Tas ir sens un mierinošs stāsts: ar grāmatām aizrāvies puisis vai meitene ieiet vēsajā, tumšajā bibliotēkas telpā un atrod tur vientulību un brīvību. Tomēr pēdējo aptuveni desmit gadu laikā grāmatu valstībā nav bijis ne vēsts no miera un klusuma.
Dators un internets lasīšanas procesu pārvērtuši dramatiskāk par jebkuru citu tehnoloģiju kopš iespiedmašīnas izgudrošanas. Pēdējos piecus gadus interneta kompānija Google strādā pie vērienīga projekta ar nosaukumu Google Book Search jeb grāmatu meklētājs. Pati kompānija izsakās, ka tās mērķis ir "izveidot visaptverošu pasaulē izdoto grāmatu rādītāju", kas ļautu lasītājam brīvi meklēt vajadzīgo starp sarakstā ietvertajiem darbiem un piekļūt pilnam to tekstu apjomam, kurus neaizsargā autortiesības. Google sadarbojas ar vairāk nekā desmit tūkstošiem izdevēju visā pasaulē – Google Publishing Partners –, lai varētu jebkuram tīmekļa lietotājam sniegt informāciju, ieskaitot teksta fragmentus, arī par autortiesību aizsargātajiem darbiem. Otrs Google projekts (tā nosaukums ir Google Library Project) iecerēts, lai sadarbībā ar lielākajām ASV un visas pasaules bibliotēkām digitalizētu pēc iespējas lielāku grāmatu skaitu. Tajā piedalās arī Ņujorkas Publiskā bibliotēka, kur pilnā spara norit vairāk nekā miljons grāmatu skenēšana. Google projekti un konkurējošās Microsoft un Amazon iniciatīvas izprovocējušas fatālistiskus pareģojumus par digitalizētu zināšanu iespējām un grāmatas – kā mēs to saprotam šodien – drīzajām pēdējām stundiņām. Pērn Kevins Kellijs, viens no žurnāla Wired dibinātājiem, kurš savu posteni šajā izdevumā pats nosaucis par senior maverick [To varētu aptuveni tulkot kā "vecāko neatkarīgo domātāju" vai "vecāko īpatni"] publikācijā laikrakstā Times prognozēja, ka "visas pasaules grāmatas" ar laiku "kļūs par vienotu plūstošu savstarpēji savienotu vārdu un ideju pinumu". Elektroniskās bibliotēkas lietotājs varēs savākt vienkopus "visus tekstus – no pagātnes un tagadnes, neskaitāmās valodās – par jebkuru konkrētu tematu", un šādi gūt "skaidrāku priekšstatu par to, ko mēs kā civilizācija, kā suga, zinām un nezinām". Citi aprakstījuši vēl utopiskākas iespējas, teiksim, universālu arhīvu, kurā glabāsies ne tikai visas grāmatas un raksti, bet vispār visi jebkur pastāvošie dokumenti – tātad absolūtās cilvēces vēstures rakstiskais pamats.
 
Taču patiesībā internets mums neatnesīs universālu bibliotēku, kur nu vēl visas cilvēces pieredzes enciklopēdisku uzskaiti. Neviena no digitalizēšanas projektos iesaistītajām kompānijām neko tādu izveidot nesola. Tamlīdzīga ažiotāža un mētāšanās ar frāzēm tikai traucē tā īsti saprast, ar ko tad Google, Microsoft un bibliotēkas, ar kurām šīs kompānijas strādā, īsti nodarbojas. Mēs nepārprotami esam sasnieguši jaunu punktu tekstu radīšanas vēsturē. Daudzās sfērās tradicionālā periodika un grāmatas piekāpušās blogu un citu elektronisku formātu priekšā, taču žurnālus un grāmatas vēl joprojām izpērk lielos metienos. Šis rakstisko liecību digitalizēšanas drudzis ir tikai viens no vairākiem kritiskiem momentiem garajā sāgā, kas stāsta par mūsu senajiem centieniem efektīvi uzkrāt un uzglabāt informāciju un padarīt to viegli pieejamu. Tā novedīs ne jau pie šo digitalizācijas praviešu uzburtas infotopijas, bet tikai pie vienas no veselas virknes garu informācijas ekoloģiju, kurās lasītāji, rakstnieki un tekstu radītāji iemācījušies izdzīvot.
 
