Pelču pagasta bibliotēkas vadītājas Dainas Girvaites saruna ar Viānas bibliotēkas (Spānija) vadītāju Iņaki Suso Espadas

Pelču pagasta bibliotēka sākusi sadarbību ar Viānas bibliotēku Spānijā. Tās vadītājs (un arī vienīgais darbinieks) Iņaki ir ļoti interesanta personība – aktīvs un ideju pārpilns. Par to viņu ne vienu reizi vien augstu novērtējusi un apbalvojusi arī Spānijas Kultūras ministrija – saņemti pieci apbalvojumi par lasīšanas veicināšanu, turklāt vairākās bibliotēkās! Spānijas plašsaziņas līdzekļi par viņu raksta: “iemīlējies savā darbā, inovatīvs, izdomas bagāts”.

Iņaki ir talantīgs stāstnieks, ne velti Viānas bērni tik ļoti gaida stāstu pēcpusdienas bibliotēkā. Ja vien apstākļi būs labvēlīgi, viņš gatavs savu talantu parādīt arī mums, jo ir aicināts piedalīties gadskārtējā stāstnieku festivālā “Zivzup”, kas ik pavasari notiek Kuldīgā. Viņš darbojas arī vietējā amatierteātrī, kas, starp citu, sācis iestudēt “Bīstamās mājsaimnieces”. Apskatot bibliotēkas 2015. gada pasākumu plānu, redzams, ka paredzētas dažādas interesantas un neparastas aktivitātes: “Aklais randiņš ar grāmatu par godu Pasaules Grāmatu dienai”, “Grāmatu domino” (iedvesmojoties no Sietlas publiskās bibliotēkas sasniegtā grāmatu domino Ginesa rekorda), “Alus degustācija par godu Bibliotēku dienai”, lasītāju kluba pasākumi, milzum daudz stāstu pēcpusdienu bērniem... Viānas bibliotēkai ir lapa sociālajā vietnē “Facebook”, kur aktīvi tiek ziņots par visiem bibliotēkas jaunumiem, un multilingvāls blogs. Plānojot kopīgu starptautisku projektu ar Viānas bibliotēku, sarunās dalāmies pieredzē, kas ir kopīgs un atšķirīgs Latvijas un Spānijas bibliotēkām.

Iņaki, nedaudz vārdos par to, kas ir Viāna, un kas esi Tu!

Viāna ir neliela pilsētiņa Navarras apgabala austrumos, tajā ir nedaudz vairāk par 4000 iedzīvotāju. Pilsēta robežojas ar Riohas apgabalu, un tai ir laba satiksme ar tādām pilsētām kā Pamplona un Logroņo; tā ir pēdējā apdzīvotā vieta Navarras apgabalā Svētā Jēkabā ceļā (El Camino de Santiago). Viānā ir tikai viena bibliotēka, kas nes 19. gadsimta rakstnieka Fransisko Navarro Vijoslada vārdu. Bibliotēka atrodas 16. gadsimtā celtā ēkā, kas bijusi šī rakstnieka dzīvesvieta. Starp citu, tāpat kā Spānijas troņmantnieku sauc par Astūrijas princi, Navarras troņmantnieku viduslaikos sauca par Viānas princi, un viņa karalistes galvaspilsēta bija Viāna. Un arī tagadējai Spānijas princesei deviņgadīgajai Leonorai ir šie abi tituli – Astūrijas princese un Viānas princese.

Mans vārds ir Iņaki Suso Espadas (Iņaki ir basku vārds, kas kastīliešu valodā nozīmē Ignasio, abi mani uzvārdi ir kastīliešu), šobrīd man ir 42 gadi. Esmu ieguvis bakalaura grādu mūsdienu vēsturē Basku Valsts universitātē un doktora grādu vēsturē Navarras Publiskajā universitātē, savu doktora disertāciju veltīju dzelzceļa vēsturei 19. gadsimtā. Man nav universitātes grāda bibliotēkzinātnē, toties ir maģistra grāds kultūras vēsturiskā mantojuma pārvaldē (izglītība, kas nepieciešama, lai strādātu arhīvos, bibliotēkās un muzejos).

Pastāsti nedaudz par galvenajiem Tevis pārvaldītās bibliotēkas mērķiem, kāda ir tās misija un galvenās mērķgrupas, ar ko Tu strādā!

