Rīga, 27. febr., LETA. Rīgas apgabaltiesa šodien atzina, ka izdevniecība "Antēra", laižot klajā Daiņa Īvāna (LSDSP) sarakstīto fotomākslinieka un Trīszvaigžņu ordeņa virsnieka Jāņa Gleizdas dzīvei un darbam veltīto grāmatu "Mednieka smaids", pārkāpusi autortiesības, jo bez Gleizdas atļaujas publicējusi 28 mākslas fotogrāfijas.
Apgabaltiesa aizliedza izdevniecībai "Antēra" izplatīt grāmatu un piedzina par labu Gleizdam 4000 latu kompensāciju un noteica viņam tiesības līdz sprieduma izpildei saņemt 6% gadā no piedzītās un nesamaksātās naudas summas.
 
Tiesas spriedums stājies spēkā tā pasludināšanas brīdī. "Antēra" to labprātīgi var izpildīt līdz šā gada 10. martam.
 
Par apgabaltiesas spriedumu 30 dienu laikā iespējams iesniegt kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā, aģentūru LETA informēja tiesas preses sekretāre Evita Naglinska.
 
Ar prasību Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā 2007. gada sākumā vērsās Gleizdas advokāts Agris Bitāns un lūdza piedzīt 10 000 latu atlīdzību, kā arī atzīt, ka "Antēra" pārkāpusi Gleizdas autortiesības un aizliegt grāmatas izplatīšanu.
 
Prasībā norādīts, ka "Antēra" 2000. gadā ir izdevusi grāmatu, uz kuru tai pieder autortiesības. Grāmatas teksta autors ir Īvāns, savukārt grāmatas mākslinieciskā noformējuma maketa autors ir Māris Sīmansons.
 
Prasības pieteikumā norādīts, ka 1999. gadā "Antēras" direktore Jevženija Aleksandrova vērsusies pie Gleizdas un viņa dzīvesbiedres ar priekšlikumu izdot autobiogrāfisku grāmatu par Gleizdu un viņa daiļradi. Darba procesā Aleksandrova iepazinusies ar Gleizdu ģimeni un ierosinājusi, ka šo grāmatu varētu uzrakstīt Īvāns, ar kuru izdevniecība sadarbojusies grāmatas par Eduardu Pāvulu tapšanā.
 
Gleizda grāmatas izdošanai piekritis, tāpēc Īvāns vairākkārt ieradies Gleizdas dzīvesvietā, kā arī tur saņēmis ģimenes fotogrāfijas, tomēr Gleizda nav devis atļauju fotogrāfijas publicēt. Lai izprastu Gleizdas piemēroto fototehniku, Īvāns arī esot lūdzis iespēju saņemt un tuvāk aplūkot negatīvus un kontaktkopijas. Arī to publicēšanai atļauja neesot dota.
 
Lai topošās grāmatas vākam izvēlētos mākslas fotogrāfiju, kompaktdiski ar Gleizdas fotoalbuma "Gaismas atspulgs" fotogrāfijām iedoti Sīmansonam. Prasībā Bitāns norādījis, ka tikai grāmatas vāka fotogrāfija arī bijusi vienīgā, kuras izmantošana mutiski saskaņota.
 
2000. gada 19. decembrī Aleksandrova atnesusi Gleizdiem grāmatas manuskriptu bez fotogrāfijām. Gleizda iebildis pret grāmatas saturu, jo tajā atspoguļota arī nepatiesa un pat aizskaroša informācija.
 
Viņš arī norādījis, ka nav bijis vienošanās par fotogrāfiju ievietošanu. Aleksandrova Gleizdam solījusi, ka grāmatas saturs tiks izlabots, bet grāmatā ievietojamās fotogrāfijas tiks saskaņotas vēlāk.
 
Prasībā norādīts, ka pretēji mutiski dotajiem solījumiem "Antēra" 2000. gada decembrī publicējusi Īvāna sarakstīto grāmatu "Mednieka smaids", tās saturu iepriekš neskaņojot ar pašu Gleizdu.
 
Rezultātā pret Andrejevu ierosināta krimināllieta pēc Krimināllikuma 149. panta pirmās daļas - par nelikumīgām darbībām ar autortiesību un blakustiesību objektiem. Kriminālprocesu gan 2006. gada 18. aprīlī izbeidzis Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments, atzīstot, ka minētais fakts nav autortiesību pārkāpums krimināllikuma izpratnē.
 
