IFLA Zaļās bibliotēkas balva 2024: “Esiet drosmīgi: IAM mērķu kontekstā sliktu ideju nav” 

Bijeļina ir piektā lielākā Bosnijas un Hercogovinas pilsēta, atrodas netālu no Serbijas un Horvātijas robežas valsts ziemeļaustrumos un ir Semberijas reģiona sirds. Bibliotēka ir nozīmīga Bijeļinas kopienas un kultūras dzīves dzīsla, savulaik dibināta kā pirmā kultūras institūcija pilsētā. Filips Višņičs, kura vārdā bibliotēka nosaukta, ir viens no slavenākajiem Balkānu mutvārdu tradīciju pārstāvjiem, serbu episkās dzejas dziedātājs un dzejnieks, kurš 8 gadu vecumā no bakām zaudēja redzi. Aktīvi piedalījās Pirmajā serbu sacelšanās kustībā (1804–1813) pret Osmaņu varu – viņa dziesmas iedvesmoja karotājus un saglabāja mutvārdu vēsturi.

Bibliotēkas loma sabiedrībā bieži saistās ar mierīgām lasītavām un grāmatu plauktiem, taču Filipa Višņiča Nacionālās bibliotēkas projekts “Dārzā starp augiem un grāmatām” pierāda, cik plaša un dzīvīga var būt bibliotēkas misija ilgtspējīgas attīstības kontekstā. Līdzīgi kā Losandželosas publiskās bibliotēkas Echo Park filiālbibliotēkas apputeksnētāju dārza projekts “WiLiHaLA”, par kuru stāstījām iepriekšējā intervijā, arī “Dārzā starp augiem un grāmatām” parāda, kā bibliotēka var kļūt par vides izglītības platformu, turklāt jebkura vecuma auditorijai. Abus projektus vieno arī bibliotekāru apbrīnojamā spēja radīt ko lielisku ar ierobežotiem resursiem. Mazs budžets, degsme un rezultātā – ievērojama ietekme, saliedējot kopienu, veicinot interesi par ilgtspēju un grāmatām, kā arī – abi nelielie projekti tika pamanīti un izcelti starptautiskā līmenī. Arī Latvijas bibliotēku mērogā arvien biežāk dārzs tiek izmantots kā iespēja saliedēties un apgūt ko jaunu.

ENSULIB sekcijas pārstāve un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības centra bibliotēku attīstības eksperte Kristīne Deksne par projektu “Dārzā starp augiem un grāmatām” saka: “Aizvien biežāk redzam iniciatīvas, kas pārkāpj tradicionālo bibliotēku robežas. Un tieši šādos gadījumos, kad bibliotēkas savā darbā iekļauj vides un ilgtspējas dimensiju, visbiežāk dzimst patiesi radošas un iedvesmojošas idejas. “Dārzā starp augiem un grāmatām” ir lielisks piemērs tam, kā sirdsdarbs spēj radīt reālu, taustāmu, pozitīvu ietekmi. Šajā projektā mani ļoti patīk tas, ka bibliotēka kļuvusi par platformu, kur mijiedarbojas daba, cilvēks un grāmata. Saikne ar dabu tiek apvienota ar lasīšanu, radot vietu izziņai un iztēlei. Esmu novērojusi, ka cilvēki dabā kļūst mierīgāki, atvērtāki, pozitīvāki. Daba ir iekļaujoša vide, dabā vieta atrodas gan krāšņajām puķēm, gan smalkiem stiebriņiem. Un tāpat ir arī cilvēkiem – mums visiem ir vieta šajā pasaulē. Un ja bibliotēka spēj radīt vidi, kur ikviens jūtas pieņemts, kur izzūd robežas, tad šāda kopā būšana un darbošanās rada spēcīgu kopienas izjūtu, un tas ir absolūti skaisti. Atzinīgi vērtēju izvēlēto mērķgrupu, jo tieši tajā vecumā bērni ir visziņkārīgākie un ir gatavi stundām pētīt katru skudriņu, katru puķīti. Un jāatzīst, ka šī iniciatīva demonstrē arī lielisku pieeju lasīšanas veicināšanai, tā ir dabiska, rotaļīga un patiesa. Esmu sajūsmā par iniciatīvas īstenotāju degsmi, viņu aizrautību un domāšanas veidu. Šajā gadījumā bibliotēkas darbinieks tiešām ir galvenais resurss un projekta sirds, un tieši tāpēc šis projekts ir tik spēcīgs. Šāda pieeja nav tikai par bibliotēku, tā ir daļa no lielāka stāsta par atbildību, iesaisti un kopradi.”

