Mans grāmatplaukts: Paradīze ar grāmatu smaržu
Sagaidot grāmatas latviešu valodā piecsimtgadi, kas visā Latvijā tika plaši atzīmēta 2025. gada 8. novembrī, Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) 2025. gada rudenī aicināja Latvijā un ārpus tās dzīvojošos latviešus piedalīties akcijā “Mans grāmatplaukts” – iemūžināt savu mājas bibliotēku fotogrāfijā un pievienot īsu stāstu. Atsaucība pārspēja cerēto: iesūtīto darbu skaits bija tik liels, ka termiņi tika vairākkārt pagarināti, un sākotnēji plānotā viena drukātā izdevuma vietā ir tapuši divi. Kopumā tika saņemtas 1057 fotogrāfijas. Lai turpinātu sarunu par mājas bibliotēku nozīmi mūsdienās, Latvijas Bibliotēku portāls visa gada garumā regulāri publicēs atlasītas fotogrāfijas no iesūtītā krājuma.
Akcija atklāja daudzveidīgu mājas bibliotēku pasauli – no nelieliem grāmatu plauktiem līdz iespaidīgām kolekcijām, no bērnu istabām līdz darba kabinetiem. Tajā piedalījās bērni, jaunieši, pieaugušie, kuplas ģimenes, darba kolektīvi un bibliotēku darbinieki – katram savs stāsts, savs ceļš pie grāmatām. Šobrīd akcija ir noslēgusies, ir sagatavots pirmais izdevuma sējums ar 634 attēliem, kas iesiets vienā eksemplārā un joprojām ir apskatāms LNB Periodikas lasītavā. Otrs sējums ar 423 attēliem ir sagatavošanas procesā. Abi sējumi vēlāk nonāks LNB Tautas grāmatu plauktā mūžībai. Vienlaikus ar sējumiem ir iespējams iepazīties elektroniski: 1. sējums.
Rubriku atklāj LNB Atbalsta biedrības direktores Kārinas Pētersones eseja par savu mājas bibliotēku un tās lomu ģimenes ikdienā. Arī viņa piedalījās akcijā, daloties ar personīgu fotogrāfiju. Savukārt šīs tēmas nozīmīgumu trāpīgi raksturo nu jau mūžībā aizgājušā bijušā LNB direktora Andra Vilka vārdi no 2024. gada intervijas Bibliotēku portālam: “Šodien praktiski vairs nerakstām un nerunājam par mājas bibliotēkām, bet tā ir ļoti interesanta tēma. Kad aiziešu pensijā, mēģināšu celt mājas bibliotēku prestižu.”
Horhe Luiss Borhess atzīstas, ka, viņaprāt, paradīze varētu līdzināties sava veida bibliotēkai. Laikam jau tādēļ gudri cilvēki mājās veido savas personiskās bibliotēkas – lai uz šīs grēcīgās zemes vismaz kaut kur justos mazliet laimīgāki.
Ciemojoties pie kolēģiem vai draugiem, tieši mājas bibliotēka ir tā, kura piesaista manu skatu, ieejot kādā telpā. Tas ir pirmais, ko gribas aplūkot tuvāk, sevišķi ja tajā glabājas kādi vecāki izdevumi. Tā var daudz ko uzzināt par mājastēva vai mājasmātes ģimeni, priekštečiem. Piemēram, redzot, ka plauktos rindojas grāmatas par medicīnu, vēsturi vai fiziku, ir vieglāk uzsākt sarunu. Katra cilvēka veidotā bibliotēka piedāvā liecību par viņa interesēm, profesionālo piederību un radošo ceļu.
Un vēl – Cicerons ir teicis, ka “telpa bez grāmatām ir kā ķermenis bez dvēseles.” Grāmatu klātesamība telpā palīdz radīt pozitīvu sajūtu gammu, kas katrai bibliotēkai veido savu partitūru, pat ja tie ir tikai daži plaukti.
