2013. gada 18.–19. septembrī Balvos notika bibliotēku novadpētniecības konference „Lokālās kultūras vērtības nacionālās identitātes stiprināšanai”, kurā piedalījās ap 70 bibliotekāru un novadpētnieku no visas Latvijas.

Konferences gaitā vislielākā uzmanība bija veltīta Latgales bibliotēku digitālajām kolekcijām un novadpētniecības teorētiskajiem jautājumiem. Pasākumu ar Balvu novada pašvaldības atbalstu organizēja Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Bibliotēku attīstības institūta Bibliotēku konsultatīvais centrs un Balvu Centrālā bibliotēka.


Konferenci atklāja Balvu novada domes priekšsēdētājs Andris Kazinovskis, LNB direktors Andris Vilks un Balvu Centrālās bibliotēkas direktore Ruta Cibule. Viens no jaukākajiem konferences mirkļiem bija, kad Balvu novada galva LNB galvam pasniedza Balvu vilku. Nevienam nav noslēpums, ka Balvu simbols ir pilsētas ģerbonī attēlotais vilks, taču diezin vai šī suvenīra veidotājiem bija ienācis prātā, ka reiz tas nokļūs pie tik atbilstoša īpašnieka.

Citādi latviskais

Lai gan Latvija nav liela valsts, to veido daudz atšķirīgu reģionu, kuru iedzīvotājiem ir citāda vēsturiskā pieredze, temperaments, reliģiskā pārliecība. Par spīti modernajām tehnoloģijām, demokrātijai un globalizācijai dažbrīd šķiet, ka pretējā Latvijas malā dzīvojošie runā citā valodā un domā citādās kategorijās. Pārnovadu ļaudīm (reizēm arī pašiem latgaliešiem) nereti rodas jautājums: vai latgaļi un latgalieši ir viens un tas pats; vai runāt latgaliski nozīmē runāt latgaliešu valodā vai augšzemnieku dialektā? Informacionālajā telpā figurē visi minētie jēdzieni visās iespējamajās kombinācijās. Lai bibliotekāri izvēlētos korektu šo jēdzienu lietojumu, Rēzeknes Augstskolas zinātņu prorektore, Humanitāro zinātņu katedras vadītāja Ilga Šuplinska sniedza latgaliešu valodas zinātnisko pamatojumu un latgalieša identitātes definējumu.


Lielākajā daļā vārdnīcu „latgaļi” tiek skaidroti kā austrumbaltu cilts, kas līdz viduslaikiem dzīvojusi mūsdienu Latvijas teritorijā un devusi nosaukumu gan mūsu valstij, gan nācijai. Savukārt „latgalieši” ir Latgales pamatiedzīvotāji jeb Latgales latvieši (lai nejauktu ar citām Latgalē dzīvojošām tautībām) jeb seno latgaļu pēcteči. Pēdējam I. Šuplinskas apgalvojumam var piekrist tikai daļēji. Vai šādā gadījumā par latgaliešiem nebūtu jāsauc visi Latvijas iedzīvotāji, kas mīt teritorijā starp Aizkraukli, Daugavu un Gauju līdz pat Burtnieku ezeram, jo šajā apvidū savulaik atradās senās latgaļu valstis Jersika, Koknese, Tālava un Atzele. Tāpēc jautājums par to, vai latgaļu pēcteči ir arī, piemēram, Cēsu un Alūksnes iedzīvotāji, un vai latgalieši ir tikai tie, kas dzīvo Latgalē un kam ir latgaļu izcelsme, paliek atklāts. Situācijas atrisināšanai ieteicams vadīties pēc analogiem piemēriem citos novados, kur „zemgaļu” vietā tiek lietoti „zemgalieši”, „kuršu” vietā – „kurzemnieki” un „līvu” vietā – „lībieši”.


