Lasīt vai nelasīt?

Aizvadītajā gadā bērnu un jauniešu auditorijai tikusi izdota 361 grāmata – gandrīz pa vienai grāmatai katrai dienai jeb 24,4% no kopējās grāmatu tirāžas. Līdz ar to rodas jautājums – ko no tā visa lasīt?
Mēģinot atbildēt uz šo jautājumu, jaunākās tendences bērnu oriģinālliteratūrā 2024. gadā apskatīja RTU Liepājas akadēmijas Rakstniecības studiju maģistrantes Anta Priedīte, Kristīna Spēlmane un Sigita Būmeistare. Tika izšķirtas trīs galvenās stāstniecības pieejas: 1) runājošie dzīvnieki; 2) sociālais reālisms; 3) fantāzijas, humora un iztēles radītās pasaules, un izcelti galvenie trūkumi katrā no tām. Tika pelta vēlēšanās nereti izdot tādas grāmatas, kas kalpo vieglai peļņai, un daudzināti autori, kas cenšas radīt literāri augstvērtīgus darbus ar emocionāli bagātīgu pēcgaršu.

Ar 2024. gadā tulkoto savā prezentācijā “Vismaz viena grāmata katram bērnam” iepazīstināja Aija Bremšmite, izceļot literatūras dažādību kā galveno lasītprieka veicinātāju – daudzveidīgs grāmatu piedāvājums ir iespēja uzrunāt arī nelasītāju, savukārt jo vairāk tulkoto grāmatu, jo dažādāka literatūra. Vairākas grāmatas no lielākajām Eiropas valodām iztulkojuši atzīti tulkotāji – Gita Grīnberga, Dagnija Dreika, Signe Viška, Dace Meiere, Māris Salējs, Maima Grīnberga, Ingmāra Balode u.c., tā pierādot, ka literatūra bērniem ir tikpat svarīga kā literatūra pieaugušajiem.

Pēdējo gadu tendences prozā un dzejā apskatīja literatūrkritiķe Anda Baklāne, izceļot dokumentālās literatūras vilni prozā (Jana Egle, Dace Vīgante, Džena Andersone u.c.), kā arī jaunās atklātības (Inga Gaile, Madara Gruntmane, Andra Manfelde u.c.) un jaunās sirsnības (Līva Marta Roze, Lote Vilma Vītiņa, Lauris Veips u.c.) virzienu dzejā. Savukārt ar skatītāju balsojuma līdzdalību tika noskaidrots, ka tikai viena persona šogad jūtas vīlusies “Laligabas” laureātos. Latvijas Literatūras gada balvas sakarā tika apspriests arī jautājums par žūrijas locekļu leģitimitāti. Kā tas tā var būt, ka autori, kas netiek nominēti balvai Latvijā, pēcāk tiek atzinīgi novērtēti Eiropas Savienības līmenī? Anda Baklāne atgādina, ka jebkurš apbalvojums ir subjektīvs un atkarīgs no žūrijas gaumes.

Savu grāmatu “Ko dara jūtas?” un “Kas jūtām patīk?” kontekstā runāja poļu rakstniece Tina Oževiča. Autore izcēla, ka laikmets, kurā dzīvojam, rūpīgi pievēršas labbūtības, pašizaugsmes un mentālās veselības tēmām, tomēr skolās par to arvien tiek runāts maz un psiholoģiju nepasniedz. Kā par spīti, tieši nespēja nodibināt veselīgas attiecības pašam ar sevi mēdz kļūt par pieaugušā klupšanas akmeni. Tad nu autorei radusies ideja par grāmatu, kas palīdzētu iepazīt un sadraudzēties ar savām emocijām, tās antropomorfizējot. Emociju nav ne labu, ne sliktu – tās vienmēr ir īstajā laikā un vietā, lai mums nokomunicētu, kā patiesībā jūtamies. Bet, ko tās dara, kamēr mēs ar tām nenodarbojamies?

