Mums jāapzinās, ka Latvijas valsts nepieciešamību savulaik noteica tās tauta savas fiziskās pastāvēšanas, latviešu valodas un kultūras esības nodrošināšanas vārdā. Kultūra bija un joprojām ir viens no Latvijas valsts tapšanas un eksistences balstiem, tā nes Latvijas vārdu pasaulē, nodrošinot mūsu valsts atpazīstamību pozitīvā nozīmē. Savukārt mūsu bagātais un daudzveidīgais kultūras mantojums vieno pagātni ar tagadni un nākotni, veidojot paaudžu sasaisti ilglaicīgā un skaidri motivētā piederībā savai tautai un valstij.
 
Kā zināms, kultūru balsta "trīs vaļi" – radošais process, kultūras izglītība un kultūras mantojums. Kultūras mantojuma institūcijas ir arhīvi, bibliotēkas, muzeji un pieminekļu saglabāšanas iestādes, kurās agrāk vai vēlāk nonāk pilnīgi visas jaunradītās vērtības, to autoru vai izpildītāju dokumentārais un priekšmetiskais mantojums, kā arī publiskojums (grāmatas, notis, periodika, skaņu ieraksti, filmas u.c.). Radošie cilvēki un sabiedrība ļoti bieži izmanto kultūras mantojuma iestāžu krājumus, lai smeltos zināšanas un ierosmi tālākai jaunradei – literatūras, teātra izrāžu, kinofilmu, mūzikas radīšanai un atskaņošanai, mākslai un fotogrāfijai. Muzeju, bibliotēku, arhīvu krājumi ir avots arī tradicionālajai kultūrai un pašdarbībai.
 
Latvijas kultūra var plaukt tikai tad, ja visa kultūras trīsvienība – radošais process, kultūras izglītība un kultūras mantojuma iestādes – saņem harmonisku atbalstu no valsts, pašvaldībām, medijiem un sabiedrības. Diemžēl pašreizējā situācijā šis atbalsts nav ne pietiekams, ne līdzsvarots. Sociālo partneru iniciētajā aptaujā dažu simtu respondentu paustā attieksme pret kultūru un no tās izrietošais zemais kultūras vērtējums deva iespēju valdībai attaisnot nežēlīgu budžeta "griezienu", kas dramatiski skar arī kultūras mantojuma iestādes, kuras glabā vairāku gadsimtu laikā sakrātās arhivālijas, grāmatas, muzeja priekšmetus – to, kas Latviju veidoja par valsti un latviešu tautu par nāciju.
 
Kultūras mantojuma nozare, tāpat kā kultūra kopumā, ir ne tikai resursu patērētāja, bet arī resursu radītāja. Tā ir valsts ekonomikas būtiska sastāvdaļa vairākos aspektos – gan kā darba devēja, specifisku un retu profesiju uzturētāja, tiešu un netiešu ienākumu no pakalpojumiem radītāja, nodokļu maksātāja. Kā kultūras tūrisma nozares vissvarīgākā sastāvdaļa tā sniedz vienreizēju iespēju iepazīties ar Latvijas vēsturi un tradīcijām, padarot tūrisma braucienus uz mūsu zemi garīgi bagātākus. Tāpat atzīmējams, ka kultūras mantojuma nozare ir arī būtiska valsts pārvaldes funkciju turpinātāja, gatavojot privātajiem un publiskajiem subjektiem izziņas sociālo un tiesisko jautājumu kārtošanai un valsts izglītības un zinātnes, kā arī mūžizglītības sistēmas sastāvdaļa.
 