Jau 3. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras mezopotāmiešu rakstveži sāka kataloģizēt savas māla tāfelīšu kolekcijas. Lai būtu vieglāk atrast meklēto, viņi uz tāfelīšu malām sāka atzīmēt īsu satura aprakstu un ātrākai radniecīgu tekstu pazīšanai ieviesa sistemātisku uzglabāšanas metodi. Iepaidīgākajai un slavenākajai senajai kolekcijai, Aleksandrijas bibliotēkai, nosprausto mērķu un metožu ziņā bija daudz kopīga ar Google grāmatu projektiem. Bibliotēku aptuveni 300. g. p.m.ē. dibināja Ptolemajs I, kurš nupat uzcelto Aleksandriju bija mantojis no Aleksandra Lielā. Ptolemajs, būdams vēsturnieks ar īpašu interesi par dzeju, nolēma izveidot plašu grieķu autoru darbu kolekciju. Tāpat kā Google, arī viņa bibliotēka izstrādāja visnotaļ efektīvu teksta iemūžināšanas un pavairošanas paņēmienu. Kad Aleksandrijas ostā piestāja kāds kuģis, visus uz tā atrodamos rakstu ruļļus konfiscēja un nogādāja bibliotēkā. Tās personāls izgatavoja kopijas, ko atdeva likumīgajiem īpašniekiem, bet oriģinālus krāva kaudzē, kur tie palika līdz brīdim, kamēr tika kataloģizēti. Bibliotēkas lielākā uzplaukuma laikā tajā glabājās vairāk nekā pusmiljons pergamentu – milzu informācijas jūklis, kas bibliotekārus piespieda ķerties pie jaunām organizatoriskām metodēm. Pirmo reizi darbus sakārtoja plauktos alfabētiskā kārtībā.
 
Pēc sešsimt gadiem Palestīnas piekrastes pilsētas Cēzarejas vēsturnieks un bīskaps Eisēbijs savā vietējā bibliotēkā sāka vākt kristīgos rakstus. Viņš izstrādāja krustenisko atsauču sistēmu, ko nosauca par "kanonu tabulām"; tās lasītājiem ļāva sameklēt paralēlus fragmentus visos četros evaņģēlijos. Zinātnieks Džeimss O`Donels šo sistēmu nesen nosauca par pasaules pirmajām karstajām saitēm. Būdams apsviedīgs impresārijs, Eisēbijs mobilizēja veselu rakstvežu un skrīveru brigādi, lai "ražotu" Bībeles, kas papildinātas ar viņa izstrādāto jauno studiju palīglīdzekli. 3. gadsimta 30. gados imperators Konstantīns Eisēbijam pasūtīja 50 pergamenta Bībeles savas jaunās pilsētas, Konstantinopoles, baznīcām. Visu viduslaiku periodu lielākās klosteru bibliotēkas iesaistījās šādos paralēlos projektos – vienlaikus veidoja lielas rakstu krātuves un savos skriptorijos pārrakstīja svarīgākos tekstus, lai izplatītu kopijas.
 
Grāmatu iespiešanas uzplaukums 15. gadsimta Eiropā pārvērta bibliotekāru un lasītāju darbu. Pusgadsimta laikā izdevēji palaida pasaulē – nu jau lasītprotošā un zinātkārā – aptuveni 28 tūkstošus darbu un daudzus miljonus grāmatu eksemplāru, daudzas reizes vairāk nekā pirms tam bija glabājies Rietumu bibliotēkās. Tagad ziņojumi par jaunām pasaulēm, jaunas teoloģiskas mācības un jaunas idejas par universa uzbūvi ceļoja straujāk un daudz lētāk. Grāmatu izdevēji savā biznesā daudz, izmantoja izglītotu bibliotekāru iemaņas. Džovanni Andrea Bussi, Romas pāvesta Siksta IV grāmatu krātuves bibliotekārs, bija arī divu Romā strādājošu vācu izdevēju, Konrāda Sveinheima un Arnolda Pannarca, padomdevējs; abi kungi sāka laist klajā skaisti noformētus klasisko tekstu sējumus, kuru redaktors, korektors un reizēm arī priekšvārdu autors bija Bussi. Tāpat kā daudzi uzņēmējdarbības pionieri, Bussi un viņa partneri drīz vien atklāja, ka ir par augstu novērtējuši grāmatu tirgu; tam bija katastrofālas finansiālas sekas. Viņi nebija pēdējie jaunu iespiedtehnoloģiju biznesmeņi, kam nācies sastapties ar šādām grūtībām.
 
