Rīga, 16. sept., LETA. 16. septembrī notikušajā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas un Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisijas kopīgajā sēdē, kurā tika skatīts tiesībsarga atzinums par to, ka mācību grāmatu iegāde par skolēnu ģimeņu līdzekļiem ir pretrunā ar Satversmi, norisinājās plašas debates par to, vai Latvijas likumdošanā iekļauta obligāta prasība valstij nodrošināt izglītojamos ar bezmaksas mācību līdzekļiem un vai noteikts, kas tieši ir šie līdzekļi.
Kā sēdes sākumā skaidroja Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību departamenta vadītāja Laila Grāvere, lai arī Satversmē nav skaidri formulēts, vai tiesības uz bezmaksas izglītību paredz to, ka skolēnam nav jāmaksā par mācībām, vai arī viņš tiek nodrošināts ar bezmaksas mācību līdzekļiem, Latviju saista vairāki starptautiskie normatīvie akti.
 
Kā šādus tiesību aktus viņa minēja ANO Cilvēktiesību deklarāciju, kā arī ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas vispārējos noteikumus, kuros definēts, ka valsts pienākums ir skolojamo nodrošināt ar bezmaksas mācību līdzekļiem. Tādēļ problēma slēpjas nevis normatīvo aktu neesamībā, bet to nepildīšanā un finansējuma trūkumā.
 
Tiesībsarga biroja argumentus visai skeptiski vērtēja komisijas deputāts Dzintars Ābiķis (TP), norādot, ka neskaitāmas ANO valstis neievēro konvencijās noteikto, turklāt pašreizējos apstākļos likums par valsts budžetu ir izšķirošais un valstij jāvadās pēc tās finansiālajām iespējām.
 
Arī Ministru prezidenta Ivara Godmaņa (LPP/LC) padomnieks juridiskajos jautājumos Eduards Ikvilds norādīja, ka Latvija starptautiskās saistības nav pārkāpusi, tostarp arī Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ANO konvenciju par bērnu tiesībām un Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas vispārējos noteikumus, jo starptautiskās organizācijas ilgstoši nespēj vienoties dažādo ekonomisko apstākļu dēļ.
 
Uz šī jautājuma nekonkrēto definīciju likumdošanā norādīja arī deputāte Ingrīda Circene (JL), uzsverot, ka tikpat labi par mācību līdzekļiem var tikt uzskatīti arī skolēnu sporta tērpi, apavi vai rakstāmpiederumi.
 
Circene arī uzsvēra nepieciešamību Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) definēt izglītības saturu un izšķirties par konkrētu izglītības saturam atbilstošāko mācību grāmatu iepirkumu, kas palīdzētu krietni ietaupīt valsts un pašvaldības līdzekļus.
 
IZM Vispārējās izglītības departamenta direktors Artūrs Skrastiņš norādīja, ka pirms vairākiem gadiem IZM ir centusies regulēt izdodamo mācību grāmatu saturu un formu, bet saņēmusi aizrādījumu par uzņēmējdarbības ierobežošanu. Turklāt jādomā, vai centralizēta mācību grāmatu pasūtīšana ir rentabla, jo autoru kolektīvu nav tik daudz, cik varētu vēlēties, un grāmatas laika gaitā tiek pilnveidotas, norādīja Skrastiņš.
 
Sēdes noslēgumā deputāts Jānis Šmits (LPP/LC) norādīja, ka, iesaistot Latvijas Pašvaldību savienības, Vecāku apvienības un Tiesībsarga biroja pārstāvjus, jāatgriežas pie likumdošanas jautājuma un jālemj, kuros likumdošanas aktos var iestrādāt šīs bezmaksas obligātās izglītības definīciju paketi.
 
 
Katrīna Slišāne LETA
Copyright © LETA