Mājas bibliotēkas Latvijā ir veidojušās vēlāk nekā daudzās Rietumu zemēs. To rašanos veicināja dzimtbūšanas atcelšana un izdevumu latviešu valodā pieaugums 19. gadsimta vidū. Taču 20. gadsimta traģiskās pārmaiņas daudz kam pārvelk svītru. Diemžēl tikai šodien atkal varam runāt par iespēju nodot savu mantojumu nākamajai paaudzei, jo katrā no iepriekšējām paaudzēm mūsu zemei ir brāzies pāri kāds postošs spēks, kāds karš vai okupācija, kas bieži vien ģimenēm atņēma laikos iekrāto vai no senčiem mantoto. Tas attiecas tiklab uz mājvietām, kā uz visu citu vērtīgo, kas tajās glabājās. Cilvēkiem nereti ir bijis jāpamet visa iedzīve un jādodas bēgļu gaitās vai trimdā. Un īpaši postoša mūsu nesenā vēsture ir bijusi māju un muižu bibliotēkām.
Šajā ziņā man tiešām dzīvē ir laimējies. Smejoties dažkārt saku, ka esmu dzimusi bibliotēkā, uzaugusi bibliotēkā, dzīvoju bibliotēkā un vēl arī strādāju bibliotēkā. Manā dzīvoklī tiešām ir fantastiska, no tēva un vectēva mantota bibliotēka. Tās kodolu veido mana vectēva, dramaturga un uzņēmēja Jūlija Pētersona vāktais krājums, kurā atrodams ievērojams starpkaru periodā izdotās latviešu dramaturģijas klāsts, brīnišķīgi latviešu dzejas un prozas darbi, bagātīgs vācu leksikonu un dažādu vārdnīcu apkopojums. Viņš pats pēc pratināšanas čekā kā viens no Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstītājiem 1945. gadā nomira bada nāvē Sibīrijā, Kanskā. Vēlāk tajā pašā gadā mūsu sešistabu dzīvoklī iemitināja ienācēju ģimenes. Laimīgā kārtā vecmāmiņai Eiženijai bija izdevies paglābt lielāko daļu bibliotēkas līdz ar grāmatu skapjiem un vectēva kabineta iekārtu, un tie tagad kalpo par pamatu bibliotēkas iekārtojumam.
To tālāk veidojis mans tēvs, režisors Pēteris Pētersons, atgriezies no Liepājas cietuma vai, būtībā, koncentrācijas nometnes 1945. gada maijā. Ģimene vairākkārt ir mainījusi dzīves vietu, bet pašreizējo iekārtojumu pēc tēva skicēm projektējis tēva klasesbiedrs Franču licejā, arhitekts Valters Maike. Iegūtā mājvieta ar 5 metru augstiem griestiem, kur kādreiz bijusi gleznotāja Valdemāra Tones darbnīca, ļāva tēvam pilnā mērā īstenot savu krājēja godkāri un izveidot divstāvīgu galeriju plašajai bibliotēkai, kur katrai tēmai atvēlēts savs plaukts.
Pētera Pētersona laikā bibliotēkai ir pievienojies bagātīgs franču grāmatu krājums, tur tagad mājo bagātīgi pārstāvēts teātra vēstures, drāmas teorijas un dramaturģijas avotu klāsts četrās valodās – latviešu, krievu, franču un vācu. Protams, neiztikt bez daiļliteratūras, tulkotās un Pētersona kolēģu, latviešu novelistu sarakstītās, bet īpaši bagātīga vieta ierādīta dzejas grāmatām. Ir sava vieta grāmatām par vēsturi un filozofiju, arī senām Bībelēm, latvju rakstiem, teikām un pasakām. Neskaitāmas vārdnīcas.
