"Viss sākās ar to, ka es piedzimu bibliotekāru ģimenē. Mana bērnība ir uz plauktiem, zem plauktiem, starp plauktiem," joko Gita Žīgure, Durbes novada Dunalkas pagasta bibliotekāre.

Māte Ināra Raituma šajā arodā nostrādājusi vairāk nekā 30 gadu un joprojām vajadzības gadījumā aizvieto Gitu. Arī tēvs un vecmāmiņa īslaicīgi bijuši bibliotekāri. Gitai šis arods nesis godpilnu atzinību – viņa ir konkursa "Pagasta bibliotekārs – Gaismas nesējs" 2011. gada uzvarētāja Kurzemē.


Pieprot daudz


Pirmā doma Gitai bijusi apgūt dārzkopību, bet skolotāji atrunājuši – jāiet uz vidusskolu, augstskolu un jāmācās.


Viņa Rīgā studēja ekonomiku, sāka strādāt kolhozā. Pēc tā likvidācijas dzīvoja pa māju ar mazajām meitām un "bija jāsāk pelnīt". Iejutusies pastnieces lomā, bet kā jaunākā darbiniece štatu samazināšanas reizē atlaista. Gitas māte, sasniedzot pensijas gadus, atdevusi savu vietu meitai.


Jebkurš bibliotekārs, it sevišķi pagastā, ir viss vienā, atzīst Gita. Grāmatas pērk, telpas kārto, lasītājus sagaida un apkalpo. "Nav tā, ka bibliotekārs sēž, ieracies grāmatu plauktos, un tikai slauka putekļus. Man ir jāprot tik daudz lietu – elektroniski samaksāt un izdrukāt rēķinus, palīdzēt lauksaimniekiem aizpildīt elektroniskās deklarēšanās sistēmas un uzrakstīt projektus, jāprot atrast informāciju." Ja Gita uzreiz nezina atbildi uz kādu apmeklētāja jautājumu, tad sameklē pašas interesei.


Bibliotēka grāmatas var iegādāties ierobežoto līdzekļu apjomā, tāpēc Gita spiesta pirkt arī nocenotos iepriekšējo gadu izdevumus. Pasūta praktisko padomu žurnālus, cenšas iepirkt latviešu autoru darbus. Paveicies, ka savus izlasītos žurnālus, īpaši izklaides, atnes un dāvina lasītāji.


Bibliotēka pašreizējā veidolā esot tikai ceturto gadu. Tad četrās telpās veikts remonts gan par projektu, gan pašvaldības līdzekļiem, bet pašu rokām. Vēl atsvaidzināšanu gaida bērnu literatūras telpa.


"Man aug jau vietnieki. Es droši varu atstāt bibliotēku abu meitu uzraudzībā."


Nonāk skolā


Reiz Gita aicināta uz Dunalkas pamatskolu novadīt literatūras stundu par vārdnīcām. Vēlāk, kad bijusi vajadzīga pastāvīga skolotāja, ieteikta viņa. Mācījusi vēsturi, civilzinības, ekonomiku. Pedagoga zināšanas apguvusi divgadīgā kursā Liepājas Universitātē. Tagad pasniedz tikai sociālās zinības. Telpu dēļ daudzus bibliotēkas pasākumus organizē izglītības iestādē. "Skolā apgrozos, bērnus pazīstu."


Gita pozitīvi vērtē, ka bērnu lasīšanas prasmi veicina un ieinteresē literatūras stundās. "Ja iepatīkas, tad lasa. Ir taisnība, ka mūsdienu tehnoloģijas izspiež grāmatu. Interneta spēlēs ir asas izjūtas, grāmata ir jālasa lēnām, tur notikumi tik strauji nemainās." Lasīšanu veicinot arī "Bērnu žūrija" – kurš ātrāk un vairāk. Tās noslēguma pasākumu viņa veido kopā ar Rāvas bibliotēkas kolēģi – kultūras namā ar rotaļām, spēlēm, cienastu.


Gita atzīst, ka ekonomistes izglītība ļoti palīdz šajā darbā. "Budžetu gan bibliotēkai, gan projektiem, gan pasākumiem sastādīt nav problēmas." Noderot arī iemācītais pedagoģijā, psiholoģijā, informācijas tehnoloģijās. Savukārt bērni skolotājai iemācījuši dažu labu lietu interneta izmantošanā. "Tas ir savstarpēji."


Lasīt neatļaujas


Gita atzīst, ka vienmēr ir vērsta uz sadarbību. Un tā allaž izvērtusies veiksmīga. Iesaistījusies dažādos pasākumos gan skolā, gan bibliotēkā, gan kultūras namā, gan "vienkārši tāpat". Ja prasīts ko palīdzēt, vienmēr atsaukusies. Ievadījusi darbā kolēģi Rāvas bibliotēkā.


Gita allaž redzama pagasta pasākumu organizatoru pulkā – Pļaušanas sacensībās, talkās, Parka svētkos. Ilgus gadus bijusi tiesnese sporta pasākumos. "Kā es neiešu un nepiedalīšos! Tas ir interesanti, tur es satiekos ar cilvēkiem. Manuprāt, tas arī ietilpst kultūras iestāžu darbinieku pienākumos. Vienmēr ir tā, ka kaut kas jāpalīdz."


