Ļoti cienītā Ministru prezidentes kundze,

Doktor Millera kungs,

Ekselences,

Dāmas un kungi Rīgas Svētā Pētera baznīcā un visā Latvijā!

Mums nav ne mazākā pierādījuma, ka tas, ko vakar rakstījāt sociālajos tīklos, vai tas, ko piedzīvojām pirms nedēļas, pastāvēs kaut kur citur kā vienīgi mūsu atmiņās. Pirmsgrāmatniecības laikos kolektīvo atmiņu sargāšanu nodrošinājušas sievietes. Tomēr iespiestā vārda pasaulē sieviešu klātbūtne bieži vien bijusi tikpat kā neredzama.

Un te nu mēs stāvam latviešu grāmatas tūkstošgades viduspunktā – Šodien grāmatas latviešu valodā tēls, kods un lielā mērā būtība ir latviešu sieviete. Šodien sievietes tur rokās grāmatu, to rakstīšanu, izdošanu, izplatīšanu un saglabāšanu. Lasīšanas mācīšanos un veicināšanu. Sievietes arvien vairāk diktē grāmatniecības attīstību latviešu valodā, un tā ir mūsu karma būt izlēmīgām un pārliecības vadītām, rīkoties, lai arī mūsu mazmazbērni prot un grib lasīt latviešu valodā, lai viņu sarunas ir par izlasīto un grāmatplauktu rindas turpina būt viņu aizmugure.

Es ļoti personīgi gan kā sieviete, gan kā latviete varu pateikties grāmatai latviešu valodā par to, ka šovakar varu stāvēt šeit jūsu priekšā un runāt latviešu valodā. Jo grāmatas un lasīšana ir bijis ceļš uz tiesībām, neatkarību, pašnoteikšanos, cilvēcību, savstarpēju cieņu, zināšanām, drošību, iespējām izvēlēties gan man, gan manām līdzgaitniecēm, gan mūsu mammām un vecmāmiņām.

Latviešu grāmatas piecsimtgades svinēšana ir par tālnojautu – kā izmantot brīdi, lai pateiktu un padarītu dzirdamu kaut ko tik būtisku un svarīgu, kam citreiz mūsu ausis un acis būtu aizvērtas. Un panākt, ka maināmies it kā jubilejas dēļ, bet patiesībā sevis dēļ.

Atskatoties uz to, kā briest šāds vēsturisks mirklis, es vēlos iezīmēt, kā tapa Grāmatas piecsimtgades programma. Tās idejas autors ir ilggadējais Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks. Ar eleganci un spēcīgu enerģiju viņš uzprojektēja vīziju par grāmatu un lasīšanu kā risinājumu šodienas izaicinājumu priekšā. Tai sekoja milzums sarunu LNB iekšienē – darbinieku starpā, mums kopīgi gatavojoties un savstarpēji uzskaņojoties idejai par grāmatas piecsimtgadi, līdzīgi kā orķestris skaņojas pirms kopīgas simfonijas izpildīšanas.

Otrajā posmā nozīmīgas ideju attīstīšanā bija Domnīcas, kurās, sākot ar 2021. gadu, uz sarunu tika aicināta plašāka ļaužu grupa, kuri palīdzēja izstrādāt konkrētākas norises un pasākumus. Trešais nozīmīgais ceļastabs bija skaidru vēstījumu definēšana – par grāmatas fenomenu latviešu un igauņu tautas paātrinātajā izaugsmē, par grāmatu kā nācijas vertikāli, par rakstīto vārdu latviešu valodā kā mūsu īpašo spēku stiprināt pašnoteikšanās garu un gadsimtiem pretstāvēt rusifikācijai.

Ceturtais lielums ir stiprie un savstarpēji bagātinošie sadarbības tīkli, ar kuriem kopā ir norisinājušies ap 1000 dažāda mēroga pasākumi. Un piektais lielums bija – latviešu un igauņu grāmatu kopīgās saknes un vēlākās attīstības paralēles. Meklēt un turēt godā mūsu attiecības un dot ieguldījumu mūsu Baltijas tuvības uzturēšanā un piepildīšanā.

