Kā bibliotekāra profesija kļuva par “sieviešu profesiju”

Vēsturiski bibliotēku darbs nebūt nebija sieviešu darbs. Arī Latvijā par pirmo bibliotekāru tiek uzskatīts vīrietis – Krišjānis Valdemārs. Džoannas E. Pasetas pētījums “Men in a Feminized Profession” (“Vīrieši feminizētā profesijā”, 1993) dokumentē unikālu periodu ASV vēsturē (1887–1921), kad bibliotekāra amats strauji pārvērtās no vīriešu kontrolētas jomas par sieviešu dominētu profesiju. 19. gadsimta vidū bibliotēkās pārsvarā strādāja vīrieši. Ap 1870. gadu viņi veidoja aptuveni 80 % no nozares darbiniekiem. Taču nākamo trīsdesmit gadu laikā notika strauja profesijas feminizācija: līdz 1900. gadam gandrīz 80 % bibliotekāru jau bija sievietes (Passet, 1993).

Dž. E. Paseta pētījumā secina, ka nozares feminizāciju nostiprināja vīriešu privilēģijas, virzot viņus uz vadošiem amatiem un lielākām algām, kamēr sievietes veica tehnisko darbu. Autore secina, ka šis posms ielika pamatus ilgstošai dzimumu hierarhijai un algu nevienlīdzībai bibliotekāra profesijā. Šo pārmaiņu virzīja vairāku faktoru kopums. Strauji augošajam bibliotēku tīklam bija nepieciešams liels skaits izglītotu darbinieku, un sievietēm tajā laikā bija ierobežotas profesionālās izvēles iespējas. Bibliotēku darbs tika pozicionēts kā sievietēm sociāli pieņemama intelektuāla nodarbošanās, pietiekami cienījama, bet ne pārāk prestiža vai augsti apmaksāta.

Laikmeta diskursā īpaši tika uzsvērta sieviešu “piemērotība” šim darbam: kārtīgums, precizitāte, pacietība un orientācija uz kalpošanu sabiedrībai. Šī retorika palīdzēja nostiprināt priekšstatu par bibliotekāru kā sieviešu profesiju. Vienlaikus saglabājās strukturāls paradokss: lai gan sievietes arvien vairāk ienāca profesijā, vīriešiem biežāk tika prognozēta virzība uz administratīvajiem un labāk apmaksātajiem amatiem.

Svarīgu lomu spēlē arī atalgojums. Bibliotekāru darbs ilgstoši tika uzskatīts par zemi apmaksātu, kas samazināja vīriešu interesi laikā, kad no viņiem sabiedrība gaidīja ģimenes galvenā apgādnieka lomu. Izveidojās apburtais loks: profesijas feminizācija veicināja zemāku prestižu, bet zemāks prestižs veicināja vēl lielāku feminizāciju.

Bibliotekāres Latvijā

Latvijā bibliotēku sistēma mūsdienās pamatā balstās uz sieviešu profesionālo darbu. Laika posmā no 2018. līdz 2024. gadam sievietes veido 96–98 % no visa bibliotekāro darbinieku skaita (LKDP, 2018–2024). Dati pierāda un parāda, kas pamatā veidoja un veido, uzturēja un uztur šo nozari. Bibliotēku nozarē strādājošās sievietes ar savu darbu, zināšanām, neatlaidību, entuziasmu un sirdsdegsmi nodrošina, ka bibliotēkas kļūst par dzīvām, pieejamām vietām, kur rodas idejas, kur cilvēki ne tikai iegūst informāciju, bet arī mijiedarbojas, iedvesmojas un attīsta radošumu. Citējot LNB direktori Dagniju Baltiņu, “bibliotēkas ir jaunie sociālie tīkli, kur satiekas sejas ar grāmatām”. Un uzsverot sieviešu nozīmi, viņa savā uzrunā latviešu grāmatas piecsimtgades svinīgajā pasākumā Sv. Pētera baznīcā saka: “Šodien sievietes tur rokās grāmatu, to rakstīšanu, izdošanu, izplatīšanu un saglabāšanu. Lasīšanas mācīšanos un veicināšanu. Sievietes arvien vairāk diktē grāmatniecības attīstību latviešu valodā, un tā ir mūsu karma būt izlēmīgām un pārliecības vadītām, rīkoties, lai arī mūsu mazmazbērni prot un grib lasīt latviešu valodā, lai viņu sarunas ir par izlasīto un grāmatplauktu rindas turpina būt viņu aizmugure.” (Baltiņa, 2025).

Šis citāts atspoguļo, ka bibliotēkas un bibliotekāres uztur dzīvu kultūras vidi, kur cilvēki var satikties, dalīties viedokļos, mācīties un augt kā personības. Kultūra nav tieši pelnoša nozare, bet nepieciešama cilvēka dvēselei un smadzenēm. Tā veido cilvēkus, nevis tikai peļņu.

Sieviešu dominances tendence nav raksturīga tikai bibliotēku nozarei vien. Eiropas Investīciju bankas (EIB) 2025. gada investīciju apsekojums rāda, ka Latvijā sievietes vadošos amatos ir pārstāvētas biežāk (47 %) nekā vidēji Eiropas Savienībā (25 %). Arī uzņēmumu īpašnieču īpatsvars Latvijā ir augstāks (22 % pret 13 % ES vidēji). Īpaši izceļama ir infrastruktūras nozare: sešos no desmit uzņēmumiem vismaz 40 % vadības amatu ieņem sievietes, un gandrīz ceturtajā daļā uzņēmumu puse vai vairāk īpašnieku ir sievietes (EIB, 2026).

Tas viss apliecina, ka sieviešu klātbūtne līderībā Latvijā nav izņēmums vai nejaušība, bet gan stabila un nozīmīga tendence dažādās nozarēs.

