#EsEsmuLNB: Valters Ščerbinskis 

Pastāsti par savu darbu LNB! Kādi ir tavi galvenie pienākumi?

Mani darba pienākumi saistīti ar Nacionālās enciklopēdijas darba organizāciju: ikdienas jautājumu risināšanu, taktisku un stratēģisku plānošanu, komunikāciju ar sadarbības partneriem un auditoriju. Praktiski – jebkurš uzdevums, kas saistīts ar enciklopēdijas darbību. Tajā pašā laikā jāapzinās, ka, lai gan Nacionālās enciklopēdijas redakcijā strādā tikai septiņi cilvēki (jāpieskaita arī astotais – daļas laika IT administrators Emīls), patiesībā mūsu lielo zināšanu resursu veido un dažādā ziņā ar dažādu intensitāti darba gaitā pieliek savu roku aptuveni tūkstotis cilvēku, no kuriem vairums ir autori. Protams, lauvas tiesa saziņas ar autoriem gulstas uz redaktoru pleciem, tomēr arī es nepieciešamības gadījumā iesaistos.

Kāds ir bijis tavs ceļš līdz darbam LNB?

Mans ceļš līdz LNB nav bijis lieliem līkumiem. Pēc dienesta okupācijas armijā uzsāku studijas Latvijas Universitātes “vēsturniekos”. Studiju laikā pavadīju brīnišķīgus gadus Kara muzejā, pēc tam – Latvijas Valsts vēstures arhīvā, tad – Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedrā. Lai arī pienākumi šajās vietās atšķīrās detaļās, kopumā biju dziļi akadēmiskajā vidē un pētniecībā. Pirms 2014. gada man pat prātā nenāca doma, ka varētu piedalīties enciklopēdijas veidošanā LNB. Domāju, ka dienas pavadīšu visumā mierīgajā, lai arī brīžiem neparedzamajā zinātnieka arodā. Ar LNB man līdz tam bija saskarsme tikai kā studentam – sesiju laikā mokošās rindas Barona ielas ēkas lasītavās, gaidot pasūtīto grāmatu eksāmenam, vai Jēkaba un Anglikāņu ielas lasītavu klusajā un patīkamajā vidē – caurskatot kilogramiem preses un literatūras ikdienas pētniecības nolūkiem.

Atklāj kaut ko par sevi! Hobiji, intereses, aizraušanās?

Par sevi varu atklāt, ka mana izcelsme ir latvju kultūras un sporta šūpulis Grīziņkalns. Esmu simtprocentīgs Grīziņkalna puika, kurš gan jau sen dzīvo Rīgas nomalē Pārdaugavā, un nez kā sagadījies, ka arī darba vietas jau kopš 90. gadu vidus ir tikai Daugavas kreisajā krastā.

Es neesmu drošs, ka saprotu, kur beidzas aizraušanās un kur sākas dzīvesveids vai ikdienas sastāvdaļa. Man nav nekad bijuši tādi trauksmaini vaļasprieki, kā, piemēram, skarbajai motociklistei Katrīnai Kukainei. Tomēr vienmēr paticis sports – jau no bērna dienām sekoju visām sporta norisēm. Joprojām sestdienas un svētdienas vislabprātāk pavadu pie televizora, skatoties kamaniņas, bobsleju, biatlonu, basketbolu, hokeju un visu citu.

Tāpat kā liela daļa mana laika Grīziņkalna puiku, pats jaunībā trenējos basketbolā – VEF BJSS (Bērnu un jauniešu sporta skolā), biju gan, iespējams, dziļākais rezervists komandā, bet vēlāk vienmēr ar kolēģiem visās darba vietās uzspēlēju basketbolu savam priekam, līdz brīdim, kad veselības apsvērumi piespieda pārcelties uz peldbaseinu.

