"Konflikts sākās aprīlī, kad [Lielbritānijas] Grāmatizdevēju asociācijas bērnu literatūras nodaļa izziņoja par plānu uz visām bērnu grāmatām norādīt lasītāju ieteicamo vecumu. Ieceres pamatā bija pētījumus, kurā tika noskaidrots, ka daudzi pieaugušie ir visai piesardzīgi, izraugoties bērniem dāvināmas grāmatas, jo baidās, ka, piemēram, jūtīga astoņus gadus veca mazuļa rokās varētu nonākt romāns par pusaudzi, kas kļūst par narkotiku pārvadātāju." (The Guardian. 2008. gada 6. jūnija)
"Kad uz Jaunu gadu atveda no bodes "Laiku grāmatu", es tai vienā dienā izgāju cauri. Vecmāte šad un tad atnesa no Valašiņiem vai no Liepiņiem pa grāmatai. Arī tās man gāja ātri. Jauki bija lasīt par Priežkalna Rozi, par grāfieni Genovevu, par puķu kurvīti, – kā tur nabaga Marijai bija jācieš. Un Hirlanda, – cik tur aizgrābjoša tā nodaļa: "Kas bija bezvainīgās Hirlandas glābējs?" – Es lasīju citiem priekšā, bet nāca vietas, kur vairs nebija iespējams. Balss man aizcirtās, un brīdi mēs visi raudājām kā bērni. Pat vīrieši slaucīja acis." – Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas" Jancis dzīvoja laikā, kad pieaugušos vēl īpaši neuztrauca lasāmvielas nošķīrums bērnu un pieaugušo grāmatās, kur nu vēl bērnu literatūras iedalījums atbilstoši lasītāja vecumam. Mūsdienās boksterēšanu no Bībeles vai "pusbībeles" bērniem māca varbūt vienīgi paši konservatīvākie no konservatīvajiem kristiešiem, un nu jau vairākām paaudzēm pirmā lasāmviela visbiežāk ir "vecumam atbilstošas", grūti saplēšamas, viegli uztveramas un pārsvarā tikpat viegli aizmirstamas bilžu grāmatas. Par pagātni kļūst arī "bērnības traumas", slepus lasot, nesaprotot un mēģinot bērna prātā interpretēt no vecāku plaukta izvilktus "pieaugušo" romānus – vienalga, vai tie būtu pamatskolas vecumā lasīti Knuta Hamsuna kopoti raksti vai krietnā kareivja Šveika dēkas, Zelmas Lāgerlēvas romāni vai laupītāja Lipa Tuliāna piedzīvojumi. Tāpat kā pamazām vien mūžībā aiziet cilvēki, kas vēl astoņdesmit gadu vecumā atceras skolas pirmajās klasēs no galvas mācītus dzejoļus, arvien mazāk ir ari pieaugušo, kas ar saviem lasīšanas ieradumiem bērniem spētu apliecināt, ka grāmatās varētu būt apslēpti kādi vilinoši un būtiski, pieaugušajiem pieejami noslēpumi.
 
Lielbritānijas Grāmatizdevēju asociācijas ierosinājumam bērnu grāmatas apzīmēt ar norādēm par vēlamo lasītāju vecumu vēl šogad grasās pakļauties vairāki angļu grāmatu apgādi. Asociācijas bērnu literatūras nodaļa jau 2006. gada rudenī bija nonākusi pie visai apšaubāma secinājuma, ka 86 % vecāku par šādām norādēm būtu iepriecināti. Līdzīga kārtība jau daudzus gadus kaut nedaudz palīdz orientēties videofilmu un datorspēļu veikalos, kā arī lemjot par to, ko bērns drīkst vai nedrīkst skatīties kino vai TV. Līdz šim čaklākie šīs ieceres apšaubītāji un kritizētāji bijuši rakstnieki, īpaši, bērnu grāmatu autori. Lielā mērā tas gan izskaidrojams ar maija beigās un jūnija sākumā Hejas ciematā uz Velsas un Anglijas robežas notikušo gadskārtējo literāro festivālu, kur rakstniekiem bija plašas iespējas publiski izteikties par aktuāliem jautājumiem, un viņu viedokļi nekavējoties tika publiskoti, jo aprīlī, kad pirmoreiz parādījās ziņas par grāmatu marķēšanu, rakstnieki neko daudz neprotestēja. Idejas kritizētāji liek lietā dažādus, un bieži vien visai saprātīgus argumentus. Piemēram, jāšaubās, vai jau tā lasīt slinks 14 gadus vecs, ar šajā vecumā raksturīgi augstu pašapziņu apveltīts pusaudzis pēc šādu marķējumu ieviešanas būs piedabūjams izlasīt grāmatu, uz kuras būs norādīts, ka tā lasāma no 12 gadu vecuma. Lai gan dažu apgādu pārstāvji taisnojas, ka apzīmējumiem būšot tikai informatīvs raksturs un tas palīdzēšot orientēties vecākiem, kas nomaldījušies grāmatnīcā, idejas pretinieki iebilst, ka marķējums, iespējams, iezīmē atteikšanos no grāmatnīcām vispār, jo turpmāk katrs nevienu grāmatu nelasījis muļķis varēs nopirkt kaut ko nebūt kaut kādā nebūt lielveikalā, neprasot padomu, piemēram, grāmatnīcas pārdevējam. Šādu virzību apstiprinājusi arī rakstniece, kam ideja par lasītāju vecuma norādēm šķiet tīkama – angļu bērnu grāmatu autore Mega Rusofa: "Vairumam cilvēku nav ne mazākās jausmas, kā iegādāties grāmatu. Daži pat jūtas neērti, ieejot grāmatnīcā, jo viņiem šķiet, ka tās nav domātas viņiem. Jo skaidrākas būs norādes, jo labāk." Pirms kļūt par rakstnieci, "līdzīgas problēmas" esot bijušas viņai pašai: "Es nekad nebiju lasījusi bērnu grāmatas, es nebiju lasījusi to recenzijas. Kā gan var saprast, ko lai pērk?" Šajos izteikumos pavīd Grāmatizdevēju asociācijas ierosinājuma patiesā motivācija, kas grāmatu iezīmēšanu tomēr padara atšķirīgu no videoierakstu, datorspēļu vai kinofilmu marķēšanas. Atceļot vecuma ierobežojumus, ierakstu, spēļu un kinoizrādītāju peļņa, visticamāk, ievērojami augtu. Centieni šādus apzīmējumus ieviest grāmatu tirdzniecībā ir nevis rūpes par bērnu labklājību vai absurds mēģinājums samazināt savu peļņu, bet gan cerība ar nepārprotamu norāžu palīdzību pārdot visas tās grāmatas, kuras "apjukušie vecāki" nepērk. Un vēl, protams, tā ir vēlme "atrisināt problēmu", pat nemēģinot izdibināt, kur gan meklējams tās cēlonis, jo tad, iespējams, būtu jānonāk pie secinājuma, ka paši tā dēvētās bērnu literatūras autori un izdevēji, jau vairākās paaudzēs ar bērniem cenšoties sarunāties kā ar "puskurliem idiotiem" (atvainojos, tas ir citāts no bērniem pilnīgi noteikti nepiemērotās, bet man bērnībā mīļās Karela Čapeka grāmatiņas "Kā tas notiek"), ir izaudzinājuši tādus pašus pieaugušos, kas saviem bērniem neļaus lasīt Daniela Defo "Robinsonu Kruzo", jo tajā saskatāma koloniālisma propaganda, Marka Tvena "Toma Sojera piedzīvojumus", jo grāmata kultivē rasistiskus aizspriedumus, vai Žila Verna piedzīvojumu romānus, kuros netiek ievērotas dzīvnieku tiesības un nepilngadīgas personas rīkojas ar šaujamieročiem.
 
