Pēc konferences galvenās organizatores Ineses Majores, Cēsu centrālās bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājas, ievadrunas, priekšā tika stādītas Lietuvas pārstāves, Veronika Mudenaite-Savickiene un Raminta Seniūnaite ar priekšlasījumu “Pieredze biblioterapijā: izpētīt sevi lasot”. Abas vieslektores ir klīniskās psiholoģes, kuras biblioterapijas metodi pielieto Viļņas Centrālajā bibliotēkā projekta ietvaros. Projekta dalībnieki ir dienas centra bērnu auditorija, arī viņu vecāki.

 

Ievadā tikām iepazīstināti ar teorētisku skatījumu, kam sekoja ļoti konkrēta prakstiska darbošanās. Biblioterapija ir viens no ārstēšanas, problēmu risināšanas un personības izaugsmes sekmēšanas veidiem. No parastas lasīšanas biblioterapija atšķiras ar mērķtiecīgu, iepriekš rūpīgi plānotu, uz konkrētu rezultātu orientētu lasīšanu, kas saistīta ar cilvēkam aktuālu tēmu. Tā ir terapeitiska lasīšana, kuras ietekmē lasītājs iegūst sev nozīmīgu mentālu vai emocionālu pieredzi, kas var izmainīt attieksmi pret dzīvi un uzvedību. Tā prasa dziļu lasītāja personības un problēmu analīzi. Biblioterapijas mērķis ir sniegt informāciju par problēmu, un palīdzēt saprast, ka arī citiem cilvēkiem ir problēmas, sekmēt jaunu vērtību atrašanu un esošo pārvērtēšanu. Lasot cilvēks spēj iedziļināties grāmatas autora uzrakstītajā, analizēt, izvērtēt, meklēt dziļāku vēstījumu, iegūt jaunu pieredzi un tā rezultātā gūt pozitīvas izmaiņas savās domās, attieksmē un sākt pārdomāt savu rīcību. Bērns, lasot pasakas, iejūtas galvenā varoņa tēlā un līdz ar to rod risinājumu kādai savai problēmai – grūtībām skolā, sarežģījumos attiecībās ar vecākiem, ar vienaudžiem un pasauli.

Biblioterapiju var sekmīgi izmantot šādiem terapeitiskiem mērķiem: lai attīstītu indivīda paštēlu, veicinātu izpratni par cilvēka uzvedību un motivāciju, sekmētu adekvātu pašvērtējumu, veicinātu indivīda interesi par ārējo pasauli, emocionālo vai garīgo spriedzi, parādītu, ka indivīds nav vienīgais un pirmais, kas saskāries ar attiecīgo problēmu, demonstrētu, ka pastāv vairāk nekā viens problēmu risinājums, veicinātu atvērtāku un brīvāku diskusiju par noteiktu problēmu, palīdzētu veidot konstruktīvu problēmas risināšanas stratēģiju.

Realitātē viss noris pēc šādas shēmas:

  1. Problēmas identificēšana.
  2. Literatūras atlasīšana, atrodot līdzīgas problēmas grāmatu varonī, situācijās. Tiek ievērota atbilstība vecuma grupām.
  3. Aktīvā darbība – skaļā lasīšana.
  4. Diskusija, kurā tiek sasaistītas atbildes ar galvenajiem jautājumiem:

–          Par ko ir stāsts?

–          Kā šis stāsts liek justies Tev?

–          Kādi ir galvenie tēli, varoņi?

–          Ar kādām problēmām saskārās galvenais varonis un citi tēli?

–          Ar kuru no grāmatas tēliem Tu sevi asociē?

–          Kā galvenais varonis risina savu problēmu? u.c.

Biblioterapija ietver 3 galvenās fāzes:

  • Iesaistīšanās –  kad tiek radīta interese, dzīvojot līdzi stāsta varonim un identificējot to ar sevi un sajūtot līdzību;
  • Atklāsme – brīdis, kad terapijas dalībnieks izjusti saprot stāsta varoni līdzīgo situāciju dēļ;
  • Katarse – brīdis, kad gūst motivāciju mainīt savu dzīvi un gūst pārliecību, ka to var izdarīt. Rodas sapratne, ka līdzīgas problēmas ir daudziem un veidojas piederības sajūta.