Intervijā Latvijas Bibliotēku portālam par savu pieredzi stāsta Filipa Višņiča Nacionālās bibliotēkas bibliotekāre Jelena Kalajdžija. Sadarbībā ar ainavu arhitektes Biljanas Driņičas (Biljana Drinic) iniciatīvu “Mazie dārznieki” ir radīta zaļā “laboratorija”, kur bērni un pieaugušie mācās, strādā un lasa zem klajas debess. Sarunā atklājas gan pirmie soļi un izaicinājumi – no bibliotēkas “izkāpšanas” ārpus sienām līdz grāmatu aprites loģistikai, gan nākotnes iecere – īpaša lasītava, kuru radītu bērni paši. Lasītājs uzzinās, kā neliela ideja var pāraugt par spēcīgu kopienas saliedētāju, kā drosme un starpdisciplināra domāšana palīdz veidot ilgtspējīgu nākotni un kā pat ar minimāliem resursiem iespējams īstenot projektus, kas iedvesmo dažādas paaudzes.

Kāds bija projekta “Dārzā starp augiem un grāmatām” galvenais mērķis un kā tas veicināja ilgtspējīgu attīstību jūsu kopienā?

Galvenais mērķis bija eksperimentāli apvienot agrīnas lasītprasmes veidošanos ar darbošanos dabā. Bibliotēka pamanīja lielisko iniciatīvu “Mazie dārznieki”, kas rīko aizraujošas darbnīcas par ilgtspējīgu dzīvesveidu. Bērni, ainavu arhitektes Biljanas Driņičas vadībā, paši iekārtoja un kopa ekoloģiskus dārziņus. Kad 3–12 gadus vecie dalībnieki jau trešo sezonu stādīja augus, bibliotēka ienesa dārzā grāmatas, lai pēc darba varētu kopīgi lasīt. Grāmatas bieži vien kļuva par spilgtu liecību procesiem, ko bērni paši vēroja – augu augšanai, kukaiņu dzīves cikliem – neatkarīgi no tā, vai tās bija daiļliteratūras darbi vai enciklopēdijas.

Kā izvēlējāties tieši šo ilgtspējas tēmu? Vai bija kāds īpašs notikums vai problēma, kas kalpoja par iedvesmu projektam?

Vērojot dārza sezonālo ritmu un tā iemītniekus, secinājām, ka daba ir vislabākais skolotājs. Turklāt, kad bērni, viņu vecāki un visa kopiena ienāk grāmatu un dārza pasaulē, sociālās robežas izzūd. Svarīga bija “karsto punktu” jeb akūto vajadzību uztveršana – tieši ar to nodarbojas bibliotekāri: sajūt vietējās sabiedrības intereses un sasaista tās ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM), nodrošinot, ka ikviens saņem gan nepieciešamo informāciju, gan cilvēcisku siltumu.

Kuras ir būtiskākās pārmaiņas, ko esat novērojuši savā kopienā, pateicoties šim projektam?

Lielākais ieguvums bija atsaucība: bērni, kuri agrāk bibliotēku neapmeklēja, kļuva par aktīviem lasītājiem un meklēja tieši tās grāmatas, ko bijām lasījuši dārzā. Mudinājām viņus izmantot ne tikai daiļliteratūru, bet arī enciklopēdijas un vārdnīcas; īpaši sirsnīgi brīži bija, kad vecākie bērni skaļi lasīja priekšā jaunākajiem. Tas stiprināja kopienas saliedētību, un viss notika zem klajas debess. Projektu pamanīja arī kaimiņvalstīs – Serbijā un Horvātijā, kur to atzina par vērtīgu ieguldījumu ANO IAM īstenošanā.

Vai varat pastāstīt kādu īpašu stāstu par cilvēkiem vai grupām, kurus jūsu iniciatīva aizkustināja, ietekmēja visvairāk?

Bibliotekāru slepenais spēks ir starpdisciplinaritāte. Sākotnēji biju tikai mamma, kas savus bērnus veda uz dārza darbnīcām. Tur atklāju, cik radoša un iedvesmojoša ir darbnīcu vadītāja – ainavu arhitekte Biljana. Viņas patiesais talants ir stāstīt stāstus: ar sirsnību un precizitāti viņa apraksta katru lapiņu, sēklu un dabiskās audzēšanas knifiņu, aizrautīgi atklājot bērniem dabas brīnumus. Sapratu, ka, lai šie iespaidi paliktu atmiņā, pietrūkst tikai grāmatu. Bērnu literatūrā taču pirmoreiz iepazīstam ciparus, augus un dzīvniekus! Tā mēs ar Biljanu sākām sekot dārza ritmam: stādījām tomātus – un atradām pasaku par mazo tomātiņu; dārzā parādījās kurmji – bērni zīmēja karti, un tur lieliski iederējās stāsts par mazo kurmi.