Nevarot sevi nodalīt arī no skolas. "Ja ir sadarbība, tas ir ļoti liels ieguvums."
Savulaik Gita bijusi pagasta pieaugušo izglītības darba organizētāja, taču "lielākiem projektiem vajag komandu."


Brīžiem sabiedrības varbūt esot par daudz, bet ilgi bez tās Gita nevarētu. Brīvā brīdī viņa relaksējas, vienatnē paklausoties mūziku.


Bijis laiks, kad pati ļoti lasījusi grāmatas. "Ja iesāku kādu grāmatu, tad reizēm tas ieilgst naktī, bet to nevaru atļauties." Lasāmvielas žanrs palaikam mainoties. Pirms mācījusi vēsturi, neapzināti lasījusi par Latvijas vēstures posmiem. Piemēram, Rutku Tēva, Alfrēda Dziļuma darbus. Izlasījusi visus “Lata“ romānus, katru pieveikusi divās trīs naktīs. "Tagad lasu mazāk. Bet gribētos." Pēdējos gados vairāk iecienījusi žurnālus.


Atklāj garšu


"Dejošana ir interesanta nodarbe gan fiziskās formas uzturēšanai, gan, izrādās, vīra atrašanai," smejas Gita, stāstot par saviem hobijiem. Sākusi vidējās paaudzes deju kolektīvā Dunalkā, tad tas pārgājis uz Tadaiķiem. Tur salikta pārī ar jaunu dejotāju, kurš bija jāapmāca. "Ļoti sadejojāmies." Nu esot grūti izbraukāt uz mēģinājumiem, un dejošana pārtraukta. "Iesaku jebkuram jaunietim izmēģināt dejot. Tā ir sava pasaule. Tas ir forši."


Pēdējos gados ģimene sākusi apceļot Kurzemi. Pērn piedalījušies atbilstošā akcijā un izbraukuši 18 vietas. Bijis interesanti, un pa ceļam "paķertas" klāt vēl citas vietas. Galveno balvu – ceļojumu uz Stokholmu – nav vinnējuši, bet pirts apmeklējumu gan. Vīrs dzimis Vidzemē un gribējis apgūt Kurzemi. Garākus ceļojumus viņi plāno, bet īsākos dodas ekspromti.


"Nevaru iedomāties, ka man nebūtu dārza," saka Gita. Tāpēc nevilina pilsēta, "tā nav mana vieta". “Nezinu, vai esmu izcila dārzkope, bet priekš sevis jau sanāk." Bet nomātā zeme traucē veidot dārzu "uz palikšanu".


Ar telpaugiem pilna arī bibliotēka, un tas Gitai esot no mammas. Katrs nācis no citas vietas – gan dāvināti, gan slepus paņemti. Kaut kur aizbraucot, vienmēr kādu noskatot.


Patīkot arī šis tas no kulinārijas darbiem. "Man ir firmas torte. No bērnības atceros, ka kaimiņu tante cepa ar ļoti, ļoti garšīgu krēmu, bet viņa tā recepti neatklāja. Tad nejauši viena manis izmēģinātā iznāca tikpat garšīga, un tas bija atklājums." Tagad ciemiņi to vienmēr pasūtot.


Citur negaida


Kad skolēni prātojot, ka jābrauc uz ārzemēm pelnīt lielo naudu, tad skolotājai Gitai jautājot, kāpēc viņa paliek šeit. "Es pamatoju, ka ir daudz iemeslu, kāpēc es šeit dzīvoju un strādāju. Pirmais, protams, ir tas, ka te ir mana dzimtā vieta. Te ir mani vecāki un bērni. Ne jau visi var tā pacelt cepures un aizskriet bez skata atpakaļ. Vai tad tur mūs laime gaida? Šeit ir visa mana dzīve. Tur es sākšu no sākuma? Ja tur man nesanāks, kur es atgriezīšos? Žēl, ka Latvija paliek tukša. Kā valsts var iziet no krīzes, ja paliek arvien mazāk cilvēku, kuri strādā un maksā?" Aizbraucēji ietekmē arī bibliotēkas lasītāju skaitu.

Mēs jautājam


Iecienītākā mūzika


Visvairāk klausos "Radio Skonto", kur skan aizvadīto gadu melodijas un latviešu komponistu dziesmas. Paklausos arī šlāgerus, bet vislabāk man tīk deju mūzika, melodiskas dziesmas, kas sniedz relaksāciju.


Sapņu ceļojums


Kādreiz mans sapnis bija aizbraukt uz Parīzi. Kad mācīju skolā vēsturi, vilinoša šķita Itālija, Grieķija. Tagad ārzemes vairs tā nevilina. Ar ģimeni jau esam uzsākuši šīs vasaras ceļojumu tūri pa Latviju, tūdaļ brauksim priecāties par īrisu dārziem.


Vēl neizmēģināta recepte


Nemitīgi ko jaunu izmēģinām. Droši vien varētu kādu jaunu torti vai saldo ēdienu pagatavot. Gaļas ēdieni vislabāk padodas vīram. Rudens un ziemas krājumiem top arvien jauni salātu veidi, piemēram, gurķi latgaliešu gaumē. 

Ziņu sagatavoja:
Anita Platace
Kursas Laiks

Tagi: bibliotekāri, Bibliotēku darbs novados, Gita Žīgure