27. jūnijs, DIENA. Pēdējo mēnešu laikā publiskajā telpā izskanējuši viedokļi par Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas (LAB) likteni. Tagad, kad noskaidrojies, ka netiek apdraudēti nedz krājumi, nedz ēka Rūpniecības ielā, būtu vērts publiskot LNB viedokli.
Latvijas Ārstu biedrības vadītājs Pēteris Apinis bija vienīgais, kurš ierosināja LAB struktūrvienības – Jāņa Misiņa bibliotēkas un Rokrakstu un reto grāmatu nodaļu krājumus atdalīt un nodot Latvijas Nacionālajai bibliotēkai (LNB) pēc tās jaunās ēkas uzcelšanas. Tam sekoja vairākas "atklātas vēstules" un sanāksmes Izglītības un zinātnes ministrijā, pašā bibliotēkā ar Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisiju u.c. Faktiski pret ideju reorganizēt LAB vispār. LNB nolēma neiejaukties publiskā diskusijā par jautājumiem, jo sapulcēs minētie argumenti par labu visu nacionāli vērtīgo krājumu sapulcēšanu zem viena jumta tika atzīta par vēlamu pēc bibliotēkas uzcelšanas. Tajā pašā laikā tagad Akadēmiskās bibliotēkas Konsultatīvā padome pati ir izšķīrusies par visas bibliotēkas pievienošanos Latvijas Universitātei (LU). Savukārt mums šajos mēnešos ir nācies dzirdēt ne vienu vien pārmetumu un, gribot vai negribot, LNB loma šajā diskusijā nav tikusi pienācīgi skaidrota.
 
LU Senāts un Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) īstenos savas tiesības lemt par LAB nākotni. Tomēr es vēlos padalīties ar mūsu viedokli, lai sabiedrībā būtu dota iespēja izprast, kādi ir pašas LNB apsvērumi, kā arī to, ka šie notikumi nedrīkst būt nedz skaistuma konkurss, nedz vairāksolīšana, nedz nepamatotas ambīcijas. Runājot par pagātni, tagadni vai nākotni, dažkārt mums ir jāsastopas ar kaut ko līdzīgu mītiem. Tomēr nav iespējams viegli paņemt atpakaļ viedokļus par to, ka, nododot Kultūras ministrijas (lasi - LNB) pārziņā vēsturiskos krājumus, tiks zaudēts zinātniskās bibliotēkas raksturs vai bez šiem krājumiem jaunajā ēkā nebūs nekā "prātīga", ko likt.
 
 
Par būtību
 
Taču vispirms es gribētu noformulēt nacionālo bibliotēku būtību. Tādas ir pilnīgi visās valstīs neatkarīgi no bibliotēkas nosaukuma, jo runa ir par noteiktām, valsts deleģētām funkcijām. ASV Kongresa, Polijas Tautas (Narodova), Dānijas Karaliskā vai Britu bibliotēka - visas ir nacionālās atbilstoši pamatfunkcijām. Tās ir noformulētas arī UNESCO apstiprinātā definīcijā. Daudzos gadījumos, kā tas ir Latvijā kopš 1922. gada, valstis šīs funkcijas nostiprina ar likumu. Tā ir pilnīgi visu publikāciju (arī digitāli dzimušo) vākšana un glabāšana, ja tas ir saistīts ar attiecīgās valsts teritoriju, iedzīvotājiem vai valodu. Visi šie darbi tiek pienācīgi reģistrēti un šie dati visiem ir publiski pieejami. To sauc par nacionālo bibliogrāfiju. Parasti nacionālās bibliotēkas veido arī nācijai nozīmīgus informācijas resursus svešvalodās, visbiežāk sociālajās un humanitārajās nozarēs.
 
Šī raksta apjoms neļauj uzskaitīt visas pārējās funkcijas, bet to vienojošais princips ir atbalsts visas valsts bibliotēku sistēmas attīstībai. Ar to ir saistītas praktiski visas LNB struktūrvienības. Tas attiecas uz krājumu papildināšanu, datu veidošanu un piegādi, digitalizāciju, lasītāju apkalpošanu, visu bibliotēku speciālistu tālākizglītību un konsultēšanu, Bērnu literatūras centra darbību utt. To, ka LNB pieder zinātnisko bibliotēku saimei, apliecina kaut vai tas, ka tā ir reģistrēta Izglītības un zinātnes ministrijā gan kā zinātniska, gan kā mācību iestāde.
 

