LU un LNB pētījuma “Publisko bibliotēku loma Latvijas sabiedrības lasīšanas veicināšanā” rakstu sērija: Kāda ir lasīšanas loma iedzīvotāju ikdienā? 

2025. gada rudenī Latvijas Bibliotēku portālā tiek uzsākta pētījuma popularizēšana ikmēneša rakstu sērijas veidā. Kopskaitā tiks publicēti četri raksti.

Ar pētījumu pilnā apjomā, tostarp ar pētījuma kopsavilkumu, galvenajiem secinājumiem, ievada daļu, kā arī pētījuma izpētes pakāpes analīzi un metodoloģijas izklāstu, iespējams iepazīties ŠEIT.

Sērijas pirmais raksts ietver pētījuma jautājuma “Kāda ir lasīšanas loma iedzīvotāju ikdienā?” rezultātus, kuros aplūkoti sekojoši jautājumi: “Kāda ir lasīšanas vieta citu brīvā laika aktivitāšu vidū?”, “Cik daudz laika tiek veltīts lasīšanai?”,  “Ko un kādos formātos lasa? Vai aktuāla ir iespēja lasīt kādā no pielāgotajiem formātiem?”, “Vai lasa grāmatas? Ja jā – kādos formātos un kāda satura grāmatām tiek dota priekšroka?”, “Kur iegūst grāmatas lasīšanai?”, “Vai tiek veidotas mājas bibliotēkas, kāds ir to aptuvenais grāmatu skaits?”, “Vai lasīšanas paradumi pēdējo gadu laikā ir mainījušies?”.

 

1. Kāda ir lasīšanas vieta citu brīvā laika aktivitāšu vidū?

Daļēji strukturētajās intervijās tika uzdots jautājums “Ko Jūs visbiežāk darāt savā brīvajā laikā?” un tika piedāvāta jautājuma kartīte ar 11 brīvā laika pavadīšanas veidiem un iespēju ailītē “cits” ierakstīt arī savu variantu. Arī Delfi metodes eksperti un iedzīvotāju fokusgrupu respondenti izteica savu viedokli vai dalījās ar savu pieredzi.

Delfi aptaujā jautājumā par lasīšanas paradumiem respondenti min, ka laiks lasīšanai kopumā samazinās, jo ir samazinājusies vēlme lasīt un lasīšanas vērtības apzināšanās, lasītā teksta garums, kā arī spēja iedziļināties lasītajā, piemēram, jaunieši bieži vien lasa darbus fragmentāri (dažas nodaļas). Tas tiek skaidrots ar dinamisko, daudzveidīgo dienas ritmu, aizņemtību un nodarbinātību ar dažādiem dzīves uzdevumiem, straujo informācijas mainību un pieejamību, kā arī intensīvo sociālo mediju izmantošanu.

Daži citāti no Delfi metodes ekspertu atbildēm, kas raksturo lasīšanu ietekmējošos faktorus, piemēram, dienas noslogotība:

“Ātrs dzīves temps ir drauds lasīšanas popularitātei.”

“Cilvēku lasīšanas paradumus ietekmē ikdiena, aizņemtība, darba dzīve. Ir arvien grūtāk atrast brīvu laiku lasīšanai.”

Ietekmē arī digitālā informācija, sociālie mediji, izklaides un informācijas ieguves iespējas:

“Digitalizācija, vizuālā prevalēšana pār tekstu, ekrānu paaudze (nu jau pat vairākas paaudzes, ne tikai 21. gadsimta jaunieši), sociālo tīklu patērēšana milzīgā apjomā ietekmē arī spēju uztvert garākus tekstus, ilgstoši koncentrēties… Lasīšanai atvēlētais laiks samazinās arī tāpēc, ka ir ļoti daudz citu izklaides, informācijas ieguves iespēju.”

Tā kā lasīšana prasa noteiktu kognitīvo piepūli, tad brīvā laika pavadīšanai bieži vien tiek izvēlētas citas aktivitātes. Apgalvojumam “Grāmatu lasīšanu izkonkurē citas brīvā laika pavadīšanas iespējas” piekrita 60 % Delfi aptaujas ekspertu.

Delfi aptaujas eksperti atzīmē, ka vairāk laika lasīšanai tiek atvēlēts vēlā rudenī, ziemā un agrā pavasarī, kad cilvēki mazāk uzturas ārā.

Iedzīvotāju fokusgrupu diskusijās vairāki respondenti minēja, ka lasīšana savā ziņā ir sezonāla – vairāk tiek lasīts ziemā, kad nav āra darbu un ir garie, tumšie vakari.

Sieviete vadītāja (45–54) ar maģistra grādu no Latgales stāsta par savu lasīšanas pieredzi: “[..] es varu iedalīt šo te periodu divos tādos sezonālos – vasaras, nu tā kā siltā laika periods, un ziemas periods, kad tiešām ziemā es vairāk pavadu laiku lasot, vasaras periodā mazāk [..]”

Seniore (65+) no Sēlijas minēja: “Grāmatas, periodiku vairāk lasu gada tumšajās dienās, ziema, rudens, pavasaris agrs. Mazliet periodiku arī vasaras mēnešos. [..]. Ziemā, ja pieķeras grāmatai klāt, tad jau nelaižu vaļā, kamēr ir izlasīta.”

Seniors no Zemgales (65+) par savu lasīšanas pieredzi stāstīja: “[..] ziemā sanāk vairāk lasīt. Krimiķi patīk… Vasarā, protams, nu, ziņas, vairāk man interesē sporta ziņas. [..] tad pusotra līdz divām stundām.”

Lasīšana ir svarīga senioru (vecuma grupā 65+) dzīves sastāvdaļa – nereti tā ir viena no nedaudzajām svarīgajām ikdienas nodarbēm. Seniore no Kurzemes (65+) fokusgrupas diskusijā uz jautājumu par lasīšanas vietu ikdienā atbildēja: “Lasu ļoti daudz, no rīta pāris stundas, pusdienas laikā, vakarā, jo veselības dēļ es nevaru fizisku darbu strādāt. Līdz ar to man ir tikai staigāšana un grāmatu lasīšana.”

Seniors (65+) redzes invalīds no Kurzemes stāstīja, ka piekopj aktīvu dzīvesveidu – katru dienu nostaigā desmit tūkstošus soļu un aktīvi izmanto iespēju, ka bibliotēka piedāvā audiogrāmatas.

Iedzīvotāju fokusgrupās visbiežāk bija piekrituši piedalīties vidusskolēni, kuri ir īpaši aizrāvušies ar lasīšanu. 12. klases skolniece no Pierīgas par savām brīvā laika aktivitātēm: “Man ļoti patīk lasīt, laikam tā arī ir mana lielākā aizraušanās un hobijs. Es vēl paralēli dejoju, bet lasīšana, tas ir kaut kas ļoti īpašs jau kopš bērnības.”

Vidusskolniece no Pierīgas stāsta, ka nodarbojas ar triatlonu, ikdienā daudz lasa un apmeklē literatūras pulciņu skolā, bet kopumā skolēni bieži atzina, ka viņu klasesbiedri lasa maz.

Studenti pārsvarā lasa to, kas nepieciešams studijām, savam priekam lasa maz, par iemeslu visbiežāk minot laika, dažreiz arī iedvesmas vai motivācijas trūkumu. Kāda bakalaura programmas studente stāsta: “Vienkārši man… es jau vairāk kā gadu neesmu tā riktīgi lasījusi, vienkārši nav laika, principā…”

Līdztekus studijām lielākā daļa gan bakalaura, gan maģistra programmu studentu arī strādā, tāpēc laika lasīšanai savam priekam gandrīz neatliek. Bakalaura programmas students stāsta: “Es studēju un strādāju, un ikdienā man nesanāk tik daudz lasīt, varbūt palasu kaut kādas ziņas vai arī priekš universitātes kaut ko, bet tā speciāli kaut kādu literatūru es sen neesmu lasījis.”

Daļēji strukturēto interviju respondentiem bija diezgan grūti izvēlēties no piedāvātās jautājuma kartītes tikai trīs brīvā laika pavadīšanas veidus, daži no respondentiem atzīmēja arī četrus.

Vislielākais skaits – 10 respondenti, kuru vidū ir gan sievietes, gan vīrieši no visām vecuma un izglītības grupām un kuri pārstāv visus Latvijas reģionus – kā brīvā laika pavadīšanas veidu nosauc vaļasprieku. Visiecienītākie vaļasprieki izrādījušies ceļošana un dārzkopība. Otrs populārākais brīvā laika pavadīšanas veids ir mājturība un ēdiena gatavošana. To atzīmējuši deviņi respondenti, kas pārstāv visus reģionus, vecuma un izglītības grupas, sešas sievietes un trīs vīrieši. Trešā populārākā atbilde ir “Pastaigājos” – to atzīmējuši septiņi respondenti no 18, kuri arī vienlīdzīgi pārstāv gan Latvijas reģionus, gan izglītības un vecuma grupas un starp kuriem ir trīs vīrieši un četras sievietes.

Grāmatu lasīšana kā brīvā laika pavadīšanas veids intervijās ierindojas ceturtajā vietā, to atzīmējuši seši respondenti: divi vīrieši un četras sievietes. No tiem vairums ir no Rīgas un Pierīgas, viens no Vidzemes un viens no Kurzemes, bet abi šie respondenti pārstāv reģionu pilsētas. Respondentiem ir visai dažāds izglītības līmenis – no doktora grāda līdz nepabeigtai vidējai – un ir pārstāvētas gandrīz visas vecuma grupas no 25 gadiem līdz 65+, bet gados vecāku respondentu ir vairāk, tas ir, vecuma grupās 45–54 gadi un 65+ grāmatu lasīšanu atzīmējuši pa diviem respondentiem. Starp grāmatu lasīšanu atzīmējušajiem respondentiem ir divi uzņēmēji/pašnodarbinātie, divi pensionāri, viens speciālists un viena mājsaimniece, kas pētījuma laikā rūpējās par jaundzimušo. Šie seši respondenti savās anketās nosauc vairākas lasīšanas valodas: latviešu, krievu, angļu, vācu un franču. Uz respondenta anketas jautājumu par ienākumu līmeni divi izvēlas neatbildēt, divi respondenti atzīmē ienākumus no 301 līdz 500 eiro mēnesī, viens – 1101 līdz 1300 eiro, viens – vairāk par 1301 eiro mēnesī.

Četri respondenti paralēli grāmatu lasīšanai nosaukuši arī kultūras pasākumu apmeklēšanu, aktīvo atpūtu un vaļaspriekus, trīs respondenti – mājturību un ēdiena gatavošanu, bet viens respondents atzīst, ka grāmatu lasīšanu papildina ar televīzijas skatīšanos, pastaigām un telefonā pavadītu laiku.

Arī daļēji strukturētajās intervijās tika minēta “sezonāla” lasīšana: “[..] vienmēr man liekas, kad nāk rudens, tad es domāju, ka varētu kaut kādu grāmatu paņemt” (sieviete (25–34) bezdarbniece ar vidējo izglītību no Zemgales) vai “[..] sezonāla jau tā lasīšana” (sieviete (55–64) bezdarbniece ar maģistra grādu no Kurzemes).

Secinājumi Apkopojot datus, redzams, ka iedzīvotāju brīvo laiku aizņem visai dažādas nodarbes. Vairums Delfi aptaujas ekspertu piekrīt apgalvojumam, ka lasīšanai atvēlētais laiks samazinās, bet nevar teikt, ka citas brīvā laika nodarbes grāmatu lasīšanu būtu izkonkurējušas. Vispopulārākā nodarbe ir vaļasprieki, piemēram, ceļošana, dārzkopība, mājturība, aktīvā atpūta vai dalība mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos, taču arī grāmatu lasīšanai ir nozīmīga vieta brīvā laika aktivitātēs, piemēram, interviju rezultātos tā ierindojas ceturtajā vietā. Lasīšana ir svarīgāka senioriem. Jaunieši – skolēni un studenti – lasa mazāk, īpaši atpūtas vajadzībām, jo lielu daļu sava laika veltī mācībām, sociālajiem medijiem un aktīvai laika pavadīšanai. Tāpat laiku lasīšanai lielākai daļai respondentu atņem dienas noslogotība un digitālā informācija, sociālie mediji, citas izklaides un informācijas ieguves iespējas. Daļa respondentu norāda uz lasīšanas sezonālo raksturu – vairāk lasa rudens un ziemas periodā.

 

2. Cik daudz laika tiek veltīts lasīšanai?

Iedzīvotāju fokusgrupu diskusijās un daļēji strukturētajās intervijās tika uzdots jautājums, cik daudz laika respondenti dienā velta lasīšanai, ar to domājot ne tikai grāmatas vai lasīšanu atpūtai, bet arī periodiku, ziņas internetā, sociālo mediju ierakstus, tekstus darba un mācību vajadzībām.

Iedzīvotāju fokusgrupu diskusijās daudziem respondentiem lasīšana saistīta ar ikdienas darbu, un arī ārpus darba tiek lasīta dažāda satura informācija dažādos formātos. Kāda jauna sieviete (25–34) ar bakalaura grādu no Pierīgas stāstīja:

”Nu, es teiktu, ka es nelasu tad, kad man ir ciet acis. Nu, principā visu laiku, kad es kaut kur ieraugu tekstu, es izlasu. Piemēram, situācija – es braucu vilcienā, stāvu pie durvīm un augšā tur ir kaut kāda informācija, kā uzvesties vilcienā. To es izlasīju.”

