LNB izdevumam “Literatūras ceļvedis” 8 gadi: Intervija ar redaktori Anitu Veckalni 

LNB BAC izauklēts, “Literatūras ceļvedis” dienasgaismu piedzīvoja 2018. gada ziemā – ar mērķi kļūt par palīgu un padomdevēju Latvijas bibliotekāriem kvalitatīvu bibliotēku krājumu veidošanā. Gadu gaitā izdevums ir audzis gan lasītāju, gan grāmatu apskatu rakstītāju lokā un pēdējos gados pāraudzis no regulāra PDF izdevuma par literatūras portālu. Tomēr šī unikālā pamatideja – bibliotekāri bibliotekāriem – saglabāta arī šodien kā satura kodols.

“Literatūras ceļvedis” ir secīgi attīstījies no sākotnējā uzdevuma palīdzēt bibliotēkām veidot kvalitatīvu krājumu līdz loģiskam nākamajam solim – veicināt šo grāmatu lasīšanu un sarunas par tām. “Lasītveicināšana ir iespējama tikai tad, ja ir ko lasīt,” saka Evija Vjatere, BAC vadītāja un šī resursa idejas autore, kura bijusi klātesoša gan “Literatūras ceļveža” izstrādē, gan visos tā pārmaiņu un attīstības posmos. Izdevumam ir gara priekšvēsture un arī priekšgājējs – izdevums “Pērļu zvejnieks”. “Šķiet, ideju par “Literatūras ceļvedi” iznēsāju kā mazu bērnu – deviņus mēnešus,” atceras Evija. “Daudz mācījos no iepriekšējās, ne līdz galam veiksmīgās pieredzes ar “Pērļu zvejnieku”. Šoreiz skaidri zināju – izdevumam jāiznāk regulāri, tā veidošanā jāiesaistās attiecīgās jomas ekspertiem, tam jātop ciešā sasaistē ar LNB Pakalpojumu departamenta un Speciālo krājumu departamenta kolēģiem, grāmatu apskatus jāveido tieši bibliotekāriem un jāattīsta sadarbība ar LU mācībspēkiem. Izdevuma koncepcijas izstrādē ieklausījos bibliotekāru vēlmēs, tajā, ko viņi sagaida no šī resursa. “Literatūras ceļveža” unikalitāti nosaka tas, ka bibliotekāri iesaka grāmatas citiem bibliotekāriem. Šis profesionālais dialogs un pieredzē balstītais skatījums veido resursa īpašo vērtību. Priecājos, ka no PDF formāta izdevums “Literatūras ceļvedis” izaudzis par tīmekļvietni, kas sniedz iedvesmu lasītpriekam gan bibliotekāriem, gan lasītājiem. Esmu patiesi lepna par “Literatūras ceļvedi”. Tas ir tieši tāds, kādu esmu izsapņojusi. Jubileja ir brīdis atskatīties, novērtēt paveikto un apzināties, ka idejas, kuras tiek lolotas ar neatlaidību un sadarbību, kļūst par ilgtspējīgu realitāti. “Literatūras ceļvedis” ir kļuvis par būtisku nozares balstu un vienlaikus – par iedvesmas avotu lasītpriekam.”

Tāpat kā citi LNB BAC darbi, arī “Literatūras ceļvedis” vienmēr tapis komandā, iesaistot virkni palīgu. PDF izdevuma laikā Solvita Ozola rūpējās par grāmatu vāku attēliem, Enija Lukumiete maketēja izdevumu, kolēģi uzņēmās papildu pārlasīšanu. Sešus gadus izdevuma redaktore bija LNB bibliotēku nozares speciāliste Anda Saldovere. Pēc došanās pelnītā atpūtā viņas pienākumus uz laiku pārņēma Latvijas Bibliotēku portāla redaktore Anna Iltnere. Līdz 2025. gada pavasarī BAC komandai pievienojās Anita Veckalne, un šī ir pirmā reize izdevuma vēsturē, kad tik liela darba pienākumu daļa tiek veltīta tieši “Literatūras ceļveža” veidošanai, uzturēšanai un attīstīšanai.