Un tomēr šāds modelis – mācīti vīri grāmatu apgādu padomdevēju lomā – 16. gadsimtā kļuva par ikdienišķu parādību, bet turpmākajos gadsimtos uz peļņu orientētā izdevniecību industrija un bibliotēku zināšanu pasaule pamazām nošķīrās un kļuva par divām atsevišķām sfērām. Interesanti, ka pēdējos gados, kad universitāšu izdevumu metieni sarukuši, bet žurnālu abonēšanas maksa pieaugusi, šis senais modelis no jauna atdzimis. Izmantojot elektronisko grāmatu izdevniecības programmu pieejamību, bibliotēkas sākušas uzņemties daudzus no tradicionālajiem universitāšu izdevniecību uzdevumiem, piemēram, doktora disertāciju izplatīšanu un vietējo grāmatu un dokumentu kolekciju reproducēšanu; Eisēbijam šāds darbības spektrs būtu licies tikai dabisks.
 
Ātras un uzticamas meklēšanas un izguves metodes reizēm tiek sauktas par mūsu informācijas laikmeta svarīgākajām iezīmēm. "Meklēšana izšķir visu," tas jau kļuvis par sakāmvārdu. Taču zinātniekiem jau gadu tūkstošiem nācies tikt galā ar pārāk lieliem informācijas apjomiem, un vēstures posmos, kad informācijas avoti vairojās un izpletās īpaši strauji, viņi izgudroja atjautīgus paņēmienus, kā šos plūdus kontrolēt. Renesanse, kad jauno tekstu daudzums draudēja kļūt jau nekontrolējams, bija sistemātiskas konspektēšanas zelta laikmets. Rokasgrāmatas, tādas kā Dreksela Zelta raktuves – kuras prettituls attēloja zinātnieku, kurš stāv līdzās raktuvju strādniekiem, kas vārda tiešā nozīmē rok zeltu, un novērojumus pieraksta savās piezīmēs –, mācīja studentiem koncentrēti atstāstīt un sistematizēt literatūras saturu ar virsrakstu palīdzību. Zinātnieki, kuri bija labi apguvuši šādu darba režīmu, piemēram, Īzaks Kazobons, ap savu grāmatu tekstiem un savās piezīmju burtnīcās (saglabājušās simtiem Kazobona grāmatiņu) noauda izturīgus un efektīvus tīmekļus un izmantoja tos, lai viegli piekļūtu informācijai par jebkuru jautājumu, no reliģijas grieķu traģēdijās līdz ebreju apbedīšanas rituāliem. 16. gadsimta jurisprudences pētnieks Žaks Kižā pārsteidza savas darbistabas apmeklētājus, parādot viņiem grozāmo bārddziņa krēslu un pārvietojamo grāmatu statīvu, kas viņam ļāva paturēt acu priekšā daudzas atvērtas grāmatas uzreiz. 17. gadsimta angļu izgudrotājs Tomass Harisons izgudroja skapi, ko nosauca par Zinātņu šķirstu: lasītāji varēja konspektēt grāmatas un pārrakstīt citātus, tad tematiski sakārtot savas piezīmes uz metāla āķīšiem ar attiecīgiem uzrakstiem; tas bija kaut kas līdzīgs kartotēkai. Vācu filozofs Leibnics iegādājās vienu no Harisona skapjiem un izmantoja to savos pētījumos.
 
Ne tik erudītām dvēselēm informācijas meklēšanas procesu saīsināja vienkāršāki paņēmieni, gluži tāpat kā šodien tādam nolūkam kalpo Vikipēdija. Erasms sacīja, ka jebkuram nopietnam studentam jāizlasa viss klasisko darbu kopums un par katru no tiem jāraksta pašam savas piezīmes. Taču viņš sarakstīja arī lielisku uzziņu krājumu ar nosaukumu "Sakāmvārdi", kurā iekļāva un iztirzāja tūkstošiem kodolīgu senu teicienu, pievienojot arī tematisko rādītāju, kas lasītājiem palīdzēja atrast tieši to, kas bija vajadzīgs. Gadu simtiem skolnieki ar seno domātāju gudrībām vispirms saskārās tieši šajā iepriekš apstrādātajā formā. Izklāstot mītu par Pandoru, Erasms rakstīja, ka viņa atvērusi nevis krūku, kā tas sacīts stāsta oriģinālajā, grieķu dzejnieka Hēsioda versijā, bet gan lādi. Visās Eiropas valodās, izņemot itāļu, ieviesās teiciens "Pandoras lāde". Pateicoties jaunajai informācijas tehnoloģijai, šī "pīle" nu izplatījusies pilnīgi visur. Pat vislabākās meklēšanas procedūras ir atkarīgas no datu bāzēm, kas tām pieejamas.
 