Savā referātā I. Šuplinska skaidroja, ka latviešu valodai ir divas rakstu un runas tradīcijas: latviešu un latgaliešu, un abas ir atzītas par literārām. Atšķirība meklējama šo valodu rakstības vēsturiskajā attīstībā – latviešu literāro valodu uz vācu rakstības pamata izveidojuši vācu mācītāji, bet latgaliešu literārā valoda tapusi uz poļu rakstības pamata. Līdz ar to latviešu rakstītā valoda ilgu laiku bija lasāma fraktūrā jeb t. s. gotu burtos, kamēr latgaliešu rakstu darbus jau sākotnēji varēja lasīt antīkvā. I. Šuplinska savos pētījumos novērojusi interesantu, taču no mūsdienu viedokļa loģiski izskaidrojamu tendenci – lai gan pārnovadu latviešiem latgaliešu valoda šķiet svešāda un nesaprotama, piedāvājot lasīšanai 19. gadsimta tekstu fraktūrā latviešu valodā un tādu pašu tekstu antīkvā latgaliski, vairuma pārnovadu latviešu izvēle nāk par labu latgaliešu tekstam un tā lasīšana vedas raitāk, nekā lielākajai daļai mūsdienu latviešu neatšifrējamie gotu burti, kurus prot izlasīt vien tie, kam ir iemaņas šī burtveidola lasīšanā.


Tāpat kā latviešu valodai, arī latgaliešu valodai piemīt visas literārajai valodai vajadzīgās pazīmes: tā ir normēta (iznāk gramatikas un vārdnīcas), tā tiek lietota visās saziņas sfērās, tajā top literatūra. Tomēr lietišķajā jeb darījumu saziņā latgaliešu valoda tiek lietota visai fragmentāri, turklāt vairāk mutiski, nekā rakstiski. Visizplatītākais latgaliešu valodas lietojums ir akadēmiskajā komunikācijā, kur latgaliski iznāk zinātniskas publikācijas, notiek konferences, tiek īstenoti pētījumi, un plašsaziņas līdzekļos. Par problemātisku uzskatāms latgaliešu valodas lietojums izglītībā. Vienīgi pirmās neatkarības periodā līdz Ulmaņa apvērsumam latgaliešu valoda Latgales skolās bija gan mācību valoda, gan atsevišķs mācību priekšmets. Visas izglītības aktivitātes, kas latgaliešu valodas stiprināšanā notiek pēc otrās neatkarības atguves, drīzāk attiecināmas uz interešu izglītību.


Domājams, ka neskaidrību pamatā ir valodniecības un mācību literatūrā lietotais jēdziens „augšzemnieku dialekts”. Tas ir dialekts, kas ietver latgaliskās un sēliskās izloksnes. Līdz ar to jēdziens „latgaliešu dialekts” nepastāv – ir latgaliskās izloksnes, ne dialekts. Tātad latgaliešu valoda ir uz augšzemnieku dialekta latgalisko izlokšņu bāzes izveidojusies literārā valoda, kas tiek lietota galvenokārt Latvijas austrumu pusē – Latgalē. Nav noslēpums, ka latgalisko izlokšņu ir daudz un tās atšķiras tik ļoti, ka dažādu izlokšņu runātāji nereti viens otru nesaprot. Tāpēc latgaliešu literāro valodu var uzskatīt par mākslīgi veidotu valodu, kas īsti tuva un saprotama (un arī, iespējams, tikai daļēji) ir to izlokšņu runātājiem, kas izmantotas valodas normēšanai. Iebildumus raisa arī I. Šuplinskas pieminētais Valsts valodas likums, kura 3. panta 4. punktā teikts: „Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību”. Valodniecības literatūrā tradicionāli izdala trīs latviešu valodas paveidus: literāro valodu, dialektus un sarunvalodu. Tā kā pēdējie divi tiek atzīti par neliterāriem, likumā formulētais „paveids” pamatoti nostāda latgaliešu valodu zemākā līmenī. Diskutabla ir arī likuma koncentrēšanās uz rakstu valodu, jo tas rada iemeslu atzīt tikai rakstīto latgaliešu valodu. Ja latgalieši vēlas, lai latgaliešu valoda būtu līdzvērtīga latviešu valodai, nav cita ceļa, kā iestrādāt korektu šī atzinuma formulējumu gan valodniecības literatūrā, gan politiskajos dokumentos. Pagaidām tas nav izdarīts.


