Šis pasākumu kopums bija veltīts 2018. gadam kā Eiropas kultūras mantojuma gadam, konkrēti – bibliotēkām, un saucās “Bibliotēka – tā ir brīvība”.

 
9. maijā Galvenās bibliotēkas zālē pie tējas galda bija pulcējušies ilggadējie un pastāvīgie lasītāji, kuri šai grāmatu krātuvei bijuši uzticīgi daudzus gadus.
Pasākumu vadīja žurnāliste Sandra Mikanovska, kura arī kādreiz bijusi bibliotekāre. Bibliotēkā viņa nokļuvusi nejauši, jo sākumā strādājusi vietējā avīzē. Taču tie bija laiki, kad dievnamu apmeklēt nedrīkstēja, bet to viņa tika darījusi. Nu, un nācās glābiņu meklēt kādā citā darbavietā.


“Bibliotēka man vienmēr saistās ar gaismu, ar grāmatu smaržu,” sacīja Sandra Mikanovska. “Grāmatu ēra jau sākās sen, tajos laikos, kad rakstu zīmes cirta akmenī. Kādreiz mums bibliotēkā bija tā saucamais slēptais fonds. Tagad tāda vairs nav. Taču joprojām ir rindas pēc grāmatām.”


Viņa aicināja klātesošos pastāstīt savu pirmo pieredzi ar lasīšanu, ierašanos šajā bibliotēkā. Žanete Tiltiņa pastāstīja, ka jau no 1. klases bijusi lasītāja bērnu bibliotēkā. Bet šajā ir no 2010. gada, kad sākusi studēt. Te viņa atradusi visu vajadzīgo.


Savukārt S. Mikanovska pati atcerējās, ka tajā laikā, kad te strādājusi, paticis vērot lasītājus, kā viņi izvēlas grāmatas: citi bija steidzīgi, ņēma, kas pagadījās; citi – izvēlīgāki; vēl kādi nāca pēc informācijas, pat zinot, ka tādas nav – vienkārši vēlējās kontaktēties un padzenāt grāmatu krātuves darbinieces.

 

A. Katiņa atcerējās, ka bija tādi lasītāji, kas, ieejot telpās, atstāja pie durvīm kurpes. Tā viņi bija pieraduši darīt mājās un tā darīja arī šeit.


Stāstījumiem pa vidu dziedāja un spēlēja Skaidrīte Pugača, kas izpildīja dziesmas ar Zinaidas Auziņas, Rutas Štelmaheres u. c. tekstiem.


Arī Skaidrītei bija savs stāstāmais. Viņa atcerējās, ka bibliotēkā bija paņēmusi lasīt “Sīpoliņa piedzīvojumus”, abas ar mammu braukušas pēc tam vilcienā, un, kāpjot ārā, grāmata vagonā arī palikusi. “Tad mamma sacēla kājās visu vilcienu parka pārvaldi un grāmata atradās,” smaida Skaidrīte Pugača.


Lasītāja Edīte Pulere sacīja, ka viņu pilnvarojusi labus vārdus teikt un sūtīt sveicienus Millija Zazerska un Ruta Mitre. M. Zazerskai vairāk paticis lasīt par ievērojamu cilvēku dzīvi.


“Es pati sāku lasīt lauku bibliotēkā 1965. gadā, bet Jēkabpilī – 80. gados. Tad sāku pētīt sava pagasta vēsturi un 2002. gadā sagatavoju pētījumu par Asari. Šajā bibliotēkā man daudz palīdzēja. Veidojām virtuālo enciklopēdiju “Aknīste – laiku lokos”. Bibliotēka ir manas otrās mājas,” tā Edīte Pulere.


Ausma Bērziņa savukārt atcerējās, kā savulaik “pārgriezusies” stiepa mājās lielā izdevuma “Lāčplēsi”.


“Šajā bibliotēkā es atceros brīnišķīgos pasākumus. Vienmēr te esmu dabūjusi tās grāmatas, kas ir vajadzīgas,” saka Ausma Bērziņa. “Kopā ar Edīti, rakstot grāmatu par Gārseni, daudz palīdzēja bibliotēkas darbinieki. Esmu piedalījusies Jāņa Akuratera popularizēšanā, priecājos, ka vienmēr klāt bija skolēni.”


Sandra atgādināja, ka jaukos pasākumus lielākoties organizēja kādreizejā vadītāja Mirdza Mulere. Uz tikšanos viņa aicināja rakstniekus novadniekus.


Arī Tatjana Grahoļska atzina, ka bibliotēka ir viņas otrās mājas. Viņa atceras, ka lasījusi, pat gaidot dažādās garās rindās, kas padomju laikam bija raksturīgas. Viņas mīļākā lasāmviela ir detektīvi. Tā bijis, arī gaidot dzīvokļu komisijas rindā. Lasījusi kādu japāņu detektīvu. Komisijas priekšsēdētājs, kad iesaucis iekšā, prasījis, ko viņa lasot, Tatjana arī stāstījusi, kuri ir viņas mīļākie detektīvu autori, priekšnieks ar interesi to visu noklausījies un tad sācis žēloties, cik maz no viņa ir atkarīgs, lai cilvēkiem iedotu dzīvokļus. Viņa nozīme te esot visai formāla. Bet Tatjana dzīvokli dabūja!


Ilggadīgākā lasītāja te esot Aija Sējāne. Viņa stāsta, ka apmeklēt šo bibliotēku esot sākusi 25 gadu vecumā. Tad vēl tā atradās ēkā, kas saucās “Par mieru”. Vīram vajadzējis piegādāt Jāņa Sārta grāmatas, tad – bērniem, arī pati lasījusi. Viņu pašu vairāk interesējot pētnieciskie, žurnālistu sacerētie darbi, jo tur iekšā ir reālā dzīve.
Aina Laiviniece pastāstīja, ka ir strādājusi bibliotēkā, iepazinusies ar Lūciju Krūmiņu. Mirdza Mulere meklējusi metodiķi, un viņa tapusi par to. Tad sekoja darbs kultūras nodaļā par inspektori.


“Tā mana darbība bibliotēkā izbeidzās, bet mājās man vienalga ir grāmatu krātuve,” saka Aina Laiviniece.


Dalīšanās iespaidos grāmatu lasīšanas paradumos aizrautīgi turpinājās, un ar ilggadējām lasītājām kopā bija Sandra Mikanovska, Anita Katiņa, Lilija Kirilova un bibliotēkas vadītāja Zinaida Rabša.

 

 

Aija Valdmane

Izdevums “Brīvā Daugava”