Latvijas Universitāte (LU) Vadības partnerības ietvaros ir noslēgusi līgumu ar LR Ārlietu ministriju par desmit vēstures grāmatu izdošanu sērijā "Latvijas vēstures mazā bibliotēka" 2012. gada laikā.

Izdotas jau pirmās septiņas grāmatas:
• Eva Eihmane "Rīgas arhibīskapa un Vācu ordeņa cīņas par varu viduslaiku Livonijā";
• Heinrihs Strods "Latvijas nacionālo partizānu karš, 1944 - 1956";
• Jānis Riekstiņš "PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta "Latviešu operācija", 1937 - 1938";
• Inesis Feldmanis "Latvija Otrajā pasaules karā (1939-1945): jauns konceptuāls skatījums";
• Bonifācijs Daukšts "Kopveža Voldemāra Ozola kara gaitas un politiskā evolūcija";
• Antonijs Zunda "Latvija un Lielbritānija: partneri vai sabiedrotie (1930 – 1940)";
• Bonifācijs Daukšts "Latvija un Lielbritānija: partneri vai sabiedrotie (1930 – 1940)". 


2012. gada nogalē LU Akadēmiskais apgāds ir laidis klajā pēdējās trīs grāmatas minētajā desmit grāmatu sērijā:

 

• Dainas Bleieres grāmatu "Eiropa ārpus Eiropas... Dzīve Latvijas PSR".


Grāmatas autore ir vēstures doktore, LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece un Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore.

 

Latvija pusgadsimtu ir bijusi atšķelta no ārpasaules. Dzīve padomju Latvijā kardināli atšķīrās no gan no tās, kas bija līdz 1940. gadam, gan no tās, kas veidojās pārējā Eiropā aiz dzelzs priekškara. Padomju režīms mēģināja uzspiest savus uzskatus un vērtības, kas ietekmēja gan to, kā cilvēki varēja izpaust savus talantus un politiskos uzskatus, gan to, kā viņi redzēja savu vietu pasaulē, gan viņu vērtību sistēmu. Šie mēģinājumi bieži bija nesekmīgi, tomēr padomju režīms ietekmēja cilvēkus ne tikai ar oficiālām ideoloģiskām nostādnēm un vērtībām, bet arī ar neoficiālo un atklāti neatzīto praksi – blata un privilēģiju sistēmu, kas balstījās uz kompartijas izveidoto hierarhiju, ar kompromisiem starp ideoloģiskajiem postulātiem un reālās dzīves vajadzībām.


Grāmatā aplūkots, kā dzīvi padomju Latvijā ietekmēja ideoloģija, vara un ekonomiskā kārtība, kādas bija brīvības taustāmās un materiāli netveramās robežas. Sniegts ieskats teorētiskajā kontekstā, kas ir aktuāls padomju režīma pētniecībā, – diskusijās par totalitārisma, revizionisma un postrevizionisma pieejām.

 
• Ineša Feldmaņa grāmatu "Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939 – 1941)".


Grāmatas autors ir Latvijas Universitātes profesors un LU Rietumeiropas un Amerikas jauno un jaunāko laiku vēstures katedras vadītājs, habilitētais vēstures doktors (Dr. habil. hist.), Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis un Baltijas vēstures komisijas (Vācija, Gētingene) korespondētājloceklis.Vada Latvijas Vēsturnieku komisiju, ir Kopējās Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijas loceklis un Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonda valdes priekšsēdētājs.

 

Vācbaltiešu aizbraukšana no Latvijas, ko noteica Vācijas un Padomju Savienības slepenās vienošanās, kas tika parakstītas 1939. gada vasarā un rudenī, norisinājās vairākos posmos. Parasti vēsturnieki runā par divām izceļošanas akcijām. Pirmā – izceļošana (Umsiedlung), kas sākās 1939. gada novembrī un noslēdzās 1940. gada pavasarī. Otrā akcija – tā sauktā pēcizceļošana (Nachumsiedlung), kas norisinājās 1941. gada pavasarī, kad Latvija jau bija zaudējusi savu politisko neatkarību un varmācīgi iekļauta PSRS sastāvā. Vācbaltiešu izceļošana Latvijai bija neapšaubāmi smags un būtisks zaudējums. Stipri novājinājās tās vitālais spēks, jo to atstāja tautas grupa, kas bija veikusi nenovērtējamu kultūras darbu. No Latvijas aizbrauca izglītotākā un ar iniciatīvu apveltītākā iedzīvotāju daļa. Daudzi vietējie vācieši bija galvenie speciālisti dažādās ekonomikas, veselības aizsardzības un citās nozarēs. Līdz ar viņu izceļošanu sāka veidoties intelektuālais vakuums, ko vēl vairāk pastiprināja vēlākās staļiniskās deportācijas, holokausts, iedzīvotāju masveida aizbraukšana pēc Latvijas kārtējās okupācijas 1944. un 1945. gadā. Izceļošanas rezultātā Latvija zaudēja arī savu stabilāko saikni ar Rietumeiropu.