Poētiskās un emocionālās pārdomās par citādi latvisko abās Aiviekstes pusēs dalījās dzejniece Anna Rancāne. Diemžēl šīs pārdomas vairāk atgādināja sūrošanos par vēsturiski ieilgušo pabērna likteni (pie kā pārnovadu latvieši būtībā nav vainīgi), žēlošanos par citu novadu latviešu šovinismu (kas reizēm mēdz būt pašu latgaliešu izdomāts un kam latgalieši nereti atbild ar tādu pašu attieksmi) un pārmetumus par citu novadu latviešu sliktajām zināšanām par latgaliešu valodu un kultūru (kas vēl vairāk spēj citiem sniegt zināšanas par sevi, ja ne paši latgalieši). Tiesa, ka latgaliešus no pārējiem latviešiem šķir gan valoda, gan ticība, gan vēsturiskā pieredze, taču vai nav tā, ka šī plaisa tomēr nav tik liela, lai to nevarētu pārvarēt, un ka šīs plaisas eksistence (reāla vai iedomāta) ir izdevīga pašiem latgaliešiem un ir viņu identitātes neatņemama sastāvdaļa, no kuras viņi patiesībā nevēlas šķirties? Vēsturiski izveidojušies stereotipi ļaužu prātos turpina dzīvot joprojām, taču vienu vainīgo „latgaliešu jautājumā” izvirzīt nav korekti (vienalga, uz kuru Latvijas pusi mēs raugāmies). Novads novadu var iepazīt tikai dialogā.

Terra Mariana – unikāls projekts novadpētniecībai

Latgales Pētniecības institūta direktors Henriks Soms un LNB direktors Andris Vilks pievērsās albumam „Terra Mariana”, kas pirms 125 gadiem tika dāvināts Romas pāvestam Leo XIII viņa priesterības 50 gadu jubilejā un vēsta par kristīgās ticības izplatīšanos kādreizējā Livonijā (saukta par Marijas jeb Māras zemi – Terra Mariana). A. Vilks darīja zināmu, ka albuma faksimila izdošanas projekts beidzot iegājis finiša taisnē: ir izdoti 10 pilnīgi albuma faksimili, 1000 samazināta izmēra faksimili un sagatavots zinātnisko komentāru krājums, kas pēc izdošanas tiks pievienots samazināta izmēra faksimiliem un tiks izplatīts kā komplekts. H. Soms pievērsa uzmanību, ka viens no visgrūtākajiem projekta posmiem (ja nerunā par finanšu meklējumiem) bija tieši komentāru sagatavošana: vēstures un mākslas vēstures eksperti pavisam kopā sagatavojuši vairāk nekā 1000 komentāru. Kā atzina A. Vilks, komentāri ir faksimila pievienotā vērtība, bez tiem faksimila izdošana zaudētu jēgu. Tāpat A. Vilks atgādināja, ka oriģināleksemplārs tika veidots kā dāvinājums vienā eksemplārā un prasīt dāvanu atpakaļ citādi, kā to paredz projekts (t. i. faksimila veidā), nemaz nebija iespējams. Diemžēl ekonomiskās krīzes dēļ projekts apstājās pie komentāru eksemplāra. Projekta turpināšanai līdzekļus atvēlēja Romas katoļu Baznīcas Rīgas Metropolijas kūrija, tāpēc A. Vilks izteica lielu pateicību Rīgas arhibīskapam-metropolītam Zbigņevam Stankevičam par atbalstu projekta pabeigšanā. (1)