Stereotipi un patiesība
 
Mazliet par vēsturi. Ir izveidojušies un turpina atkārtoties stereotipiski priekšstati par LAB vēsturisko kolekciju. Visbiežāk sastaptais apzīmējums ir "vecākā un pilnīgākā latviešu grāmatu krātuve". Nekādā mērā nenoniecinot šo krājumu, mēs ļoti bieži izjūtam uz savas ādas šo "ko tad mēs galu galā tajā "Gaismaspilī" glabāsim?" Viens piemērs – no 15 pirmajiem latviešu grāmatu izdevumiem (1525. – 1631. gads) 10 glabājas LNB, bet LAB nav neviena! Tiesa, kopumā latviešu publikāciju krājums līdz 1919. gadam LAB ir pilnīgāks, bet ne pilnīgs. To pašu var teikt par latviešu izdevumiem PSRS (1917 – 1937) un trimdas izdevumiem. Abām bibliotēkām trūkstošo izdevumu "piekomplektēšana" vienmēr ir bijusi pirmā prioritāte. Līdzīgi ir publikācijām "par Latviju un latviešiem".
 
Stāstu pikantāku padara fakts, ka pats Jānis Misiņš no 1919. gada, kad tika nodibināta Valsts (tagad Nacionālā) bibliotēka, vienu gadu bija tās direktors. Ja viņš būtu nodevis savu privāto krājumu (dib. 1885. gadā) Valsts bibliotēkai, droši vien nekad nerastos arī šī polemika. Tomēr viņš 1925. gadā savu bibliotēku (28 000 sējumu) par 20 000 latu pārdeva Rīgas pilsētai. Ja tā saucamais obligātais eksemplārs (visi Latvijas teritorijā izdotie iespieddarbi) Valsts bibliotēkai tika nodrošināts no dibināšanas brīža, tad Misiņa bibliotēka to sāka saņemt tikai 1932. gadā. Vēl ir izskanējis viedoklis, ka Jāņa Misiņa novēlējumā teikts, ka bibliotēku nevarot pievienot nevienai citai. Tomēr tieši tas notika 1954. gadā, kad LAB priekštece – LPSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka (FB) "Misiņus" inkorporēja savā sastāvā.
 
Ar Rokrakstu un reto grāmatu nodaļu jeb kā atkal ir pieņemts dēvēt - "Bibliotheca Rigensis" (BR), 1524. gadā dibināto Rīgas pilsētas bibliotēku, arī viss nav gluži tā, kā tas tiek pasniegts. 1939. – 1946. gada notikumi (vācbaltu repatriācija, Latvijas aneksija, Otrais pasaules karš un padomju režīma nostiprināšanās) patiesībā neļauj neapstrīdami uzturēt apgalvojumus, kuri tiek kultivēti no ZA izveides laikiem. 1941. gadā nodega Rīgas pilsētas (Rātsnama) bibliotēka, bet 46 vienības, kura kā vērtīgākā daļa izglābās, jo bija novietota Rātsnama pagraba seifos, uz laiku tika pārvesta uz Jēkaba ielu 6/8 un tika pievienota Zemes (bij. Valsts) bibliotēkai. Tāpat kā Jāņa Misiņa un Baltijas vēstures un senatnes biedrības bibliotēka (BVSB), no kuras kara beigās uz Vāciju tika izvestas vērtīgas grāmatas. 1945. gadā tika izveidota Latvijas PSR Valsts Vēsturiskā bibliotēka, kas 1946. gadā tika iekļauta LPSR Zinātņu akadēmijā un kļuva par FB. Tā rezultātā šodien lielā skaitā BR, Gustava Bergmaņa, BVSB grāmatas ir gan vienā, gan otrā bibliotēkā. Pēdējai saskaņā ar Likumu par Valsts bibliotēku vajadzēja būt Valsts bibliotēkas īpašumā.
 

Ievērojami krājumi
 
Nekādā ziņā nenoniecinot citu tautu krājumus LAB, nevaram atturēties no piezīmes, ka arī LNB ir nozīmīgu krājumu glabātāja, t.sk. inkunābulas, kuras ir iespiestas XV gs. Viena no vērtīgākajām kolekcijām ir 1675. gadā dibinātā t.s. Karaliskā liceja bibliotēka, kuru XVIII gs. beigās pārzināja leģendārais J.K. Broce. Rīgas Pareizticīgo garīgā semināra kolekcijas kodolu veido nozīmīgākā XVIII gadsimta Polijas bibliotēka, kuru dibināja brāļi Zaluski. 1929. gadā no Nikolaja Kimmela antikvariāta tika nopirkta izcila seniespiedumu kolekcija, piemēram, slavenā Smirdina bibliotēka, kuru Pēterburgā apmeklēja A. Puškins. Vēl esam bagāti ar vairākām bibliofila rakstura vācbaltu muižnieku bibliotēkām. Varētu turpināt gan ar interesantiem grāmatu krājumiem no XIX – XX gs. Kopš Valsts Centrālās nošu bibliotēkas pievienošanas 1958. gadā LNB, mums ir ievērojamākais muzikāliju krājums, t.sk. skaņu ierakstu. Līdzīgi ir ar karšu un attēlizdevumu krājumiem. Tomēr atkal vēlos apgalvot – šī diskusija nedrīkst pārvērsties par "skaistuma konkursu".
 