Ļoti labs jautājums! Galvenais teorētiskais bibliotēkas mērķis ir apmierināt Viānas iedzīvotāju kulturālās vajadzības. Kā tas izpaužas praksē? Es vēlētos, lai bibliotēka būtu ļaužu ikdienas dzīves sastāvdaļa, lai viņi lasītu grāmatas pašu prieka dēļ, lai viņiem patiktu manis piedāvātās aktivitātes. Man ļoti patiktu, ja cilvēkiem bibliotēka saistītos ar vietu, kur viņi var rast kaut ko sev patīkamas atpūtas brīdim (kādu grāmatu, filmu, mūzikas ierakstu utt.) un ka es viņiem saistītos ar darbu mīlošu cilvēku, kas viņiem palīdzējis tad, kad tas bijis nepieciešams!

Varbūt nedaudz ielūkosimies Viānas bibliotēkas statistikā?

Jā, to mēs varam! 2014. gadā bibliotēka tikusi apmeklēta 15 250 reizes [jāpiezīmē, ka Viānas bibliotēkā netiek izmantots t. s. apmeklējumu skaitītājs, tāpēc katra apmeklētāja ierašanās bibliotēkā tiek fiksēta tikai vienu reizi dienā, kaut arī tas ieradies vairākkārt, šī iemesla dēļ nevaram Viānas bibliotēkas uzskaites datus salīdzināt ar mūsu bibliotēku uzskaites datiem – D.Girvaites piebilde], izsniegtas 6168 vienības (no tām 5071 grāmata). Viānā gandrīz 1400 personām ir bibliotēkas lasītāja karte, t. i. gandrīz katram trešajam iedzīvotājam, kas ir ļoti labs rādītājs. Bibliotēku katru dienu apmeklē vidēji 90 cilvēki (mans rekords ir – 104 apmeklējumi dienā).

Uz šo brīdi Viānas bibliotēkas krājumā ir 16 513 vienību, no tām 14 589 grāmatas (no kurām savukārt 4475 ir grāmatas bērniem), 1835 audiovizuālie resursi (mūzikas un filmu diski u. c.), 54 nosaukumu žurnāli (7 nosaukumi ir šībrīža kolekcijā, tie tiek regulāri pirkti, un 47 nosaukumi no jau slēgtās kolekcijas, kurus vairs neiegādājamies) un 35 kartes. Šie skaitļi, protams, mainās, jo es turpinu nolietoto un nepieprasīto grāmatu norakstīšanu, lai grāmatu krājums nekļūtu pārāk liels, kā arī laiku pa laikam nomainu bojātos audiovizuālos resursus.

Tavas bibliotēkas blogā lasīju par daudzajām aktivitātēm, ko Tu organizē bibliotēkā, kuras no tām bijušas pašas interesantākās 2014. gadā?

Mana mīļākā aktivitāte (un arī tā, kas gūst vislielāko atsaucību) ir stāstu pēcpusdienas, ko organizēju divas reizes mēnesī. Man ļoti patīk stāstīt bērniem stāstus un pasakas! Vēl bija jauks pasākums pagājušā gada februārī – par grāmatām, pēc kuru motīviem uzņemtas filmas, kā arī lasīšanas konkurss pieaugušajiem aprīlī (pēc viena fragmenta bija jāatmin grāmatas nosaukums un autors).

Vēl par Tavu blogu. Vai tam ir vērā ņemama popularitāte? Kā Tu domā – vai ir vērts veidot bibliotēkas blogu vai lapu sociālajā tīklā “Facebook”, un kā tas iespaido Tavu darbu?

Bibliotēkas mārketingu (reklamēt aktivitātes un pakalpojumus, pastāsīt par jaunumiem) uzskatu par ļoti svarīgu jaunu bibliotēkas lietotāju sasniegšanā, un uzskatu, ka gan blogs, gan lapa sociālajā vietnē “Facebook” labi kalpo atpazīstamības radīšanai. Patiešām ticu, ka ir vērts katru nedēļu dažas stundas ieguldīt šajā darbā, turklāt atgriezeniskā saite sniedz lielu gandarījumu. Savukārt veidot atsevišķu mājaslapu bibliotēkai man neliekas noderīgi, un to ir daudz grūtāk uzturēt.

Pastāsti par lasīšanas tendencēm Spānijā – vai arī tur lasa mazāk? Un kā ir ar bērniem? Kādas lasīšanas veicināšanas aktivitātes tiek piedāvātas Viānas bibliotēkā?