Desmit numurētie oriģinālie faksimili (katram no tiem nāks klāt arī komentāru sējums) tiks sadalīti atbilstoši 2013. gada 30. jūlija Ministru kabineta rīkojumam Nr. 358 „Par turpmāko rīcību ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Vatikāna Apustuliskās bibliotēkas kopizdevuma kultūrvēsturiskā albuma „Terra Mariana” faksimiliem un tā komentāriem”. Divus faksimilus saņems LNB, pa vienam eksemplāram – Latvijas Universitāte, Daugavpils Universitāte, Romas katoļu baznīcas Rīgas arhidiecēze un Romas katoļu baznīcas Rēzeknes-Aglonas diecēze. Pārējie tiks pasniegti kā Latvijas Republikas diplomātiskais dāvinājums Igaunijas Republikai, Polijas Republikai, Vācijas Federatīvajai Republikai un Lietuvas Republikai. Savukārt 1000 samazinātos eksemplārus paredzēts nodot bibliotēkām, augstskolām, katoļu draudzēm. Visas apdzīvotās vietas, kas ir minētas albumā, pilnīgi noteikti saņems vienu no 1000 eksemplāriem, solīja A. Vilks.

Novadpētniecības teorētiskie problēmjautājumi

Konferences gaitā tika pārrunāti vairāki novadpētniecības teorētiskie jautājumi, kas pamatā skāra terminoloģiju, darba virzienus, metodes un pētniecības līmeni. H. Soms uzsvēra, ka novadpētniecības terminoloģija ir aktuāla ne tikai bibliotēkām, par to nevar vienoties arī vēsturnieki. Latvijas vēsturnieku pirmajā kongresā 2011. gada 16.–17.septembrī tika publiski atzīts, ka novadpētniecības terminoloģija nav izstrādāta. Viņš atgādināja, ka termins „novadpētniecība” Latvijā ienācis 1940. gadā un ir veidots pēc krievu „краеведение” parauga. Līdz tam Latvijā šādu jēdzienu neizmantoja. Bija „dzimtenes mācība”, kas tika mācīta skolās, bet ne „novadpētniecība”, kas ir padomju ieviesums, secinājuši Daugavpils Universitātes pētnieki.


LNB Letonikas un Baltijas centra vadītāja Kristīne Zaļuma apskatīja divus angļu terminus: „local studies” un „local history”. Abi ir tulkojami kā „novadpētniecība”, taču atšķiras kā pēc jēdziena plašuma, tā dziļuma. „Local studies” ir kompleksa novada izpēte pagātnē, tagadnē un nākotnē, bet „local history” (saukts arī „vietējā vēsture”, „novada (lokālā) vēsture”) apzīmē piederību vai saistību ar kāda novada vai nelielas vietas vēstures izpēti. H. Soms piebilda, ka līdzīgi jēdzieni eksistē arī Krievijā: „местная история”, „локальная история”.


Jautājums par termina „novadpētniecība” nākotni palika atklāts. Terminoloģija nav statiska, neviens termins nav tāds, kuru nevarētu un nedrīkstētu mainīt, taču terminoloģijas mainīšana ir gana sarežģīts un atbildīgs darbs, kurā jāievēro daudzi noteikumi un kas var izraisīt tālejošas sekas.

Darba virzienu izvēles krustcelēs

Novadpētniecības darba virzieni Latvijas bibliotēkās ir ļoti līdzīgi, tomēr pastāv noteiktas atšķirības, īpaši novadpētniecības materiālu krājuma dažādībā un pieejamībā, pasākumu daudzveidībā. K. Zaļuma aktualizēja dažus izplatītākos bibliotēku novadpētniecības darba virzienus:

  • bibliotēkas novadpētniecības krājuma veidošana;
  • novadpētniecības datubāzes veidošana, uzturēšana;
  • interesentu informēšana par novadpētniecības dokumentiem;
  • bibliogrāfisko sarakstu (izdevumu, katalogu u. tml.) sagatavošana;
  • novada izpētes veicināšana un atbalsts;
  • sadarbība ar dažāda veida partneriem;
  • mutvārdu vēstures vākšana un pētniecība;
  • ģenealoģija, dzimtu vēsture, novadnieku biogrāfijas.