Grāmatas piecsimtgades notikumu programma tika sakņota grāmatniecības vēstures izpētē. Katrai tautai, katrai nācijai ir svarīga savas vēstures apzināšana visdažādākajās jomās, īpaši tad, ja šī apziņa arvien daudzos jautājumos ir piesārņota un izkropļota. Tāpēc mums bija ļoti svarīgi strādāt pie mītu graušanas un to atspēkošanas un vienlaikus drosmīgi ieskatīties pašiem savā spoguļattēlā.

  1. Mēs centāmies pārskatīt un pārvērtēt pārvienkāršotus un provinciālus mūsu kultūras vēstures attēlojumus, kas formējušas mūsu skatījumu uz kultūras vēsturi. Piemēram, grāmatas piecsimtgade īpaši izceļot latviešu un igauņu grāmatniecības paralēles, mēs pārvērtējām gan baltvāciešu vēsturi, gan mūsu kultūrvēsturisko telpu kopumā. Šī neparastā simbioze arī ir veidojusi mūsu ļoti eiropeiskās un īpatnās sensenās tradīcijas, t.sk. vilkmi izglītoties, pilnveidoties, būt zinātkāriem. Līdz ar to piecsimtgades programmā mēs apzināti būvējām tiltus un veidojām labākas, koptākas, stiprākas saites latviešu, igauņu un vācu starpā.
  2. Otrs izaicinājums, kā pieņemt mūsu grāmatniecības patiesi pretrunīgo likteni. Dedzināšana kā sākuma punkts 1525. gadā caurstrāvo šos 500 gadus. Arī tas, kas, ko šobrīd piedzīvojam sociālajos tīklos, ir sava veida dedzināšana, kurā tiek pārrauta saruna un zaudēta kopība. Bailes un bijība zaudējuma priekšā ir kļuvušas par mūsu nacionālo naratīvu. Turklāt ne vienmēr mums ir citi, ko vainot, jo dedzinājuši un iznīcinājuši mēs esam arī paši. Tāpēc programmas ietvaros mēs apzinājām un ieraudzījām mūsu iznīcinātās bibliotēkas, izvestos krājumus, vārdos nepateiktās netaisnības, lai pieņemtu zaudējumu un spētu iet tālāk. Mēs ieraudzījām un izcēlām mazas un lielas varonības, spēju pieņemt lēmumus un izvēlēties aktīvu rīcību, nevis samierināšanos vai klusu žēlošanos. Mūsu kolektīvā atmiņa gan grāmatniecības, gan plašākā kontekstā vairs nav upurpozīcijā, bet gan uzņemtā rīcībspēkā.
    Pieņemšana vienlīdz ir bijusi arī attiecībā uz diasporas grāmatniecību un kultūras procesiem, caur grāmatas piecsimtgadi to ierakstot kā līdztiesīgu un harmonisku daļu no mūsu esības. Grāmata Latvijai ārpus Latvijas kā daļa mūsu, dziedējot brūces un nojaucot neredzamo žogu, ko bijām uzcēluši.
  3. Latviešu grāmatas piecsimtgades programmā centrālā vieta tika ierādīta bibliotēkām un grāmatplauktiem. Ar gudru ziņu, lai mainītu mītu par to, kas ir bibliotēka un nostiprinātu to kā ikviena Latvijas iedzīvotāja paradumu, vērtību un balstu. Ja mākslīgais intelekts, iespējams, spēj ietaupīt laiku, bibliotēka paildzina laiku un mudina sasniegt jaunas virsotnes. Domāju, ka šodien nav vēl kāds spēcīgāks simbols ticībai un rūpēm par otra izdošanos un vieglu mācīšanos kā bibliotēkas un bibliotekārs.
  4. Ceturtais punkts nav mīts, bet atskārsme par grāmatniecības ķēdi kā savstarpēji saistītu sistēmu, kurā neviens nav centrā, jo ikviens ir cieši saistīts ar otru. Izdevēji, tirgotāji, poligrāfi, autori, tulkotāji, bibliotekāri, lasītāji, mākslinieki – mēs visi esam vienā laivā un mūs vieno tas, ka mums rūp grāmatas latviešu valodā pastāvēšana. Grāmata kā zāles pret vientulību arī mums kā nozarei ir ļāvusi atrast kopību.
  5. Piektais mīts, ko gribējām gāzt, ir par digitālās pasaules iespējām aizstāt klātbūtni un analogo pieredzi. Jo mākslīgais intelekts pagaidām ir izrādījies kā viltus panaceja, kas steidzina, atsvešina un nogurdina, mums vēl jāmācās to kā mežonīgu zirgu iejāt un gūt labumu. Tieši oriģināla piedzīvošanu mēs īpaši izcēlām programmā, jo tam piemīt starojums, un mums ir jāmāca to nolasīt un sajust. Digitālais padara informāciju pieejamu, bet nepadara to nozīmīgu. Tikai oriģināls atklāj, ka zināšanas izaug no gadsimtu pieredzes, kļūdām un atklājumiem. Tas māca pacietību, cieņu un atbildību pret to, kas mūs veido. Oriģinālu priekšā mēs atgūstam spēju domāt dziļi, saprast lēni un izturēt mirkli. Tāpēc arī šovakar mēs esam šeit Svētā Pētera baznīcā, no kurienes visticamāk tika sūtīts pieprasījums pēc grāmatām latviešu valodā, vitrīnās izstādījuši retumus no Tartu, Akadēmiskās bibliotēkas un LNB krājumiem, skan Arvo Pērta un Pētera Vaska mūzika, dzied koris “Kamēr”.