Nacionālā bibliogrāfija
 
Kopš 1920. gada LNB ir vienīgā institūcija, kura reģistrē visas publikācijas (grāmatas, periodiskos izdevumus, kartes, notis utt.), kuras ir ieraudzījušas dienas gaismu Latvijas teritorijā. Tieši tāpat tiek veidoti dati par rakstiem, kuri ir publicēti laikrakstos, žurnālos, rakstu krājumos, kalendāros un līdzīgi. 1940. gadā pie Valsts bibliotēkas tika izveidota "Grāmatu palāta" (tagad - Bibliogrāfijas institūts), kura uzdevums ir atbildēt par nacionālo bibliogrāfiju un kopkatalogu sistēmu. Mūsdienās iespēju robežās reģionālo periodiku šādā veidā "apraksta" novadu bibliotēkās. Kopumā gadā tiek reģistrētas vairāk nekā 100 000 publikāciju.
 
Citādāk ir noticis ar bibliogrāfisko reģistrāciju ar atpakaļ ejošu datumu, ko sauc par "retrospektīvo". To jau sāka vācbaltieši, turpināja Jānis Misiņš, Valerija Seile u.c. Līdz pat Benjamiņa Jēgera izcilajai trimdas izdevumu bibliogrāfijai nereti kapitāli darbi ir paveikti privātā kārtā. LNB darbinieks Jānis Ģinters paralēli kārtējiem, iespēja aprakstīt rakstus, kuri bija izdevumos latviešu valodā, sākot ar 1763. gadu.
 
Pēc Otrā pasaules kara nacionālās retrospektīvās bibliogrāfijas un kopkatalogu veidošanā tika īstenota darba dalīšana. LNB turpināja Ģintera darbu un iesāka vairākus citu, kuru vidū izceļams nacionālais retrospektīvais kopkatalogs "Grāmatas latviešu valodā. 1525 – 1855", kura sastādītāji 2000. gadā ieguva Kultūras fonda Spīdolas balvu. Tagad top tikpat pamatīgs darbs par seniespiedumiem Latvijā svešvalodās (1588 – 1830). Savukārt LAB pabeidza Jāņa Misiņa darbu, ir apkopojusi ziņas par visiem latviešu periodiskajiem izdevumiem, t.sk. kalendāriem un izdevumiem latviešu valodā ārpus Latvijas no 1920. līdz 1940. gadam.
 
Šodien LNB pilda visas nacionālās bibliotēkas pamatfunkcijas, ko arī nosaka likums. Savukārt LAB veic atsevišķas no tām, faktiski runa ir par nacionālo krājumu.
 

Varianti reorganizācijai
 
Viens no izplatītākajiem argumentiem pret LAB vēsturiskā krājuma nodošanu LNB arī pēc tam, kad būs uzbūvēta jaunā māja, ir bažas, ka nav droši visu nacionālo krājumu glabāt vienā ēkā. Līdz šim es pats vienmēr aizstāvēju to situāciju, kāda bija izveidojusies tieši šo apsvērumu dēļ, jo esošo krātuvju stāvoklis ir slikts vai neapmierinošs. Tomēr jaunā ēka ir izprojektēta un tiek būvēta pēc visiem drošības standartiem. Turklāt LNB Repozitārijā tiks glabāts otrais obligātā kārtā piegādātais eksemplārs. Pats par sevi saprotams, ka Jāņa Misiņa bibliotēka un BR ne tikai nav pārvietojama uz Silakrogu, bet nav apvienojama ar citiem LNB krājumiem. Tai ir jāsaglabā tradīcijas un jāturpina attīstīties. Starp citu, sapludināšana būtu nevēlama arī tāpēc, ka latviešu seniespiedumu kopkatalogā un līdz ar to pētniecības apritē gan LNB gan LAB eksemplāriem ir fiksēti tiem esošie "šifri" jeb burtu un ciparu kombinācija, kura identificē tā atrašanos.
 