 

Visi darba virzieni vienai bibliotēkai ir grūti paveicami, tāpēc K. Zaļuma aicināja noteikt prioritātes. Ja nav iespējams nodrošināt kāda virziena kvalitatīvu izpildi, no tā jāatsakās. Labāk darboties dažos virzienos, bet kvalitatīvi, nekā mēģināt aptvert visu. Katrai bibliotēkai būs citas prioritātes. Tas atkarīgs no tradīcijām, iestrādnēm, sabiedrības vēlmēm, vajadzībām utt. Par īpaši sarežģītu un darbietilpīgu virzienu K. Zaļuma atzina mutvārdu vēstures vākšanu. Viņasprāt, šis būtu pirmais virziens, no kura bibliotēkas varētu atteikties. Taču situācijas ir dažādas. Ja novadā nav neviena cita, kas ar to nodarbojas, var gadīties, ka šādā veidā aizmirstībā nonāk ievērojamas vērtības.


Tikpat diskutabls ir jautājums par pētniecisko darbu. Vai bibliotekārs ir (drīkst būt) pētnieks, vai arī pētniecība ir tikai zinātnisko institūtu funkcija? K. Zaļuma pauda viedokli, ka bibliotēkām nav jāveic pētniecība, bet jārada resursi un jānodrošina pieejamība informācijai. Domāju, ka šim uzskatam var oponēt. Protams, bibliotēku galvenais uzdevums ir pārzināt novadpētniecības resursus – gan tos, kas ir bibliotēkas rīcībā, gan tos, kas glabājas citur, – taču kvalitatīvs novadpētniecības darbs bez pētniecības nav iedomājams. Runa varētu būt par pētniecības virzieniem, apjomu un līmeni. Reti kura bibliotēka var atļauties akadēmisku pētniecību, taču neveikt pētniecību nemaz, nozīmētu zaudēt sava darba kvalitāti un atteikties no attīstības.

Sadarbība – veiksmīga un kvalitatīva darba pamats

Novadpētniecība nav iespējama bez sadarbības. Ideāli, ja izdodas to īstenot visos virzienos un līmeņos. Novadpētniecības darbā īpaši svarīga ir atmiņas institūciju sadarbība. K. Zaļuma min šādus galvenos atmiņas institūciju sadarbības uzdevumus:

  • saglabāt kultūras mantojumu un padarīt to pieejamu sabiedrībai;
  • uzlabot publisko pieejamību un pakalpojumu klāstu;
  • palīdzēt sasniegt kopējus mērķus;
  • apvienot un koordinēt dažādus resursus un to izmantošanu.

 

Kā atzīst K. Zaļuma, atmiņas institūciju sadarbībai vairāk jāorientējas uz informācijas un darba pārvaldību. Ja dažādu iemeslu dēļ nav iespējams veikt kopīgus sadarbības projektus vai citas aktivitātes, novada atmiņas institūciju sadarbībai mazākais jāizpaužas šo institūciju darbinieku informētībā par sadarbības partneru darba virzieniem un resursiem. Ir novadi ar lieliskiem atmiņas institūciju sadarbības piemēriem, taču gadās, ka viena novada atmiņas institūcijas nezina, kas notiek ārpus pašu sienām, vēl jo vairāk – norobežojas un atsakās no jebkāda veida sadarbības. Jāielāgo, ka kvalitatīvus novadpētniecības pakalpojumus var sniegt tikai sadarbībā – tas attiecas gan uz efektīvu darba izpildi, gan resursu bagātību un pieejamību.