Studenti pārsvarā lasa mācību vajadzībām, retāk atlicinot laiku lasīšanai savam priekam. Kā vidējo lasīšanas ilgumu dienā studenti minējuši laiku, sākot no pusstundas līdz vairākām stundām. Visvairāk laika lasīšanai dienā velta strādājošie, kuriem darbs ir saistīts ar dažāda veida tekstu un dokumentu lasīšanu. Vidējais lasīšanas laiks, kas tika nosaukts, ir sešas līdz septiņas stundas.

Vairāki respondenti minējuši, ka viņiem ir noteikts laiks (parasti pirms gulētiešanas), ko viņi regulāri pavada, lasot daiļliteratūru. Tā parasti ir apmēram viena stunda. Sieviete (35–44) ar maģistra grādu no Kurzemes dalījās savā lasīšanas pieredzē: “Lasu daudz. Kopš vispār lasu. Daiļliteratūru arī. Man ir tāda apņemšanās, ka katru vakaru pirms gulētiešanas vismaz stundu, lai nebūtu tā, ka es skrullēju telefonu. Bet lasu pārsvarā daiļliteratūru.”

Visvairāk laika lasīšanai savam priekam velta seniori. Daudzi atzīst – ja aktīvajā darba dzīvē nav bijis laika lasīšanai, tad tagad tas tiek darīts ar uzviju. Lasīts tiek dažādos dienas laikos, reizēm arī naktīs. Seniore (65+) no Kurzemes stāstīja: “Lasu ļoti daudz, no rīta pāris stundas, pusdienas laikā, vakarā. Jā, arī citreiz naktīs, kad miegs nenāk. Aizeju gulēt vakarā, pamožos divos, trijos, un tad lasu.”

Vecāki, kuriem ir mazi bērni, vai vecvecāki bieži kādu laiku (pusstundu vai pat stundu) vakaros pirms gulētiešanas pavada, lasot kopā ar bērniem.

Kad daļēji strukturēto interviju respondentiem tika lūgts izkalkulēt aptuveno laiku dienā, kas tiek pavadīts lasot, mazākais lasīšanas laiks, ko nosauca vīrietis (25–34) strādnieks ar pamatizglītību no Kurzemes, bija 15–30 minūtes. Lielākais nosauktais lasīšanas laiks bija astoņas stundas (vīrietis (55–64) speciālists ar doktora grādu no Rīgas). Vislielākais skaits respondentu sliecas domāt, ka dažādu materiālu un formātu lasīšanas laiks dienā viņiem varētu būt viena līdz divas stundas. Novērtējot nosauktos lasīšanas laikus kopumā, var teikt, ka intervētās personas dienā lasa vidēji apmēram 2,5 stundas.

Pirmais redzamākais faktors, kas ietekmē lasīšanai veltīto laiku, arī lasāmvielas saturu un formātu, ir darbalaika un atpūtas laika proporcijas cilvēka dzīvē, arī – kāda ir viņa darba specifika. Piemēram, pašnodarbināta sieviete (45–54) ar doktora grādu no Pierīgas stāsta: “[..] man principā darbs ir no lasīšanas, tad es pieņemu, ka darba lietu [..] lasīšana, ja tas viss skaitās, nu, ja ne visas astoņas stundas, tad nu sešas noteikti.” Lasīšana atpūtai, īpaši grāmatu lasīšana, šai respondentei ir atkarīga no darba slodzes:

“Atkarīgs no darba slodzes, [..] man nesanāk lasīt katru dienu, bet nu nezinu, divreiz trīsreiz nedēļā pa stundu, divas, nu un tad, kad vasarā ir atvaļinājuma laiks, tad man patīk iesēsties šūpuļtīklā, un tad es varu piecas, sešas stundas no vietas vienkārši lasīt cauri.” 

Līdzīgi lasīšanas laiku komentē sieviete speciāliste (45–54) ar maģistra grādu no Latgales: “Nu, noteikti tas ir atkarīgs no tā, vai tā ir darba diena, vai tā ir brīvdiena, nedaudz varētu atšķirties tas laiks.”

Otrs faktors, kas parādās intervijās, ir norāde uz laika ierobežojumiem, un tas ietekmē lasīšanas stilu, īpaši lasīšanu atpūtai. Piemēram, sieviete bezdarbniece (55–64) ar maģistra grādu no Kurzemes skaidro: “Bet, ja es lasu grāmatu, interesantu vēl pie tam, tad man, diemžēl, vajag vismaz divas vai pat trīs stundas tā vienā gabalā. Jo citādi tas atkal nervozē. Tāda saraustīta lasīšana neder īsti nekur.” Blakus saraustītai lasīšanai tiek minēta arī periodiska lasīšana (pašnodarbināts vīrietis (45–54) no Rīgas) un selektīva lasīšana (vīrietis speciālists (35–44) no Rīgas). Tāpat bija respondenti, kas brīvajā laikā centās palasīt paši un palasīt arī bērnam, piemēram, sieviete bezdarbniece (25–34) ar vidējo izglītību no Zemgales: “Varētu būt kādu stundu, jo parasti man tam ir maz laika. Tas ir – sociālajos tīklos izlasu ziņas, kas ir visbiežāk. Un tad vēl jaunākajam bērnam palasu viņa vecumam atbilstošās grāmatiņas…”

Secinājumi Apkopojot iegūtos rezultātus, redzams, ka daudziem respondentiem lasīšana saistīta ar darba un mācību vajadzībām, lasot vidēji 6–7 stundas dienā, lasīšana atpūtai vidēji aizņem no vienas līdz dažām stundām dienā atkarībā no dzīves ritma. Daļēji strukturētajās intervijās mazākais nosauktais lasīšanas laiks dienā bija 15–30 minūtes, lielākais – astoņas stundas. Vidēji interviju respondenti lasa apmēram 2,5 stundas dienā. Gan intervijās, gan iedzīvotāju fokusgrupu diskusijās vairākkārt tika pieminēts laiks, ko pavada, lasot kopā ar bērniem – no pusstundas līdz vienai stundai. Visvairāk savam priekam un atpūtai lasa seniori. Laika trūkums tiek minēts kā viens no galvenajiem lasīšanu traucējošiem faktoriem, īpaši, lai lasītu grāmatas. Šai sakarā tiek lietoti tādi apzīmējumi kā saraustīta, periodiska, selektīva lasīšana.

 

3. Ko un kādos formātos lasa? Vai aktuāla ir iespēja lasīt kādā no pielāgotajiem formātiem?

Iedzīvotāju un bibliotēku darbinieku fokusgrupās un daļēji strukturētajās intervijās tika uzdots jautājums par formātiem, kādos tiek lasīts, arī par pielāgotajiem formātiem (palielinātā druka, Braila raksts, vieglā valoda) – ko respondenti zina par šiem formātiem, vai tos lieto. Arī Delfi metode atklāja dažus tematam atbilstošus viedokļus. Eksperti Delfi aptaujā min, ka mūsdienās cilvēki lasa gan daiļliteratūru, gan profesionālo literatūru, gan literatūru pašizaugsmei:

“Cilvēku lasīšanas intereses ir ļoti plašas, un tās ietver gan izklaides nolūkos lasītas grāmatas, gan arī profesionālās literatūras lasīšanu, lai paplašinātu zināšanas par konkrēto nozari vai jautājumu.”

“Seniori labprātāk lasa latviešu autoru darbus.”

Tā kā dominē viedoklis, ka lasīšana samazinās, tad vairāki eksperti norādījuši, ka tiek lasīta tā saucamā “vieglā literatūra”.

“Joprojām lielākā lasītāju daļa lasīšanai izvēlas vieglāk uztveramu literatūru – detektīvus, romantiska satura romānus un tulkoto literatūru.”

Novērtējot lasīšanas formātus, lielākā daļa ekspertu ir pārliecināti, ka lasīšanā dominē drukātās grāmatas. Digitālais formāts tiek izmantots informācijas meklēšanai, ziņām un aktualitāšu noskaidrošanai un sociālo mediju satura apgūšanai. Eksperti domā, ka vismazāk tiek izmantotas audiogrāmatas.

Iedzīvotāju fokusgrupu diskusijās tika jautāts par lasīšanas formātiem un pielāgotajiem formātiem, tā iegūstot dažādus viedokļus un pieredzes stāstus.

Jauni cilvēki, kuri uzsākuši studijas, fokusgrupu diskusijās bieži vien atzīmēja, ka krietni vairāk laika velta, lasot studijām nepieciešamo, tādēļ daiļliteratūra atpūtai tiek lasīta mazāk.

Maģistra studiju programmas studente par lasīšanu savā ikdienās stāstīja: “[..] kopš es studēju, pēdējos divus mēnešus es daiļliteratūru gandrīz nemaz vai nelasu, lai gan agrāk es ļoti daudz lasīju. Lielākoties es lasu sociālo tīklu informāciju vai arī studijām domāto informāciju.”

Ja vien tas iespējams, arī studenti izvēlas lasīt drukātā formātā, jo tā ir vieglāk uztvert informāciju. Bakalaura programmas studente stāsta:

“Man personīgi arī labāk drukātā veidā lasīt, bet, lai es ieekonomētu laiku, es parasti lasu elektroniskā veidā, kaut ko, pieņemsim, priekš kursa darba es daudz materiālus ievācu drukātā veidā, jo man tā ir ērtāk ar viņiem strādāt, es to informāciju uztveru vieglāk drukātā veidā.”

Ikdienā formāts, kādu iedzīvotāji izvēlas lasīšanai, atkarīgs no iegūstamās informācijas veida. Lai iegūtu aktuālo informāciju par notikumiem, visbiežāk tiek izmantoti digitālie informācijas resursi – ziņu portāli, arī sociālo tīklu vietnes.

Vīrietis vadītājs (45–54) ar maģistra grādu no Kurzemes, kura ikdienas darbs ir saistīts ar dažāda veida dokumentiem, stāstīja:

“Jāmēģina paredzēt, kādi būs notikumi, attiecīgi, tu centies gan no dažādiem avotiem, no YouTube, no Instagram iegūt šo informāciju, un tāpēc vairāk nākas pavadīt ar šo informācijas iegūšanu. [..] es daudz izmantoju audiogrāmatas, jo YouTube ir daudz pieejamas [..]. Bet tad, kad ir [..] ziemas, rudens brīvie vakari vairāk, tad, protams, cenšos vairāk lasīt grāmatas.”

Lai gan vecākā gadagājuma cilvēki priekšroku dod lasīšanai drukātā formātā, vairākās fokusgrupās arī seniori minēja, ka daudz laika pavada, lasot no ekrāna. Strādājošs seniors (65+) ar bakalaura grādu no Latgales stāstīja: “Es lasu ļoti daudz. Es vairāk lasu caur datoru, es lasu Latvijas ziņas, pasaules ziņas dažādas.”

Daiļliteratūru visvairāk lasa iedzīvotāju vecuma grupās no 55–64 un 65+.

Diskusijās tika jautāts arī par lasīšanu pielāgotajos formātos – palielinātā drukā, Braila rakstā, vieglajā valodā, arī audioformātā.

Respondente no Pierīgas (35–44) minēja, ka īpaši aktuālas pašlaik ir grāmatas vieglajā valodā. To joprojām trūkst, lai arī bērni ar mācīšanās traucējumiem varētu lasīt:

“Vieglā valoda pašlaik man ir aktuāla tēma, tās grāmatas ir diezgan maz, un skolās vajadzēs arvien vairāk grāmatas vieglajā valodā, tas pats bija arī, ka ‘’Mērnieku laiki’’ mums tagad vieglajā valodā, jo bērni nesaprot. Ir kādas [..] priekš bērnu auditorijas aptuveni 14 grāmatas. Jā, kopā izdevumi, izdod neredzīgo bibliotēka, jeb kopā 20 izdevumi vieglajā valodā, pašlaik iznāca ‘’Stāsti vieglajā valodā’’, ko izdeva Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts sadarbībā ar to bibliotēku. Tādu bērnu kļūst arvien vairāk.”

Arī respondente (45–54) no Zemgales, stāstot par savu darba pieredzi speciālajā skolā, atzina, ka šādas grāmatas nepietiek:

“Mums ir arī speciālā skola, un tur tieši šīs te vieglās valodas grāmatas ir vajadzīgas. Jā, ar palielinātiem burtiem grāmatas ir vajadzīgas. Bērniņi ar īpašām vajadzībām tur mācās. Tur arī strādāju kādu laiku un esmu redzējusi. Mēs arī esam pirkuši šādas grāmatas. [..] Liela izvēle nav, bet viņas ir tādas… ir pieejamas vieglajā valodā [..]. Vairāk ir klausāmās grāmatas. Protams, ka tu vari klausīties, bet tā, lai pats viņš varētu lasīt un saprast to tekstu… [..].”

Vairāki respondenti fokusgrupu diskusijās minēja, ka grāmatas pielāgotā formātā būtu ļoti aktuālas kādam no viņu gados vecākajiem radiniekiem. Sieviete (45–54) no Zemgales diskusijā minēja: “Tā kā manai vecmāmiņai ir pāri par 90 gadiem, un viņa tikpat kā neredz, es domāju, ka audiogrāmatas būtu ļoti labas. Ja būtu tāda pieejamība, es domāju, ka varētu paņemt.”

Bibliotēku direktoru un metodiķu fokusgrupu diskusijās izskanēja viedoklis, ka publiskajās bibliotēkās iespēja piedāvāt grāmatas pielāgotajos formātos ir aktuāla. Kādas reģiona galvenās bibliotēkas direktore atzina, ka pārāk maz pieejamas grāmatas palielinātā drukā, kas ļoti nepieciešamas vecākā gadagājuma lasītājiem.
Daļēji strukturētajās intervijās tika uzdots jautājums, ko un kādos formātos respondenti lasa, kam dod priekšroku, tāpat arī par pielāgotajiem formātiem un to izmantošanu.

