritiskās teorijas pamateksts – tika publicēta Amsterdamā, trimdā.

Taču šī ideja neaprobežojas tikai ar 20. gadsimtu. Jau 18. gadsimtā daudzi franču apgaismības darbi nevarēja tikt iespiesti Francijā. Tos drukāja Prūsijā vai Nīderlandē – un ne mazāk arī Rīgā. Pašas grāmatas kļūst par trimdas stāstu lieciniecēm. Varētu formulēt to šādi.

Konkrēts piemērs ir Jāņa Krēsliņa seniora bibliotēka, kas šobrīd glabājas Herdera institūtā Marburgā. Tas ir ideāls gadījums – personīga bibliotēka, kas atspoguļo trimdu, migrāciju, kultūras pārnesi un intelektuālo pretošanos. Ar šiem materiāliem var darīt ļoti daudz.

Ir vēl viena pētniecības joma, kurā redzam iespējas sadarboties: Frīdriha Maksimiliāna fon Klingera darbi.

Jā, mēs pavisam nesen parakstījām līgumu ar vienu no lielākajām Vācijas izdevniecībām par Frīdriha Maksimiliāna fon Klingera darbu kritiskā izdevuma sagatavošanu – tas ir aizraujošs solis uz priekšu gan literatūras, gan reģionālās vēstures pētniecībā.

Kligers ir centrāla figūra vācu literatūras vēsturē – īpaši pazīstams kā viens no “vētras un dziņu” (Sturm und Drang) kustības dibinātājiem, tās pašas intelektuālās un literārās straumes, kas ietekmēja agrīno Gēti un Šilleru. Taču tas, ko daudzi nezina, īpaši ārpus akadēmiskās vides, ir tas, ka Klingeram bija ciešas saites ar Baltijas reģionu.

Pēc sākotnējiem literāriem panākumiem Vācijā viņš pievērsās Baltijai, kur spēlēja nozīmīgu lomu reģiona kultūras un institucionālajā attīstībā. Viņš bija dziļi iesaistīts izglītības un zinātnes veidošanā reģionā – piemēram, darbojoties kā Tērbatas Universitātes (tagad Tartu Universitāte) rektors un pat piedaloties jaunas universitātes plānošanā Jelgavā.

Tādējādi Klingers daudzējādā ziņā ir kā tilts starp vācu apgaismību un romantismu no vienas puses, un Baltijas reģiona zinātnisko un kultūras modernizāciju no otras.

Lai arī dažas viņa lugas un romāni ir jau pārizdoti, liela daļa viņa daiļrades joprojām ir nepētīta vai nepublicēta. Tāpēc mēs esam īpaši priecīgi, ka tagad pabeidzam šo jauno kritisko izdevumu – turklāt kopā ar kolēģiem no Rīgas un Tartu, kas projektam piešķir vēl īpašāku nozīmi.

Ivans Mikelandželo D’Aprils konferencē LNB šīgada maijā. Foto: Kristians Luhaers

Ir viens jautājums, ko uzdodu visiem, ar ko runāju intervijās – vai atceraties savu pirmo bibliotēku? Varbūt no bērnības vai skolas gadiem? Dažkārt tieši šie iespaidi paliek visspilgtāk atmiņā.

Man paveicās augt grāmatu vidē. Mans vectēvs no mātes puses bija protestantu mācītājs, un viņam mājās bija liela privātā bibliotēka ar daudziem filozofijas darbiem. Tajā pašā laikā viens no manas mātes vienpadsmit brāļiem un māsām – tātad mans onkulis – bija nolēmis atvērt antikvāro grāmatu veikalu. Vēlāk es mantoju daļu no viņu kolekcijām.

Mana māte, kura bija ļoti jauna, kad es piedzimu, un vēl gāja vidusskolā, strādāja nepilnu darba laiku nelielā Berlīnes grāmatu izplatīšanas uzņēmumā pa pastu – ļoti agrīnā Amazon versijā. Es atceros, kā mēs vakaros sēdējām virtuvē un pakojām grāmatas sūtīšanai.

Papildus tam, augot Berlīnē, es iepazinu arī pilsētas apkaimju bibliotēkas. Katram rajonam bija sava neliela publiskā bibliotēka – tā bija mana pirmā īstā “publiskās” bibliotēkas pieredze. Un tieši tas to padarīja īpašu: tā bija vieta visiem. Runa nebija tikai par grāmatām.

Paldies!

Intervija sagatavota projektā “Grāmata un sabiedrība Latvijā: Eiropas dimensija un kultūras pārmaiņas” (LZP-2023/1-0263), ko finansē LR IZM fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu programmā.

Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Latvijas Nacionālās bibliotēkas
Latvijas Bibliotēku portāla redaktore
anna.iltnere@lnb.lv

Pauls Daija
Latvijas Nacionālās bibliotēkas
Pētniecības vadītājs
pauls.daija@lnb.lv