26. septembrī, Eiropas valodu dienā, Ludzas galvenajā bibliotēkā interesentus uz tikšanos aicināja zinātnieku un literātu grupa: Tartu un Helsinku universitātes zinātnieki Karls Pajusalu, Uldis Balodis, Haness Korjus, tulkotājs un dzejnieks Guntars Godiņš, Latviešu valodas aģentūras pārstāvji. Tikšanās izvērtās izzinoša un interesanta.

Pavasarī izdotā grāmata “Ludzas igauņu pasakas” ir darbs ar paliekošu vērtību ne tikai folkloristikā, bet arī valodniecībā un vēsturē.

 

Kā igauņi nonākuši mūsu pusē?

Pētījumi atklāj, ka tas noticis apmēram  17. gadsimta vidū. Tolaik Igaunijas teritorijā visi bija spiesti pāriet luterticībā, un, lai saglabātu savu katoļticību, cilvēki pārvietojās citur, arī Ludzas apkaimē. Tā ir viena no ticamākajām teorijām.

 

Kur atradās igauņu valodas salas?

Zinātnieki savos stāstījumos lietoja terminu “valodas salas” – nelielas teritorijas, kas citā valodas vidē saglabā savu valodu. Latvijā tādas igauņu valodas salas bijušas  vairākās vietās: starp Api un Alūksni, Pildas apkaimē, pie Nirzas un Mērdzenes.  Katrā vietā runāja savādāk. Šīs izloksnes stipri atšķīrās no igauņu literārās valodas un arī cita no citas.

Ludzas Igauņu – Lutsi – izloksne bija tuvāka tai, ko runāja igauņu apdzīvotajās vietās Alūksnes tuvumā.

 

Cik ilgi Ludzas igauņu valoda bija dzīva?

Izrādās, pēdējais igauņu pēctecis, kas runājis šai valodā, - Nikolajs Nikonovs no Lielo Tjapšu ciema, ir miris 2006. gadā. Valodu viņš pratis, pateicoties savai vecaimātei Antoņinai Nikonovai, kura bija viņam to iemācījusi.  Ir 1971. gada ieraksts, kur Ludzas igauņu valodā runā Jāzeps Germovs no šī paša ciema. Šodien šī valoda ir kā vecmāmiņas rotas lieta, mīļš dārgumiņš no pagātnes”. Daudzi cilvēki, kuru senči dzīvojuši Grečos, Abrickos, Raibakozūs, Boldačos, Tjapšos, Šķirpānos, Barisos un citos igauņu ciemos, savu igaunisko izcelsmi apzinās, bet valodu vairs neprot.

 

Cik daudz ir pētīta Ludzas igauņu valoda?

Divus gadus Ludzas igauņus un viņu valodu ir pētījis Uldis Balodis no Ludzā slavenās Soikānu dzimtas. Viņš pārstāv Helsinku universitāti, un  pētījumus Somija. Pašlaik Uldis Balodis raksta Ludzas igauņu ābeci, tā saglabājot valodu nākamajām paaudzēm. Karls Pajusalu pētī valodas īpatnības. Haness Korju ir uzrakstījis grāmatu par Igauņiem Latvijā.  

Tomēr visplašākie pētījumi, kad izdevies savākt  visvairāk materiālu, ir veikti līdz II pasaules karam. Piemēram, pētnieks P. Volaine gribēja panākt, lai Filantmuižas skolā mācītu igauņu valodu, ar viņa palīdzību vairāki jaunieši esot aizbraukuši iegūt izglītību uz Igauniju, kur iemācījušies igauņu literāro valodu.

 

Pasakas – sabiedrības domāšanas atspulgs.

Guntars Godiņš ir tulkojis pasakas un atzīst, ka Ludzas igauņu valoda vairāk līdzīga somu un setu valodai. Pasakas lielielākoties īsas koncentrētas, ar savdabīgu humoru. Lasīt tās būs interesanti ne tikai igauņu pēctečiem. 

 

Pasākumā folkloras kopa “Ilža” divas dziesmas nodziedāja igauniski. Aija Andersone pastāstīja, ka arī viena viņas  vecvecmamma nāk no igauņiem ar tiem raksturīgu uzvārdu – Bule. Savas igauniskās saknes apzinās arī Inta Kušnere.

 

Rudenīgi lietainajā sestdienā Ludzā izdevās patiesi saistoša Eiropas valodu diena.                      

Ziņu sagatavoja:

Vanda Žuļina, Ludzas novada pašvaldības korespondente                          


 

Tagi: Eiropas Valodu dienas 2015