Tikai drukātu tekstu – grāmatu un žurnālu – lasīšanu apliecināja divi no 18 respondentiem: abas ir sievietes – viena ir bezdarbniece (55–64) ar maģistra grādu no Kurzemes (“dzīvas, reālas grāmatas”), otra ir pensionāre (65+) ar vidējo izglītību no Rīgas, kura strikti noliedza jebkuru citu formātu izmantošanu: “Es ar tādām lietām nenodarbojos.”

Sieviete bezdarbniece (25–34) ar vidējo izglītību no Zemgales apgalvoja, ka lasa zināšanu ieguvei un intereses apmierināšanai dažādus tekstus dažādos formātos, bet ne grāmatas, taču bērnam lasa priekšā tieši grāmatu.
Lielākā daļa respondentu no dažādām vecuma grupām, dažādiem Latvijas reģioniem un ar dažādām izglītības pakāpēm stāstīja, ka lasa gan tekstus internetā, gan drukātus materiālus, šos formātus brīvi kombinējot pēc vajadzības, un attiecības starp drukātiem tekstiem un “ekrāna tekstiem” ir mainīgas, piemēram:

“Nu tie ir interneta teksti pamatā, vai kas ir saistīti ar darbu [..] Drukātā veidā noteikti mazāk nekā uz ekrāna…” (vīrietis speciālists (55–64) ar doktora grādu no Rīgas);

“[..] informācijas ieguves veidu es nosauktu kā kombinētu, tas ir gan internetā, digitālā vidē, gan arī tie ir preses izdevumi [..], nu un tās ir arī, protams, grāmatas” (uzņēmējs/pašnodarbinātais vīrietis (45–54) ar bakalaura grādu no Rīgas);

“Bet nu dažādus tekstus un tas [..] tīri grāmatas [..] nu nezinu, kaut kāda maza daļa no tā, jā” (sieviete uzņēmēja/pašnodarbinātā (45–54) ar doktora grādu no Pierīgas);

“Es labāk klausos no interneta. Par dārzkopību. [..] Klausos un skatos” (sieviete pensionāre (65+) ar vidējo izglītību no Pierīgas);

“[..] no ziņām – drīzāk par sporta ziņām – tās es vienmēr arī lasu. Citos formātos. Sporta Avīzi drukātā formātā vairs nepērku, neabonēju, bet visus citus formātus aktīvi, aktīvi izlasu – jaunākās ziņas un arī šur tur kaut kādu paplašinātu analīzi. [..] drukātā formātā – arī Rīgas Laiku – starp citu tas arī ir tas, ko es lasu tādā selektīvā veidā. [..] Un papildus elektroniskā formātā es arī lasu… tajās, ne tikai datorā, bet arī piezīmju ierīcēs, kā ReMarkable vai tamlīdzīgās, vai Kindlā – es arī lasu. [..] Tas būtu… dažāda veida elektroniskie formāti ir papildus drukātajam” (vīrietis speciālists (35–44) ar doktora grādu no Rīgas).

Tālākā intervijas gaitā respondentiem tika uzdots jautājums, vai viņi zina, ka publiskās bibliotēkas var piedāvāt dažādu, tajā skaitā arī pielāgoto formātu grāmatas un cita veida lasāmvielu, vai tā viņiem un viņu ģimenēm būtu aktuāla. Jautājumā tika minēti: palielinātā druka, vieglā valoda, Braila raksts, audiogrāmatas un e-grāmatas.

Trīs respondenti atzina, ka ir zinājuši vai kaut ko dzirdējuši par šādiem formātiem un ka no tā kaut ko izvēlētos kā noderīgu:

e-grāmatas (vīrietis speciālists (35–44) no Kurzemes ar nepabeigtu vidējo izglītību);
audiogrāmatas (vīrietis strādnieks (25–34) no Zemgales ar vidusskolas izglītību);
elektroniskās un audiogrāmatas (sieviete speciāliste (55–64) no Rīgas ar padomju laika augstāko izglītību).

Divi respondenti apstiprina, ka ir zinājuši par šādu piedāvājumu, paši neko neizvēlas, bet izsaka gandarījumu, ka tāds ir:

“Jā, šādu esmu kaut ko dzirdējusi un uzskatu, ka šie pakalpojumi ir svarīgi cilvēkiem ar dažādām vajadzībām, un uzskatu, ka tas ir ļoti lielisks veids, kā nodrošināt piekļuvi lasīšanai pilnīgi visiem” (sieviete studente (18–24) no Rīgas);

“[..] tādam plaši aptverošam zināšanu klāstam būtu jābūt pieejama pilnīgi visiem. Tas ir tikai labi, un mani tas priecē” (vīrietis strādnieks (25–34) no Kurzemes ar pamatizglītību).

Trīs respondenti pieļauj varbūtību, ka nākotnē varētu izmantot šādu formātu piedāvājumu paši vai viņu ģimenes locekļi – te tiek atkal minētas e-grāmatas, audiogrāmatas un grāmatas palielinātajā drukā.

Pieci respondenti apgalvo, ka ir zinājuši vai nav pārsteigti, ka tāds piedāvājums ir, taču tas viņiem nav aktuāls un saistošs.

Tāpat ir dažas noliedzošas atbildes: nezināju (2), neinteresē (3). Uz faktu, ka šādi formāti un pakalpojumi neinteresē, norādīja sieviete pensionāre (65+) ar vidējo izglītību no Rīgas, sieviete pensionāre (65+) ar vidējo izglītību no Pierīgas un vīrietis vadītājs (45–54) ar maģistra grādu no Zemgales. Par šādu lasīšanas formātu un šāda pakalpojuma esamību pilnībā nezināja sieviete speciāliste (55–64) ar padomju laika augstāko izglītību no Rīgas un vīrietis strādnieks (25–34) ar vidējo izglītību no Zemgales.

Respondentu atbildēs uz šo jautājumu par dažādo formātu pieejamību Latvijas publiskajās bibliotēkās var vērot neskaidrību un izvairību, kas kopumā varētu liecināt, ka sabiedrība nav pietiekami informēta par šiem formātiem un pakalpojumiem. Vīrietis speciālists (35–44) ar doktora grādu no Rīgas uz šo jautājumu par šādu pielāgoto formātu esamību un pieejamību bibliotēkās neitrāli atbild: “[..] visticamāk, tas nav pārsteigums.” Sieviete pensionāre (65+) no Rīgas domā, ka šie formāti der tikai jauniešiem: “[..] varbūt arī jauniešiem… jau nu noteikti mazbērniem, jau nu noteikti tas viss interesētu.” Vīrietis strādnieks (25–34) no Zemgales, ieguvis papildinformāciju, kas ir šie formāti un kam tos vajag, rezumē: “Īsti es nezinu, man galvenais, lai cilvēki saprastu, kas tur rakstīts.”

Secinājumi Pētījumā iesaistītie eksperti ir pārliecināti, ka grāmatu lasīšanai un lasīšanai atpūtas vajadzībām noderīgāki ir drukātie materiāli. Digitālo formātu lasīšana drīzāk noder darba vajadzībām, informācijas meklēšanai, ziņām un aktualitātēm, sociālo mediju satura apguvei. Arī fokusgrupu un interviju respondenti atzīst, ka lasīšanas formāts atkarīgs no informācijas veida, lasīšanas vajadzībām un apstākļiem. Ja vien tas iespējams, arī studenti labprāt studiju vajadzībām lasa drukātos materiālus. Daiļliteratūru vairāk lasa vecuma grupās 55–64 gadi un 65+. Kaut gan ir tendence, ka seniori dod priekšroku drukātiem materiāliem, daudzi no tiem atzīst, ka lasa arī elektroniskus tekstus un klausās audioierakstus. Kopumā var novērot, ka daudzi respondenti ikdienā brīvi kombinē drukātus un elektroniskus materiālus. Pielāgotie formāti ir aktuāli, bet tie nav pietiekami plaši pieejami, trūkst arī informācijas par tiem un par to, ka tie pieejami arī publiskajās bibliotēkās.

 

4. Vai lasa grāmatas? Ja jā – kādos formātos un kāda satura grāmatām tiek dota priekšroka?

Iedzīvotāju fokusgrupu diskusijās un daļēji strukturētajās intervijās tika uzdots jautājums, vai respondenti lasa grāmatas, kādos formātos tās lasa, kāda satura grāmatām dod priekšroku. Sarunu gaitā varēja arī secināt, kādi apstākļi respondentiem ir nepieciešami grāmatu lasīšanai. Arī Delfi metodes eksperti un bibliotēku darbinieku fokusgrupu diskusiju dalībnieki pauda savu viedokli par grāmatu lasīšanu un dažādu formātu izmantošanu lasīšanai, kas labi ilustrē tendenci variēt lasāmo grāmatu formātu izvēli.

Delfi aptaujā eksperti domā, ka vēl arvien visvairāk tiek lasīts drukātais teksts, dažādos veidos izceļot tā priekšrocības. Drukātās grāmatas tiek vērtētas kā drošticamākas un bieži vien pretstatītas digitālajai informācijas pasaulei:

“Vismaz manā apkaimē lielāks pieprasījums ir tieši tradicionālajai grāmatai. Protams, tiek lasītas arī elektroniskās grāmatas, bet cilvēki joprojām novērtē fiziskas grāmatas īpašības un sajūtas, ko tā sniedz.”

“Svarīgs faktors ir informācijas pārpilnība interneta dēļ, kas liek izvēlēties fizisko grāmatu informācijas ieguvei. Iemesls ir tas, ka katrai grāmatai ir viens vai vairāki autori, redaktori, korektori, recenzenti un citi iesaistītie profesionāļi, kas grāmatu padara drošticamu.”

“Veidojas nogurums no digitālās pasaules un ekrāniem, tāpēc daudzi cilvēki arvien vairāk novērtē un izvēlas klasisko, analogo drukāto grāmatu formu.”

Informācija digitālā formātā vairāk tiek meklēta un lasīta, lai iegūtu aktuālo informāciju, piemēram, jaunākās ziņas. E-grāmatas biežāk tiek lasītas profesionālām un studiju vajadzībām, bet to izmantošanas apjoms pieaug samērā lēni. Eksperti arī atzīmē, ka e-grāmatas var būt iemesls, lai iegādātos attiecīgo fizisko grāmatu:

“Tas neizslēdz vēlmi iegādāties fizisko grāmatu, ja izlasot e-grāmatu, tā ir ļoti iepatikusies, kas liecina par fiziskās grāmatas nozīmi kopumā.”

Savukārt audiogrāmatas tiek izmantotas no visiem grāmatu formātiem vismazāk, atzīmējot, ka tās pamatā klausās fonā kādai citai darbībai:

“Cilvēki, kuri klausās audiogrāmatas, parasti ir steidzīgie un ļoti aizņemtie cilvēki, kuri, vadot automašīnu, skrienot vai darot kādu mehānisku darbu, paralēli klausās iepriecinošu vai pilnveidojošu literatūru.”

Audiogrāmatas vairāk klausās jaunāki lasītāji, kuri arī grāmatu vietā mēdz izvēlēties podkāstus (raidierakstus).

Iedzīvotāju fokusgrupu diskusijās iegūtie rezultāti vēsta, ka vismazāk grāmatas lasa jauni cilvēki (18–24), kuri mācās vidusskolā vai studē. Izņēmums diskusijās bija dažas vidusskolnieces, kuras ir ļoti aktīvas lasītājas un darbojas literatūras pulciņā skolā. Studenti bieži vien atzina, ka darba un studiju dēļ pēdējā laikā grāmatas savam priekam lasa maz, vairāk iznāk lasīt mācību vajadzībām, tikai viena respondente studente (18–24) no Kurzemes atbildēja, ka pašlaik grāmatas savam priekam vispār nelasa.

Lielākā daļa respondentu atzina, ka grāmatas vislabprātāk lasa drukātā formātā. To, ka ir svarīgi turēt rokās “īstu grāmatu”, vairāk uzsvēruši iedzīvotāji vecuma grupās 55–64 un 65+, taču arī respondenti vecuma grupās 25–34, 35–44 un 45–54 atzina, ka joprojām uzskata – īstā grāmata ir drukātā, jo svarīga ir fiziskā saskare ar to. Sieviete (35–44) ar bakalaura grādu no Kurzemes par izvēli lasīt tikai drukātās grāmatas saka:

[..] pēdējo gadu laikā es esmu lasījusi tikai drukātās. Es e-grāmatas un audio nelasu, jo, ja no tā skatu punkta es skatos, tad grāmata ir grāmata. Viņa pati ir formātā. [..] tās pārējās.. tās nav grāmatas, jā. Tā smarža un tā tauste, jā, tas nosaka savu.

Sieviete (25–34) ar bakalaura grādu no Vidzemes par sajūtām, lasot drukātu grāmatu: “Man vajag papīru, smaržu, pataustīt īstu grāmatu. Nē, man vienmēr ir līdz, man ir mašīnā viena grāmata. Tomēr drukātā, jo esmu mēģinājusi e-grāmatu. Tas tiešām nebija mans, varbūt pēc pāris gadiem.”

Arī studenti, ja vien tas ir iespējams, izvēlas lasīt drukātās grāmatas. Bakalaura programmas studente stāsta:
Man personīgi arī labāk drukātā veidā lasīt, bet, lai es ieekonomētu laiku, es parasti lasu elektroniskā veidā. Kaut ko, pieņemsim, priekš kursa darba, es daudz materiālus ievācu drukātā veidā, jo man tā ir ērtāk ar viņiem strādāt, es to informāciju uztveru vieglāk drukātā veidā.