Profesija mūsdienās

Mūsdienu bibliotekāres nodrošina daudzdimensionālu piekļuvi informācijai un zināšanām, apvienojot tradicionālās bibliotēku funkcijas ar darbu digitālajā vidē. Augot un mainoties līdzi laikam, daudzas no mums ir piedzīvojušas kartīšu katalogu laikmetu un šobrīd strādā ar mākslīgā intelekta (MI) rīkiem (es tai skaitā). Mēs mācām informācijpratību un medijpratību, strādājam ar elektroniskajiem resursiem un konsultējam lietotājus par drošu un kritisku informācijas izmantošanu, tostarp darbā ar MI rīkiem. Informācijas pārbagātības apstākļos bibliotekāres arvien biežāk kļūst par uzticamas informācijas starpniecēm un kritiskās domāšanas veicinātājām.

Šī profesionālā loma ir nozīmīga gan publiskajās, gan akadēmiskajās un skolu bibliotēkās. Bibliotekāres atbalsta studiju un mācību procesu, attīsta pētniecības prasmes, veicina atvērtās piekļuves principus un palīdz jauniešiem orientēties sarežģītajā zināšanu telpā. Vienlaikus viņas pavada bērnus pirmajā lasīšanas pieredzē, palīdzot atrast grāmatas, kas veido ilgtermiņa attiecības ar lasīšanu.

Īpaši reģionos bibliotēka bieži darbojas kā daudzfunkcionāla kopienas platforma. Šeit bibliotekāre ir digitālās plaisas mazinātāja, mūžizglītības atbalstītāja un vērīga sarunu veicinātāja, kas ieklausās cilvēkos un rosina diskusijas par grāmatām un lasīšanu. Tādējādi tiek stiprināta sociālā līdzdalība un vietējās kopienas noturība.
Vienlaikus sabiedrībā pieaug spiediens, kas balstīts tūlītējas ekonomiskās atdeves loģikā, un tas ietekmē arī bibliotēkas – institūcijas, kuru pamatvērtība ir zināšanas un to pieejamība neatkarīgi no īstermiņa peļņas. Šādos apstākļos bibliotekāres turpina konsekventi iestāties par brīvu piekļuvi zināšanām, par publisko telpu, kur cilvēki var satikties, apmainīties idejām un jēgpilni izmantot informāciju. Kā teicis itāļu filozofs un renesanses pētnieks Nučo Ordine: “Bibliotēkas dzīvība ir dārgums, kas cilvēku kopumam ir modri jāsargā un jānosargā par katru cenu.” (Ordine, 2017).

Noslēgumā

To, ka sieviešu loma bibliotekārajā darbā ir nozīmīga un globāli aktuāla, apliecina arī drīzumā gaidāmā grāmata “Feminist Librarianship” (“Feministiskā bibliotēkzinātne” MacQuarrie, K. (Ed.). 2026), kas marta beigās tiks izdota Apvienotajā Karalistē. Par grāmatu šobrīd varam lasīt, ka tā apvieno gadījumu pētījumus no bibliotēkām visos sektoros un izgaismo prakses un principus, kas veido profesiju, veicina radošumu, iekļaušanu un ilgtspēju. Ar vairāk nekā divdesmit bibliotekāru un domātāju ieguldījumu grāmata skaidri parāda ciešo saikni starp bibliotēkām un sievietēm tajās, apliecinot, ka investīcijas bibliotēkās ir investīcijas sabiedrībā. Vienlaikus gan pārvērtējot sieviešu centrālo lomu bibliotēkās, gan aicinot viņu ieguldījumu atzīt, grāmata ir aktuāla un iedvesmojoša ikvienam bibliotēku nozares profesionālim.

Un tieši šeit ir vieta pateikt to, kas bieži paliek nepateikts: bibliotēku vēsture gan pasaulē, gan Latvijā ir radīta un iznesta ne bez sieviešu nenovērtējamā un vienlaikus pietiekami nenovērtētā ieguldījuma. Gadsimtu gaitā bibliotēkas ir izdzīvojušas, augušas un kļuvušas par kultūras balstiem tāpēc, ka sievietes tās ir turējušas, attīstījušas un aizstāvējušas. Viņu darbs bieži bijis nemanāms un pašsaprotams, bet tieši tas ir nodrošinājis zināšanu nepārtrauktību un sabiedrības intelektuālo izaugsmi.

Bibliotēkas ir vietas, kur sievietes gadu desmitiem ir veidojušas kultūras vidi, kopienas un domāšanas telpu. Tāpēc bibliotēku stāsts ir arī stāsts par vēsturisku ieguldījumu, kas balstās uz sieviešu pleciem: uz viņu profesionalitāti, sirdsdegsmi un pārliecību, ka zināšanas ir vērtība, kas jānodod tālāk. Arī tieši tāpēc Latvijas Bibliotēku portāla interviju sērija “Iepazīstam savējos” šogad uzsāk ceļu pie Latvijas reģionu galveno bibliotēku direktorēm, kuras visas ir sievietes.

Šī profesija dzīvo un attīstās tāpēc, ka sievietes to ir veidojušas vakar, uztur šodien un nesīs arī rīt. Un tas ir fakts, kas ir pelnījis būt izcelts tieši tagad, Starptautiskajai sieviešu dienai tuvojoties.

Ilustrācija veidota, izmantojot MI rīku

 

Atsauces un izmantotā literatūra:

Rakstu sagatavoja:
Diāna Rudzīte
Latvijas Nacionālās bibliotēkas
Bibliotēku attīstības centra
Statistikas un datu analīzes eksperte
diana.rudzite@lnb.lv