Māris Salējs latviešu mūsdienu dzejas ainavā ir viens no tiem autoriem, kuriem padodas šķietami neiespējamais – proti, apvienot labāko no klasiskās dzejas saturiskajām vērtībām ar formas un izteiksmes novatoriskumu. Dzejnieka piektais krājums “Tuvošanās" ir “stāsts par tuvošanos pasaulei un dzīvei caur dažādiem uztveres uzzibsnījumiem, kuros pasaule ir ļāvusi uz īsu mirkli sevi ieraudzīt un saprast. Ik brīdi līdzsvarojoties noteiktā dzīves posmā pārdzīvotā vieglumam un smagumam, izteiksmes precizitāte saduras ar dzejoļa fonētiskā slāņa tiecību uzplēst loģiku ar melodiju. Zināmā mērā šis krājums ir nebeidzams līdzsvara punkta meklēšanas, atgūšanas ceļš.” Autora dzejā vērojamas vairāku klasiķu reminiscences, taču paša autora balss vienmēr ir unikāla: tajā ietverta dziļa pasaules, dabas un intimitātes izjūta, kas šo dzeju padara saprotamu dažādu paaudžu lasītājiem.


Cita dzejnieka profesija – proti, tulkotāja talants – atspoguļojas dzejas valodā, kurā nereti vērojama atturīga, taču filigrāna spēle ar dažādu valodas līdzekļu klāstu: rindās neuzkrītoši pavīd dažādu leksikas slāņu izmantojums, neoloģismi, senvārdi un apvidvārdi. No otras puses, rotaļa – ne ar formu, ne ar valodas jēdzienisko un fonētisko līmeni – ne mirkli nekļūst pašmērķīga, tā ir vien “pievienotā vērtība” pašai dzejai, kura ar smalku, trāpīgu, dziļi intīmu taču bieži nesaudzējošu lirismu iedziļinās redzamās un nojaušamās pasaules saskarsmes punktos.

Tagi: Dzeja, Māris Salējs