Bakalaura programmas students (18–24) par saviem lasīšanas paradumiem:

“Man arī patīk lasīt, es labprāt lasītu drukātās grāmatas. Ļoti daudzi zina, ka man patīk, kā smaržo grāmata un… Un pataustīt viņu, tas ir tāds, nu… lielāka saikne ar to grāmatu nekā internetā tukšs teksts, un nu tad caur drukāto tekstu var vairāk iedziļināties tajā.”

Tiek atzīts arī citu formātu lietošanas ērtums, piemēram, iespēja klausīties audiogrāmatas, paralēli darot citas lietas, vai elektroniskā grāmatā atrast nepieciešamos teksta fragmentus un izdarīt atzīmes tekstā. Skolniece no Pierīgas par audiogrāmatu izmantošanas pieredzi stāstīja:

“Es arī tieši šogad esmu vairāk audiogrāmatas sākusi klausīties, tāpēc, ka, gatavojoties eksāmeniem, nav laiks sēdēt un lasīt tās grāmatas. Tāpēc arī sanāk bieži vien tā interneta vide, jo tajā ir vairāk pieejamas arī audioformātā grāmatas. Tas savukārt ļauj, ceļā esot, paklausīties, kad nav jāiedziļinās tekstā, vai arī paralēli kaut ko skolai, kādu uzdevumu pildot vai prezentāciju veidojot, vai uzlikt fonā.”

Sieviete (35–44) ar maģistra grādu no Kurzemes minēja, ka lasa vairākos formātos, tos izvēloties atkarībā no apstākļiem:

“Es esmu no tiem cilvēkiem, kam ir grāmata visur kaut kādā formātā. Telefonā tā aplikācija vai e-grāmatu lasītājs, somā, mašīnā man vajag, es jūtos ērti, tāpēc man citreiz ir, ka es lasu 4–5 reizē, jo vienkārši atkarībā no tā, kur man ir laiks to darīt.”

Arī vairāki respondenti vecuma grupā 65+ nebija noliedzoši pret audiogrāmatām un plānoja tās kādreiz pamēģināt. Vīrietis (65+) ar maģistra grādu no Sēlijas: “Es esmu mēģinājis arī audiogrāmatas klausīties, un kaut kā tur īsti nesanāca, bet es domāju, ka es to darīšu. Kaut kādus darbus darot, tādus ikdienas darbus darot, es domāju, ka tas varētu aiziet.”

Lasīšanu citos formātos, ne tikai drukātajā, vairāki respondenti minēja kā izmaiņas, kas notikušas tikai pēdējo gadu laikā. Sieviete (24–34) ar bakalaura grādu no Pierīgas par to stāstīja: “[..] iepriekš, nu, pirms kādiem diviem gadiem es lasīju tikai grāmatas papīra formātā, tad tagad es jau lasu arī elektroniskās grāmatas un audio grāmatas.”

Par galveno iemeslu, kāpēc neizvēlas lasīt digitālā formātā, tika minēts, ka ātri nogurst acis.

Audiogrāmatas daudzi respondenti atzina par ērtu veidu, kā savienot lasīšanu ar kādām citām nodarbēm, piemēram, tās varētu klausīties, braucot transportā vai darot kādus ikdienas darbus.

Bieži vien grāmata vispirms tiek izlasīta elektroniskā formātā, bet pēc tam var tikt iegādāta un lasīta drukātā formātā vai noklausīta kā audiogrāmata. Sieviete (25–34) ar bakalaura grādu no Pierīgas par grāmatu formātiem stāstīja:

“Nu, man ir tāda shēma: es izlasu grāmatu elektroniski. Ja man viņa ļoti patīk, es nopērku viņu fiziski vai kaut kur dabūju, piemēram, lietotu, vai nu pēc pieejamības, un, ja ļoti, ļoti patīk, tad es arī varbūt vēl audio formātā noklausos.”

Sieviete (55–64) no Zemgales atzina, ka viņa bieži klausās raidierakstus, bet audiogrāmatas nepatīk klausīties, jo tās ir par garu.

Bibliotēku direktori, metodiķi un nodaļu vadītāji fokusgrupu diskusijās dalījās ar novērojumiem, ka jaunieši labprāt lasa grāmatas digitālā formātā, bet, ja ir iespēja, priekšroku tomēr dod drukātajai grāmatai. Arvien vairāk tiek lasīts angļu valodā. Pieaugušie labprātāk izvēlas lasīt drukātās grāmatas, lai arī ir samērā plašs bezmaksas elektronisko grāmatu piedāvājums 3TD bibliotēkā:

“[..] tie rādītāji, kas mums ir 3TD bibliotēkai – viņa negrib mums iedzīvoties, mēs negribam to izmantot un lasīt. Mēs turamies pie tradicionālā, mēs gaidām jauno grāmatu dienu, gribam to grāmatu paņemt rokās, apčubināt un izlasīt, padalīties klubiņā ar savām pārdomām.”

Daļēji strukturētajās intervijās par šo tematu tika uzdoti trīs secīgi jautājumi: vai lasa grāmatas, ja jā – kādos formātos; kāda satura grāmatas vairāk patīk lasīt; kādi lasīšanas apstākļi nepieciešami. No 18 daļēji strukturēto interviju respondentiem 12 respondenti atbildēja, ka lasa grāmatas, bet seši – ka grāmatas nelasa. Grāmatu lasītāji pārstāv visas demogrāfisko datu grupas apmēram vienlīdzīgi, arī visas vecuma grupas no 18 gadiem līdz 65+.

Grāmatu nelasītāju vidū ir trīs sievietes un trīs vīrieši. Viens no šiem respondentiem ir ar pamatizglītību, divi ar vidējo izglītību, un pa vienam ar bakalaura grādu, maģistra grādu un padomju laiku augstāko izglītību. Trīs no grāmatu nelasītājiem ir vecuma grupā 25–34 gadi, viens no vecuma grupas 35–44 gadi, bet divi 55–64 gadu vecuma grupā.

Intervijās no 12 grāmatu lasītājiem septiņi respondenti apgalvoja, ka lasa tikai drukātās grāmatas. Sieviete speciāliste (45–54) ar maģistra grādu no Latgales saka: “Nu un man noteikti patīk pāršķirstīt lapas, tieši papīra lapas un man noteikti patīk grāmatu smarža.” Trīs respondenti lasa gan drukātās, gan elektroniskās grāmatas. Viens respondents izvēlas lasīt tikai elektroniskās grāmatas (vīrietis speciālists (35–44) ar nepabeigtu vidējo izglītību no Kurzemes), bet viens respondents atbildēja, ka lasa audiogrāmatas un elektroniskās grāmatas (sieviete uzņēmēja/pašnodarbinātā (45–54) ar doktora grādu no Pierīgas).

Respondenti gan daļēji strukturētajās intervijās, gan fokusgrupu diskusijās atsaucīgi reaģēja uz jautājumu par iecienītāko grāmatu saturu.

Iedzīvotāju fokusgrupu diskusijās dalībnieki nosauca no viena līdz pieciem dažādiem žanriem/tematiem.

No daiļliteratūras žanriem visiecienītākie ir kriminālromāni – tos nosaukuši 20 respondenti. Vispopulārākais šis žanrs izrādījies vecuma grupā 65+ (nosaukuši deviņi respondenti), mazāk tos izvēlas lasīt jauni cilvēki vecuma grupās 18–24 un 25–34 (nosaukuši pieci respondenti). Kriminālromānus vairāk iecienījušas sievietes (13 no 20 respondentiem). Kriminālromāni pārsvarā tiek lasīti, lai atslēgtos no ikdienas rūpēm. Kāda seniore (65+) no Zemgales: “[..] kad vajag atslābināties – detektīvi.”

14 respondenti minēja, ka viņi lasa memuārus un biogrāfijas. Tie pārsvarā ir iedzīvotāji vecumposmos 45–54 un 55–64.

Vienāds skaits respondentu diskusijās minēja, ka izvēlas lasīt vēsturiskos romānus un romantiskos romānus (katrā grupā 12 respondenti). Vēsturiskos romānus iecienījuši dažādu vecumu iedzīvotāji, arī jaunieši. Vidusskolēns, kurš atzīstas, ka nav ļoti aktīvs grāmatu lasītājs, minēja:

“Grāmatas daudz neesmu lasījis, bet esmu pamanījis, ka mani ļoti piesaista grāmatas saistībā ar vēsturi. Man ļoti patīk lasīt par vēsturi un ļoti arī patīk, ka grāmata balstīta uz reāliem faktiem, kas ir reāli notikuši. Un, jā, tas mani ļoti piesaista, jo es zinu, ka tas tiešām noticis.”

Interese par vēsturi var būt radusies arī saistībā ar savas dzimtas vēstures izpēti. Sieviete (35–44) ar bakalaura grādu no Pierīgas stāstīja:

“Nu man atkal ir parādījusies interese par vēsturiskiem romāniem, jo es agrāk maz tiešām tādus lasīju, bet tagad es skatos arvien vairāk un vairāk, un mmm… tā mana interese izriet… Jā, patiesībā no mana hobija, no aizraušanās – tās prizmu.”

Romantiskos romānus vairāk lasa sievietes dažādās vecuma grupās (šis žanrs pieminēts 12 reizes).

Fantāzijas un fantastikas žanru (minēts astoņas reizes) biežāk izvēlas lasīt gados jaunākie respondenti (vecuma grupās 18–24 un 25–34).

Astoņas reizes tika minēta arī bērnu literatūra. Bērnu grāmatas visbiežāk tiek lasītas bērniem vai mazbērniem, bet kāda sieviete (55–64) ar maģistra grādu no Sēlijas lasa bērnu grāmatas tāpēc, ka tās ir skaistas:

“Jā, un bērnu literatūra man ārkārtīgi patīk, tāpēc, ka tās grāmatas ir tik skaistas, tādām ilustrācijām. Nu, fantastiskas, jā. Vērdiņa dzejoļu krājums, vai, nu, jebkuru paņem tagad – tā ir tāda pērle, man ārkārtīgi patīk bērnu grāmatas, un tad es viņas izlasu.”

Ceļojumu aprakstus kā iecienītu lasāmvielu minēja četri respondenti (vecuma grupās 65+ un 55–64).

Psiholoģiska un filozofiska satura romānus lasa dažādu vecuma grupu sievietes (pieminēti četras reizes).

Četri respondenti minējuši, ka lasa arī dzeju, pa vienai reizei minētas pasakas un noveles.

No nozaru literatūras visiecienītākā ir psiholoģija (minējuši deviņi respondenti, no tiem – astoņas sievietes) un vēsture (minēts septiņas reizes), īpaši akcentējot Latvijas vēsturi.

Piecas respondentes minējušas, ka lasa grāmatas par dārzkopību un puķkopību.

No nozaru literatūras pieminētas arī grāmatas par filozofiju (trīs reizes), vadību un ekonomiku (divas reizes), pedagoģiju (divas reizes), medicīnu (divas reizes), tehnisko literatūru (vienu reizi), dabaszinātnēm (vienu reizi) un reliģiju (vienu reizi). Viens respondents ailītē “Cits” ierakstīja tehnisko literatūru.

Vairākās atbildēs tika minēti arī konkrēti ārzemju autori (piemēram, Duglass Diksons, Geralds Štainers, Konfūcijs, Kafka, Remarks), vai grāmatu varoņi (piemēram, Harijs Poters) un grāmatas (Stīvena Kinga romāni, Ouvens “Kur vēži dzied”, Džodžo Moja “Zvaigžņu dāvātāja”, “Pusnakts bibliotēka”. Sabaļauskaite “Pētera imperatore”). No latviešu autoriem minēti – J. Jaunsudrabiņš, A. Sakse, N. Ikstena, A. Bels, K. Račko, L. Kovaļova, L. Lapsa.

Daļēji strukturētajās intervijās šajā jautājumā tika piedāvāta jautājuma kartīte, kurā respondents varēja izvēlēties sev patīkamākos grāmatu žanrus/tematus, bija arī ailīte “Cits”, kurā varēja ierakstīt trūkstošo. Respondentu izvēle bija plaša – no diviem līdz desmit žanriem. Arī intervijās kāds respondents ailītē “Cits” ierakstīja tehnisko literatūru.

Vispopulārākie grāmatu žanri/temati, ko nosauc grāmatas lasošie interviju respondenti: uzziņu grāmatas (6), mācību un zinātniskā literatūra (6), kriminālromāni (5), ceļojumu apraksti (5), fantāzija un fantastika (5). Tālāk uzskaitījumā ir psiholoģiskā/filozofiskā literatūra (4), populārzinātniskā literatūra (4), romantika (3), profesionālās izaugsmes literatūra (3) un bērnu literatūra (3), kas tiek pārsvarā lasīta bērniem, bet ne tikai – piemēram, respondente (55–64) no Kurzemes stāsta: “Es lasīju to, es tos mežonīgos pīrāgus lasīju, ak kungs, kā es smējos.”

Daļēji strukturētajās intervijās bija ietverts arī jautājums, vai ir vajadzīgi kādi speciāli apstākļi vai piederumi lasīšanai.

Visbiežāk tika nosaukts klusums (7), labs apgaismojums vai dienas gaisma (4). Speciāla vide, klusa mūzika, miers, siltums, lasīšana brīvā dabā, lasīšana transportlīdzeklī un ērtums (gulta, galds) – katru no šiem apstākļiem nosauca vismaz divi respondenti. Un šos apstākļus vai piederumus – grāmatzīme, lasīšana ceļojuma vai atvaļinājuma laikā, lasīšana vakarā, kad visi guļ, brīvs brīdis, vienatne – nosauca pa vienam respondentam.