Novadpētnieku kompetences problemātika

Aktuāla novadpētniecības darba problēma ir personāla kompetence. K. Zaļuma min šādus novadpētniecības personāla kompetences problēmjautājumus:

  • darbinieku mainība;
  • jaunajiem darbiniekiem trūkst speciālo zināšanu un pieredzes novadpētniecībā;
  • trūkst novadpētniecības darbinieku apmācību politikas un mācību programmas gan vispārējā līmenī, gan attiecībā uz konkrētu novadu;
  • profesionālā izglītība pilnībā nesagatavo speciālistus darbam novadpētniecībā, tajā skaitā nesniedz zināšanas par avotu materiāliem.

 

Par kompetentu novadpētnieku var kļūt tikai ilglaicīgā praktiskā darbā. Turklāt katrā novadā un bibliotēkā ir savas tradīcijas un metodes. Šie apstākļi apgrūtina novadpētniecības mācību grāmatas vai rokasgrāmatas izveidošanu, pēc kā tik ļoti ilgojas bibliotekāri un novadpētniecības darba entuziasti. Neskatoties uz sarežģīto praktisko situāciju, ievads novadpētniecībā (grāmatas vai kursu veidā) ievērojami sekmētu kvalitatīvu darba izpildi un palīdzētu gūt labākus rezultātus. Daudziem novadpētniekiem, īpaši novadpētniecības entuziastiem, nav ne jausmas ne par novadpētniecības darba metodēm, ne virzieniem, ne procesu. Viņi darbojas, vadoties pēc savas izjūtas un ieskatiem, retāk – pieredzes vai citu novadpētnieku padoma. Spilgts piemērs ir Briežuciema novadpētniecības entuziaste, latviešu valodas un literatūras skolotāja Valentīna Kaša, kas visu brīvo laiku no darba Briežuciema pamatskolā ziedo novadpētniecībai: krāj dažāda veida materiālus, vāc mutvārdu liecības, par personīgajiem līdzekļiem apmeklē arhīvus. Taču novadpētniecības darbu viņa nekur nav apguvusi. Lai gan vairumam novadpētniecības entuziastu ir augstākā izglītība, kaut neliels novadpētniecības darba teorētiskais pamatojums viņiem būtu ievērojams atbalsts.


Svarīga novadpētnieka kompetences sastāvdaļa ir informācijpratība (vairāku meklēšanas tehniku pārvaldīšana, prasme sameklēt informāciju visdažādākajos resursos) un vismaz dažas iemaņas, kas raksturīgas vēsturniekiem, piemēram, dažādu rakstību pārzināšana un informācija par vēsturiskajiem vietvārdiem.

Krāšana un izpēte pret pieejamību

Viena no galvenajām novadpētnieku kļūdām, pēc K. Zaļumas uzskatiem, ir apsēstība ar krāšanu. Kvalitatīva novadpētniecības resursu krājuma veidošana ir novadpētniecības darba pamats, taču aprobežošanās tikai ar dokumentu vākšanu padara šo krājumu neizmantojamu. Visi savāktie materiāli ir jādara sabiedrībai pieejami, izpētītais jāpopularizē. Kā spilgtu piemēru atkal var minēt Briežuciema novadpētniecības entuziasti V. Kašu, kura ir savākusi ļoti daudz vērtīgu materiālu: rakstīto dokumentu, fotogrāfiju, mutvārdu liecību. Taču viss bagātais krājums atrodas novadpētnieces mājās un darba vietā – skolā, tas nav pieejams pat bibliotēkā, līdz ar to sabiedrībai nav izmantojams. V. Kaša veic dažādus pētījumus, ir apkopojusi citu pētnieku pieredzi, kas arī ir pieejama tikai pie viņas personīgi. Šādā situācijā ir vismaz divi ieteikumi: 1) atrast vietu krājuma publiskai pieejamībai gan fiziski (ja bibliotēkas telpas to neatļauj, tad citā kultūras, izglītības iestādē), gan virtuāli (ja nav resursu digitalizācijai, vēlams izveidot vismaz bibliogrāfisko datubāzi); 2) popularizēt krājumu kultūras pasākumos, publikācijās (ja nav iespējas izdot grāmatu, var publicēt rakstus presē par atsevišķiem tematiem, vēstures periodiem). Citādi viss paveiktais var kļūt neizmantojams un ar laiku pārklāsies putekļiem.


