Darbs viņas mīl. Viņas to arī 

Kad ciemojos Limbažos, bibliotekāres vēl nav atguvušās no iespaidu biruma, kas iegūts gan Ēģiptes lepnumā – pirms pieciem gadiem no jauna uzceltajā Aleksandrijas bibliotēkā –, gan Kairas Mubaraka bibliotēkā, gan iepazīstot citas Ēģiptes kultūras un vēstures jomas. Abas, sakot paldies konkursa rīkotājiem un atbalstītājiem, novērtē šādu izraušanos no ikdienas darba un dzīves mutuļa kā neatsveramu iespēju atpūsties un ar svaigu aci palūkoties arī uz savu darbu. Deviņas dienas garais ceļojums ļāvis novērtēt, ko varētu darīt citādi un labāk tepat Limbažos.

Skaistā Aleksandrijas bibliotēka apbūrusi abas. Tās veidols tapis vienā no Norvēģijas vadošajiem arhitektu birojiem "SnØhetta", kurš piedalījās arī Rīgas akustiskās koncertzāles skiču konkursā. "Aleksandrijas bibliotēka ir ļoti liela ēka, viena no modernākajām pasaulē. Turklāt lietotājiem visnotaļ draudzīga – neredzīgajiem iekārtotas savas telpas, bērniem – savējās, turklāt atsevišķi vēl jauniešiem, īpašas lasītavas. Manuprāt, Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunajai ēkai vajadzētu būt vismaz tikpat labai," vērtē Ilze Putniņa.

Inese piebilst: "Tiešām, apmeklējot šo bibliotēku, ļoti var just, ka tā orientēta uz lasītājiem, kuru bija ļoti daudz, kaut mēs tur viesojāmies svētdienā."

Ēģipte ir daudzvalodīga zeme, un to, abas bibliotekāres apgalvo, var just arī bibliotēkās. Ilze novērtējusi iespēju iepazīt bibliotēkas piedāvājumu kā arābu, tā angļu valodā: "Bibliotēkai ir mājas lapa. Mēs, protams, apmainījāmies vizītkartēm, diemžēl no mūsu mājas lapas ārzemnieks informatīvi neko negūst, jo visi resursi pieejami tikai latviski." Tāpat viņai interesants šķitis multimediju piedāvājums un bibliotekārās stundas.

Inese gan iebilst: ar pašu iniciatīvu vien nepietiek, lai ieviestu bibliotekāro stundu sistēmu Limbažos: "Domāju, tas būtu jāiekļauj skolas mācību programmā kā obligāts priekšmets. Apgūt grāmatu elektronisko katalogu lietošanu noderētu katram. Kamēr šādas stundas nav obligātas, mēs varam uzaicināt, palūgt, bet skolotāji var atsaukties un var neatsaukties."

Tam piekrīt arī Ilze, kura pati Limbažu galvenajā bibliotēkā pieaugušajiem mācījusi rīkoties ar elektroniskajiem resursiem: "Man bija liels prieks redzēt, ka mācītais nesa augļus. Tagad manis apmācītie lietotāji nāk uz bērnu bibliotēku. Tas ir plašs darba lauks, taču individuāla apmācība var būt vien atsevišķs gadījums, bet bibliotekārajām stundām būtu jākļūst par sistēmu."

Arī multimediju izmantošanas jomā no ēģiptiešiem atpaliekam, Ilze vērtē: "Patiesībā par to jau bijām runājušas pirms brauciena, taču Aleksandrijā redzētais vēlreiz domu apstiprināja. Proti, bibliotēka varētu komplektēt krājumā ne tikai grāmatas, bet arī videomateriālus, digitālos videodiskus svešvalodu apmācībai. Geitsu fonda projekta ietvaros esam saņēmuši septiņu jaunu datoru dāvinājumu, tos varētu izmantot, lai bērni mācās svešvalodas, klausās pasakas vai mūziku."

Inese papildina: "Datori bibliotēkām sadāvināti, nu jādomā, kā bērniem tos lietderīgi izmantot. Ja mēs paši, bibliotekāri, viņiem nepiedāvāsim iespējas, tad viņi lietos tikai to, ko paši prot atrast, proti, galvenokārt draugus un spēlītes. Protams, bibliotēka būtu arī nepārvērtējams resurss latviešu valodas apmācībā citu tautību cilvēkiem, taču tam nepieciešami apmācīti speciālisti, jo bibliotekārs, jau tagad būdams ārkārtīgi universāls, visu tomēr nespēj apgūt."

Jaunus darbības veidus ierobežo ne tikai cilvēku, bet arī telpu trūkums. Limbažu Bērnu bibliotēka gan jau vairākus gadus izvietota vairākās gaišās, ērtās istabās bērnudārza ēkā, tomēr visiem iecerētajiem darbiem vietas nepietiek. Taču abas speciālistes atzīst – arī ar šādām telpām bibliotēkai palaimējies, jo pirms tam tā ilgus gadus atradusies avārijas stāvoklī esošā mājā. Tiesa, Limbažu galvenajā bibliotēkā vienu sienu daiļo nākotnes sapnis – jauna bibliotēkas ēka, kurā būtu vieta visam, taču dome par saviem līdzekļiem vien to uzbūvēt nevar, bet palīdzība pagaidām nav manāma.