Secinājumi Eksperti sliecas domāt, ka visaktuālākais grāmatām joprojām ir drukātais (tradicionālais) formāts. E-grāmatas biežāk izmanto darbam vai mācībām, bet vismazāk tiek izmantotas audiogrāmatas, izmantojot tās kā fonu citām darbībām. Daļēji strukturētajās intervijās vairāk nekā puse respondentu, kas pārstāv visas vecuma un citu demogrāfisko rādītāju grupas, apgalvoja, ka lasa grāmatas. Fokusgrupu diskusijās redzami līdzīgi rezultāti, bet var secināt, ka grāmatas mazāk lasa gados jauni cilvēki, kas mācās vidusskolā vai studē, bet arī starp viņiem ir izņēmumi. Vairāki respondenti drukāto grāmatu uzskata par “īstu grāmatu” un pamato to ar fiziskām darbībām un sajūtām, piemēram, tausti, smaržu (turēt rokās, pāršķirt lapas, pataustīt, apčubināt, izbaudīt grāmatas smaržu). Daudzi respondenti izvēlas kombinēt grāmatu formātus, pamatā saglabājot drukāto grāmatu. Pētījuma laikā tikai nedaudzi respondenti apgalvoja, ka lasa tikai elektroniski vai klausās audiogrāmatas. Pētījumā parādījās interesanta tendence, ka vairāki grāmatu lasītāji vispirms izlasa elektronisko versiju vai izlasa grāmatu bibliotēkā, un tikai tad izlemj – vai konkrēto grāmatu iegādāsies savai mājas bibliotēkai. Arvien vairāk tiek lasītas grāmatas angļu valodā, un šo izvēli nevar attiecināt tikai uz jauniešiem. Daži respondenti izmanto audiogrāmatas, lai mācītos kādu svešvalodu, bet citi izvēlas raidierakstus, jo audiogrāmata šķiet par garu. Populārākais grāmatu saturs ir: kriminālromāni, vēsturiskie romāni, memuāri un biogrāfijas, ceļojumu apraksti, romantiskie romāni, uzziņu, mācību un zinātniskā literatūra, arī fantāzijas un fantastikas darbi. Respondenti maz lasa humora un satīras sacerējumus, dzeju, reliģisko literatūru. Neviens neatzīmēja lugu (dramaturģijas) lasīšanu. Interviju respondenti norāda, ka lasīšanai nepieciešams klusums un labs apgaismojums. Pārējie apstākļi ir vairāk vai mazāk sekundāri.

 

5. Kur iegūst grāmatas lasīšanai?

Gan fokusgrupu diskusijās, gan daļēji strukturētajās intervijās tika uzdots jautājums, kur respondenti iegūst grāmatas, arī Delfi metodes eksperti dalījās ar savu pieredzi.

Delfi metodes aptaujā galvenokārt ir ekspertu atbildes, kas parāda, ka bibliotēkas ir izdevīgākās grāmatu ieguves vietas. Vairāki eksperti min, ka samazinās grāmatu pirkšana, jo tās maksā dārgi, tās aizņem mājās vietu, tāpēc izdevīgāk ir grāmatas paņemt no bibliotēkām, piemēram, “Dārgas un populāras grāmatas lasītāji nevēlas pirkt, tāpēc apmeklē bibliotēkas, pierakstās rindā uz bestselleriem.” vai “Pirkt grāmatas pašam sev ir ne vien dārgi, bet arī nozīmē apkrauties ar priekšmetiem, kas aizņem dzīves telpu, krāj putekļus, apgrūtina pārcelšanos uz citu dzīvesvietu un ar ko pēc tavas nāves neviens nezina, ko iesākt.”

Respondenti, kuri ir aktīvi grāmatu lasītāji, iedzīvotāju fokusgrupu diskusijās stāstīja, ka parasti seko līdzi grāmatu jaunumiem. Ne vienmēr grāmata tiek uzreiz nopirkta grāmatnīcā. Bieži vien tā tiek paņemta bibliotēkā, izlasīta, un tikai tad rūpīgi apsvērts, vai grāmatai jābūt arī mājas bibliotēkā, vai to vēlēsies lasīt atkārtoti. Sieviete (45–54) no Latgales stāstīja, kur parasti iegūst grāmatas lasīšanai:

“Pēdējo reizi es pirku grāmatu laikam pirms kādiem gadiem četriem, jo jā, tam ir divi faktori: cena un vieta (kur grāmatas salikt). Tāpēc es atcerējos, ka pastāv bibliotēka. Es sāku viņu izmantot tāpēc. Ja tu gribēsi nopirkt grāmatu, tu no sākuma viņu izlasīsi, pataustīsi, un pēc tam, ja es gribu, lai šī grāmata man paliek, lai es viņu vēlreiz izlasītu. Ja tā ir grāmata, kuru es lasīšu vienu reizi, es viņu nepirkšu. Tāpēc tās ir bibliotēkas. Vai, nu jā, draugu grāmatu plaukts, radinieku grāmatu plaukts, bet pārsvarā bibliotēka.”

Fokusgrupu diskusijās tika minēts, ka agrāk grāmatas pirktas vairāk, bet tagad biežāk tiek izmantota iespēja uz laiku tās paņemt lasīšanai no bibliotēkas vai aizņemties no draugiem, kolēģiem, radiniekiem.

Grāmatas pārsvarā tiek pirktas, lai kādam uzdāvinātu, piemēram, bērniem vai mazbērniem. Seniore (65+) no Vidzemes par to, kur parasti iegūst grāmatas, pastāstīja: “[..] ar pirkšanu ir tā – ja kas ir mazbērniņiem, tad tiek nopirkta jauna grāmata. Tā pamatā no bibliotēkām lasu grāmatas.”

Viens no iemesliem, kāpēc grāmatas tiek pirktas retāk, ir to cena. Šo iemeslu biežāk uzsvēruši gados vecākie respondenti. Sieviete (55–64) no Latgales stāstīja:

“[..] kā man vedekla saka – jūs nepērciet tās grāmatas, viņas ir dārgas. Paņemiet bibliotēkā. Tātad viens no tādiem faktoriem, tiem iemesliem, varētu teikt, to grāmatu cena. Tāpēc veikalā, grāmatnīcā – ļoti reti. Ja nu kādai dāvanai. Dāvanai gan es nopērku un aiznesu un uzdāvinu dzimšanas dienā grāmatas, bet tā pārsvarā bibliotēkā. Bibliotēkā un meita nopērk dažreiz un iedod.”

Grāmatu pirkšana var kļūt arī par vaļasprieku un aizraušanos, ko nākas pat ierobežot. Sieviete (35–44) no Kurzemes atzina: “Man ir divi hobiji – grāmatu pirkšana un grāmatu lasīšana. Tie ir divi atsevišķi hobiji. Nopērku, pēc tam man ir jau kādas 20 nelasītas plauktā. [..] Es vienkārši jūtu, ka es sevi limitēju – šomēnes nopirkšu vienu un viss.”

Viens no iemesliem, kāpēc grāmatas tiek pirktas, ir vēlme turēt rokās jaunu, pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošu, tādu, ko neviens vēl nav lasījis. Sieviete no Vidzemes dalījās savā pieredzē: “[..] man patīk grāmatas ar svaigu izdevniecības aromātu. Jā, līdz ar to es diezgan bieži iegriežos… vajadzētu retāk, bet diezgan bieži iegriežos grāmatu veikalā, jā. Ņemu arī bibliotēkā, bet galvenokārt to, ko es esmu nopirkusi, pēc tam uzdāvinu bibliotēkai.”

Bieži tiek izvēlēta iespēja grāmatas pirkt grāmatnīcu interneta veikalos vai Facebook grupās, jo tur ir plašāks piedāvājums nekā grāmatnīcās. Šādi grāmatas visbiežāk iegūst gados jauni cilvēki, bet arī respondenti 45–54 un 55–64 gadu vecuma grupās to diskusijās minēja kā galveno grāmatu iegūšanas veidu. Sieviete (45–54) no Kurzemes stāstīja:

“Es jau pērku internetā. Es ieraugu internetā, atveru vaļā.. Es redzu – ir. Jā. Un arī Facebookā. ABC pārsvarā. Tikai drukātās. Nu, trīs dienu laikā atnāk, jā. Mums ir divas grāmatnīcas, trīs.. Nu, ka nav, nu, ka nav tas sortiments. Arī bērna grāmatas sūtu caur internetu, jo nav. Es gribu šitādu grāmatu, bet nav grāmatnīcā.”

Kā viens no grāmatu iegūšanas veidiem fokusgrupu diskusijās tika minēti arī grāmatu apmaiņas punkti, arī iespēja, ka bibliotēkas piedāvā paņemt nevajadzīgās vai maz pieprasītās grāmatas. Sieviete (55–64) no Sēlijas minēja, ka “pagasta bibliotēkā arī ir tāds grāmatu plaukts. Saucas “Lasītājs lasītājam”. Un tur tiešām – kam nevajag – noliek grāmatu, un kādam tieši to atkal ievajagas. Tā visu laiku iet uz riņķi.”

Diskusijās tika minēts, ka grāmatas tikušas mantotas no vecākiem un vecvecākiem.

Daļēji strukturēto interviju respondenti nosauc ļoti dažādus grāmatu un citu materiālu ieguves avotus: bibliotēkas (13), grāmatnīcas (8), aizņemas no ģimenes locekļiem, draugiem, kolēģiem (5), iegādājas internetā (3), iegūst materiālus tiešsaistē (2), dāvinātas grāmatas (1) un lieto savu mājas bibliotēku (2). Divi respondenti nosauc četrus lasāmvielas ieguves avotus, trīs respondenti nosauc trīs avotus no iepriekš minētajiem.

Interviju rezultāti rāda, ka vairums jeb 12 respondenti apmeklē bibliotēkas līdztekus citiem grāmatu ieguves avotiem. Četriem respondentiem tas arī ir vienīgais grāmatu un citu materiālu ieguves avots. Visas četras ir sievietes, pārstāv Rīgu, Zemgali un Vidzemi, trīs ir ar vidējo izglītību, viena ar maģistra grādu, trīs no viņām nav saistītas patstāvīgā darbā – pensionāre, bezdarbniece un mājsaimniece, kas audzina mazuli, bet viena ir fizisku darbu nestrādājoša speciāliste. Divas pieder pie vecuma grupas no 25 līdz 34 gadiem, viena ir vecuma grupā 55–64 gadi, un viena ir 65+ grupā. Divas savu ienākumu līmeni nav norādījušas, vienai tas ir 301–500 eiro mēnesī, vēl vienai – no 501 līdz 700 eiro mēnesī.

Pensionāre no Rīgas (65+) pati bibliotēku neapmeklē: “Grāmatas un žurnālus man atnes radiniece, kas strādā bibliotēkā.”, savukārt pensionāre no Pierīgas (65+) intervijā saka: “[..] man bibliotēka ir svēta vieta.”, bet vīrietis strādnieks (25–34) no Kurzemes pauž gatavību vajadzības gadījumā doties uz bibliotēku un saka: “[..] jo es zinu, cik bibliotēku sistēma ir ērta.”

Otrs populārākais grāmatu ieguves avots ir grāmatnīcas – gan tradicionālā grāmatnīca (8 respondenti), gan pirkumi interneta veikalos (3 respondenti).

Interviju rezultāti rāda, ka tradicionālajās grāmatnīcās iepērkas ļoti dažādi cilvēki, turklāt daļa no viņiem lasāmvielu iegūst tikai pērkot, daļa kombinē grāmatu pirkšanu arī ar citiem avotiem, daļa atzīst, ka pērk grāmatas ļoti reti. No astoņiem respondentiem, kas minējuši tradicionālo grāmatnīcu apmeklējumus, pieci ir vīrieši. Respondentu vidū ir divi uzņēmēji/pašnodarbinātie, divi strādnieki, speciālists, vadītājs, students un pensionārs. Ir pārstāvētas praktiski visas vecuma grupas un gandrīz visi reģioni. Viņu vidū ir cilvēki ar pamatizglītību, nepabeigtu vidējo izglītību, vidējo izglītību, bakalaura, maģistra un doktora grādu. Arī ienākumu līmenis ir ļoti dažāds – sākot ar kategoriju “līdz 300 eiro” un beidzot ar “vairāk nekā 1301 eiro” mēnesī.

Pirkšanu kā vienīgo lasāmvielas ieguves avotu nosaukuši trīs respondenti. Galveno iemeslu, kādēļ cilvēkiem patīk pirkt grāmatas, apstiprina sieviete uzņēmēja/pašnodarbinātā (45–54) no Pierīgas: “Es lielāko daļu pērku, man patīk, ka man ir nopirkts un ir sev.”

Visi trīs respondenti, kas iepērkas interneta veikalā, ir vīrieši. Divi no tiem ir ar doktora grādu un no Rīgas, bet pārstāv dažādas vecuma grupas (55–64 gadi un 35–44 gadi), trešais ir strādnieks (25–34) no Zemgales. Viņš gan piebilst, ka pērk grāmatas ļoti reti.

Pieci respondenti apstiprina, ka grāmatas mēdz arī aizņemties no kolēģiem, draugiem, ģimenes locekļiem, bet tas visiem ir kā papildus lasāmvielas ieguves avots.

Divi respondenti, kas grāmatas un citus materiālus iegūst arī tiešsaistē, ir ļoti dažādi (sieviete studente (18–24) no Rīgas un vīrietis speciālists (35–44) no Rīgas), bet viņi intervijā stāsta, ka šobrīd studē vai ka strādā ar studentiem, tātad viņus vienojošs un raksturojošs elements ir akadēmiskā vide.

Viens respondents piemin bērniem dāvinātas grāmatas.