Man šī bibliotēka visspilgtāk saistās ar smaržu, ko ikreiz sajūtu, tajā ieejot. Racionāli analizējot, saprotu, ka tur droši vien sajaucies putekļu smārds ar irstoša papīra smaržu. Taču, kad, vecākiem aizejot viņsaulē, to mantoju, es veicu dzīvoklī apjomīgu rekonstrukciju, un grāmatas bija jāizvāc no telpas, lai varētu to savest kārtībā. Veselus trīs gadus liku tās pamazām vietā. Bet tikai tad, kad telpā atkal valdīja grāmatu senā smarža, sapratu, ka nu darbs ir pabeigts.
Būtiski bija arī atjaunot grāmatu muguriņu ierasto rakstu plauktos, tāpēc pirms izvākšanas grāmatas tika rūpīgi sanumurētas.
Tēvam patika uzņemt ciemiņus. Atnākušie viņam bieži jautāja – vai tiešām jūs visas šīs grāmatas esat izlasījis? Viņš parasti atbildēja – es grāmatas nelasu, es ar tām sarunājos. To, ko viņš centās pateikt, es sapratu laikā, kad kārtoju grāmatas likšanai atpakaļ plauktos. Katru no tām atvēru. Lielam vairumam ir autora vai dāvinātāja ieraksts. Katrai ir savs atšķirīgais iespiedums – burtveide, vāka gludums vai raupjums, drukas papīrs, un vēl, un vēl.
Pie manis reiz apmetās viesi no Norvēģijas. Un viņu piecpadsmitgadīgā meita visu brīvo laiku pavadīja bibliotēkas telpā, šķirstot un pētot grāmatas, kaut arī neviena no tām nav norvēģiski.
Arī es cenšos aicināt cilvēkus viesos, jo sarunas bibliotēkā noris pavisam citādi. Grāmatas it kā piedalās šajā sarunā, tās mūs inducē dziļākai jušanai un piedomāšanai. Tur pavisam citādi noris domu apmaiņa – it kā klusināti un tomēr jēgpilni. Un tur var sēdēt tāpat – nemaz nerunājot. Saruna ir it kā iekšēja, bet tā tomēr notiek. Un tā turpinās, arī izejot no telpas.
Un bibliotēkā es sadzirdu arī stāstus par savas ģimenes vēsturi. To stāsta ne tikai grāmatas, bet arī vecmāmiņas savulaik vēl pirms kara iegādātā un koptā mājas svētība. Tas apliecina, ka pirmskara Latvija turpinās, kaut arī to piedzīvojušie cilvēki ir jau aizsaulē.
Padomju laikos es šajā grāmatu krātuvē jutos kā patvērumā, kas aizsargā no brutālās un pelēkās realitātes tur laukā. Plaukti bija it kā pilni bagātīgu solījumu, paslēptu dārgumu, kas pamazām jāatšķetina. Un to arī aizgūtnēm, bez sāta metos darīt. Tādā ziņā mūsu mājā aizvien vēl turpinājās Latvijas laiki, kā tos kādreiz saucām. Un no rīta, izejot no mājas, allaž zināju, ka vēlāk atgriezīšos šajā svētnīcā un turpināšu dzīvot grāmatu pasaulē.
Apzinoties, ka šodien strauji mainās izpratne par to, kas ir vērtīgs, es, saprotams, ar bažām raugos nākotnē. Man ļoti gribētos, lai atrastos cilvēks vai cilvēki, kam tēva un vectēva dramaturģijas un teātra teorijas vākums būtu tikpat nozīmīgs kā viņiem abiem. Lai kāds gribētu šo bagātību izmantot un atkal likt lietā!
Bet tikmēr turpinu dzīvot starp saviem grāmatu plauktiem un klausīties to stāstos!
Aicinām iepazīties ar izdevuma “Mans grāmatplaukts: latviešu grāmatas piecsimtgades laikmeta liecība – sabiedrības iesaistes akcija “Mans grāmatplaukts” – lasītāju mājas bibliotēkas un grāmatplaukti” 1. sējumu
Rakstu sagatavoja:
Kārina Pētersone
LNB Atbalsta biedrības direktore
www.gaisma.lv