Domāju, ka tik tiešām vispārējā tendence valstī ir, ka lasa mazāk, taču tie cilvēki, kas lasa un kam patīk lasīt, lasa arvien vairāk. Un vairums šo cilvēku lieto e-grāmatu lasītāju (pārsvarā “Amazon Kindle”) un tāpēc mazāk nāk uz bibliotēkām. Neraugoties uz to, bibliotēkas tomēr tiek apmeklētas arvien vairāk, jo ļaudis nāk lasīt avīzes un žurnālus, kā arī lietot internetu. Taču tā kā budžets jaunumu iegādei bibliotēkā ir ierobežots, jaunumu nav daudz un grāmatu izsniegums vairs nav tik liels. Bērni lasa daudz, daļēji tāpēc, ka viņiem patīk uzzināt un izpētīt jaunas lietas (viņi taču ir bērni!) un daļēji tāpēc, ka skolā viņiem liek lasīt (kas var būt gan labi, gan slikti).

Lai popularizētu lasīšanu, katru mēnesi veicu vismaz divas lasīšanas veicināšanas aktivitātes – meklēju informāciju par jubilejām un gadadienām (rakstnieka dzimšanas vai nāves gadadiena, kāds vēsturisks notikums) un piedāvāju visas grāmatas un DVD, kas saistīti ar šo gadadienu. Tāpat es gatavoju informatīvo biļetenu par jaunākajām grāmatām, kas iegādātas bibliotēkā, to publicēju “Facebookā” un blogā, un izplatu lasītājiem.

Bibliotēkā Tu esi vienīgais darbinieks (tāpat kā bibliotekāri vairumā Latvijas mazo publisko bibliotēku), Tava bibliotēka izvietota trīs stāvos (440 m2). Kā Tu tiec galā ar visu? Esi apmierināts, vai arī vēlies, lai bibliotēkā būtu nodarbināts vēl kāds? Viānas bibliotēkas darbalaiks mums Latvijā var likties ļoti neparasts, jo bibliotēka ir atvērta pēcpusdienās – no 15.00–21.00, vai tas ir ērti bibliotēkas apmeklētājiem un personīgi Tev? Vai neviens nesūdzas par to, ka bibliotēka nav atvērta no rīta?

Esmu nedaudz egoists un nedaudz mazohists! Dodu priekšroku darbam vienatnē, jo tad varu visu darīt, kā vēlos, un man nav nekas pretī strādāt ļoti daudz… Man patiktu, ja varētu rēķināties ar kaut kāda veida palīdzību dažos konkrētos brīžos, lai varētu labāk īstenot aktivitātes, kuras jau organizēju un varbūt tad varētu organizēt vēl citas. Taču tas nav atkarīgs no manis. Mana priekšniecība nevēlas izdot vairāk līdzekļu, lai pieņemtu vēl kādu darbinieku.

Spānijā daudzas bibliotēkas ir atvērtas tikai pēcpusdienās un vakaros (Navarras apgabalā tādas ir gandrīz visas), jo ir saprotams, ka pa dienu cilvēki parasti strādā vai mācās, tāpēc uzskatu savu darbalaiku par normālu. Ja bibliotēka būtu atvērta no rīta un pēcpusdienā, bet nevis vakaros, tad būtu iespējams sniegt bibliotēkas pakalpojumus tikai ierobežotai iedzīvotāju grupai – tiem, kuri nevar atnākt vakaros. Es tiešām domāju, ka vairumam iedzīvotāju ir ērtāk, ja bibliotēka atvērta vakaros, īpaši bērniem un jauniešiem. Vienīgie, kas mēdz sūdzēties, ir studenti, kad viņiem pienāk eksāmenu laiks, jo tad viņi vēlētos, lai bibliotēka ir atvērta rītos, vakaros un naktīs!

Nedaudz par publisko bibliotēku sistēmu Spānijā. Jau esi man stāstījis, ka bibliotēkas pārsvarā ir aktīvas un modernas – kā Tavējā. Tātad stereotips, ka bibliotekārs tikai sēž starp grāmatām un pieprasa ievērot klusumu, vairs nav aktuāls arī Spānijā, un bibliotēkas tiek ļoti integrētas modernajā sabiedrībā kā ar tehnoloģijām, tā aktivitātēm?

Kaut arī vēl joprojām strādā arī gados vecāki bibliotekāri, kuri turpina atbilst stereotipam par klusuma pieprasīšanu grāmatu zālē, mēs – jaunie bibliotekāri – gandrīz visi esam vienisprātis, ka ir jāevolucionē no grieķu definīcijas “bibliotēka kā grāmatu krātuve” uz kultūras centru, ko varētu varbūt dēvēt par “mediatēku”, jo tā iekļauj visa veida dokumentus, arī elektroniskās ierīces un grāmatas! Mums vajag vērt bibliotēku durvis plašākai sabiedrībai ar kultūras vai citiem pasākumiem (vai alus degustāciju, piemēram, varam uzskatīt par kultūras pasākumu?), lai cilvēki saprastu, ka esam noderīgi sabiedrībai, ne tikai piedaloties viņu atpūtas brīžos, apmierinot viņu informācijas vai izglītības vajadzības, bet ka mums ir iespējas savstarpēji sadarboties ikdienā.