Secinājumi Kopumā pētījumā tiek nosaukti 10 grāmatu iegūšanas avoti: bibliotēkas, grāmatnīcas, interneta grāmatnīcas, aizņemšanās no ģimenes, draugiem, kolēģiem, tiešsaistes materiāli, grāmatu dāvināšana, mājas bibliotēka, Facebook grupas, grāmatu apmaiņas punkti, mantotas grāmatas. Vairums respondentu, kas lasa grāmatas, nosauc vairākus grāmatu iegūšanas avotus. Aptaujātie eksperti uzskata, ka bibliotēkās iegūt grāmatas lasīšanai ir visizdevīgāk, pirmkārt, augošo grāmatu cenu dēļ, otrkārt, tās aizņem daudz vietas mājokļos, apgrūtina dzīvesvietas maiņu un var kļūt neaktuālas. Ir arī tendence pirms grāmatas pirkšanas izlasīt to bibliotēkā vai e-grāmatas formātā, lai pieņemtu lēmumu par grāmatas iegādāšanos. Ne uz to respondentu daļu, kas grāmatas iegūst tikai publiskajā bibliotēkā, ne uz tiem, kuri tās pērk, nevar pilnībā attiecināt kādus demogrāfiskus kritērijus. Daži respondenti atklāj, ka grāmatu iegāde ir viņu kaislīgs hobijs, viņi rod gandarījumu tajā, ka grāmatu lasa pirmie, un ka tā ir viņu īpašums.

 

6. Vai tiek veidotas mājas bibliotēkas, kāds ir to aptuvenais grāmatu skaits?

Šāds jautājums tika uzdots iedzīvotāju fokusgrupu diskusijās un daļēji strukturētajās intervijās, arī eksperti Delfi aptaujā par to pauda savu viedokli.

Delfi aptaujā daži eksperti atzīmē, ka samazinās interese par mājas bibliotēku veidošanu un uzturēšanu gan ierobežoto telpu, gan mobilitātes un citu apsvērumu dēļ, piemēram, tiek apgalvots: “Cilvēki atbrīvojas no privātajām bibliotēkām vai samazina tajās esošo grāmatu skaitu.”

Arī iedzīvotāju fokusgrupu diskusijās tika jautāts par mājas bibliotēkām – aptuveni cik daudz grāmatu ir mājās. Tika nosaukts mājas bibliotēku apjoms ļoti plašā amplitūdā – no vienas vai divām grāmatām līdz pat vairākiem tūkstošiem.

Gados jaunākiem cilvēkiem – skolēniem un studentiem – mājās ir neliels grāmatu krājums. Vidusskolēns (18–24) no Sēlijas pat minēja, ka viņam mājās nav nevienas pašam savas grāmatas, tikai tās, kas paņemtas no bibliotēkas.

Studenti, kuri studiju laikā dzīvo prom no vecākiem, visbiežāk minējuši, ka kopmītnēs vai tagadējā dzīves vietā ir tikai dažas grāmatas, bet vecāku mājās – lielāks grāmatu krājums (minētas 100–200), tai skaitā arī viņu bērnības vai skolas laikā lasītās grāmatas. Lielākais studenta (18–24) nosauktais grāmatu skaits ir 70–80, un tās ir gan mācību, gan filozofijas, gan pavārgrāmatas.

Diskusijās tika minēts, ka tradīcija veidot lielas mājas bibliotēkas tagad gājusi mazumā. Cilvēki grāmatu iegādi rūpīgāk apdomā, apsverot, vai tās tiks atkārtoti lasītas. Sieviete (45–54) vadītāja ar maģistra grādu un ienākumiem virs 1300 eiro mēnesī no Kurzemes apmeklē bibliotēku un atzīst, ka mājās grāmatu ir pavisam nedaudz, jo “Cik tu atkal atgriezies pie tās grāmatas un viņu lasīsi? Tikai lai stāv un krāj putekļus?”.

Vidusskolniece (18–24) no Pierīgas stāstīja, ka viņai patīk saņemt dāvanā grāmatnīcu dāvanu kartes, lai varētu izvēlēties sev interesējošas grāmatas. Viņa stāsta par savu pozitīvo pieredzi grāmatu izvēlē:

“Arī ar bibliotēkām un arī virtuālo grāmatu lasīšanu ir iespēja man izlasīt grāmatu, un pēc tam es uzreiz saprotu, vai tā ir grāmata, ko es vēlos mājās savā plauktā, vai nē. Un vienkārši tik daudz tās grāmatas tiek lasītas, ka reālistiski, ja man būtu jāpērk tās visas, tad es viņas nevarētu tik daudz arī izlasīt. Un tāpēc arī bibliotēkām ir ļoti liels pluss, un man mājās tāpēc ir kaut kādi divi mazie plauktiņi, kas ir ar grāmatām, kas ir kaut kādas grāmatu sērijas, kas man ir ļoti mīļas, un tādēļ es katru grāmatu, kas iznāk, nopērku.”

Iedzīvotāji vecuma grupās 55–64 un 65+ bieži minēja, ka mājas bibliotēkas mantotas no vecākiem un pat no vecvecākiem. No tām atstātas vērtīgākās grāmatas – latviešu un ārzemju klasika, kopotie raksti. Sieviete (65+) no Sēlijas, kurai bijusi mantota mūzikas literatūras bibliotēka, to atdāvinājusi Mūzikas akadēmijas bibliotēkai, daļa grāmatu atdotas bērniem un mazbērniem. Viņai svarīgi, lai grāmatas negulētu plauktā, lai tās kāds lasītu:

“Esmu atstājusi sev tādas, no kurām vienkārši sirds negrib šķirties. Tās ir pārsvarā par vēsturi, par Sēlijas vēsturi. Nu tādas, pēc kurām rokas sniedzas. Tādas grāmatas. Ir man daudz, bet viņas visu laiku mainās. Tad es vēl daru tā, ja es nopērku kādu jaunu grāmatu, tad es viņu, ja nu nav tā kā ļoti pie sirds, tad es viņu nebāžu tajā grāmatplauktā, bet atnesu bibliotēkas meitenēm. Tas nozīmē, ka viņa aiziet apritē. [..] Priekš kam man viņai jāstāv grāmatu plauktā, ja es viņu varu atdot lasīt? Es tā pārsvarā daru visu laiku – izlasu pati un atdodu tālāk. Ja arī grāmatu krājums agrāk bijis liels, daudzas ir atdotas, arī dzīvesvietas maiņas rezultātā nācies mājas bibliotēkas samazināt.”

Sieviete (55–64) ar maģistra grādu no Kurzemes par savu grāmatu krājumu stāstīja:

“[..] grāmatas man bija, bet nu ir pavisam maz. Pat desmit laikam nebūs. Tāpēc ka es visas aiznesu uz bibliotēku. Varbūt kāds grib palasīt. Un arī pēdējā laikā mēs nepērkam grāmatas. Agrāk bija tā modes lieta, kuram to grāmatu bija vairāk. Jā, kaut kā tā, un tās visas grāmatas, kad ir kaut kā tā ar visām pārbraukšanām dažreiz no vienas dzīves vietas uz otru, neviens īpaši negrib viņas ņemt [..].”

Izlemt, ko darīt ar grāmatām, kuras mājās vairs nepaturēs, ne vienmēr ir bijis viegli. Visbiežāk tās ir kādam atdotas. Sieviete (55–64) no Kurzemes dalījās savā pieredzē:

“Nu, man ir tā, ka es vairāk reižu dzīvē esmu pārcēlusies, un katrā pārcelšanās reizē izvērtēju, kuras grāmatas es ņemu līdz. Es grāmatas vienkārši izmest ārā nekad neesmu varējusi atļauties. Es vienmēr viņas aiznesu vai nu uz kādu skolas bibliotēku vai uz kādu pansionātu tuvāko. Es vienmēr šīs grāmatas, kuras es tā kā esmu izlasījusi, un kuras varbūt man vairāk dzīvē nebūs tik ļoti nepieciešamas, tās es kaut kur atdodu. Bet tās, kas man ceļo līdzi.. nu tie ir pāris tie sekcijas plauktiņi, kuri iet līdzi.”

Vecāki, kuriem ir bērni, atzina, ka mājas bibliotēkās lielu daļu veido bērnu grāmatas.

Daļēji strukturētajās intervijās uz mājas bibliotēku veidošanu attiecinātajā jautājumā konkrētu skaitu nenosauc neviens respondents. Lielākais skaits, ko nosauc, ir apmēram 2000 grāmatu (sieviete pensionāre (65+) no Pierīgas), mazākais – viena grāmata, ko lasa bērnam (vīrietis strādnieks (25–34) no Zemgales).

No 18 respondentiem tikai viens respondents (vīrietis strādnieks (35–34) no Zemgales) saka, ka mājās nav grāmatu krājuma, bet nav par to pilnīgi pārliecināts. Tāpat par grāmatu esamību mājsaimniecībā un to skaitu nav pārliecināts vēl kāds respondents, kas nosauc 10 grāmatas (vīrietis bezdarbnieks (35–44) no Kurzemes). Tātad 17 respondenti norāda, ka lielāka vai mazāka, bet mājas bibliotēka ir.

Daži respondenti nevar nosaukt skaitu, bet nosauc citas grāmatu skaitīšanas vienības, piemēram, “Apmēram tonna [smejas]. [..] kādi divi plaukti apmēram, nu kādi divi, trīs kvadrātmetri…” (vīrietis speciālists (55–64) ar doktora grādu no Rīgas) vai “[..]mums ir divi, teiksim tā, plaukti.” (sieviete speciāliste (45–54) ar maģistra grādu no Latgales).

Runājot par grāmatu skaitu mājās, nav vienprātības, ko nozīmē – daudz vai maz grāmatu. Piemēram, sieviete uzņēmēja/pašnodarbinātā (45–54) ar doktora grādu no Pierīgas saka: “Man nav tā kā šausmīgi daudz, nezinu, nu 400, 500 varbūt man ir.” vai sieviete mājsaimniece (25–34) ar vidējo izglītību no Zemgales stāsta: “Varētu būt ap 100, 150. Tur ir arī bērnu, tur ir plānās, visādas tur ir. Kādi četri, pieci plaukti, jā. Tā saliekot, man liekas, ka sanāk daudz kopā.”

Ir situācijas, kad respondentiem ir grūti nodalīt savas grāmatas no kopējās ģimenes bibliotēkas vai novērtēt ģimenes kopīgo grāmatu krājumu, piemēram, vīrietis strādnieks (25–34) ar pamatizglītību no Kurzemes stāsta: “Vispār mājās man ir ļoti daudz grāmatas, bet tīri man varētu būt kādas 30–40.” vai sievietes speciālistes (45–54) ar maģistra grādu no Latgales stāsts:

“Tur stāv grāmatas, kas ir tieši manas un vīra. Nu un noteikti tās ir profesionālās grāmatas [profesionālās izaugsmes literatūra]. Tieši vīra profesionālās grāmatas, manas profesionālās grāmatas. Tās ir, noteikti, dažādas vārdnīcas, tās ir pavārgrāmatas, daiļliteratūra. Savukārt, bērniem (viņu istabā) arī ir daži grāmatu plaukti ar grāmatām, kas ir saistītas ar viņu hobijiem, arī mācību grāmatas, arī dažādas vārdnīcas, pasakas.”

Ir dažādas situācijas, piemēram, cilvēki atsaucas uz savām agrāko gadu mājas bibliotēkām, kas dažādu iemeslu dēļ (visbiežāk dzīvesvietas un/vai dzīvesveida maiņa) ir sarukušas, piemēram, pensionāre (65+) no Rīgas stāsta: “Jā, man bija agrāk ļoti liela bibliotēka, bet nu ar laiku krievu literatūru likvidēju, un palika tikai grāmatas.. latviešu rakstnieku nu un.. kas pirktas līdz 90. gadiem…” Pensionāre (65+) no Pierīgas stāstīja:

Sakarā ar to, ka es šeit (Bauskas novadā) tikai gandrīz vai ciemojos, tad mājās man ir tādi grāmatu plaukti no aizpagājušā gadsimta. Vecajā drukā. Un es pat esmu iemācījusies veco druku. Un es esmu tās grāmatas… bet tas ir manās mājās, kur es dzīvoju (agrāk). Un visas padomju laiku grāmatas. Tur bija veikali un iespēja pirkties. Un es pirku un pirku, un pirku.

Daži respondenti piemin savu vecāku grāmatu un citu materiālu krājumus, kas vēl joprojām atrodas viņu mājās un tiek vai netiek izmantoti. Uz to atsaucas, piemēram, sieviete studente (18–25) no Rīgas: “Tieši grāmatas, varbūt nav tik daudz, bet ir ļoti, ļoti daudz laikrakstu, žurnālu, ko man ir vecāki krājuši, un tie joprojām stāv.” Ir arī specifiskāki gadījumi, piemēram, sieviete speciāliste (55–64) no Rīgas ar padomju laiku augstāko izglītību savu mājas bibliotēkas apjomu novērtē ar vismaz 1000 sējumiem, bet tālāk intervijas gaitā saka, ka grāmatas nelasa, izmanto vienīgi dažas īpašas grāmatas darba vajadzībām.

Daži respondenti, stāstot par saviem grāmatu krājumiem mājās, raksturo to saturu ar sev vai ģimenes locekļiem interesējošām tēmām, piemēram, “Pārsvarā tieši zinātniskā fantastika un arī par kaut kādu lietu taisīšanu, dārzkopība, galdniecība – tādas lietas.” (vīrietis strādnieks (25–34) ar pamatizglītību no Kurzemes) vai arī “[..] bet šobrīd man ļoti daudz stāv tieši pavārgrāmatas” (sieviete studente (18–25) no Rīgas).

