Pētījumu izstrādājusi Vidzemes Augstskolas docentes un Baltijas Mediju izcilības centra konsultantes mediju pratības jautājumos Solvitas Denisas-Liepnieces vadīta komanda, kuras sastāvā darbojās arī Baltijas Mediju izcilības centra izpilddirektore Gunta Sloga, Mārtiņš Mūrnieks, Sandra Zilberta, Joanna Storie un Ilva Paidere. Lai pēc iespējas daudzpusīgāk izpētītu medijpratības jomā paveikto un vēl darāmo Latvijas informācijas telpā, tika izstrādāta metode, kam pētnieki devuši nosaukumu “A-A-A”. Tā ietver ieskatu medijpratības aktivitātēs iesaistītajos Aktieros (no angļu valodas “actor”, lasīt – iesaistītās puses), Auditorijās un Aktivitātēs. Izvērtējot šīs medijpratības izglītības šķautnes, pētnieki izvirzījuši virkni rekomendāciju labākai starpsektoru sadarbībai, medijpratības aktivitāšu ilgtspējai un labākiem finansēšanas modeļiem, kā arī mediju iesaistei.

Aprakstot situāciju Latvijā, BMIC pētnieki min, ka mūsu valstī medijpratības politika tikusi būtiski pilnveidota pēdējo astoņu gadu laikā. To ietekmējuši dažādi liela mēroga ārēji un lokāli notikumi, tostarp 2013. gada Ukrainas Eiromaidans, 2014. gadā notikusī Krimas aneksija, Kremļa arvien biežākās dezinformācijas kampaņas, kā arī Covid-19 pandēmija. Šie notikumi, īpaši Krimas aneksija, pierādījuši, ka zems sabiedrības medijpratības līmenis nozīmē arī valsts drošības riskus. Attiecīgi medijpratības iniciatīvas vairāk tikušas vērstas uz faktu pārbaudi, kvalitatīvu mediju stiprināšanu un interneta vides uzlabošanu. Tomēr akadēmiskās vides pārstāvji agrāk veiktos pētījumos norāda, ka pašreizējā pieeja medijpratībai ir pārāk fragmentāra un nepietiekams uzsvars likts uz kritiskās domāšanas attīstīšanu dažādās vecuma grupās. Uz šo norāda Latvijas Universitātes profesore Zanda Rubene un docents Artis Svece.

Visbiežāk medijpratības projekti vērsti uz dažādu resursu (spēļu, grāmatu, izdevumu un citu) izveidi, izglītotāju apmācīšanu, pētniecību un medijpratības kampaņu organizēšanu. Vidusskolēni ir bijusi 8 gadu periodā visbiežāk uzrunātā auditorija. Eksperti atzīst, ka nepietiekami tiek uzrunātas noteiktas pret dezinformāciju mazāk aizsargātas grupas, piemēram, etniskās minoritātes, taču pozitīvi atzīstams tas, ka darbs ar jau esošajām grupām ir ilgstošs un ļauj medijpratības jautājumus apskatīt padziļinātāk.

Kā viens no būtiskākajiem Latvijas sabiedrības medijpratības veicinātājiem pētījumā nosaukta Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB). Izpētes gaitā LNB kā pozitīvs medijpratības veicinātāja piemērs nosaukta gan sarunās ar citiem medijpratības izglītībā iesaistītajiem un dažādiem ekspertiem, gan valsts un pašvaldību pārvaldes pārstāvjiem. LNB panākumus medijpratības jomā, ekspertuprāt, veicinājis plašais reģionālo bibliotēku tīkls, kas kalpo kā starpnieks arī dažādu kopienu sasniegšanā. Sadarbība ar bibliotēkām ir arī dažādu nevalstisko organizāciju prioritāte, līdzās sadarbībai ar medijiem un jauniešu organizācijām. Tiesa, Latvijā pašlaik nav nevienas nevalstiskās organizācijas, kuras galvenais fokuss būtu tieši medijpratības aktivitātes.

Bibliotēkas pētījumā tiek nosauktas par vietējo kopienu tikšanās vietām, tāpēc bibliotekāriem ir iespēja sasniegt dažādas sabiedrības grupas, tostarp ne vienmēr vienkārši uzrunājamos seniorus, bērnus un viņu vecākus. Šī tīkla izmantošana tiek uzskatīta par labāko risinājumu, lai veicinātu sabiedrības informētību par medijpratības jautājumiem, savukārt dažādu jomu sadarbība (tostarp bibliotēkām ar medijiem, nevalstiskajām organizācijām un citiem) piedāvāta kā labākais risinājums veiksmīgu izglītības pieeju atklāšanai un pielāgošanai.

Tāpat pētījums identificē arī citas nozīmīgas organizācijas, kas iesaistās Latvijas sabiedrības medijpratības veicināšanā. Pētnieki norāda, ka būtisku devumu medijpratības izglītībā sniedz starptautiskas organizācijas, piemēram, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs un UNESCO Latvijas Nacionālā komisija, ASV bāzētā organizācija IREX, kā arī ārvalstu vēstniecības (Lielbritānijas vēstniecība Latvijā tiek nosaukta kā pozitīvs piemērs). Tāpat savu pienesumu sniedz mediji. Kā labās prakses piemēri pētījumā nosaukti “Re:Baltica”, “Delfi”, “TV3”, “RE:TV”, “Latvijas Avīze” un sabiedriskie mediji – īpaši portāls LSM.lv.

Noslēgumā pētījuma autori izvirza dažādus ieteikumus labākai medijpratības aktivitāšu īstenošanai turpmākā darbā. Kā viens no galvenajiem ieteikumiem ir veidot uz nākotni vērstas medijpratības iniciatīvas, tostarp iesaistot valsts drošības veicināšanā iesaistītas organizācijas. Vienlaikus pieejai jābūt arī visaptverošai, tāpēc medijpratības veicināšanā iesaistītajām organizācijām aktīvāk jāveido sadarbības tīkli, arvien vairāk jāpiesaista dažādu jomu eksperti, radot vienotu pieeju sabiedrības izglītošanā, kas paredz ne vien pamatzināšanu pastāvīgu atkārtošanu, bet arī padziļinātu jautājumu apskatīšanu. Vairumam medijpratības projektu būtu jābūt vērstiem uz mūžizglītības veicināšanu. Kā nozīmīgs piemērs, kuru veiksmīgi varētu adaptēt ir Somijas medijpratības politika un ziemeļvalsts ciešā dažādu organizāciju sadarbība sabiedrības labā.

Ierobežota finansējuma jautājums, ekspertuprāt, varētu tikt risināts ar regulārāku Latvijas organizāciju iesaisti Eiropas mēroga projektu iniciatīvās, tostarp ar iepriekšminēto sadarbības tīklu palīdzību. Attiecīgi sadarbības varētu būt ne vien nacionālas, bet arī starptautiskas, jo lai arī medijpratība galvenokārt ir vērsta uz vietējo informācijas telpu, Eiropas līmenī valstis nereti saskaras ar līdzīgām problēmām, kuras risināmas arī ar šāda veida sadarbību palīdzību.

Pētījums Media literacy Latvia country report angļu valodā lasāms ŠEIT. Turpat pieejami līdzīgi pētījumi arī par Ukrainu, Gruziju un Moldovu.

Rakstu sagatavoja:
Emīls Rotgalvis
Medijpratības projektu koordinators
Latvijas Nacionālā bibliotēka / Bibliotēku attīstības centrs
+371 20420628 / emils.rotgalvis@lnb.lv / www.lnb.lv