Tomēr redzēt un saprast kā tas viss reāli notiek ir krietni interesantāk. Prakstiskā daļā labprātīgi pieteicās iesaistīties 8 kolēģes, kuras, atrodoties uz skatuves puslokā, kopīgi skaļi nolasīja fragmentu no Antuāna de Sent Ekziperī grāmatas “Mazais princis”, par Mazā prinča tikšanos ar Godkārīgo. Diskusija veidojās raiti. Varēja tikai pabrīnīties, cik daudzas un dziļas pārdomas tiek skartas, kādi jautājumi tiek aktualizēti. Cik tālu var aizdomāties un nemanāmi skart arī citas tēmas sasaistot kontekstus. Tomēr nemitīgi bija jūtama neuzbāzīga, tikai klātesoša un ļoti ineinteresēta terapijas vadītāju loma, kas diskusijai tomēr deva stingru virzienu.

 

Otra realizēta projekta prezentācija “Kanisterapija bibliotēkā: suņi atlāj bērniem grāmatu pasauli” bija Annas Pakeres, Latgales Centrālās bibliotēkas, Bērnu bibliotēkas “Zīlīte” vadītājas, sagatavota. Projekts ildzis 2 mēnešus 2015.gadā un tas tapis sadarbībā ar Lasīšanas studiju “KNIGAV” un Latgales dzīvnieku mīļotāju klubu. Projekta ietvaros kinoloģes Antoņina Nackēviča un Natālija Kovaļonoka, kuras ciešā tandēmā darbojās ar galvenajiem darītājiem – diviem suņiem. Princips ir vienkāršs – bērns, kam testa rezultātā fiksētas lasīšanas grūtības, speciāli iekārtotā, slēgtā telpā, lasa skaļā balsī grāmatu sunim, kurš ir vērīgs klausītājs. Kanisterapija nav nekāds jaunums, Tā tiek veiksmīgi pielietota visā pasaulē, arī Latvijā. Tas ir viens no terapijas veidiem, izmantojot speciāli šim mērķim sagatavotu suni, kurš testēts uz agresiju vairākās paaudzēs. Terapija notiek profesionāla kinologa klātbūtnē. Tikšanās ar suni rada pozitīvu emocionālu atbalstu – bērns lasot atslābinās, dara to bez stresa, jo emocionāli jūt, ka suns viņu nevar nosodīt par viņa neprasmi. Tas dod pozitīvu emocionālu atbalstu. Bērns neuztver kontaktēšanos ar suni kā terapiju, viņš gūst prieku no saskarsmes – tāda ir kanisterapijas būtība. Individuālās nodarbības tika organizētas reizi nedēļā un atsauksmes bija ļoti pozitīvas. Par projekta niansēm, intereses gadījumā, Anna laipni aicināja kontaktēties personīgi.

Trešajā priekšlasījumā “Bibliotēka kā telpa bērniem”, ko sniedza Silvija Tretjakova, Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Bērnu literatūras centra vadītāja,  bija ieskats Stokholmas piemērā – bibliotēkas un mākslas studijas apvienojumā (http://kulturhusetstadsteatern.se/Bibliotek/Rum-for-Barn/?id=30&epslanguage=en), kas tika iepazīts viesojoties Lietuvas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrā, starptautiskā seminārā.

Tā ir bibliotēka, kas pārsteidz ar interjera dizainu un citu pieeju. Viss ir vērsts uz to, lai raisītu lasītvēlmi ikkatram apmeklētājam. Tā ir telpa ar plašām robežām, kura palīdz darbiniekiem eksperimentēt, pārbaudīt, izaicināt, izmēģināt un kļūdīties. Tai piemīt zonālais kārtojums pa vecuma grupām, ir pārsteidzoši interesants dizains ar iespēju katram lasītājam atrast savu vietu, kur pavadīt laiku radoši darbojoties vai lasot.

Unikāls ir grāmatu krājuma kārtojums un komplektēšana, kurā darbinieki vadās pēc šādiem kritērijiem:

  • Grāmatas, par kurām viņi zina, ka bērniem patīk- tādas, ko bērni pieprasa ierodoties bibliotēkā
  • Grāmatas, ko pieaugušie grib skaļi lasīt savietm bērniem
  • Grāmatas, kas bibliotekāriem pašiem patīk un viņi domā, ka tās patīk arī bērniem
  • Augšējos plauktos novietotas grāmatas pat putniem, mākoņiem, lidmašīnām utml., bet apakšējos par kukaiņiem, čūskām, zemi, augiem utml.

