“Echo’s Bones” (“Atbalss kauli”) bija iecerēts kā noslēdzošais stāsts 1934.gadā izdotajā krājumā “More Pricks Than Kicks” (“Vairāk mērgļu nekā prieka”). Taču Čārlzs Prentiss no izdevniecības “Chatto & Windus” atteicās iespiest stāstu, jo uzskatīja to par pārāk dīvainu un nesaprotamu.

 

“Tas ir murgs. Tas padara mani traku,” viņš raksta. “Esmu pārliecināts, ka šī stāsta dēļ grāmata zaudētu ļoti daudzus lasītājus. Cilvēki nodrebēs un paliks apjukuši. Viņi negribēs analizēt, kāpēc uznākuši drebuļi. Žēl, ka man tas jāsaka.”

13 500 vārdus garais stāsts kopš tā laika glabājies ASV arhīvā, kur to tika izlasījuši nedaudzi Beketa daiļrades pētnieki.

 

Prentiss bija prasīgs izdevējs. 1932. gadā viņš noraidīja Beketa pirmo romānu, dēvējot to par “jocīgu”, taču vēlāk atzina savu lēmumu par kļūdu. Tas tika publicēts 1992. gadā.

 

“Atbalss kauli” turpina krājuma septīto stāstu “Yellow” (“Dzeltenais”), kurā pēc operācijas mirst galvenais varonis Belakva. “Atbalss kaulos” aprakstīta viņa pēcnāves dzīve.

 

1933. gadā Bekets vēstulē draugam atzīstas, ka ļoti pārdzīvojot par stāsta noraidīšanu. “Es ieliku tajā visu, ko zināju, un vēl vairāk. Tas man atņēma drosmi,” norāda rakstnieks.

 

Stāsta nosaukumu viņš vēlāk lietoja dzejolim un vēlāk arī dzejoļu krājumam.

Stāsta publicēšana 17. aprīlī būs liels notikums daudziem īru rakstnieka cienītājiem.

 

Lugas “Waiting for Godot” (“Gaidot Godo”) autors aizgāja mūžībā 1989. gadā.

1969. gadā viņam tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā, kas iedvesmoja citus pazīstamus literātus, tostarp Haroldu Pinteru.