Kopš 18. gadsimta daudzas valstis, universitātes un akadēmijas uzturēja pētnieciskas bibliotēkas, kuru darbinieki meklēja jaunus informācijas izguves ceļus, izmēģinot visādas indeksācijas un kataloģizēšanas sistēmas. Djūija decimālsistēmas izstrādāšana gadsimta 70. gados sakrita ar vispārējo lasīšanas demokratizāciju. Lēti, bet izturīgi iesieti izdevumi, kādus laida klajā, piemēram, apgāds Bohn`s Libraries, ļāva grāmatām – ne tikai Bībelei – ienākt arī strādnieku šķiras mājokļus; plaši pieejami kļuva arī laikraksti, kas 19. gadsimta beigās reizēm iznāca vai ik stundu, padarot jaunākās ziņas un sociālos komentārus pieejamus visiem sabiedrības slāņiem. 20. gadsimta 40. gados Frimonts Raiders, Veslija universitātes bibliotekārs, prognozēja, ka, materiāliem turpinot vairoties šādā tempā, tos drīz vairs nevarēs satilpināt pat vislielākās krātuves plauktos. Viņš apgalvoja, ka problēmu varētu atrisināt mikrofotografija, kas, palielinot jebkurā atsevišķā bibliotēkā pieejamo informācijas daudzumu, sola arī patiesi universālu bibliotēku izveidošanos. 50. un 60. gados sākās veco universitāšu paplašināšanās un radās arī virkne jaunu augstskolu; dāsnais finansējums ļāva tām iegādāties daudz ko, kas bija pieejams mikrofilmās un atkārtotos izdevumos. Piepeši izrādījās, ka nopietnus Vatikāna bibliotēkas pētījumus iespējams veikt ne tikai Romā, bet arī, piemēram, Sentlūisā, kur Kolumba bruņinieku ordenis bija izveidojis plašu mikrofilmu krātuvi.
 
Taču bibliotēkas, kuru fondu pamatā bija mikrofilmās un atkārtoti izdevumi, tā arī nekļuva patiesi visaptverošas. Komerciālās kompānijas, kas nodarbojās ar literāro avotu iemūžināšanu mikrofilmā. gluži dabiskā kārtā galveno uzmanību pievērsa pieprasītākajiem tekstiem, bet bezpeļņas atbalstītāji koncentrējās uz materiāliem, kas likās nozīmīgāki viņiem pašiem. To, kurus tekstus no jauna iespieda uz papīra, kurus nofotografēja un kuri palika aizmirstībā, nediktēja nekāda loģika. Jūdžina Pauera projekts STC, kas mikrofilmas formātā izplatīja 26 tūkstošus senās angļu literatūras darbu, zināmās sfērās pilnīgi pārvērta pētnieciskā darba apstākļus. Citi vienkārši iznīka. 60. gados, kad grāmatu un periodikas izdošana piedzīvoja milzu bumu, bibliotēku budžeti tādu tempu vairs nespēja uzturēt. Daudzi apgādi, kas nodarbojās ar atkārtotiem izdevumiem, slīka nepārdotu grāmatu kalnos, gluži kā savulaik Bussi un viņa partneri. Mikrofilmu tirgotāji noturējās virs ūdens, turklāt turpināja darboties tik efektīvi un aizrautīgi, ka pat pierunāja bibliotekārus un arhivārus iznīcināt daudz grāmatu un laikrakstu, ko būtu bijis iespējams saglabāt.
 
Jaunā digitalizācijas ēra šo mikrofilmas laikmetu pārspēj gan vērienīguma, gan sasniegumu ziņā. Galu galā – cik tad pasaulē jebkad bijis cilvēku, kam pieder mikrofilmas lasītājs, turpretim dators ar interneta pieslēgumu pieejams ļoti daudziem. Mūsu laikos pat vistradicionālāk domājošs zinātnieks savu pētījumu parasti sāk, konsultējoties ar meklētājprogrammu. Kāds Kembridžas universitātes izdevniecības redaktors man nesen līksmi pavēstīja: "Atturīgi lēšot, 95 % zinātnisku datu meklējumu sākas ar Google." Slavenais Google meklēšanas algoritms atdarina to pašu akadēmisko atsauču principu – tas saskaita un izvērtē iepriekšējās saites, lai virzītu lietotāju pie tiem avotiem, kurus pirms viņa citi jau atraduši par noderīgiem. Savā ziņā šī sistēma atgādina vienkārši biljoniem vecmodīgo zemsvītras piezīmju kopumu.
 