Tieši uz to paskaidrojumos tiesai norādījusi "Antēra", uzsverot, ka pēc likuma tiesas nolēmums kriminālprocesā par personas vainu ir saistošs civillietu izspriešanā. Kriminālprocess izbeigts nozieguma sastāva trūkuma dēļ.
 
Lūdzot prasību noraidīt, "Antēra" arī norādījusi, ka Gleizdam piederošās mākslas fotogrāfijas grāmatā "Mednieka smaids" ir publicētas kā literārā teksta ilustrācijas. Teksta autors Īvāns aprakstījis fotogrāfiju radīšanas vēsturi un to izgatavošanas veidu, tāpēc fotogrāfijas kļuvušas par grāmatas sastāvdaļu un konkrētā grāmata uzskatāma par atsevišķu autortiesību objektu.
 
Īvāns, kas lietā pieaicināts trešās personas statusā, tiesai norādījis, ka Gleizda savas slimības dēļ jau daudzus gadus pats nespējot runāt un rakstīt. Ar citiem viņš sazinoties tikai piekrītoši vai noliedzoši mājot ar galvu. Tas esot par maz, lai tiesā iesniegto prasību atzītu par autentisku pēc būtības bez parakstītāja izjautāšanas vai vismaz mēģinājuma viņu objektīvi izjautāt tiesā.
 
Lietas būtība, pēc Īvāna domām, krasi atšķiras no advokāta Bitāna prasības pieteikumā iztēlotās versijas, jo nevis "Antēra" vērsusies pie Gleizdas ar priekšlikumu rakstīt grāmatu par fotomākslinieku, bet gan viņš pats un viņa ģimenes locekļi vēlējušies, lai apgāds tādu sagatavo kā veltījumu viņa jubilejai.
 
Īvāns iepriekš rakstījis ievadu Gleizdas fotoalbumam "Gaismas atspulgs" un laikrakstā "Literatūra. Māksla. Mēs" aprakstījis viņa dzīvi. Gleizdu ģimene ar šīm publikācijām bijusi apmierināta, tāpēc ierosinājusi, lai grāmatu rakstītu tieši viņš.
 
Īvāns uzskatījis, ka fotogrāfijas grāmatā nav ievietojamas vispār, jo, tuvāk iepazīdamies ar Gleizdas darbiem, kļuvis kritiskāks pret to estētiskajām vērtībām. Tādēļ arī manuskripta pēdējā variantā atturējies no jēdziena "fotomāksla" izmantošanas, būtībā to aizstādams ar "fotoamatierismu".
 
Paskaidrojumos tiesai Īvāns norādījis, ka jau sākotnēji bijis skaidrs, ka grāmata iznāks nelielā metienā ar finansiāliem zaudējumiem, ko varētu segt vienīgi sponsori un kurus meklēt nāktos izdevējam. Tālab grāmata būtu uzskatāma kā autora versija par unikālā fotoamatiera invalīda dzīvi un kā dāvana viņam jubilejā.
 
Tomēr Gleizdu ģimene izrādījusi neapmierinātību ar faktu, ka grāmatā netiks publicētas bildes, un tādēļ Īvāns kopā ar Gleizdu ģimenes locekļiem izraudzījies publicēšanai domātās bildes no Gleizdu ģimenes arhīva. Vēlāk atlasītos materiālus pēc prasītāja dzīvesbiedres prasības Īvāns nodevis grāmatas noformētāja Sīmansona rīcībā.
 
Īvāns norādījis, ka no "Antēras" tā arī neesot saņēmis autora atlīdzību par apmēram gada darbu. Tā vietā viņš esot saņēmis morālo pazemojumu dažādās tiesās.
 
Latgales priekšpilsētās tiesa, līdzīgi kā šodien apgabaltiesa, Gleizdas prasību daļēji apmierināja un aizliedza "Antērai" izplatīt grāmatu, atzina, ka izdevniecība pārkāpusi Gleizdas autortiesības, un piedzina 4000 latu kompensāciju.
 
 
Danute Tomsone LETA
Copyright © LETA