Secinājumi Pētījumā iesaistītie Delfi metodes eksperti uzskata, ka samazinās interese par mājas bibliotēku veidošanu un uzturēšanu gan ierobežotu telpu platības, gan personisku iemeslu un mobilitātes problēmu dēļ. Respondenti stāsta, ka vietas trūkuma dēļ grāmatas tiek glabātas mājās dažādās vietās, arī neizsaiņotas kastēs, un visvairāk no mājas bibliotēkām tiek izņemtas padomju laika grāmatas, saglabājot kopotos rakstus un klasiku. Vairāki citu pētījuma metožu respondenti mājas bibliotēkas likvidēšanu vai radikālu samazināšanu skaidro ar dzīves vietas maiņu, taču ir arī respondenti, kas turpina glabāt savu vecāku un vecvecāku grāmatu un periodisko izdevumu krājumus. Daļa respondentu, kuriem ir bērni, atzīst, ka vai nu mājas bibliotēkas lielu daļu veido bērnu grāmatas, vai viņi speciāli bērnam veido šo bibliotēku. Daļēji strukturētajās intervijās lielākais nosauktais aptuvenais sējumu skaits mājas bibliotēkā ir 2000, bet mazākais – viena grāmata. Arī iedzīvotāju fokusgrupu diskusijās tika nosaukti līdzīgi skaitļi.

 

7. Vai lasīšanas paradumi pēdējo gadu laikā ir mainījušies?

Šis jautājums bija aktuāls visiem pētījuma respondentiem, un viņi ir šajā sakarā izteikuši arī viedokli par lasīšanas vēlmi un paradumus ietekmējošiem faktoriem.

Delfi metodes eksperti ir vienprātīgi, ka attieksmi pret lasīšanu un arī vēlmi lasīt primāri ietekmē ģimene, to var būtiski nostiprināt un attīstīt skola, ģimene un bibliotēka (tai skaitā – sadarbībā ar skolu). Piemēram, 98 % respondentu piekrita apgalvojumam, ka “skolās ir vairāk jāattīsta bērnu lasītprasme”, bet 87 % atbalstīja apgalvojumu, ka “vecāku lasīšanas paradumi ietekmē bērnu interesi par lasīšanu un lasītprieku”.

Šo nostāju ilustrē arī tādi apgalvojumi, kā:

“Bibliotēkai ir liela loma lasīšanas paradumu veidošanā, organizējot ekskursijas – pirmo tikšanos ar bibliotēku, sākot ar PII audzēkņiem, un vēlāk iesaistot lasītveicināšanas aktivitātēs: gan Bērnu žūrijā, gan organizējot literatūru popularizējošus pasākumus skolu audzēkņiem.”

“Lasīšanu jāieaudzina ģimenē, tad pirmsskolā/skolā, to regulāri jākultivē un jānovērtē, popularizējot publiski lasīšanas procesa ieguvumus.”

Delfi metodes eksperti izceļ atšķirības starp paaudzēm lasīšanā – gan formātu, gan tematikas, gan valodu, gan lasīšanas ilguma un arī lasītprasmes ziņā. Eksperti bieži min, ka jaunieši vairāk lasa angļu valodā un grāmatu/romānu fragmentus. Savukārt seniori lasa latviešu autoru darbus, un viņu lasīšanas paradumi ir maz mainījušies:

“Latviešu grāmatu vietā jaunatne labprāt izvēlas grāmatas (tajā skaitā komiksus) angļu valodā.”

“Studenti lasa lēnāk, labprātāk lasa romānu fragmentus, bet ne pašus romānus.”

“Tāpat ar grāmatu – arvien vairāk jauniešu nāk uz bibliotēku un izvēlas grāmatas/dzejoļus pēc lapu/rindiņu skaita, kas noteikts skolā kā obligātais apjoms, un ne vairāk.”

Lielākās daļas jauniešu interese par grāmatu lasīšanu ir mazāka, vairāk patērē sociālos medijus un izmanto citus informācijas ieguves veidus. Eksperti arī uzskata, ka ir pasliktinājusies lasītprasme, un jaunieši vairs neprot ne pārstāstīt tekstu, ne arī rakstiski izteikt savas domas. Tomēr lasošie jaunieši labprāt lasa angļu valodā. Eksperti ir arī novērojuši, ka jauniešiem grāmatu lasīšana nav prestiža nodarbe, un ir pasliktinājusies arī lasītprasme:

“Jaunā paaudze lasa salīdzinoši maz, lasītprasme skolēniem samazinās.”

Eksperti dalījās pārdomās arī par to, ka nav mainījušies lasīšanas paradumi senioriem. Ir viedokļi, ka tie, kas kādreiz lasīja, lasa arī tagad, bet grāmatu augsto cenu dēļ tās neiegādājas, taču vairāk izmanto bibliotēku pakalpojumus grāmatu ieguvei.

Eksperti atzīmē, ka lasīšanas paradumu veidošanos pozitīvi ietekmē izdevējdarbības mārketings (“palīdz definēt to, kas ir laba, individuālā laika vērta literatūra”) un drukāto grāmatu saistība ar to satura interpretācijām teātrī un kino.

Tabulā apkopoti Delfi metodes ekspertu visvairāk atbalstītie viedokļi par lasīšanu un lasīšanas paradumu izmaiņām (skat. 3. tabulu).

3. tabula

Ekspertu piekrišanas pakāpe apgalvojumiem par lasīšanu un lasīšanas paradumu maiņu

N.p.k.	Apgalvojumi	Eksperti, kuri pilnīgi piekrituši vai piekrituši (%)
1.	Skolās ir vairāk jāattīsta bērnu lasītprasme.	98 %
2.	Lasīšanas paradumi ir atšķirīgi dažādām paaudzēm.	90 %
3.	Vecāka gadagājuma cilvēki joprojām dod priekšroku drukātajām, nevis elektroniskajām grāmatām.	90 %
4.	Vecāku lasīšanas paradumi ietekmē bērnu interesi par lasīšanu un lasītprieku.	87 %
5.	Grāmatu lasīšanai ir jaunas mūsdienīgas funkcijas: sniegt atpūtu no digitālo ierīču lietošanas, atjaunot mentālo stabilitāti, socializēties (apspriest grāmatas ar domubiedriem internetā).	75 %
6.	Sievietes lasa vairāk nekā vīrieši.	74 %
7.	Cilvēki ir zaudējuši spēju koncentrēties ilgstošai lasīšanai.	69 %
8.	Grāmatu lasīšanā liela loma ir izdevēju mārketingam, kas palīdz definēt to, kas ir laba, individuālā laika vērta literatūra.	68 %
9.	Jaunieši dod priekšroku daiļliteratūras lasīšanai angļu valodā.	65 %
10.	Grāmatu tirāžas un pārdošanas apjomi ir samazinājušies.	65 %
11.	Jauni cilvēki arvien mazāk lasa drukātās grāmatas.	65 %
12.	Grāmatu lasīšanu izkonkurē citas brīvā laika pavadīšanas iespējas.	60 %
13.	Latvijas sabiedrībā novērojama pozitīva sinerģija starp drukāto grāmatu un tās interpretāciju teātra un kino mākslās.	59 %
14.	Grāmatu lasīšana palīdz justies īpašam.	54 %

Lielākā daļa iedzīvotāju fokusgrupu diskusiju dalībnieku neatkarīgi no vecuma grupas un nodarbošanās atbildēja, ka viņu lasīšanas paradumi pēdējo gadu laikā ir mainījušies. To parasti saistīja ar trim galvenajiem ietekmējošajiem faktoriem – jaunajām informācijas tehnoloģiju piedāvātajām iespējām, nodarbošanās, dzīvesveida vai darba vietas maiņu, sociāliem vai politiskiem notikumiem.

Gados jaunākie respondenti (skolēni un studenti vecuma grupā 18–24) lasīšanas paradumu maiņu visbiežāk saistījuši ar nepieciešamību vairāk lasīt skolai vai studijām, tie pārsvarā ir teksti elektroniskā formātā, arī audio formātā un angļu valodā.

Maģistra programmas studente dalījās ar savām pārdomām par lasīšanas paradumu maiņu: “Nu, kopš es sāku studēt, pēdējos gados man ir daudz mazāk laika daiļliteratūrai, un vēl es uzņēmu tādu paradumu, ka es izlasu vienu grāmatu latviski, un tad nākamā grāmata, ko es lasu, ir angliski, lai attīstītu un nepazaudētu valodas zināšanas”.

Populārākas jauniešu vidū ir kļuvušas audiogrāmatas. Lai iegūtu informāciju un lasītu grāmatas elektroniskā formātā, jaunieši izmanto viedtālruņus. Vidusskolniece no Kurzemes par lasīšanas paradumu maiņu stāstīja: “Ļoti daudz ir mainījies. Es iepriekšējos gados lasīju grāmatas. Ļoti daudz. Un pēdējā laikā es esmu pārgājusi uz telefonu, tāpēc, ka vienkārši nepietiek laika lasīt grāmatas [..].”

Iedzīvotāji visās vecuma grupās, runājot par izmaiņām savos lasīšanas paradumos, minēja tehnoloģiju ietekmi. Arvien vairāk informācijas tiek iegūts internetā, izmantojot mobilās ierīces, un kā galvenā priekšrocība tika minēts informācijas iegūšanas ātrums.

Sieviete (35–44) no Kurzemes, kas strādā vadošā amatā, par savu lasīšanas paradumu maiņu stāstīja:
Es domāju, ka tas noteikti ietekmē, ka ir šīs mobilās ierīces, jo tā ir tā kā cita pieeja. Es varu gūt informāciju, un tas man ir nepieciešams, tajā pat laikā tā ir izklaidējoša. Tieši tas konkrētais moments ir tas ātrums. Ja es zinu, ka man ir daudz laika, tad es varu pievērsties grāmatai. Zinu, ka grāmata prasa lielu uzmanību, īpašu attieksmi un tā tālāk. Grāmata arī nebūs pa rokai. Telefons ir gandrīz vienmēr, ja ir kaut kāds īss laiks, varu pievērsties, tā kā tas ir ļoti liels konkurents, kas arī varētu nozagt to laiku, kur pievērsties kādai saturīgai grāmatai.

Respondente (55–64) no Latgales par tehnoloģiju ietekmi stāstīja: “Izmainījās (lasīšanas paradumi), ja es agrāk, principiāli atzinu tikai fiziskas grāmatas, nu tieši daiļliteratūru, tagad es sāku lasīt arī telefonā, planšetē, un man vairs tas neliekas tik briesmīgi.”

Tehnoloģijas paver plašākas iespējas arī iedzīvotājiem ar invaliditāti. Redzes invalīds (65+) no Kurzemes dalījās savā pozitīvajā pieredzē: “Man mainījušās tehnoloģijas. Viss uzlabojies. Jo tā ir pieejamāks. Un vakar vakarā jau saņēmu elektroniskās (grāmatas) internetā. Tas ir ļoti patīkami.”

Tehnoloģiju ietekme ne vienmēr tikusi minēta kā pozitīva. Vairāki respondenti atzina, ka pārāk daudz laika pavada sociālajos medijos, tiek konstatēts, ka grūtāk kļuvis lasīt un uztvert garākus tekstus.

Sieviete (35–44) no Latgales atzīmēja: “[..] grāmatas es nelasu, vairāk no interneta. Tādus īsus, kādus fragmentus vai stāstus vairāk patīk, kaut ko īsāku, to garo tekstu jau es nevaru tā ilgi izturēt, varbūt nav laika ilgi lasīt, kaut ko īsāku palasīt.”

Lasīšanas paradumu maiņu ietekmējušas arī nodarbošanās, dzīvesveida vai darba vietas maiņa.

Seniori, kuri pārtraukuši aktīvās darba gaitas, bieži minēja, ka tagad beidzot ir laiks pievērsties grāmatu lasīšanai. Seniore (65+) no Zemgales par saviem lasīšanas paradumiem stāstīja:

“Kā aizgāju pensijā, pārcēlāmies uz laukiem [..] ar vīru. Laika lasīšanai daudz. Vispār nelasījām vienu brīdi kaut kā. Nebija laika, nezinu, nebija interese, bet tagad pēkšņi kaut kā bija tas vairāk. Datorā ziņas labprāt, labprāt jaunumus visādus datorā. Man liekas, kā arī aizraujamies – trīs stundas aiziet. Lasīt tagad patīk vakaros pirms aizmigšanas.”

Vecāki, kuriem ir bērni, diskusijās minēja, ka līdz ar bērnu ienākšanu ģimenē viņi paši lasīšanai savam priekam ir varējuši atlicināt mazāk laika. Grāmatas tikušas pirktas galvenokārt tikai bērniem un arī lasīts kopā ar bērniem.

Uzņēmēja no Pierīgas par laiku, kad bērni bijuši mazi, stāstīja: “[..] ir vienkārši tas periods tiešām, kad ir mazi bērni, kad viņi vēl nelasa, nu tad vairāk sanāk bērniem lasīt tās grāmatas, un tad pašam nē…”

Vīrietis uzņēmējs (35–44) no Pierīgas par lasīšanas tradīciju izmaiņām savā ģimenē minēja, ka

“līdz ar tiem mazajiem bērniem, kā parādījās, tā strauji nokritās, vismaz arī sievai un man, jo pirms bērniem mums bija ļoti daudz laika lasīt, un tagad ar bērniem mēs lasām, mēs lasām, nezinu, Muminus trollīšus, un Hobitu, un tādas grāmatas, bet sev ir aizgājis pilnīgā mazumā, un mēs burtiski ar nepacietību gaidām to brīdi, kad varēs lasīt grāmatas priekš sevis, tas, kas pašiem patīk un interesē vairāk.”

Lasīšanas paradumus ietekmējuši arī sociālie un politiskie notikumi pasaulē. Vairāki respondenti minēja, ka kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā lielu uzmanību velta, sekojot ziņām. Vīrietis (65+) no Sēlijas atzina: “Grāmatu lasīšanā daudz nekas nav mainījies pēdējos trīs gadus, bet interese par tādiem starptautiskiem jautājumiem kopš Ukrainas kara tā palielinājusies. Es sekoju līdzi, kur es varu – žurnālos vai kaut kādos soctīklos, televīzijas pārraidēs.”