Arī tādēļ abas nostalģiski atminas Aleksandrijas bibliotēkas plašumus: "No savas mazās bibliotēkas nokļūt lielā, tas mums bija gluži kā Sprīdītim iziet plašajā pasaulē. Taču arī Aleksandrijas bibliotēka netika uzcelta par valsts līdzekļiem, un varēja redzēt, ka ar uzturēšanu neiet viegli – datori, kā 2002. gadā uzlikti, tā arī stāvēja, nav vis jauni un labi kā mums. Arī pārējās bibliotēkas, kuras apmeklējām, no ārpuses ir greznas, bet iekšā – diezgan noplukušas."

Taču, iespējams, svarīgāk par telpām ir tas, ka gan Inese, gan Ilze ir savas jomas entuziastes. Viņas apgalvo: tādas esot visas četras Limbažu Bērnu bibliotēkas darbinieces, turklāt piebilst Inese: "Mums ir laimīgais variants, kad katrs cilvēks ir savā vietā, dara to, kas viņam interesē. Es vairāk darbojos ar pasākumiem, Ilze – ar tehniskajām lietām, datoriem, direktore Gunta Beķere – ar krājuma komplektēšanu, Gunta Zvirbule – ar lasītāju apkalpošanu."

Droši vien tādēļ tieši viņas arī uzvarēja konkursā un aizbrauca uz Aleksandriju, kad daudzi raukuši degunus: kā gan ieinteresēt lasītājus, ja balvā solīts viens pats dators?! Inese smej, ka arī ceļojums bijis tikai viens, bet, re, izdevies gan! Pavisam konkursā iesaistījušies 150 cilvēki – trešā daļa bibliotēkas lietotāju.

Ilze papildina kolēģes sacīto nopietnāk: "Mums tas bija diezgan grūts un smags darbs, balva nenāca viegli, jo strādājām ar katru bērnu individuāli. Taču tad arī redzējām, ka pēdējā nedēļā labākie tiešām bija prasmes apguvuši un spēja tās izmantot."

Abas gandrīz vienā balsī saka, ka visi v/a "Kultūras informācijas sistēmas" rīkotie konkursi bibliotēkām ir ļoti vērtīgi, jo ļauj daudz intensīvāk izmantot ikdienā pārāk dārgās datu bāzes un jau tagad gatavas startēt nākamajā konkursā, kurš sadarbībā ar resursu "letonika.lv" sāksies oktobrī.

"Pirms konkursa daudzi pat nesaprata, ar ko datu bāze atšķiras no "Google" meklētāja. Saņemot jautājumu, uzreiz vaļā vēra "Google". Tātad vērtīgs ir jau pats pirmais solis, apziņa, ka bibliotēkā ir datu bāzes un ka tās var izmantot, un ko tajās iespējams atrast. Kad viņi kļūs par studentiem, aizies uz Rīgu, kur ir ļoti daudz datu bāzu, arī starptautisko, tad jau zinās, kas darāms."

Iespējams, abām konkursā veicies arī tādēļ, ka Inese ikdienas darbā ne tikai laipni sagaida katru bibliotēkas apmeklētāju, bet arī pati cenšas ieinteresēt skolotājus par bibliotēkas piedāvājumu. Tā viņai ik gadus izdodas atvilināt uz bibliotēku vairākas klases, no kurām daži audzēkņi paliek par pastāvīgiem lasītājiem. Arī informāciju par jauno LNB Bērnu literatūras centra projektu "Pirmā tikšanās ar bibliotēku" Inese nesusi gan uz ģimenes ārstu praksēm, kuras apmeklē trīsgadīgo bērnu māmiņas, gan uz Konsultatīvo centru tepat līdzās bibliotēkai. Arī informāciju par konkursu viņa nevis vienkārši salikusi uz galdiem, bet gan par to pastāstījusi katram atnācējam.

Bet Ilzes stiprā puse ir tehnoloģijas. Atšķirībā no lielākās bibliotekāru daļas tieši caur tām viņa ienākusi bibliotēkā: "Patiesībā datori mani saista sen, jau pusaudža gados pastrādāju skaitļošanas centros, strādāju ar perfokartēm, vēlāk tehnikumā apguvu personālo datoru programmēšanu. Kad 1996. gadā Limbažu galvenajā bibliotēkā nonāca pirmais dators ar bibliotēku informācijas sistēmu ALISE, mani uzaicināja darbā. Tādēļ, sākot studēt bibliotēkzinātnes, zināju – datori bibliotēkās ir un būs arvien vairāk."

Patlaban Ilze zināšanas informācijas un bibliotēku zinātņu jomā papildina maģistrantūrā, ko viņai apmaksā v/a "Kultūras informācijas sistēmas". Arī mācībās diezgan daudz stāsta par jaunajiem izaicinājumiem tehnoloģiju jomā, un Ilze nopūšas: "Protams, būtu daudz vieglāk strādāt, ja bibliotēkā būtu speciāla telpa datorlasītavai. Tad noteikti varētu vēl vairāk paveikt. Jo darbs mūs mīl…" Un Inese viņai piebalso: "…un mēs mīlam darbu!"

 

 

 

 

Informāciju sagatavoj:

Linda Kusiņa
www.lursoft.lv