Grāmatu lasīšana vispār sākusi pārvērsties par grūti izprotamu, apbrīnojamu un arvien retāk sastopamu māku – ar to saprotot iedziļināšanos tekstā, kas garāks par pāris lappusēm. "Prāta spējas nav zudušas, – cik nu es par to varu spriest, – taču tās ir izmainījušās. Es vairs nedomāju, kā reiz biju radis. Un visspēcīgāk es to izjūtu brīžos, kad lasu. Kādreiz iedziļināšanās grāmatā vai garākā rakstā padevās viegli. Mans prāts nonāca vēstījuma vai atšķirīgu viedokļu varā, un es varēju stundām klīst pa gariem prozas teksta cēlieniem. Nu jau tas kļuvis par retumu. Tagad mana koncentrēšanās spēja sāk ļodzīties jau pēc divām trim lappusēm. Es kļūstu nemierīgs, pazaudēju pavedienu, meklēju kādu citu darāmo. Sajūta ir tāda, it kā es savas patvaļīgās smadzenes ar varu vilktu atpakaļ pie teksta.
 
Iegremdēšanās lasāmvielā, kas kādreiz nāca tik viegli, tagad pārvērtusies par cīkstēšanos," žēlojas žurnālā The Atlantic Monthly publicēta raksta "Vai Google mūs padara stulbus?" autors Nikolass Karrs. Viņš uzskata, ka tieši internets un iespēja tādos meklētājos kā Google vai Wikipedia zibenīgi sameklēt informācijas druskas par gandrīz jebko, pamazām vien un varbūt neglābjami drupina līdzšinējos lasīšanas ieradumus, lasīšanu no norises, kurā būtisks ir ne vien rezultāts, bet ari pats domāšanas process, pārvēršot par vēl vienu metodi, kā atrast "risinājumus" un tikt galā ar "problēmām". Kaut gan šāds izskaidrojums šķiet ticams un, iespējams, cilvēks patiesi nav nekas vairāk kā vien "tas, kā viņš lasa", meklēt šo pārmaiņu cēloņus vienīgi internetā nozīmētu izvairīšanos no vainas. Internets ari šajā jomā ir tikai līdzeklis, nevis mērķis, kura sasniegšanu tuvina vienīgi paši internetā lietotāji un varbūtējie grāmatu lasītāji, ari tā dēvētās "bērnu literatūras" autori, šādu grāmatu izdevēji, grāmatnīcās apmaldījušies un kā pusnemaņā klīstoši bērnu vecāki, vecvecāki un ikviens, kas "Maksa un Morica", "Štrūvelpētera" vai Vinnija Pūka stāstu (Alana Milna oriģinālversijā, nevis Volta Disneja uzņēmuma pārstāsta) vietā izvēlas sešas lappuses biezu rozā grāmatu par kārtējo ziloni, kas vienkāršos nepaplašinātos teikumos var pastāstīt vienīgi to, ka pazaudējis balonu vai balons pazaudējis viņu.
 
 
Pauls Bankovskis
 
 
[1]  "Čurīts lec pie tēva rociņas,
Tas tam rād tās Dieva radības."
Vecais Stenders. Bildu ābice. Rīga: Bizis, 2007
 
 

Latvijas Bibliotēku portālā pārpublicēts no žurnāla "Rīgas Laiks" 2008. gada jūlija numura
 
Copyright © Rīgas Laiks