Latvijas vāciešu izceļošanas akcijas bija Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas noziedzīgās politikas spilgta izpausme. Daudziem vācbaltiešiem Latvijas atstāšana bija nevis brīvprātīgs, bet gan diktēts solis. Daudzi no viņiem bija spiesti glābt savu kailo dzīvību. Gandrīz vai vienprātīgo lēmumu doties ceļā noteica kolektīvā pārliecība, ka tikai Vācija spēj sniegt patvērumu un paglābt no traģiskā likteņa, kas visai drīz skāra labi situētos, nacionāli un demokrātiski domājošos un noskaņotos latviešus.

 

• Inetas Lipšas grāmatu "Izklaides kultūra Latvijā: morāles komunikācijas aspekti (1918 – 1934)".


Autore doktora grādu vēsturē ieguvusi 2009. gadā, aizstāvot disertāciju par sabiedrisko tikumību Latvijā (1918–1940).


Pašlaik ir Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece un žurnāla "Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls" atbildīgā redaktore.

 

Starpkaru Latvijas sabiedriskajā domā dominēja to ļaužu viedoklis, kurus neapmierināja laikabiedru aizraušanās ar jaunajām sociālajām parādībām, bet ne jau tāpēc, ka tādi uzskati būtu piemituši vairākumam. Vienkārši moralizētāji aktīvāk popularizēja savu pārliecību, ka valsts pienākums ir visu jauno aizliegt, jo tās uzdevums ir glābt tautu vai jaunatni no tikumiskas pagrimšanas. Kaut kādu iemeslu dēļ intelektuāļiem kā "tikumības karavīru" oponentiem sabiedriskās domas veidošanā trūka līdzīgas neatlaidības, tomēr viedokļu "karos" iesaistītie cilvēki radīja idejisko pamatu, kura ietekmē modernizējās iedzīvotāju sadzīves kultūra. Latvijas valsts bija pārņēmusi Krievijas impērijas likumdošanu un „mantojusi” iedzīvotājus, kuru domāšana bija veidojusies tās ietekmē un arī iespaidojusi tiesiskās normas. Tāpēc kā panākums vērtējama izvēle veidot politiku ar tādas literatūras saraksta starpniecību, kas nav tieši pieejama noteiktai iedzīvotāju grupai, jo šāda pēccenzūras pieeja balstījās uz vidusceļu starp pretējiem viedokļiem – starp "aizliegt" un "atļaut". Ar tādu politiku Latvija iekļāvās citu Tautu Savienības valstu vidū.


Kamēr moralizētāji kliedza un cenzori cenzēja, klusējošais iedzīvotāju vairākums labprāt piemērojās jaunajam kultūrā. Tā sauktais mazais cilvēks rīkojās. Viņš smējās par divertismentu artistu jokiem, lasīja erotikas žurnālus, pētīja zīmējumus un fotogrāfijas, gaidīja skūpstu epizodes kinofilmās, lasīja par rēvijām un kāri tvēra pēc visa cita, kam tā sauktā sabiedriskā doma gribēja liegt ieeju publiskajā telpā. Prese, stāstot par to visu, varēja sekmēt sabiedrībā priekšstatu par seksualitātes pārlieko publiskumu. Uz to pašu ilūziju var vedināt šī grāmata, tāpēc vajadzētu paturēt prātā, ka tās mērķis bija koncentrēt uzmanību tikai un vienīgi uz šo vienu jomu, kas īstenībā izšķīda cilvēka dzīvē, kurā nozīmīgu vietu ieņēma kultūras, sociālekonomiskās, politiskās un citas problēmas.

 

Projektu finansē no Eiropas Komisijas un Latvijas valdības noslēgtās Vadības partnerības līdzekļiem. Tā  mērķis ir sabiedrības informēšana par Eiropas Savienību.


Minētās grāmatas ir atvestas uz Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku konsultatīvo centru (Tērbatas ielā 75 – 305, Rīga)  un Reģionu galveno bibliotēku un augstskolu bibliotēku pārstāvji, iepriekš piesakoties, grāmatas var saņemt.

Ziņu sagatavoja:
Solvita Ozola
Latvijas Nacionālās bibliotēkas
Bibliotēku konsultatīvā centa galvenā bibliotekāre
Tālr.: 67969121

Tagi: Latvijas vēsture, Grāmatu dāvinājumi, Latvijas Universitāte