Kā zināms, vāciski rakstošais ebreju izcelsmes čehu rakstnieks pirms savas nāves 1924.gadā lūdza savu draugu Maksu Brodu sadedzināt visus viņa manuskriptus, dienasgrāmatas un vēstules, tomēr Brods neizpildīja Kafkas pirmsnāves vēlēšanos un 1939.gadā pirms nacistu iebrukuma aizbēga uz Palestīnu kopā ar manuskriptiem un citiem dokumentiem. Vēlāk viņš pārveda daļu arhīva uz Šveici. Šādā veidā viņš paglāba no iznīcības arī romānu “Pils”, “Process” un “Amerika” manuskriptus. Pēc Broda nāves Kafkas nesadedzinātais arhīvs nonāca viņa sekretāres un mīļākās Esteres Hofas rokās. Hofa atteicās nodot dokumentus Izraēlai, un reiz viņa bija pat arestēta uz aizdomu pamata par centieniem izvest tos no valsts.

Pēc Hofas nāves pirms trīs gadiem arhīvs nonāca viņas meitu Evas un Rutas rokās, kas uzstājīgi apgalvo, ka viņām pieder īpašumtiesības uz Kafkas nesadedzinātajiem dokumentiem. Viņas jau ir pārdevušas dažus no tiem, ieskaitot romāna “Process” manuskriptu, kas tagad nonācis Vācu literatūras arhīvā.

Lai arī seifu atvēršana, klātesot Evas un Rutas Hofu advokātiem, kā arī Vācu literatūras arhīva un Izraēlas nacionālās bibliotēkas pārstāvjiem, notika slepenībā, cilvēki, kas seko strīdam par Kafkas literāro mantojumu, runā, ka dokumentos tiks atrastas “literatūras pērles”. Zināms, ka dokumentu vidū ir arī Kafkas “Vēstule tēvam”, ko viņš steigā un dusmās rakstīja 1919.gadā un kas tiek uzskatīta par atslēgu autora darbu izpratnei.

Izraēlas Nacionālās bibliotēkas advokāts Meirs Hellers norādīja, ka Brods gribējis, lai dokumenti nonāk bibliotēkas īpašumā, un ka māsas cenšas slēpt viņa gribu.

Tikmēr Hofu ģimene apgalvo, ka valsts aizskar viņu tiesības pārdot viņu privātīpašumu, un Izraēlai un izraēliešiem nekad nav bijis nekādu saistību ar Kafku, kurš tur nav dzīvojis, lai arī izteicis tādu vēlēšanos, un ka Izraēlā neviena paša iela nav nosaukta viņa vārdā.

Seifu atvēršanā piedalījās arī kāds Kafkas literatūras speciālists, kas izveidos seifu satura inventāra sarakstu.

Tiesas process par Kafkas arhīva īpašumtiesībām turpinās.

 

 

Copyright © LETA