Pēc ilgajiem padomju gadiem, kad pilsoniskā dumpīguma izpausmes pret varas īstenotājiem nebija iedomājamas, šis pikets bija kā apliecinājums Atmodas pārmaiņām.

 

Piketu pie Kuldīgas rajona izpildkomitejas bija izraisījis pilsētvaldes lēmums par rātsnama telpu atdošanu pilsētas valdei. Bija iecerēts jau līdz Jāņiem bibliotēku pārcelt uz Baltijas semināra telpām. Lielākos iebildumus izsauca tieši steidzīgums, ar kuru notika rātsnama atbrīvošanas process un tas, ka nebija ekspertīzes slēdziena, vai Baltijas skolotāju semināra ēkas tehniskais stāvoklis ļauj pārcelt uz turieni bibliotēkas fondus ar smagajiem plauktiem. Turklāt apmeklētājiem būtu jākāpj uz trešo stāvu pa ļoti augstajām un stāvajām trepēm. Rātsnamā bibliotēka bija atradusies kopš 1978. gada 10. jūlija. Šobrīd no darbiniecēm, kuras piedalījās piketā, bibliotēkā strādā Irma Grīnberga, Aija Kadeģe un Māra Stepiņa.

 

Viņas atceras, ka konflikta ugunī eļļu pielējušas arī toreizējās bibliotēkas direktores Ainas Laksbergas un pilsētvaldes priekšsēdes Anitas Kovaļenko netīksme vienai pret otru. Šis konflikts beidzās ar A.Laksbergas atbrīvošanu no amata un tiesu darbiem, kuros uzvarēja bibliotēkas direktore.

 

Jezga beidzās ar to, ka bibliotēka tika pārcelta uz nesen slēgto bērnudārzu Sprīdītis Vakara ielā. Bibliotekāres atceras, ka vēl viens pārcelšanās variants bijis tagadējais novada bērnu un jauniešu centrs 1905. gada ielā. “Tas jau bija loģiski, ka pašvaldībai bija jāatrodas rātsnamā, taču tas viss notika strauji, un nebija padomāts par telpu piemērotību,” atceras Irma.

 

No 1993. gada aprīļa bibliotēka atradās bērnudārza telpās. Darbinieces atceras, ka arī rātsnamā telpas nav bijušas pārāk ērtas un piemērotas, jo bija krāšņu apkure, ziemā tur bija auksti. Bērnudārzā Vakara ielā arī ziemā bija ļoti auksti, taču tas vienalga bijis labākais no pilsētas domes piedāvātajiem variantiem.

 

Kopš 2010. gada Kuldīgas galvenā bibliotēka atrodas restaurētajā sinagogā, un jādomā, ka uz visiem laikiem grāmatu krātuve ir atradusi savas īstās mājas. “Varbūt šī ēka arī ir toreizējā piketa rezultāts,” atzīst bibliotekāres, lai gan dažas problēmas te esot, piemēram, lielais skaļums. Bērnu nodaļa ir augšējā stāvā, skaņa plūst uz leju. Ēka tomēr sākotnēji celta kā baznīca, kura paredzēta, lai katrs izrunātais vārds būtu dzirdams līdz tālākajam stūrītim. Taču darba apstākļi bibliotekārēm te ir labāki nekā visās iepriekšējās mājvietās, un arī lasītāji te jūtas ļoti labi.