Līdz ar to neatkarīgi no pieņemtā lēmuma es vēlos paust savu redzējumu par bibliotēku sistēmas sakārtošanu. Uzskatu, ka neatkarības gados lielos vilcienos tā ir notikusi sekmīgi. Ir sakārtota likumdošana, publisko bibliotēku tīklu pārņēmušas pašvaldības un nodrošināts to vienmērīgs pārklājums. Visām mācību iestādēm ir vairāk vai mazāk atbilstoši bibliotēku resursi. Ļoti sekmīgi ir notikusi modernizācija. Endrju Mellona fonda grants valsts nozīmes zinātnisko bibliotēku korporatīvā kopkataloga (LNB, LAB, LUB u.c.), "Gaismas tīkla" un "Trešā tēva dēla" projekti ir nodrošinājuši labu informācijas tehnoloģiju infrastruktūru. Par spīti trūcīgajam finansējumam, var teikt, ka visas bibliotēkas ar katru gadu saņēma vairāk līdzekļu arī grāmatām, periodikai un datu bāzēm. Vismaz 80% bibliotēku speciālisti ir mācījušies profesionālās tālākizglītības sistēmā. Daudzas bibliotēkas ir ieguvušas jaunas telpas vai ēkas. Un pats galvenais – bibliotēkas apmeklē un savu laiku pavada daudz vairāk lasītāju.
 
Es ļoti ceru, ka pašvaldību reforma un dižķibele neradīs neatgriezeniskus zaudējumus, kas ir iespējami, pieņemot nekompetentus vai sasteigtus lēmumus. Šobrīd ir rosināta tikai reorganizācija sakarā ar Akadēmisko un Medicīnas zinātnisko bibliotēku. Tiek apsvērti divi varianti. Viens LAB pievieno Latvijas Universitātei. Otrs – krājumi un funkcijas, kuriem nacionāls raksturs, nonāk LNB pārziņā, "pārējo" pievienojot LU, lai nostiprinātu akadēmisko bibliotēku pakalpojumu funkciju. Abos gadījumos vēl nav izslēdzams scenārijs, pēc kura Latvijas Medicīnas bibliotēka nonāk LU pārziņā.
 
Godīgi sakot, LNB, ja jau izmaiņas ir neizbēgamas, atbalsta iespēju sakārtot sistēmu jeb infrastruktūru atbilstoši funkcijām: A. Nacionālā un B.  Akadēmiskā, kuras dibinātāja ir Universitāte. Tas ļautu uz visiem laikiem izbēgt arī no nevajadzīgas sacensības. Tālāk konkrēti argumenti par labu otrajam scenārijam (iespējams, pēc jaunās LNB uzcelšanas):
 
1. Visas nacionālās vērtības ideālos glabāšanas (mikroklimata, visu veidu drošības) apstākļos.

2. LNB jaunās ēkas 6. stāvā izolētā veidā var izvietot Misiņa un Rokrakstu un reto grāmatu, t.sk. "Bibliotheca Rigensis", lasītavas un saglabāt gan latviešu bibliotēku metra paša, gan Kārļa Egles piemiņu.

3. Viena no auditorijām konferenču centrā saskaņā ar vienošanos ir paredzēta Zinātņu akadēmijai.

4. Būtu iespējama daudz skaidrāka literatūras un datu specializācija un prioritāšu koordinācija.

5. LNB jaunajā ēkā ir paredzēta jaudīga restaurācijas un saglabāšanas programma, kura būs pielāgota arī arhīvu un muzeju vajadzībām.

6. Vienota un sistemātiska nacionālo datu apstrāde un digitalizācija.

7. Gan LNB, gan LAB ir kvalificēts personāls ar specializāciju darbam ar nacionālo krājumu, vēsturiskām kolekcijām, specializētiem krājumiem un rokrakstiem.

8. Abas kolekcijas varētu sekmīgi izmantot vienā vietā kopā ar vairākiem LNB specializētiem krājumiem: Letoniku, retajām grāmatām un rokrakstiem, notīm, kartēm, attēlu izdevumiem u.c.

9. Saskaņā ar vienošanos starp LU un LNB, jau tagad jaunajā LNB ēkā ir ieplānota vieta Folkloras krātuvei ar "Dainu skapi". Abas institūcijas jau vieno vairāki sadarbības līgumi, piemēram, par kopīgu Austrumu literatūras lasītavu.

10. LNB no pastāvīgas latviešu grāmatniecības vēstures veido Latvijas grāmatniecības muzeju. Tas ļautu daudz labāk izcelt gan BR, gan Misiņa bibliotēku vēsturi un to krājumus.

11. Jaunās ēkas infrastruktūra ģenerēs ieņēmumus. Pašreizējais mārketinga plāns liecina, ka būs iespējami ieņēmumi līdz pat Ls 800 000 gadā.

12. Pēc pārcelšanās no Rūpniecības ielas 10 ēkas uzturēšana varētu pilnībā kalpot citām vajadzībām (LU jeb citādi).
 
Ceru, ka resoru vai institucionālas intereses nestāsies ceļā iespējai visam vērtigākajam bibliotēku mantojumam nodrošināt vislabākos glabāšanas un pieejamības apstākļus.
 
 
Andris Vilks
 
 
Raksts pārpublicēts no portāla www.diena.lv