Svinot izdevuma 5 gadu jubileju, 2023. gada 13. februārī darbu uzsāka tīmekļa vietne literaturascelvedis.lv, kuru ar BAC atbalstu izstrādāja un pilnveidoja Anna Iltnere, kā arī Instagram konts @literaturascelvedis (nesen sagaidījis savu tūkstošo sekotāju). Izdevuma pārtapšanā portāla vidē un katra numura vizuālās identitātes tapšanā neatsverama loma ir ilustratorei Laurai Lukevičai, kuras sirsnīgais rokraksts piešķīris izdevumam spilgtu un viegli atpazīstamu vizuālo raksturu. “Literatūras ceļvedis” ir sastopams arī platformā Spotify, un par apskatu ieskaņošanu klausāmā formā īpaša pateicība Renartam Braufmanim, LNB skaņu ierakstu studijas režisoram. Tāpat sirsnīgs paldies LNB Komunikācijas departamenta komandai par aktīvu izdevuma popularizēšanu bibliotēkas sociālajos tīklos.

2023. gadā izdevums sagaidīja arī savu 100. rakstītāju (aptuveni puse apskatu autoru ir LNB darbinieki). Kādu laiku paralēli pastāvēja gan PDF numuri, gan tīmekļvietne, līdz šobrīd izdevums darbojas vairs tikai tīmekļvietnes formātā. Bibliotekāru iemīļoto numura formātu “Literatūras ceļvedis” saglabā, iznākot mēnešraksta veidā. Gadā iznāk 8 numuri un arvien biežāk arī tematiski speciālnumuri.

Aicinām lasīt sarunu ar “Literatūras ceļveža” redaktori Anitu Veckalni, kā arī ielūkoties ceļvedī, kur šodien publicēta īpaša dzimšanas dienas lasītava, kurā vairāki apskatu autori dalās ar savā dzīvē īpašām grāmatām.

“Literatūras ceļvedim” aprit 8 gadi. Kā tiek svinēta tā dzimšanas diena, un ko šī diena tev pašai nozīmē?

Šoreiz “Literatūras ceļveža” dzimšanas dienu svinam, izceļot grāmatas, kas cilvēkiem, kuri iesaistīti ceļveža veidošanā, kādā dzīves posmā kalpojušas kā īpašas dāvanas.

Veidojot šo apkopojumu, bija svarīgi izcelt pieredzi, ko var dāvāt viena īpaša grāmata – neatkarīgi no tā, cik sena vai jauna tā ir. Šīs svinības ir iespēja pamanīt jaunus impulsus lasītpriekam un novērtēt gan cilvēku privāto, gan Latvijas bibliotēku krājumu bagātību un daudzveidību, no kuras varam smelties iedvesmu jauniem lasīšanas ceļojumiem.

Šīs grāmatas esam apkopojuši, un ar rakstu iespējams iepazīties ceļvedī.

Man šī diena nozīmē sildošu sentimentu par grāmatu varoņdarbiem cilvēku dzīvēs. Apkopot šādus stāstus ir ārkārtīgi iedvesmojoši. Un man šī dzimšanas diena noteikti praktiski nozīmē jūtami papildinātu grāmatu sarakstu, kuras vēlēšos izlasīt vai pārlasīt. Ceru, ka arī lasītājiem būs tāpat.

Rit tavs pirmais gads “Literatūras ceļveža” redaktores amatā. Kā juties, uzņemoties šo lomu, un kādas ir tavas sajūtas šobrīd, atskatoties uz jau paveikto?

Man bija ļoti svarīgi neko nesabojāt no tā, kas jau bija izveidots.

Tas ir gods ienākt komandā, kas ir ielikusi pamatus un izstrādājusi ko tādu, kas jau ir iecienīts literatūras padomdevējs bibliotekāriem. Īpašu pateicību vēlos izteikt BAC kolēģiem par uzticību, atbalstu un iesaisti, kas bijusi būtisks atspēriena punkts ikdienas darbā un radošajos procesos, kopīgi veidojot “Literatūras ceļvedi”. Tā ir liela atbildība pārņemt to, ko kāds pirms tevis ir izlolojis un attīstījis septiņu gadu garumā.