Šodien, domājot par latviešu grāmatas nākamajiem piecsimt gadiem un izjūtot steigas spiedienu, centrālais jautājums ir – ko mēs atstāsim aiz sevis kā pagrieziena punktu, lai nodrošinātu, ka grāmatai latviešu valodā ir vēl vismaz vieni piecsimt gadi. Ja 1525. gadā atbilde bija apstāklī, ka radās un bija pieprasījums pēc grāmatas latviešu valodā, tad visticamāk arī šodien tā ir atbilde – radīt pārliecinošu pieprasījumu (atceramies luterisko frāzi “jo citādi es nevaru”) un paradumu lasīt grāmatas savā valodā savā valstī. Tā ir valodas vērtības apziņas stiprināšana, pārliecība par latviešu valodas konkurētspēju, ilgtspēju, saglabāšanu, noturību, kvalitāti. Bet tieši kā?

Un tā tapa Rīgas manifests “Tiesības uz lasīšanu”. Tās ir mūslaiku “tēzes”, ko paši kopības garā esam radījuši un piestiprinām pie šodienas sabiedrības apziņas durvīm kā pieprasījumu šodienai un nākotnei.

Šis manifests ir par to, ka mēs neizlaižam to pavedienu no rokām, kas veido mūsu valsti. Mēs ņemam rīcībspēju rokās, lai sapurinātu sevi un Latviju un lai mums visiem, nākotni veidojot, ir labāka starta pozīcija, lai kopā mums izdodas atkal viens varens attīstības lēciens. Mēs gribam, lai lasīšana latviešu valodā kļūst par kopēju vērtību, kas vieno dažādu tautību Latvijas iedzīvotājus un stiprina pilsonisko nāciju. Šis manifests iztaisno mūsu muguras un ved ārā no mulsuma, ko darīt ar valsts tēlu, kas ir mūsu inovācijas, kā būt konkurētspējīgiem digitālo pārmaiņu un izaicinājumu priekšā. Un atbilde ir – mēs gribam, lai Latvijas sabiedrībā būtu arvien vairāk kvalitatīvi lasošu un kritiki domājošu cilvēku, kuri apzinās grāmatas latviešu valodā jēgu Latvijas valstiskumam. Inovācija atradīsies grāmatās nevis tāpēc, ka mēs tajās izlasīsim atbildes. Tā radīsies tāpēc, ka mēs tajās atgūsim vai iegūsim spēju domāt. Un būt empātiski, pieņemt un spēt aptvert pretrunīgus viedokļus, pamanīt dažādu argumentu būtību.