Jauna sieviete (35–44) uzņēmēja no Pierīgas uzsver lasīšanas tradīciju pārmantotību ģimenē:

“[..] es pati lasu, nu, cik sevi atceros. Man vēl ir tagad mājās grāmatas ar ierakstiem no manas vecmāmiņas, man grāmatas ir, nu, tā kā dāvinātas arī bērnībā, un šī kaislība nav zudusi, un man prieks, ka tā ir arī manos bērnos.”

“[..] man prieks, ka arī, nu, mūsu ģimenē tiešām tā lasīšana ir visiem.”

Uzņēmēja (35–44) no Pierīgas, kurai ģimenē aug trīs bērni, ar prieku uzsvēra, ka, pateicoties tam, ka pati aktīvi lasa un saviem bērniem daudz lasījusi, un kopīgi gājuši uz bibliotēku, arī bērni ļoti aizrāvušies ar lasīšanu: “Un, ja es biju domājusi, ka kāds varbūt no trim bērniem tā neaizrausies ar lasīšana, bet nē, visi trīs, gan meitenes, gan divas meitenes, gan puika, visi ļoti daudz lasa, patiešām daudz.”

Uzņēmējs (35–44) no Pierīgas stāstīja, ka pats ir aktīvs lasītājs jau no bērnības, un arī viņa bērniem ir liela interese par lasīšanu:

“Otrs (bērns) ir otrajā klasē, un šobrīd lasa, un vakarā, naktī ir jācīnās, lai aiziet gulēt, jo ir interesantas grāmatas, kuras jālasa, un tas kaut kā ir noticis dabīgi, bet šobrīd tā galvenais virziens bibliotēkā ir tieši ar bērniem kopā ejot, jo viņi paši grib pavadīt laiku ar grāmatām, un es nezinu, kā tas ir noticis, tas vienkārši ir noticis dabīgi, jā.”

Tomēr ne visās ģimenēs ir izdevies šīs lasīšanas tradīcijas saglabāt un nodot tālāk bērniem un mazbērniem. Seniore (65+) no Pierīgas atcerējās, cik aizrautīga lasītāja pati bijusi bērnībā: “[..] bērnībā tā bija ļoti, ļoti tāda, mums svarīga sastāvdaļa dzīves, lasīšana. Laukos siena šķūnī vecāmamma liedza lasīt, tad zem segas ar bateriju, labi, ka ne ar sveci, jo viņa teica, ka tā acis bojājot.” Viņa ar nožēlu atzīst, ka abi viņas mazbērni ne īpaši grib lasīt:

“Es iesāku ar to, ka viņiem lasīju priekšā, lai viņi iedziļinās grāmatās, jo, diemžēl, tā lasīšana iet mazumā jauniešiem, jo vieglāk ir skatīties ekrānā, uztvert, jā, to, kas ir ekrānā, un es viņiem arī stāstu, ja jums tiek parādīts priekšā, kā jums jāredz, ja jūs paši lasiet, jā, tad jūs varat iztēloties.”

Savus novērojumus par jauniešu lasīšanas paradumiem izteica arī reģionu galveno bibliotēku vadītāju un metodiķu fokusgrupu diskusiju dalībnieki. Piemēram, jaunieši vispirms noskaidrojot, vai grāmata nav pieejama elektroniski, un tikai tad nākot pēc tās uz bibliotēku. Arvien vairāk tiek lasīts mobilajās viedierīcēs, jaunieši tur lasa vai klausās arī grāmatas. Bibliotēku darba speciālisti novērojuši, ka pieaudzis pieprasījums pēc grāmatām angļu valodā, un ņem to vērā, komplektējot krājumu: “[..] mums ir lielāks pieprasījums pēc grāmatām angļu valodā, un mēs arī komplektēt sākam vairāk, jo ir tas, tas pēdējos pāris gados izteikti vairāk… ir tieši pieprasījums pēc literatūras angļu valodā.” Pēc bibliotekāru novērojumiem jaunieši arvien vairāk apmeklē bibliotēkas, bet ne lai izmantotu tradicionālos pakalpojumus – lasītu vai ņemtu uz mājām grāmatas, bet lai tiktos ar vienaudžiem, diskutētu, mācītos.

Lasīšanas tradīciju nozīmi ģimenē atzīmēja arī bibliotēku darbinieki. Piemēram, tika runāts par pēdējos gados novērotu tendenci, ka uz bibliotēku arvien biežāk nāk jaunie tēvi ar bērniem.

Kāda reģiona galvenās bibliotēkas vadītāja uzsvēra:

“[..] pirmkārt, vai un cik lasa ģimenē, šis aspekts, manuprāt, tiek lielā mērā mantots – ja vecāki lasa, bērni arī… lielākoties automātiski arī lasa. Var būt kāds pārtraukums pusaudža gados, bet viņi atgriežas pie tā, viņiem tā ir vērtība, un viņi lasīs arī saviem bērniem.”

Daļēji strukturētajās intervijās septiņi respondenti no 18 atbildējuši, ka nekādas pārmaiņas pēdējos gados savos lasīšanas paradumos nav pamanījuši. Šo respondentu vidū ir piecas sievietes un divi vīrieši, un respondenti pārstāv ļoti dažādas nodarbošanās jomas, izglītības pakāpes, vecuma grupas un Latvijas reģionus. Šo atbildi sniedz gan tie, kas turpina lasīt drukātās grāmatas un žurnālus, piemēram, “[..] tāpat lasu dzīvas reālas grāmatas un dzīvus reālus žurnālus” (sieviete bezdarbniece (55–64) ar maģistra grādu no Kurzemes), gan tie, kas arī agrāk nav lasījuši drukātus materiālus, piemēram, “Nē, tas pats ir… telefons, dators” (vīrietis bezdarbnieks (35–44) ar bakalaura grādu no Kurzemes).

11 respondenti norāda, ka viņu lasīšanas pieredzē ir izmaiņas pēdējo gadu laikā. Parādās tādi lasīšanas stila apzīmējumi kā izmētāta lasīšana, periodiska lasīšana, informatīva un diagonāla lasīšana:

“Nu, lasu arvien, nu, vairāk izmētāti” (vīrietis speciālists (55–64) ar doktora grādu no Rīgas);

“[..] es nelasu tik regulāri šobrīd, ņemot vērā to, ka vairāk uzmanības ir jāpievērš arī mazākā bērna audzināšanai, tāpēc to es vairāk uzskatītu kā tādu… periodisku lasīšanu” (vīrietis uzņēmējs/pašnodarbinātais (45–54) ar bakalaura grādu no Rīgas);

“[..] informatīvi lasu grāmatas, piemēram, ir kaut kādi tur apraksti, reklāmas par grāmatu, atsauksmes, un tad man tā kā gribas zināt, vienkārši, nu tā kā izraut cauri to grāmatu [..]” un “[..] diagonālo lasīšanu tagad pēdējo gadu laikā mēdzu piekopt arī, jo man grāmatas iedalās, ir tādas, kuras man patīk lasīt lēnām un padomājot, un tad ir tādas, ko vienkārši izrauj cauri [..]” (sieviete uzņēmēja/pašnodarbinātā (45–54) ar doktora grādu no Pierīgas).

Tiek minēts, ka mainās lasīšanas formāts, bet ne tikai uz digitālajiem formātiem, arī atpakaļ uz tradicionālajiem, piemēram: “Jā, pēdējo gadu laikā esmu sākusi lasīt tieši digitālos materiālus, piemēram, e-grāmatas vai vienkārši dažādus rakstus internetā” (sieviete studente (18–24) no Rīgas) vai “[..] jo es kaut kādas ziņas un kaut ko internetā, protams, vēl palasu, bet es vairs nelasu grāmatas. Nekādā formātā es vairs nelasu šobrīd grāmatas.” (sieviete speciāliste (55–64) ar maģistra grādu no Vidzemes), vai, piemēram, “[..] man ir ļoti ērta, patīkama bibliotēka, un es atklāju lietotni “Goodreads”, kas motivē lasīt arvien vairāk grāmatas” (sieviete mājsaimniece (25–34) ar vidējo izglītību no Vidzemes), un:

“Kādreiz es arī vairāk lasīju… un ok – jā, no ziņām – drīzāk par sporta ziņām – tās es vienmēr arī lasu. Citos formātos. [..]pēdējos gados ir nedaudz mainījies, tu nejūti arī kā tādu ikdienas nepieciešamību vai vēlmi regulāri lasīt kaut kādu jaunu romānu vai arī līdz šim neizlasītu [..]” (vīrietis speciālists (35–44) ar doktora grādu no Rīgas).

Arī profesionālās vajadzības ietekmē lasīšanas paradumu izmaiņas, un ir saskatāmas pretrunīgas izvēles, piemēram:

“Ja agrāk nebija tik liela pieredze tieši manā profesionālajā priekšmetā, tad es vairāk lasīju, noteikti kaut ko saistītu tieši ar manu priekšmetu – ekonomiku, grāmatvedību, mārketingu, menedžmentu, lietišķo etiķeti. Pašlaik, kad man ir šī pieredze, es tā uzskatu, tad vairāk laika es pavadu tieši daiļliteratūras lasīšanai (sieviete speciāliste (45–54) ar maģistra grādu no Latgales).”

vai “[..] drīzāk kaut kā padziļināti – kādu interesantu to pašu akadēmisko literatūru palasīt [..]” (vīrietis speciālists (35–44) ar doktora grādu no Rīgas).

Lasīšanas paradumus izmaina arī dzīvesveida vai attieksmes izmaiņas: “Pēdējā laikā, tāpēc ka esmu pensijā, es tagad lasu regulāri dienā vidēji sešas stundas un arī žurnālus lasu [..]” (sieviete pensionāre (65+) ar vidējo izglītību no Rīgas) vai “Es vairs tik nevērīgi neizturos par lasīšanu kā tādu. Es vairāk tomēr piedomāju par to, ka varbūt.. pat vajadzētu kaut ko vairāk izlasīt. Kaut kā pievēršu šim procesam vairāk uzmanības nekā, man liekas, es to darīju agrāk. [..] Apzinātāk [..]” (sieviete speciāliste (55–64) ar padomju laika augstāko izglītību no Rīgas).

Ir arī atsauces uz subjektīviem iemesliem un laika trūkumu darba dēļ: “Godīgi sakot, slinkums vairāk ir uznācis.. Jā. Tā teiksim atklāti… Ja viss ar to rutīnas dzīvi… sanāk tā biški grēcīgi nepalasīt kaut ko… “ (vīrietis strādnieks (25–34) ar vidējo izglītību no Zemgales).

Secinājumi Pētījuma rezultāti rāda, ka lasīšanas paradumu izmaiņas lielākoties nosaka trīs faktori: informācijas tehnoloģiju jaunās iespējas un ietekme, darba vides vai dzīvesveida maiņa, sociāli vai politiski notikumi. Pētījumā pieaicinātie Delfi metodes eksperti uzskata, ka lasīšanas paradumi dažādām paaudzēm atšķiras: senioriem ir maz mainījušies, jaunieši lasa mazāk grāmatu, vairāk citus tekstus un citos formātos, kā arī lasa vairāk angļu valodā un sievietes lasa vairāk nekā vīrieši. Pēc ekspertu domām lasīšanas paradumus vislabāk var nostiprināt skolā, ģimenē un bibliotēkā. Grāmatu lasīšana mūsdienās ir atpūta no digitālajām ierīcēm un socializēšanās līdzeklis. Grāmatu lasīšanu Latvijā veicina izdevējdarbības mārketings un pozitīva sakarība starp grāmatām un to interpretācijām kino un teātrī, kā arī grāmatu lasīšana var paaugstināt pašapziņu, ļaujot justies īpašam. Lielākā daļa respondentu apgalvo, ka viņu lasīšanas paradumi pēdējo gadu laikā ir mainījušies. Taču izmaiņas nav tikai no drukātajiem tekstiem uz digitālo formātu, bet arī atpakaļ uz tradicionālajām grāmatām. Daļēji strukturētajās intervijās vismaz trešdaļa respondentu apgalvo, ka viņu lasīšanas paradumi nav mainījušies – to apgalvo gan tie, kas lasa grāmatas, gan tie, kas nelasa. Jaunieši grāmatas lasa vairāk elektroniski vai klausās audioierakstus, taču arī pārējās vecuma grupas pakāpeniski to apgūst, turklāt informācijas tehnoloģijas paver plašākas lasīšanas iespējas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Vairāki respondenti atzīst, ka sākuši grāmatu lasīšanu aizstāt ar laika pavadīšanu telefonā, patērējot audiovizuālo materiālu un lasot īsus tekstus. Bērnu ienākšana ģimenē maina vecāku lasīšanas paradumus un lasāmvielas saturu.

 

Sērijas otrajā rakstā oktobrī aplūkosim pētījuma jautājuma “Kāda ir publisko bibliotēku loma iedzīvotāju lasīšanas veicināšanā?” rezultātus.

Ar pētījumu pilnā apjomā, tostarp ar pētījuma kopsavilkumu, galvenajiem secinājumiem, ievada daļu, kā arī pētījuma izpētes pakāpes analīzi un metodoloģijas izklāstu, iespējams iepazīties ŠEIT.

Aicinām lasīt:
Pētījums izgaismo publisko bibliotēku nozīmi lasīšanas veicināšanā Latvijā

Informāciju apkopoja:
Latvijas Nacionālās bibliotēkas
Attīstības departamenta
Bibliotēku attīstības centrs