Man vienmēr patikusi mūzika (“Pērkons” dārd!), man allaž paticis daudz lasīt (dodu priekšroku elektroniskajām grāmatām, mani interesē saturs, nevis kāda tur grāmatu smarža vai fiziskā papīra izjūta). Skatos arī daudz filmas, seriālus. Ar ģimeni mums patīk apskatīt Latviju, visādas pilsētiņas, ciemus, mežu takas un tamlīdzīgas, dzimušam rīdziniekam diezgan neparastas vietas.

Tā gan nav aizraušanās, bet svarīga dzīves sastāvdaļa – vairāk nekā 60 semestrus esmu studentu korporācijā Fraternitas Cursica, studiju laikā biju tautietis, bet jau sen esmu pārgājis filistra statusā.

LNB Gaismas pils ēkai pērn apritēja 10 gadi. Kādas ir tavas pirmās atmiņas par to?

Liekas, ka pirmo reizi jaunajā ēkā biju, kad nācu uz darba interviju 2014. gada rudenī. Sajūtas bija pacilājošas, ēka – mūsdienīga, ērta un gaiša. Tajā pašā laikā, protams, ēka ir jauka, bet visu izšķir cilvēki. Man paveicās, jo sākumā redakcijā biju viens pats, un mani iesēdināja kabinetā ar lieliskiem kolēģiem – Janu, Karīnu, Artūru, Aiviju, Jurģi un Uldi –, kuri mani “ievadīja” LNB lietās un arī pie reizes iemācīja dzert kafiju. Manas atmiņas nav par pašu ēku, bet par cilvēkiem. Arī par sesto stāvu ar direktoru Andri priekšgalā, par “īstajiem” bibliotekāriem, septīto stāvu un visiem citiem, vēlāk – par čaklajiem un pašaizliedzīgajiem M stāva darbarūķiem.

Šogad mēs atzīmējam pirmās latviski izdotās grāmatas piecsimtgadi. Kādi, tavuprāt, būtu būtiski vēstījumi, kam būtu jāizskan par grāmatām un lasīšanu?

1. Lasīšana nodrošina cilvēka valodas attīstību un būtiski veicina domāšanas procesu. Tā sekmē izglītošanos. Tas tā vienkārši ir.

2. Lasīšana latviski palīdz īstenot “saules mūžu latviešu valodai” – gan bagātinot un attīstot savu valodu, gan nodrošinot iztiku rakstītājiem un tulkotājiem, mēs ieliekam lielu ķieģeli latviešu valodas ilgtermiņa pastāvēšanas pils pamatos. Man tas ir ļoti svarīgi.

3. Nav svarīgi, kādā formātā lasīt. Es gandrīz nelasu drukātos darbus, bet ļoti daudz lasu elektroniskās grāmatas. Dažkārt ir pat mazāk svarīgi, ko lasa, bet svarīgāk – vai lasa vispār. Tomēr, ja nu jāizvēlas, tad aicinu lasīt labus, kvalitatīvus darbus, zinātnieku pētījumus. Protams, enciklopedija.lv allaž sniedz plašas un daudzveidīgas iespējas iepazīt to, ar ko nodarbojas mūsu gudrākie prāti – zinātnieki.

Kādos gadījumos vērsties tieši pie tevis?

Visādos gadījumos. Parasti jau es vēršos pie citiem. Dabistiski, jebkurš jautājums saistībā ar Nacionālo enciklopēdiju un enciklopēdijām vispār.

Novēlējums bibliotekāriem!

Možu skatu uz dzīvi, pārliecību par savu valsti un kultūru! Kādi būsim paši, tāda būs mūsu apkārtne.

Paldies!

Aicinām lasīt:
#EsEsmuLNB: Katrīna Kukaine
#EsEsmuLNB: Ansis Garda
#EsEsmuLNB: Karīna Bandere
#EsEsmuLNB: Ieva Gundare

Interviju sagatavoja:
Latvijas Bibliotēku portāla redakcija
portals@lnb.lv