Duetā uzstājās rakstnieces Laura Vinogradova un Zane Zusta. Tā ir kopīga iniciatīva ne vien konferences ietvaros, bet arī ikdienā – viņas dalījās savā pieredzē ar bērniem un pusaudžiem, viesojoties Latvijas skolās un sniedzot bērniem iespēju satikt īstu rakstnieku. Uzstāšanās noslēgumā autores mudināja klātesošos aicināt pie sevis ciemos (vēlams sagaidīt ar cienastu).

LU LFMI grāmatu apgāda vadītāja Dace Krecere-Vule sniedza ieskatu 2024. gadā izdotajā akadēmiskajā literatūrā, tostarp sniedzot iespēju ieskatīties grāmatās, kas ir interesantas ne vien pētniekiem, bet jebkuram lasītājam, pat jauniešiem. Daces Bulas monogrāfija “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā”, kas saņēma arī “Laligabas” apbalvojumu pētniecībā, vēlreiz atgādina par prozaiķes neizmērojami bagātīgo valodu un Daces Bulas pētnieces talantu. Bet pusaudžiem varētu šķist aizraujoši šausmīgie nostāsti par raganām. Tos savā grāmatā “Raganas” apkopojis raganu vārdu zinātājs un pētnieks Sandis Laime.

Vai beigsim lasīt pavisam?

Ievadot konferenci, lekciju par lasītprasmi sniedza Leidenes Universitātes emeritētais profesors Adrians van der Vēls, tomēr uz viņa sacīto likumsakarīgi atskatāmies beigās. Profesora lekcija balstījās zinātniskos pētījumos par cilvēka smadzenēm. Kā norādījis neirozinātnieks Ernsts Pēpels (Ernst Pöppel): “Lasīšana ir viens no nedabiskākajiem veidiem, kā izmantot smadzenes.” Līdzīgi kā GPS sistēma karšu vietā, lasīšana cilvēka smadzenēm ir salīdzinoši nesena parādība, kas arvien prasa piepūli, tāpēc nav nekāds brīnums, ka šodien katram nopietnam ziņu portālam ir raidieraksts un video reportāžas, bet taustāmu grāmatu vietā arvien biežāk klausāmies audio grāmatas. Mēs atgriežamies pie orālās tradīcijas, kas cilvēkam ir dabiska (iedzimta). Vai tas nozīmē, ka beigsim lasīt pavisam? Adrians van der Vēls apgriež šo jautājumu – tā vietā, lai piešķirtu lasīšanai funkciju un jautātu, ko mēs ar to varam iesākt, profesors aicina jautāt – ko lasīšana iesāk ar mums? Un atbilde ir šāda: pie literārā un analītiskā domāšanas veida, kas palīdz cilvēkam dzīvot komfortablu dzīvi, ir vainojama tieši dziļā lasīšana (deep reading), kas burtiski trenē smadzenes. “Literāra domāšana ir nepieciešama mūsu izdzīvošanai, tāpēc mēs nedrīkstam pārstāt lasīt,” lekcijas nobeigumā saka profesors Adrians van der Vēls, “kas notiks, ja pārstāsim izaicināt savu prātu?” Mēs rakstām un lasām nevis tāpēc, ka domājam, bet domājam tāpēc, ka rakstām un lasām.

Paldies visiem par dalību konferencē. Turpināsim lasīt un domāt, un tiksimies nākampavasar!

 

Pavasara konferenci kopš 1996. gada katru gadu rīko Latvijas Nacionālā bibliotēka  un Latvijas bērnu un jaunatnes literatūras padome. Šogad tā tapa kopā ar Latvijas Grāmatizdevēju asociāciju un vairākiem jauniem sadarbības partneriem. Vairāk par konferenci lasiet šeit.

 


Visi foto: Kristians Luhaers

Apskatu sagatavoja:
Emija Grigorjeva
Latvijas Nacionālās bibliotēkas
Bērnu literatūras centra informācijas speciāliste 
emija.grigorjeva@lnb.lv