Komplektējot krājumu tiek ievērota dzimuma līdztiesība un izvēlētas grāmatas vienādā skaitā, kurās galvenie tēli ir gan puikas, gan meitenes.

Šajā bibliotēkā tiek organizētas daudz un dažādas aktivitātes, kas sekmē radošumu un zinātkāri bērnos, kā arī rosina uz fizisku rosību – kaut kur uzkāpt, kaut kur ielīst, norobežoties un vienlaicīgi būt sabiedrībā. Šeit bibliotekārajā darbā tiek akcentētas trīs perspektīvas, kuras varētu formulēt šādi:

  • Kultūra priekš bērniem (skaļā lasīšana, tikšanās ar rakstniekiem, izstādes
  • Kultūra kopā ar bērniem (kopīgas rotaļas, spēļu spēlēšana, pužļu likšana, muzicēšana u.c. izklaides kopā ar pieaugušajiem)
  • Bērnu radīta kultūra (radoša darbošanās, stāstu stāstīšana)

Ļoti liela vērība tika pievērsta personāla atlasei. Tika izvēlēti augstas klases profesionāļi, radoši un ar lielu entuziasmu apveltīti darbinieki.

Šī bibliotēka – telpa bērniem ir ļoti iecienīta un labi apmeklēta, par ko liecina statistika. 2014.gadā tās apmeklējums bija 200 tūkstoši gadā.Tā ir pieejama ikvienam, arī bērniem ar īpašām vajadzībām.

 

Vērtīgs un svarīgs bija Latvijas Universitātes doktorantes Ļubovas Vasečko priekšlasījums “Bērni-lasītāji ar uzvedības traucējumiem”. Izprotot šādu bērnu uzvedības motīvus, varam rast savādākus risinājumus, pielietot citas metodes, kā rezultātā var veidoties veiksmīgāka  sadarbība un, iespējams, šie bērni var savu uzvedību arī mainīt. Tādēļ pirmais solis ir tieši šīs zināšanas, kas veido mūsu izpratni. Katram ir skaidrs, ka pasaule mainās un mainās cilvēki savā uzvedībā, jo īpaši bērni. To ietekmē galvenokārt ģimene, arī apkārtējā vide un sabiedrība. Bērna uzvedība atkarīga no audzināšanas stiliem, ģimenes vērtībām, vecāku izglītības līmeņa u.c. faktoriem. Tie var būt tik dažādi un atšķirīgi. Bērna uzvedību ietekmē tas, kā viņš jūtas skolā, ģimenē, draugu lokā. Bibliotekāriem ir jāsaprot, kāds ir mūsdienu skolēns. Ir novērots, ka viņi ir droši, intelektuāli gudri, bet fiziski vāji. Viņi ir vizuālisti, atraktīvi, radoši, bet atrauti no dabas, noslēgti, vērsti uz tehnoloģijām. Mūsdienu bērni ļoti labi spēj sadalīt uzmanību, tomēr nespēj ilgstoši iedziļināties vienā tēmā. Respektējot un pieņemot to, mēs varam piedāvāt atbilstošas aktivitātes, tādā veidā neprovocējot uzvedības izpausmes agresīvā veidā, bet tieši pretēji – iegūt uzticību. Mūsdienu skolēni ir prasīgi, apveltīti ar lielu brīvības sajūtu un trenētu īslaicīgu uztveri. Motivēti skolēni skaidri zina, ko viņi grib, ir aktīvi, centīgi un gudri. Tomēr arī nemotivētiem skolēniem, ar uzvedības traucējumiem var atrast pieeju un kaut ko mainīt viņu izaugsmes iespējās. Bibliotekāru loma ir mācīt izprast noteikumus un kārtību, jo pats bērns nemāk izvērtēt problēmas. Lektorei ir bagāta pieredze darbā ar bērniem ar uzvedības problēmām. Viņas ikdienas mentora darbs saistīts ar bērnunamos augušiem jauniešiem, kā arī komunicējot ar bērniem pa krīzes tālruņa līniju. No viņas dzirdētais raisa pārliecību, ka arī darbs bibliotēkā spēj mainīt mūsu sabiedrību kopumā caur izpratni, savstarpēju uzticēšanos un zināšanām.

Konference bija ļoti vērtīga, informācijas bagāta, tas rosināja motivāciju ieviest dažādību bibliotēku darbā, vairāk iedziļināties savos lasītājos un nostiptināt vīziju par bibliotēku kā atvērtāku un interesantāku telpu personības attīstībai.