Arī tad, ja novadpētniecība ir vaļasprieks, jādomā par padarītā likteni nākotnē – kā šis darbs var būt interesants un noderīgs citiem, kā tam var piekļūt un to izmantot, kā norisināsies darba pārmantošana utt.

Novadpētniecība klikšķa attālumā

K. Zaļuma akcentēja vēl vienu vispārzināmu, taču bieži vien neievērotu novadpētniecības darba aspektu – resursu pieejamība un atpazīstamība nodrošināma ne tikai lokāli, bet arī globālajā tīmeklī. K. Zaļuma minēja vairākus ieguvumus, ko sniedz digitalizācija. Viens no tiem ir tāds, ka resursu kopums, kas reiz bijis ierobežoti pieejams un ilgstoši tikai bibliotekāru pārziņā, digitalizācijas gaitā kļūst pieejams visai sabiedrībai. Paradoksāli, taču arī 21. gadsimtā vēl aizvien ir rodamas ierobežoti pieejamas un viena vai dažu bibliotekāru pārziņā esošas kolekcijas, un autortiesību vai tehniskie ierobežojumi nebūt nav galvenais šo kolekciju apslēptības iemesls.


Novadpētniecība klikšķa attālumā – tā novadpētniecības resursu pieejamību raksturoja K. Zaļuma. Resursiem ir jābūt meklējamiem internetā pat tad, ja dažādu iemeslu dēļ nav iespējams piedāvāt pilntekstus, oriģinālus u. tml. Šādos gadījumos sniedzama pēc iespējas bagātāka bibliogrāfiskā informācija. Resursiem vai vismaz informācijai par tiem ir jāatrodas tur, kur cilvēki to vispirms meklē. Un tā ir „Google”.


Īpaši gribētos uzsvērt vēl vienu K. Zaļumas ideju, kuru pēdējās bibliotekāru sanāksmēs un konferencēs popularizē arī LNB Stratēģiskās attīstības nodaļas vadītājs Uldis Zariņš – kvalitatīvu Vikipēdijas rakstu veidošana. Gan bibliotekāri, gan pedagogi nepārtraukti sūdzas par Vikipēdijas rakstu zemo kvalitāti, tā vietā, lai paši pilnveidotu šo resursu. Sabiedrības veidota brīvpieejas enciklopēdija ir atbalstāms, nevis peļams tiešsaistes resurss, un arī bibliotēkām nav liegts piedalīties tā saturiskajā bagātināšanā. Ja trūkst zināšanu, iemaņu, drosmes vai laika rakstīt šķirkļus, bibliotēka vismaz varētu piedāvāt saites uz kvalitatīviem un ticamiem materiāliem, piemēram, Vikipēdijas rakstā par Gulbeni ievietot saiti uz Gulbenes bibliotēkas tīmekļa vietni un digitālajām kolekcijām. Šāds ceļš – caur neautoritatīvu resursu pie autoritatīva resursa – ne tikai popularizētu bibliotēku digitālās kolekcijas, bet arī uzlabotu šo kolekciju meklējamību.

Tuvāk saknēm

Konferences teorētisko atziņu apskatu gribētos noslēgt ar R. Cibules atzinumu: cilvēks, kurš nepārzina savu kultūras vidi, tās sastatījumu ar lielo kultūru, nespēj sevi radoši izpaust un labi justies. Manuprāt, šāds cilvēks nespēj arī apjaust savas saknes un iesakņoties. Nav noslēpums, ka globalizācijai ir arī negatīvas sekas, tajā skaitā cilvēku nespēja iesakņoties. Ekonomiskie un sociālie apstākļi ir tikai virspusējais, redzamākais slānis. Globalizācijas un patērniecības dēļ novārtā pamestā piederības izjūtas stiprināšana, patriotiskā un kultūras audzināšana ir galvenais iemesls tam, ka cilvēki pamet dzimto vietu un tajā neatgriežas.