Mācos un cenšos būt vērīga, savienojot to, kas jau ir sastrādāts un pieejams LNB, ar laiku, kurā dzīvojam, un kas ir būtisks šodien. Man šķiet, ka tas, kas mana pirmā jau gandrīz gada laikā ir izdarīts, ir loģisks turpinājums jau iesāktajam. Es cenšos aiz institūcijas un dažādām pārejošām tendencēm saskatīt spēcīgas grāmatas un reālus cilvēkus, kuri šīs grāmatas varētu vēlēties lasīt un apskatīt. Ne grāmata, ne lasītājs nav bezpersoniska vienība – tā ir satikšanās, kurai cenšos palīdzēt notikt. Jūtos droša, ka to darīt ir svarīgi un ka man tas ir jādara.

Vai atceries savu pirmo spilgtāko iespaidu, iepazīstot “Literatūras ceļvedi”? Kas tevi uzrunāja visvairāk?

Mans pirmais spilgtais iespaids saistās ar laiku, kad sāku strādāt ar “Literatūras ceļvedi”. Pirms pievienojos LNB, bieži nācu uz bibliotēku strādāt vai rakstīt darbus un parasti izvēlējos mākslas lasītavu. Gandrīz vienmēr, pirms ķēros pie darba, sākumā izšķirstīju kādu mākslas grāmatu, un tikai pēc tam darīju to, kas bija paredzēts. Bieži tas bija tieši Ģederta Eliasa albums, jo esmu liela viņa mākslas cienītāja.

Kad sāku strādāt pie pirmā “Literatūras ceļveža” numura un pieņēmu lēmumu, ka tas būs veltīts mākslai, publicējām gan kolēģu sagatavoto Ģederta Eliasa albuma apskatu, gan arī pieminējām ielu mākslas festivālu, kas tajā laikā norisinājās Āgenskalnā, lai apvienotu LNB resursu ar kādu aktualitāti. Atceros, ka toreiz mākslinieks Dainis Rudens “Literatūras ceļvedī” dalījās ar būtiskākajām grāmatām, kas viņu ir pievērsušas ielu mākslai.

Tajā visā darbošanās procesā spilgti atceros konkrēto brīdi, kad jau kā darbinieks izņēmu šo Ģederta Eliasa albumu no mākslas lasītavas un kāpu uz mūsu kabinetu astotajā stāvā, turot šo smago albumu rokās. Tā bija tāda pārejas sajūta no LNB apmeklētāja uz jau darbinieka lomu, ko pavadīja tāda kā mozaīkas loģika. Un tajā mani visvairāk uzrunāja iespēja, ka grāmatas ir tā “līme”, kas savieno visu, kas jau ir noticis, ar visu, kas ir aktuāls tieši šobrīd, un – uz ko mēs ceram rīt.

Katrs redaktors nāk ar savu redzējumu. Kādus jauninājumus vai akcentus esi ieviesusi “Literatūras ceļvedī”, un kāpēc tie tev šķiet būtiski?

Man šķita svarīgi, lai katram numuram ir vienota tēma, centrālā grāmata un vienots vizuālais risinājums. Lai visam ir sava loģika, un tas ir saprotams un viegli uztverams. Tas ir īpaši svarīgi, domājot par Instagram vidi. Tā kā grāmata pati par sevi ir informācijas un vēstījuma bagāta, man gribējās atvieglot uztveres ceļu līdz tai. Pārāk blīva izvēle var nogurdināt jau tā pārslogoto mūsdienu cilvēka prātu. Tāpēc gribēju, lai katrā numurā ir vienojoša krāsa un starp publikācijām ir “gaiss”. Kā arī tīri personiski – domāt kopējo numura tēmu un ar to dzīvot visu mēnesi vai divus ir mana mīļākā darba daļa.

Manuprāt, veiksmīgi esam atsākuši speciālnumurus, sadarbojoties ar kolēģiem – savas nozares ekspertiem. Esam izveidojuši jau divus speciālnumurus, kuros ir gan tēmai atbilstoši grāmatu saraksti, gan intervijas ar nozares pārstāvjiem. Šobrīd ir lasāmi divi speciālnumuri – medijpratības un ilgtspējas. Un šajā gadā jau arī esam ieplānojuši un strādājam pie nākamajiem.

