Andris Vilks Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktora amatā ir jau 35 gadus. Viņa vadībā LNB ir piedzīvojusi vairākus zīmīgus visas valsts un arī nozares pagrieziena punktus: brīvu Latviju, digitālā laikmeta ienākšanu un bibliotēkas pārcelšanos uz Gunāra Birkerta projektēto “Gaismas pili” – jaunajai ēkai šovasar 10 gadi.
Bibliotēku nozare nav iedomājama bez dažādu jomu pārstāvjiem, kuri ir bibliotēku draugi, atbalstītāji un aizstāvji. Ar mērķi šos cilvēkus apzināt, izcelt un dot viņiem vārdu, Latvijas Bibliotēku portāls šogad veido interviju sēriju “Iepazīstam bibliotēku draugus”.
Mūsu valsts Neatkarības svētku nedēļā, kura, līdzīgi kā citugad, sakrīt ar ievziedu pilnbriedu un pavasara svinēšanu, “Literatūras ceļvedis” steidz pie grāmatu lasītājiem ar jaunu, pavasarīgi iedvesmojošu grāmatu piedāvājumu – daudzveidīgiem raibas tematikas tekstiem, pavasarīgi krāsainiem un košiem grāmatu vākiem un ilustrācijām.
2024. gada 15. maijā Sēļu muižā notiks pasākums “PAMANĪT GRĀMATU. Grāmatu māksla un tās attīstība Latvijā”, kurš norisinās Latvijas Nacionālās bibliotēkas notikumu cikla “Latviešu grāmatai 500” ietvaros ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliogrāfijas institūts sagatavojis informatīvā izdevuma “Latvijas jaunākās grāmatas” 2024. gada 7. numuru (1.–15. aprīlis).
Vadošās Eiropas bibliotēku asociācijas un organizācijas ir publicējušas manifestu, aicinot Eiropas Parlamenta vēlēšanu kandidātus nodrošināt, lai bibliotēkas realizētu savu potenciālu, tādējādi veidojot spēcīgāku, godīgāku un ilgtspējīgāku Eiropu.
7. septembrī Ludzas Galvenajā bibliotēkā notika lasītāju tikšanās ar tautā mīlētu prozaiķi Annu Skaidrīti Gailīti. Rakstniece ir jēkabpiliete, pilsētas Goda pilsone. Interesanti, ka grāmatas viņa sākusi rakstīt tikai mūža otrajā pusē.
Pirmā grāmata – savas dzimtas likteņstāsts ,,un tad ienāca postītājs” izdota 1998. gadā. Tā tapusi slimnīcā. “Pēkšņi aizdomājos par to, kas paliks pēc manis. Tik daudz zinu par savas dzimtas likteņiem, bet viss aizies līdz ar mani. Nolēmu, ka uzrakstīšu atmiņas, dzimtas stāstu, lai tas paliktu bērniem un mazbērniem”. Pirmās grāmatas liktenis veidojās neplānoti veiksmīgi. Manuskriptu izlasīja Ēriks Hānbergs un sāka turpinājumos publicēt Neatkarīgajā Rīta Avīzē. Drīz pēc tam darbu izdeva grāmatā, un tā kļuva par vienu no lasītākajām.
Otrā grāmata ir veltījums rakstnieces vīramātes mūžam. Cilvēki lasīja, dzīvoja līdzi grāmatu varoņu likteņiem un vēlējās, lai prozaiķe raksta par viņu dzimtu. Viņi uzticēja rakstniecei savus likteņstāstus. Kā pati rakstniece atzīst, puse no viņas 18 grāmatām ir dokumentāli darbi. Tie ir patiesi dzīvesstāsti. Lai šāds darbs taptu, nepietiek tikai ar cilvēka atmiņām, jāpēta arhīvi, jāmeklē laikmeta liecības. Skaidrīte Gailīte stāsta, ka tagad gan šo darbus vairs neuzņemas, jo tas prasa daudz laika un spēka.
Ar ko piesaista rakstnieces grāmatas: ar notikumu patiesumu, raito un bagāto valodas plūdumu, interesanto sižetu, bet pats svarīgākais ir tas, ka var just—grāmata ir rakstīta ar sirdi. Ne velti viņa ir saņēmusi daudzas Lasītāju balvas, uzvarējusi vairākos literārajos konkursos.
Saruna izvērtās ne tikai par grāmatām, bet arī par dzīvi, jo patiesībā katra cilvēka mūžs ir kā grāmata – vienreizēja un unikāla.
Rakstniece nepievēršas modernisma meklējumiem . Viņas darbi varbūt būtu pieskaitāmi psiholoģiskajam reālismam – un šādi darbi ir un būs lasīti vienmēr. To pierāda fakts, ka visi Skaidrītes Gailītes romāni bibliotēkā ir pieprasīti, jau „nolasītiem” vākiem. Izstādē varēja izlikt tikai daļu no visām autores grāmatām, jo vairākas arī tagad bija pie lasītājiem.
Tikšanās raisīja arī pārdomas par to, ka katrā dzimtā būtu interesanti veidot savu grāmatu: pierakstīt atmiņas, apkopot tās, radot savas dzimtas vēsturi, ko katra paaudze varētu papildināt. Domāju, ka tas būtu interesanti katrai ģimenei. Arī valsts vēsture tādējādi būtu apgūstama savu tuvinieku likteņstāstā. Kā teica Skaidrīte Gailīte, vienu grāmatu mūžā var uzrakstīt katrs. Pat rokrakstā pierakstīta kladīte dzimtā var būt liela vērtība.