Atsauksmes par Google bibliotēkas projektu pagaidām ir dalītas. Google lasītājam parāda lappusi ieskenētā formātā; lielākoties teksts ir precīzs un salasāms. Taču savas meklētājsistēmas vajadzībām Google ar rakstzīmju optiskās pazīšanas palīdzību rada vēl otru versiju, un šim divkāršajam procesam ir savas īpatnības. Saules gaismas pielietā skriptorijā skrīveris varēja burta "u" vietā netīši uzrakstīt "n". Interesantā kārtā to pašu kļūdu mēdz pieļaut arī dators. Ja jūs Google grāmatu meklētājā ierakstīsiet qualitas – ļoti svarīgu terminu viduslaiku filozofijā –, tad atradīsiet gandrīz divtūkstoš atsauču. Taču ierakstot qnalitas jūs tiksiet atalgoti ar vēl gandrīz piecsimt atsaucēm, ko citādi, iespējams, nemaz nebūtu uzgājuši. Reizēm skeneru operatori kādu lappusi izlaiž, vai ieskenē tās nepareizā secībā. Kataloģizēšanas dati, kas identificē kādu tekstu, bieži ir nepilnīgi vai mulsinoši. Turklāt atslēgvārdi, ko Google piedāvā, lai raksturotu kādu konkrētu grāmatu, reizēm ir netīši komiski. Teiksim, ja jūs prātojat, kā izmantot 1878. gadā izdotu Bedekera Parīzes ceļvedi, un tiekat informēti, ka viens no teksta atslēgvārdiem ir fauteuils [Atzveltnes krēsls], tas darbā nepalīdz itin nemaz. Taču Google projektam ir arī daudz nopietnāki trūkumi, un tas pats attiecas uz konkurējošajām programmām, ko piedāvā Microsoft un Amazon.
 
Viena no visbiežāk apspriestajām problēmām ir autortiesības. Piesardzīgi rēķinot, visu jebkad publicēto darbu skaits sasniedz 32 miljonus; Google uzskata, ka to varētu būt pat 100 miljoni. Tiek lēsts, ka aptuveni 5–10 % no visām zināmajām grāmatām patlaban vēl turpina izdot, bet uz 20 % – tās, kas laistas klajā laikā no grāmatu iespiešanas pirmsākumiem 15. gadsimtā līdz 1923. gadam – autortiesības neattiecas. Pārējās, tātad aptuveni 75 % no visām jebkad publicētajām grāmatām, visticamāk, vēl joprojām sargā autortiesību likumdošana, taču tās vairs netiek iespiestas un vispār ir lielā mērā piemirstas. Google ir pieņēmis strīdīgo lēmumu tās skenēt, taču pagaidām visā pilnībā nepiedāvā brīvai izmantošanai. Microsoft rīkojas piesardzīgāk, skenējot vienīgi grāmatas, par kurām ir droši, ka varēs tās likumīgi izplatīt.
 
Gan Google, gan Microsoft rīkojas paši savu interešu mudināti, izvēloties ceļus, kas, viņuprāt, varētu nest ienākumus. Tas mudinājis daudzas lielākās bibliotēkas sadarboties ar bezpeļņas grāmatu digitalizēšanas uzņēmumu Open Content Alliance. Daudzas ļoti nozīmīgas grāmatas tā arī paliks ārpus šiem projektiem, piemēram, Google neplāno tuvākajā laikā ķerties pie izdevumiem no pirmajiem grāmatu iespiešanas ēras gadsimtiem. Retu grāmatu kopēšanai nepieciešami īpaši apstākļi, kuru nodrošināšana izmaksā dārgi, bet vairums no tām, kas varētu būt plaši pieprasītas, jau ir pieejamas, pateicoties tādām kompānijām kā Chadwyck–Healey un Gale, kuras savas kolekcijas par pamatīgām summām pārdod bibliotēkām un universitātēm. Early English Books Online piedāvā simt tūkstošus darbu, kas iespiesti laikā no 1475. līdz 1700. gadam. Apjomīgi sējumi latīņu valodā un mazas brošūriņas, kas tika veseliem kalniem sadrukātas puritāņu revolūcijas laikā – skolas grāmatas, karaļa Džeimsa ēras traģēdijas ar suflieru piezīmēm un karaļa slepkavu politiskie pamfleti – pieejami jebkuram lasītājam ikvienā no lielākajām bibliotēkām. Citi pasaules grāmatu ražošanas sektori nav kataloģizēti vai viegli uzmeklējami pat uz vietas, kur nu vēl pieejami digitalizēšanai. Materiāli no trūcīgākajām sabiedrībām var nelikties interesanti kompānijām, kuras peļņas nodrošināšanai paļaujas vai nu uz abonēšanas principu, vai arī reklāmu. Tas ir ļoti skumji, jo tieši šīm sabiedrībām ir vismazāk iespēju piekļūt iespiestām grāmatām un tātad ari pašu literatūrai un vēsturei. Ja uzmeklēsiet Online Computer Library Center tīmekļa vietni un ielūkosieties tās kartē, tad redzēsiet publiskās un akadēmiskās sistēmās pieejamo grāmatu skaitu visā pasaulē. 60 miljonu britu rīcībā ir 116 miljoni publisko bibliotēku grāmatu, bet tajā pašā laikā vairāk nekā 1,1 miljardam indiešu piedāvā tikai 36 miljonus. Citiem vārdiem, nabadzība vienlīdz uzskatāmi izpaužas gan iespiestu tekstu, gan pārtikas trūkumā. Internets daudz darīs, lai šo līdzsvara trūkumu mazinātu, piedāvājot Rietumu literatūru lasītājiem ārpus Rietumu pasaules. Mazāk skaidrs, kā tas palīdzēs ārpus Rietumu pasaules izdotām grāmatām.
 