Kā arī noteikti jau pēc dzimšanas dienas publikācijas ir saprotams, ka man patīk dažādi tematiskie grāmatu apkopojumi. Mums ļoti veiksmīgi ir aizgājuši sezonālie grāmatu apkopojumi – nupat publicējām ziemas jeb ziemošanas grāmatu sarakstu. Pirms tam sadarbībā ar iniciatīvu #LaiksLasīt publicējām rudens, kā arī vasarā mums bija atvaļinājuma grāmatu saraksts. Tā ir tematiska lasīšanas impulsu izlase, ko ir viegli lasīt arī telefona formātā, un kurā lasītājs var atrast dažādas brīnišķīgas grāmatiņas.

“Literatūras ceļvedim” ir arī savs kanāls Spotify, un nesen atjaunota kāda brīnišķīga tradīcija. Vai vari pastāstīt, kas tā ir un kāpēc šī atgriešanās ir nozīmīga?

“Literatūras ceļveža” apskatu ierunāšanas tradīciju aizsāka izdevuma agrākā ilggadējā redaktore Anda Saldovere.

Audio formāts ir svarīgs tāpēc, lai šie apskati būtu pieejamāki gan tiem, kuriem pietrūkst laika tos lasīt, gan arī tiem, kuriem tas ir vienīgais iespējamais veids, kā ar tiem iepazīties.

Nesen esam atsākuši dažus apskatus ierunāt arī paši (iepriekš tos pamatā ierunāja LNB skaņu ierakstu studijas režisors Renarts Braufmanis) – vai nu apskata autori, vai citi kolēģi, kuri ir izrādījuši iniciatīvu to darīt. Process ir gan uztraucošs, gan aizraujošs reizē. Arī man bija tas gods ierunāt apskatu. Jāsaka gan, ka sevi pēc tam ir dīvaini klausīties. Savukārt kolēģu audioierakstus klausīties ir ļoti aizraujoši. Tur ir dzirdami dzīvi cilvēki, kas ierunā šos apskatus. Un tā ir lieliska pieredze gan klausītājiem, gan pašiem ierunātājiem.

Tavs darbs neaprobežojas tikai ar šo izdevumu – tu koordinē arī “Stāstu bibliotēku” tīklu. Kas ir stāstu bibliotēkas, un kādus kopsaucējus saredzi starp tām un “Literatūras ceļvedi”?

Var teikt, ka mans darbs ir dažādos formātos radīt telpu stāstiem. Gan “Literatūras ceļvedī”, gan darbā ar “Stāstu bibliotēkām” vienojoša ir cilvēku vajadzība pēc stāsta un nepieciešamība gan to izstāstīt, gan uzklausīt.

“Stāstu bibliotēku” tīkls apvieno bibliotēkas, kas caur stāstiem stiprina kopienu, kopj nemateriālo mantojumu un attīsta stāstniecības prasmes.

Šo tīklu veido ārkārtīgi talantīgi cilvēki, kuri labi pazīst savas kopienas vajadzības un iespējas, un veido bibliotēku kā vietu, kur stāsti var tikt izstāstīti. Tā ir liela bauda dzirdēt šos stāstus.

“Stāstu bibliotēkas” 2025. gadā tika pārņemtas no UNESCO un šobrīd ir LNB koordinācijā. Šajā gadā esam cītīgi strādājuši, lai iepazītu tīkla dalībnieku vajadzības un novērtētu jau gadu laikā attīstītās iestrādnes un prasmes. Kā arī varu pačukstēt, ka drīzumā par “Stāstu bibliotēkām” varēs vairāk uzzināt tām veltītā “Literatūras ceļveža” speciālnumurā, kur būs informācija par tīkla darbību un jaunu dalībnieku uzņemšanu.

Tieši “Literatūras ceļvedī” ir lasāms “Tiesības uz lasīšanu. Rīgas manifests”. Ko tev personīgi nozīmē šis manifests? Vai tev ir kāds īpaši mīļš citāts no tā?

Šis manifests man nozīmē ļoti daudz, un es parakstos zem katra vārda. Man bija gods būt daļai no darba grupas un piedzīvot manifesta parakstīšanu starptautiskā simpozija “Tiesības uz lasīšanu. Rīgas manifests” kulminācijā. Tā bija pacilājoša un izteikti jēgpilna sajūta.