Kādi bija lielākie izaicinājumi projekta gaitā, un kā tos pārvarējāt?

Pirmā baža – vai bērniem pēc laistīšanas, ravēšanas un kaitēkļu vākšanas būs pacietība klausīties stāstos. Izrādījās, ka tieši pēc fiziska darba grāmata ir visgaidītākā atpūta: ķermenis atslābst, bet prāts dodas jaunā piedzīvojumā. Sākotnēji lasījām mēs ar Biljanu, bet drīz vien bērni paši sāka lasīt cits citam, un tas izdzēsa jebkādas atšķirības viņu starpā. Otrs šķērslis – dārzs atrodas diezgan tālu no bibliotēkas; šķita, ka vecāki nebūs gatavi doties atpakaļ uz pilsētu pēc grāmatām. Taču labs stāsts nojauc visas barjeras. Mūs atbalstīja Bijeļinas Vietējais fonds, un, piedaloties IFLA konkursā, ieguvām līdzekļus aptuveni 50 jaunu bērnu un dārzkopības grāmatu iegādei, sniedzot mums jaunas idejas turpmākajām aktivitātēm. Vecāki ir sajūsmā: bērni, kuri citkārt no grāmatām vairītos, dārzā nevar vien sagaidīt lasīšanas brīdi un pēc tam aizrautīgi atstāsta dzirdēto vecvecākiem un kaimiņiem.

Kā jūs motivējāt savu komandu un vietējo kopienu aktīvai iesaistītei projektā?

“Mazie dārznieki” kā partneris rīkojās nevainojami atbildīgi, taču bibliotēkai “iziet ārpus sienām” nebija viegls solis. Mēs ieviesām kolektīvo grāmatu abonementu un dzēsām individuālos parādus cerībā, ka grāmatu aprite paātrināsies un administrācija skaidri ieraudzīs projekta progresīvo vērtību. Projekts baro izsalkušos, veicina veselīgu uzturu, izlīdzina paaudžu un sociālās atšķirības un, pats galvenais, stiprina sadarbību starp bibliotēku un nevalstisko organizāciju. Citviet šāds modelis varētu šķist pašsaprotams, taču mums tie ir milzu soļi brīvas, starpdisciplināras bibliotēku darba kultūras virzienā.

Kādas inovācijas vai radošus risinājumus ieviesāt projektā?

Pateicoties IFLA atbalstam mūsu zaļajam projektam, radās ideja izveidot brīvdabas lasītavu zelta griezuma formā – dabā nekas nav kantains, un ēka tiks celta no māla un salmiem. Tā būs pilnībā ekoloģiska lasītava, ar kuru ceram startēt arī nākamā gada konkursā. Vēl aizraujošāk – to būvēs paši bērni, Biljanas Driņičas vadībā. Iedomājieties: bērni no dabīgiem materiāliem paši ceļ lasītavu – un tas nav pasakas sižets, bet nākamais solis mūsu projektā!

Kādu padomu jūs dotu citām bibliotēkām, kas vēlas uzsākt ilgtspējīgus projektus, bet nezina, ar ko sākt?

Runāšu no mazo zaļo projektu skatpunkta: viss slēpjas bibliotēkas darbības konceptā. Ja esat introverts bibliotekārs, kuram patīk turēties pie tradicionālajām metodēm, šī pieeja, iespējams, nav domāta jums. Taču, ja esat inovators, kuru nebaida izaicinājumi un ideju neveiksmes risks, esat uz pareizā ceļa. Nākamais solis – godīga SVID analīze [populāra situācijas analīzes metode, kurā apskata analizējamās lietas stiprās un vājās puses, kā arī iespējas un draudus – red.], kas ļaus skaidri saprast savu vietējās kopienas situāciju un bibliotēkas iespējas.

Sāciet ar bezmaksas resursiem – galvenokārt ar pašu krājumu. Pēc tam meklējiet partnerus, kuru darbība atšķiras no bibliotēkas pierastā formāta. Apvienojot jūsu krājumu ar partneru prasmēm, var izveidoties lieliska sintēze, kur ilgtspējīgas attīstības mērķi tiek sasniegti gluži dabiski.

Svarīgākais ir strādāt ar sirdi un vēlme saudzēt planētu, saglabājot augstu darba kvalitāti un erudīciju. Ja kāds cer ar šo kļūt īpaši turīgs, variet pat nesākt. Taču tie, kuri šādās aktivitātēs atrod sevi, iegūs milzīgu garīgo vērtību un veidos ilgtspējīgu nākotni nākamajām paaudzēm, kas – cerams – dzīvos saliedētās, stiprās sabiedrībās, pateicoties arī mūsu darbam.