Saprotams, ka 2010.gadā nav sagaidāms budžeta pieaugums ne kultūrā, ne citās nozarēs. Tomēr vēlamies uzsvērt, ka kultūras mantojuma iestāžu budžeti ir samazināti vairāk nekā par 50%. Tas ir zaudējums ne tikai nozares darbiniekiem, vēl svarīgāk ir apzināties –ko zaudē un zaudēs sabiedrība. Krīzes laikā cilvēkiem kultūra ir vajadzīga vairāk nekā "treknajos" gados. To pierāda apmeklētāju skaita pieaugums visa veida bezmaksas kultūras pasākumos bibliotēkās un muzejos. Tas parāda, ka kultūras nozīme paplašinās sociālajā virzienā. Tieši šajā laikā ar kultūras pakalpojumiem bez maksas vai par ievērojami zemākām cenām jāpalīdz nodrošināt sociāli neaizsargātās iedzīvotāju grupas. Taču gan muzejiem, gan bibliotēkām ir samazināti līdzekļi krājuma un jaunrades darbu iepirkumiem, arī pasākumu organizēšanai. Turpretī budžeta ieņēmumu daļa gan muzejiem, gan citām kultūras mantojuma iestādēm ir palielināta, labi zinot, ka uzdoto izpildīt nav iespējams. Nevar plānot, ka cilvēkiem ar pašreizējiem ieņēmumiem būs iespējams maksāt par ieejas biļetēm un citiem kultūras pakalpojumiem tikpat, cik agrāk. Mēģinot tomēr nodrošināt kvalitatīvu un pieejamu pakalpojumu, kultūras iestādēm veidosies parādi gan par ēku apsaimniekošanu, ekspluatāciju un glabājamo kultūras vērtību apsardzi, gan darbinieku atalgojuma nodokļu parādi.
 
Mēs aicinām Ministru kabinetu un Finanšu ministriju skatīties uz kultūras nozari ne tikai kā valsts finanšu līdzekļu patērējošu nozari, bet kā uz nozari, kurā ieguldītie līdzekļi attaisnosies ilgtermiņā.
Mēs aicinām arī Kultūras ministriju vēl principiālāk iestāties par kultūras finansējumu. Ministrijai un Nacionālajai kultūras padomei regulāri un stingri jāaizstāv kultūras funkcijas nozīmība sabiedrībā, arī sarunās ar t.s. "sociālajiem partneriem" un "2030 stratēģijas autoriem".
 
Šis gads atklās jau veikto reformu lietderību. Jau šodien ir skaidrs, ka pieļautas daudzas kļūdas. Sabiedrībā tiek veidots greizs priekšstats par kultūras nozari, liegta virkne kultūras pakalpojumu un samazināts to apjoms, ignorēta esošā likumdošana un starptautiskās konvencijas par kultūras mantojuma saglabāšanu, kā rezultātā apdraudēta kultūras mantojuma nozares turpmākā darbība. Valsts pastāv, veicot zināmu tai uzticētu funkciju kopumu. Valsts uzdevums ir nodrošināt Latvijas tautas un kultūras pastāvēšanu un attīstību. Samazinot nozares finansējumu, kultūras mantojuma iestāžu darbību nedrīkst pārtraukt pilnībā, jo tas draud ar iestāžu likvidēšanu un kultūras mantojuma vērtību neatgriezenisku zaudēšanu. Mēs aicinām uz neatliekamu rīcību kultūras mantojuma saglabāšanā, kas palīdzētu sabiedrībai atgūt ticību savai valstij un nodrošinātu nākotni Latvijas kultūrai, tātad arī sabiedrībai un valstij.
 
A. Vilks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors
 
V. Štāls, Valsts arhīvu ģenerāldirektors
 
A. Radiņš, VA "Latvijas Nacionālais vēstures muzejs" direktors
 
M. Lāce, VA "Latvijas Nacionālais mākslas muzejs" direktore
 
I. Millersone, VA "Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs" direktore
 
A. Jurkāne, VA "Īpaši aizsargājamais kultūras piemineklis – Turaidas muzejrezervāts" direktore
 
I. Lancmanis, VA "Rundāles pils muzejs" direktors
 
I. Knoka, VA "Rakstniecības un mūzikas muzejs" direktore
 
R. Meinerte, VA "Memoriālo muzeju apvienība" direktore
 
K. Radziņa, VA "Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs" direktore