Iespēja, ka jebkad tiks radīts visas cilvēces vēstures rakstisko liecību arhīvs, šķiet vēl grūtāk sasniedzama. Ja šādu krātuvi padarītu pieejamu, kā iztēlojas visutopiskāk noskaņotie digitalizācijas aizstāvji, tajā vajadzētu iekļaut tiklab literārus darbus, kā arhīvu dokumentus, kas nekad nav bijuši paredzēti publicēšanai. Tas ir fakts, ka miljoniem šādu dokumentu jau tagad sāk parādīties uz datoru ekrāniem. Teiksim, ASV Patentu un prečzīmju biroja (PTO) tiešsaistē pieejamie dati ir tīrā medusmaize ikvienam, kuru interesē krāšņa aina, kas paveras, iedziļinoties amerikāņu izgudrotāju ģenialitātes un plānprātības pasaulē. Savukārt pateicoties bezpeļņas arhīvam Aluka, afrikāņu zinātnieki un rakstnieki var internetā pētīt arvien vairāk ar šo kontinentu saistītu dokumentu, kuru oriģināli glabājas viņiem nepieejamas vietās citur pasaulē. Pāvestības vēstures pētnieki var lasīt oriģinālos agrīno pāvestu dokumentus, nebraucot uz Romu, bet izmantojot Vatikāna Slepeno arhīvu izveidoto digitalizēto krātuvi. Tomēr pat lielākie projekti pagaidām nav nekas vairāk par gaismas zibsni pie neizpētītajām cilvēces dokumentētās vēstures naksnīgajām debesīm. Archives USA, uz interneta bāzes veidots ceļvedis pa amerikāņu arhīviem, uzskaita piecarpus tūkstošus krātuvju un 60 tūkstošus pirmavotu materiāla kolekciju. ASV Nacionālajā arhīvā vien glabājas kādi 9 miljardi dokumentu. Maz ticams, ka mēs tuvākajā laikā internetā ieraudzīsim visus ASV vai jebkuras citas attīstītās valsts arhīvus, bet par trūcīgākām nācijām vispār nav ko runāt.
 
Tātad šī iespējamā universālā bibliotēka nebūs vienlaidus grāmatu masa, kuras elementus iespējams viegli sasaistīt un pētīt paralēli: tā būs kā lupatu deķis, kas sastāvēs no atsevišķām saskarnēm un datu bāzēm – dažas no tām būs pieejamas jebkuram lietotājam ar datoru un bezvadu interneta pieslēgumu, citas – slēgtas cilvēkiem, kuriem nav piekļūšanas tiesību vai naudas. Tagad sarežģītākais būs apgūt šīs informācijas tektoniskās plātnes un tad iemācīties atrast ceļu jaunajās ainavās, kas rodas to savstarpējo sadursmju rezultātā. Ar laiku, arvien lielākam materiāla daudzumam iznākot no autortiesību aizsega, mums radīsies iespēja uzzināt par savu kultūru daudz ko tādu, kas agrāk nebūtu bijis pieejams. Drīz vien tagadne kļūs neticami pieejama, taču liela daļa no vecākiem materiāliem var tā ari netikt savienota vienā kopīgā datu bāzē. Ne Google, ne arī kāds cits nesakausēs īpašuma tiesību aizsargātās seno grāmatu datu bāzes un atsevišķo arhīvu izveidotās lokālās sistēmas vienā lielā pieejamā informācijas krātuvē. Lai gan tīri tehniski ari tāla pagātne kļūs arvien pieejamāka, tomēr, notverta un iekonservēta plašā, taču nesavienotā mozaīkā, tā var vēl straujāk izzust no mūsu kolektīvās uzmanības.
 