Kādas ir svarīgākās atziņas, ko guvāt šajā projektā un kas varētu noderēt arī citiem?

Mūsu mazais zaļais projekts radīja tik daudz labo lietu, ka par to varētu uzrakstīt veselu grāmatu – un tas krietni pārsniedza sākotnējās gaidas, kad pirmo reizi ienesām grāmatas dārzā. Izmēģiniet pat vismazāko ideju un redzēsiet, kā tā vairojas un rada vēl virkni labu lietu, ar kurām pat nebijāt rēķinājušies. Esiet drosmīgi: IAM mērķu kontekstā sliktu ideju nav, jo pat niecīgākais ieguldījums padara mūs par daļu no nākotnes, ko paši vairs nepiedzīvosim. Mēs tajā ieguldām šodien, šeit un tagad.

Kā iedrošināt citas bibliotēkas, pat tās ar ierobežotiem resursiem, iesaistīties ilgtspējas projektos?

Mēs paši esam izcils piemērs darbam ar minimāliem resursiem. Mūsu valsts nav tik attīstīta; daudzi to neprastu atrast kartē vai atšķirt no kaimiņvalstīm. Taču tas dod iespēju pārdomāt – ko īsti nozīmē “ierobežoti resursi”?

Esmu pārliecināta, ka lieli budžeti bieži nes mazāko reālo ietekmi. Paskatieties uz savu vērtīgāko resursu – uz sevi, bibliotekāri! Tad apkopojiet to, kas bibliotēkā jau ir, un atrodiet partnerus, kuru resursi ir līdzīgi – tie, kuriem nav vajadzīgas papildu dotācijas. Kad to visu uzrakstīsiet un saliksiet kopā, redzēsiet, ka dažkārt tieši ar to pietiek lielām lietām un reizē ceļ arī pašas profesijas prestižu. Ja izdodas iegūt grantu, izmantojiet to gudri – galvenajam resursam joprojām jābūt bibliotekāram un krājumam. Mūsu pusē mēdz teikt: “Nauda nav problēma – problēma ir, ka naudas nav!”, bet – ir sirds, un tieši sirdī mājo ilgtspēja, kas aizsniedzas paaudžu paaudzēs.

Ko jums nozīmēja dalība IFLA Zaļās bibliotēkas balvas konkursā, un kādu padomu dotu bibliotēkām, kas arī vēlas piedalīties?

Vispirms likās – kāpēc mēs vispār to darījām? Mēs uzbūrām lielisku stāstu no nekā, bet noteikti lielākas valstis un bibliotēkas prezentēs iespaidīgākus projektus… Tomēr, kad iekļuvām garajā finālistu sarakstā, sapratām, ka profesionālā žūrija ir atzinīgi novērtējusi mūsu spēju no nekā radīt patiesi ilgtspējīgu risinājumu. Tagad, pateicoties IFLA atbalstam, būvējam ekolasītavu un jūtamies uz pareizā ceļa arī globālā mērogā. Ar nepacietību gaidām nākamo konkursu, lai parādītu, cik tālu esam tikuši. Esiet drosmīgi, mīliet to, ko darāt, un nekautrējieties dalīties pieredzē ar kolēģiem – tas ir labākais novēlējums, ko šobrīd varu dot.

Paldies!

bibliotekabijeljina.rs.ba

Aicinām lasīt:
IFLA Zaļās bibliotēkas balva 2024: “Nav vajadzīgs liels budžets, lai sāktu” – Slovēnijas pieredze
IFLA Zaļās bibliotēkas balva 2024: “Ziniet savu “kāpēc” un vienkārši sāciet” – Losandželosas pieredze
IFLA Zaļās bibliotēkas balva 2024: “Esiet drosmīgi: IAM mērķu kontekstā sliktu ideju nav“ – Bosnijas un Hercogovinas pieredze

Bibliotēku portāla sadaļa “Ilgtspējīgas attīstības mērķi”
Zaļie bibliotēku projekti Latvijā
Kas ir Zaļā bibliotēka? IFLA ENSULIB definīcija
Intervija ar labākā Zaļās bibliotēkas projekta 2022 īstenotājiem Parīzē
Paziņoti laureāti IFLA ENSULIB konkursā par gada labāko Zaļo bibliotēku un Zaļās bibliotēkas projektu 2024
Paziņoti 10. IFLA Zaļās bibliotēkas balvas 2025 finālisti

Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Bibliotēku portāla redaktore
LNB Bibliotēku attīstības centrs
portals@lnb.lv