Pasaules slavu autorei atnesa romāni “Der geteilte Himmel” (“Sašķeltās debesis”), “Kassandra” (“Kasandra”) un “Nachdenken ueber Christa T.” (“Pārdomas par Kristu T.”).

 

1980. gadā Volfa saņēma prestižo Georga Bihnera balvu, kā arī divreiz kļuva par tā dēvētās Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) literārās balvas laureāti.

Tomēr savas karjeras laikā Volfa iemantoja ne tikai kritiķu atzinību, bet arī sabiedrības nosodījumu, atklājoties, ka pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados viņa sadarbojusies ar komunistiskā režīma slepenpoliciju “Stasi”.
 
Sabiedrība par šo rakstnieces pagātnes daļu uzzināja 1993. gadā – Volfa bija spiesta pamest Vāciju un doties uz ASV.

 

Pēc Otrā pasaules kara Volfa palika Austrumvācijā un pievienojās komunistu partijai. Tomēr soli pa solim viņa sāka attālināties no valdošās partijas, sākot jau ar savu 1968. gada darbu “Pārdomas par Kristu T.”, kas stāsta par sievieti, kura nespēj sadzīvot ar VDR režīmu.

 

Pēc šīs grāmatas publicēšanas Volfa tika atstādināta no Rakstnieku savienībā uzliktajiem pienākumiem.

 

1976. gadā Volfa asi protestēja pret disidenta, dzejnieka un komponista Volfa Bīrmana izraidīšanu no VDR. Vēlāk vienā no saviem romāniem viņa nosodīja arī Černobiļas kodolkatastrofu.

 

Tomēr neskatoties uz visu kritiku, Volfa savā ziņā palika uzticīga “otrajai Vācijai” un vēl 1989. gadā aicināja veidot “humānu un patiesi demokrātisku” Austrumvāciju.

 

Volfa bija precējusies ar rakstnieku Gerhardu Volfu un laidusi pasaulē divus bērnus.