Līdzīgi kā 1525. gada izraisītais efekts, kura mērķis visticamāk nebija tik tālredzīgs kā mēs to šobrīd redzam retrospektīvi, šodien mums gribas saprast, kādi ir mūsdienu procesu blakusefekti, pavēršot tos sev labvēlīgā virzienā. Un mēs tāpēc aicinām ikvienu individuāli iesaistīties lasīt, pirkt un dāvināt grāmatas latviešu valodā, atnākt uz bibliotēkām un sarunās iepazīt mūsu brīnišķīgos bibliotekārus, privātos uzņēmumos ierīkot lasītavas un veidot grāmatu klubus, atbalstīt un iepazīt latviešu valodā rakstošus autorus, tulkotājus, izdevējus, ilustratorus, bet valstiski vienoties, ka mūsu salīdzinošā priekšrocība būs lasoša, inteliģenta un zinātkāra sabiedrība.

Nacionālā bibliotēka ir un būs pulsa devējs, pastāvīgs spēks un klints, uz kuras pakāpties. Mums patiesi rūp kvalitatīvas lasīšanas vadīšana, rūp turpināt būt valsts stratēģim, nākotnes virzītājai un nacionālam simbolam, kas aicina ienākt un iziet jau bagātinātam, zinošākam, iedvesmotam.

Šodien vēlos pateikt paldies visiem, kuri ir bijuši iesaistīti latviešu grāmatas piecsimtgades veidošanā un ikvienam Latvijā un diasporā, kam nav vienalga par mūsu būšanu un kuri grib, lai viņu mazmazmazbērni 2525. gadā var atskatīties uz mūsu šodienas veikumu ar pateicību un drosmīgi izvirzīt savus mērķus nākotnei. Paldies arī mūsu starptautiskajiem partneriem, kolēģiem un draugiem, kuri ir klāt, un ar lielu sirsnību šodien dalās mūsu priekā un nākotnes apņēmībā.

Savas runas noslēgumā vēlos veikt nelielu rituālu. Mēs esam sagatavojuši divus Rīgas manifesta “Tiesības uz lasīšanu” eksemplārus latviešu valodā. Vienu es vēlos pasniegt Štefanam Meisneram, Rīgas Svētā Pētera baznīcas nodibinājuma valdes priekšsēdētājam, pateicoties par šīs vietas, Rīgas Svētā Pētera baznīcas sniegto vilkmi kā pirms piecsimt gadiem un varbūt ļaujot iedomāties, ka Pēterbaznīcu ir sasniedzis 1525. gada sūtījuma gars. Un Martinam Ēvelam, Igaunijas Nacionālās bibliotēkas direktoram – kā novērtējumu kopīgi noietajiem pirmajiem piecsimt gadiem un turpmākajām igauņu un latviešu grāmatniecības paralēlēm, kas stiprinās mūs abus un veidos kopīgu mūsu lasīšanas pieredzi.

Un noslēgumā ļaujiet man teikt – no grāmatas nāk gaisma. Lasīsim!

17. novembrī plkst. 16.05 LNB aicina ikvienu interesentu Latvijas Televīzijas 1. kanālā vērot svinīgo latviešu grāmatas piecsimtgades pasākumu Rīgas Svētā Pētera baznīcā, kas klātienē notika 7. novembrī. Pārraidē varēsiet noklausīties LNB direktores Dagnijas Baltiņas priekšlasījumu “Grāmata latviešu valodā: 2025–2525”, kā arī īpašā viesa, Mārtiņa Lutera piemiņas vietu fonda direktora, Saksijā-Anhaltē, Vācijā, Dr. Tomasa T. Millera (Dr. Thomas T. Müller) priekšlasījumu “Zudušās grāmatas meklējumos. Vācijas-Livonijas detektīvstāsts: 1525–2025” un jauniešu kora “Kamēr…”, tā mākslinieciskā vadītāja Jurģa Cābuļa, čellistes Gunas Šnē, īpaši sarūpētu muzikālu programmu.