Neraugoties uz to, grūti pārspīlēt, aprakstot to. kas jau kļūst iespējams ik mēnesi un kas vēl kļūs iespējams dažu tuvāko gadu laikā. Google un Microsoft ielenc vesels pulks citu vērienīgu projektu. Daži ir lielākoties filantropiski, piemēram, vecais labais palīgs Project Gutenberg, kurš piedāvā ar roku ievadītus angļu un amerikāņu klasikas darbu tekstus, arī īpatnējais Million Book Project, ko Kārnegija Melona universitātē izveidojis Radžs Redijs. Redijs sadarbojas ar partneriem visā pasaulē, lai internetā piedāvātu tekstus daudzās valodās, kurām rakstzīmju optiskās pazīšanas programmatūra vēl nav pieejama. Šaurākās sfērās darbojas simtiem mazāku projektu, piemēram, Perseus, Taftsa universitātes izveidota tīmekļa vietne, kuras specializācija ir sengrieķu un latīņu teksti, vai jauni komercuzņēmumi, teiksim, Alexander Street Press, kas piedāvā bibliotēkām skaisti sakārtotas datu bāzes – sākot ar pilnu žurnāla Harper`s Weekly arhīvu un beidzot ar amerikāņu imigrantu vēstulēm un dienasgrāmatām. Ierindas zinātniekiem kļuvis nepiespējami izsekot visam, kas pieejams šajā elektroniskās pārpilnības laikmetā, taču internetā žurnāls D-Lib Magazine palīdz, popularizējot jaunus digitālos avotus un kolekcijas, gluži kā bibliotēkas senāk mēdza reklamēt savus jaunieguvumus – kāda autora arhīvu vai grāmatu kolekciju krāšņā iesējumā. Turklāt internetā tehnoloģija arvien pilnveidojas. Meklētājprogrammas – Google, Altavista un HotBot, sākotnēji informēja lietotājus vienīgi par internetā lapu virskārtu. Lai sameklētu materiālus, kas ierakti tik dziļās faktu un dokumentu krātuvēs kā ASV Kongresa bibliotēkas tīmekļa vietne vai JSTOR, zinātnisku žurnālu publikāciju kolekcija, nācās apmeklēt attiecīgo internetā lapu un uzdot konkrētu jautājumu. Taču pēdējos gados – to zina katrs, kurš regulāri izmanto Google pakalpojumus –meklētājprogrammu veidotāji iemanījušies prasmīgāk uzdot jautājumus un acīmredzami piedabūjušas lielākās vietnes kļūt mazliet atsaucīgākām. Specializētas programmas, tādas kā Google Scholar, spēj ar satriecošu precizitāti atšķirt būtisko no nebūtiskā, informāciju, kas gūta no pirmavota, no patapinājuma.
 