No Rīgas manifesta man īpaši tuvs ir šis citāts: “Zinātkāre un vēlme lasīt nerodas tukšā vietā, tai nepieciešami daudzi stimuli – no bibliotēku pieejamības līdz grāmatu klātbūtnei skolā, darbavietā, mājās, planšetes ekrānā vai stacijas uzgaidāmajā telpā. Bet galvenais – vajadzīga griba un izlēmība būt lasošai, gudrai un inteliģentai sabiedrībai. Šis ir brīdis, kad jāizvērtē, kas stiprina mūsu lasīšanas kultūru un ko varam darīt citādi, lai to saglabātu un attīstītu.”

Cenšos to atcerēties un praktizēt arī ikdienā. Tā ir apziņa, ka nebūs neviens cits, kurš nāks un iedvesmos, un radīs kādus īpašos lasīšanas apstākļus. Ja ir pieņemts lēmums, ka esam lasoša, kritiska un zinātkāra sabiedrība, tad katram tas savs “dārziņš” ir jākopj. Sākot ar to, ka jāveido ieradums, ka vienmēr līdzi ir jābūt grāmatiņai, ko patiesi gribas lasīt, un tad pa brīviem brīžiem dienas skrējienā tā jāpalasa. Kā arī šeit noteikti jāpiemin mūsu nodaļas koplasīšanas prakse. Visa nodaļa no septembra līdz decembrim praktizējām koplasīšanu. Un mēs ne tikai lasījām, bet arī ievācām datus pirms un pēc metodes praktizēšanas, lai novērtētu, ko lasīšana sniedz ne tikai kā literāra teksta baudījums, bet arī ko tā dod kolektīvam un katram lasītājam individuāli. Varu atklāt, ka arī beidzoties šim eksperimentam, šī prakse ir iesakņojusies un turpinās. Un šobrīd apkopojam rezultātus par mūsu pieredzi ar koplasīšanu darba vietā, lai drīzumā varam dalīties ar to arī Bibliotēku portālā. Koplasīšana ir viens no veidiem, kā praktiski ir iespējams īstenot Rīgas manifesta ideju ikdienā.

Kā tu iztēlojies “Literatūras ceļvedi”, tam sagaidot savu pirmo apaļo jubileju – 10 gadus? Kāds tas varētu būt pēc diviem gadiem?

Vēlos, lai gan bibliotekāri, gan citi pieaugušie, kuri meklē lasīšanas impulsus “Literatūras ceļvedī”, var atrast to, kas viņiem tajā brīdī ir vajadzīgs.

Gribētos, lai ieradums ikdienā ieskatīties “Literatūras ceļvedī” ir tikpat dabisks kā noskaidrot laika prognozi pirms izlemt, ko vilkt mugurā. Lai kvalitatīva literatūra mums kā sabiedrībai kļūtu par ikdienas paradumu un otro ādu.

Ko tu vēlētos pateikt ikvienam, kurš apsver iespēju sākt rakstīt, bet vēl šaubās?

Domājiet par sevi. Nedomājiet par grāmatām, kuras it kā “vajadzētu” izlasīt. Nedomājiet par grāmatām, kas ir jāizlasa citiem, lai viņus pamācītu. Bet domājiet par grāmatām, kas bija svarīgas tieši jums un kāpēc. Domājiet par to, kas dod spēku, aizkustina un bagātina. Ja esat šīs atbildes atraduši, gaidīšu idejas manā e-pastā: anita.veckalne@lnb.lv.

Un noslēgumā – ko tu novēli “Literatūras ceļveža” lasītājiem?

Novēlu piedzīvot sajūtu, ka grāmatu nav iespējams nolikt malā. Situāciju, kad pazūd laika izjūta un ķermenis ir sasprindzis līdzi grāmatas sižetam. Novēlu arī atrast veidus, kā no jauna atklāt lasīšanu kā baudāmu, aizraujošu un bagātinošu pieredzi.

Lasiet un atrodiet sevi izcilās grāmatās!

Paldies!

www.literaturascelvedis.lv

Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Latvijas Bibliotēku portāla redaktore
Bibliotēku attīstības centrs
Attīstības departaments
Latvijas Nacionālā bibliotēka
anna.iltnere@lnb.lv