Kā atzina H. Soms, novadpētniecība ieņem nozīmīgu vietu patriotiskajā audzināšanā. Kopš 2013. gada 1. septembra Rēzeknes pilsētas skolās kā izvēles priekšmets tiek piedāvāta novadmācība. I. Šuplinska aicināja šādu mācību kursu ieviest visā Latvijā, jo tā galvenais mērķis ir stiprināt nacionālo identitāti, piederību savam novadam, zināt savas saknes. Jācer, ka šim piemēram būs sekotāji, jo tas tik tiešām ir lielisks veids, kā bērnos un jauniešos attīstīt piederības izjūtu savam novadam. Protams, šādām aktivitātēm ar entuziasmu vien nepietiek. Piemēram, aizrautīgā Briežuciema novadpētniece V. Kaša pirms daudziem gadiem vadīja novadpētniecības pulciņu, kas apsīcis līdzekļu trūkuma dēļ. Novadpētniecības pulciņi ir laba novada piederības veicināšanas metode, kas sniedz labus rezultātus arī citos virzienos, piemēram, kā platforma novadpētniecības darba paplašināšanai un popularizēšanai.


Novadpētniecība ir virziens, kur var piesaistīt brīvprātīgos. Kā uzsvēra K. Zaļuma, brīvprātīgo piesaiste būtu ievērojams atbalsts bibliotēku novadpētniecības darbam – vai tie būtu V. Kašas novadpētniecības pulciņa dalībnieki, Rēzeknes skolu novadmācības audzēkņi vai studenti, kurus novadpētniecības darbā aktīvi iesaista Balvu Centrālā bibliotēka.


Īpaši aktīvi un pozitīvi uz novadpētniecību raugās H. Soms, kurš aicina, cik vien iespējams, darboties novadpētniecības laukā un to attīstīt. Turklāt viņš rosina pētīt ne tikai vēsturi, bet arī to, kas notiek šodien. Taču pētniecībai jābūt kvalitatīvai. Visvairāk novadpētniecību, viņaprāt, degradē nekritiska attieksme pret izmantotajiem avotiem un nevīžīga attieksme pret tekstu.


Noslēgumā – H. Soma ieteikums tiem, kas ir iecerējuši izdot grāmatu par savu novadu: ja ir grāmata, tajā obligāti jābūt personu rādītājam, jo cilvēki novadpētniecībā meklē vispirms sevi, tad radus un draugus un tikai pēc tam pārējos. Un tieši novadpētniecība var veicināt šo piederības izjūtu, vēlmi redzēt sevi sava novada vēsturē.

Konferences prezentācijas sk. LNB tīmekļa vietnē.

Attēlā: K. Zaļumas shematiski attēlotās atmiņas institūciju attiecības un sadarbības iespējas novadpētniecības laukā.

 

(1) Plašāku informāciju par projektu un albuma izdošanas procesu sk. žurnālā „Bibliotēku Pasaule”: Genovefas Barkovskas rakstā „„Terra Mariana” atkārtotās izdošanas priekšvēsture” (Nr. 45, 2009, 72.–76. lpp.) un informatīvajā apskatā „Latvijas bibliotēku notikumu apskats (2011. gada septembris–decembris)” („Faksimilizdevuma „Terra Mariana” lasījumi un prezentācija”) (Nr. 56, 2012, 113.–115. lpp.).

 

Ziņu sagatavoja:

Māra Jēkabsone

Latvijas Nacionālās bibliotēkas

Bibliotēku konsultatīvā centra galvenā bibliotekāre

Tagi: novadpētniecība, Novadpētniecības konferences