Un tomēr mums vēl joprojām ir nepieciešamas mūsu bibliotēkas un arhīvi. Džons Sīlijs Brauns un Pols Duguds ir rakstījuši par tā saucamo "informācijas sociālo dzīvi" – forma, kādā jūs sastopaties ar kādu tekstu, var būtiski iespaidot to, kā jūs to izmantosiet. Dokumentu oriģināli mūs atalgo par pūlēm, kādas esam pielikuši, dzenot tiem pēdas, pastāstot daudz ko tādu, ko nespētu pavēstīt neviens attēls. Duguds apraksta, kā arhīvā vērojis kādu kolēģi vēsturnieku sistemātiski apostām 250 gadus vecas vēstules. Saodis etiķi, ar ko 18. gadsimtā, cerot tās šādi dezinficēt, apslacīja vēstules no pilsētām, kurās plosījās holēra, viņš varēja izsekot epidēmijas izplatīšanās gaitai. Grāmatas vēsturnieki – jauna un arvien augoša cilts – lasa grāmatas tāpat, kā neapgūtu teritoriju pētnieki – pēdas. Iesējums – grāmatizdošanas pirmajos gadsimtos parasti izgatavots pēc pasūtījuma – var pastāstīt, kam sējums piederējis un pie kādiem sabiedrības slāņiem šis cilvēks piederējis. Piezīmes uz lappušu malām (tās bija ļoti izplatītas gadsimtos, kad lasītāji parasti sēdās pie grāmatas ar spalvu rokās) ļauj izsekot tām bieži vien pārsteidzošajām atziņām, kurām cilvēks uzdūries lasīšanas gaitā. Daudzi oriģināli autori un domātāji – Mārtiņš Luters, Džons Adamss. Semjuels Teilors Kolridžs – pierakstījuši savas grāmatas ar piezīmēm, kas ir neaizstājams palīgs, mēģinot izprast viņu domas. Tūkstošiem aizmirstu vīriešu un sieviešu atstājuši savās Bībelēs un lūgšanu grāmatās, pavārgrāmatās un politiskajos pamfletos bultiņas, pasvītrojumus un piezīmes, kas daudz pastāsta par to, kuras grāmatas cilvēkiem likušās svarīgas un kāpēc. Ja vēlaties aptvert, kāds bijis kādas grāmatas ārējais "iesaiņojums" un ko tas nozīmējis lasītājiem, kuri tās saturu "izsaiņojuši", jums jāaplūko visi pieejamie eksemplāri, no oriģinālajiem manuskriptiem, līdz lētiem atkārtotiem izdevumiem. Datu bāzēs pieejamas vairākas atsevišķu darbu kopijas. Taču tās jums nekad nespēs piedāvāt, teiksim, visus Nāciju bagātības [Skotu ekonomista Ādama Smita galvenais darbs (An Inquiry into the Nature and Causes of the Wealth of Nations, 1776)] eksemplārus un neļaus spriest par to, kā to uzņēmuši šī darba pirmie lasītāji.
 
Pagaidām un arī kaut cik tuvā nākotnē jebkuram nopietnam lasītājam būs jāprot reizē braukt pa diviem pilnīgi dažādiem ceļiem. Nevienam nevajadzētu izvairīties no tā platā, gludā un atvērtā ceļa, kas ved pāri datora ekrānam. Taču, ja jūs vēlaties zināt, kā izskatās grāmata ar Kolridža piezīmēm uz lappušu malām vai kāda no agrīnajām komiksa "Zirnekļcilvēks" burtnīcām un kāda ir sajūta, tām pieskaroties – vai ari vienkārši vēlaties izlasīt kādu no tiem miljoniem grāmatu, kas vēl tikai tiek digitalizētas, jums tas vēl joprojām būs jādara pa vecam, un nekas nemainīsies arī tuvākajos gadu desmitos. Ņujorkas Publiskās bibliotēkas darbinieki mīl elektroniskos medijus. Bibliotēka padarījusi pieejamus internetā simtiem tūkstošus attēlu no saviem fondiem, taču tā šādi rīkojusies, labi apzinoties, ka tās krātuves glabājas 53 miljoni grāmatu un dokumentu.
 
Iekārtojieties tuvākajā kafejnīcā, un jūsu klēpjdators varēs jums pastāstīt ļoti daudz. Taču, ja jūs interesē dziļākas un konkrētākas zināšanas, nāksies izvēlēties šaurāko taciņu, kas ved augšā pa kāpnēm starp abiem akmens lauvām. Tur – kā jau tas notiek visās pasaules lielākajās bibliotēkās – jūs tāpat ik uz soļa izmantosiet visus jaunos informācijas avotus, gan pašas bibliotēkas radītos, gan tos, par kuriem tā maksā citiem. Jūs pārbaudīsiet mūziķu vārdus un dzīves gadus, iegriezušies Grove Music Online, lasīsiet Mārlova "Doktoru Faustu", iegājuši Early English Books Online, vai mēģināsiet atšifrēt Pilsoņu kara dokumentus, atverot digitālo arhīvu Valley of the Shadow. Taču šīs datu straumes, lai cik bagātas, drīzāk pievērsīs jūsu uzmanību grāmatām, preses izdevumiem un manuskriptiem, ko jūsu priekšā var nolikt vienīgi bibliotēka, nevis padarīs to visu nevajadzīgu. Šaurais ceļš, kā tas arī pienākas, vēl joprojām ved uz pārpildītām publiskām lasītavām, kur uz lakoto galdu virsmas rotaļājas saules stari un zināšanas iemiesotas miljoniem putekļainu, pamazām izirstošu un mazliet smakojošu neaizvietojamu dokumentu un grāmatu.
 
 
No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola
Raksts publicēts žurnāla The New Yorker 2007. gada 5. novembra numurā
 
 
Latvijas Bibliotēku portālā raksts pārpublicēts no žurnāla "Rīgas Laiks" 2008. gada februāra numura
 
Copyright © Rīgas Laiks