Vai publisko bibliotēku sistēma Spānijā ir centralizēta un Tava bibliotēka ir reģiona centrālās bibliotēkas filiāle? Vai tā ir patstāvīga iestāde, kas lemj par visu, vai arī Tev jārēķinās ar norādījumiem “no augšas”? Vai arī Tu kā bibliotēkas vadītājs esi atbildīgs par visiem procesiem tajā, ieskaitot budžeta plānošanu un to, kādas grāmatas iegādāties?

Viānas bibliotēka ietilpst reģionālajā bibliotēku tīklā, ko vieno kopīgs elektroniskais grāmatu katalogs, kas pieejams internetā, kopīgi norādījumi grāmatu kataloģizēšanai un atskaišu iesniegšanai, un reizēm arī tiek centralizēti iepirktas grāmatas. Taču katra bibliotēka ir neatkarīga, organizējot aktivitātes, kādas uzskata par nepieciešamām, iepērkot grāmatas, jo lielāko daļu iepirkuma apmaksā attiecīgās pilsētas pašvaldība. Valstiskā līmenī ir vienošanās, kas pašvaldībam uzliek pienākumu iedalīt līdzekļus, lai bibliotēka varētu funkcionēt (elektrība, ūdens, telefons, grāmatu iegāde utt.), un Navarras apgabala valdība maksā algas bibliotekāriem un nodrošina internetpieeju.

Kādā no mūsu iepriekšējām sarunām minēji, ka bibliotekāri dodas pie pašvaldību vadītājiem un politiķiem, lai pārliecinātu tos piešķirt vairāk līdzekļu bibliotēkām. Latvijā 2013. gadā publisko bibliotēku darbiniekiem tika organizētas mācības šajā jomā, lai attīstu bibliotēku interešu pārstāvniecību (angļu – Library Advocacy). Vai līdzīgs projekts norisinājies arī Spānijā?

Nē, Spānijā nenotiek bibliotekāru izglītošana šajā jomā, un nedomāju, ka mums arī būtu tāds īpašs nosaukums, kādā to definēt! Tad, kad man vajadzēja pārliecināt pilsētas mēru, lai vairāk investētu bibliotēkā, bija nepieciešami psiholoģijas dotumi! Ir jāparāda vietējiem politiķiem, ka bibliotēku lieto vietējie ļaudis, jāparāda tie ieguvumi, kas rodas no bibliotēku sagatavotajām aktivitātēm. Tādā veidā cilvēki ir iepriecināti – tātad apmierināti, un politiķim arī ir laba publicitāte. Ir svarīgi, ka runā labu par pašvaldību, tāpēc daudz reklamēju savas aktivitātes presē, radio, internetā...

Vai Tev ir arī brīvprātīgie palīgi? Varbūt ir kādi sadarbības partneri, lai organizētu lielākos pasākumus?

Bibliotēkās parasti nemēdz darboties brīvprātīgie, kaut gan nozīmīgākajiem pasākumiem tiek meklēti atbalstītāji – skolēnu mātes un tēvi (Viānā ir divas pirmsskolas un sākumskolas izglītības iestādes bērniem vecumā no 3 līdz 12 gadiem, vienā no tām mācības notiek tikai euskera (basku valodā) un angļu valodā, un viena vidusskola skolēniem no 12 līdz 18 gadiem), skolotāji, citi pašvaldības darbinieki. Ir kāda 16 gadīga meitene, kas man palīdz stāstnieku pasākumu organizēšanā, viņa ir ļoti talantīga!

Pastāsti par saviem starptautiskajiem partneriem, māsu bibliotēkām, kuras iepazini ar NAPLE SISTER LIBRARIES [starptautiska bibliotēku partnerības atbalsta programma, kur Latvija diemžēl nepiedalās – D.Girvaites piebilde] starpniecību? No kurām valstīm tās ir, kā izpaužas jūsu sadarbība, vai esat cits citu apciemojuši pieredzes apmaiņas nolūkos? Kā Tu vērtē šī projekta lietderību?

Šobrīd attiecības ar māsu bibliotēkām (Aleksandrovu Polijā, Novigradu-Citanovu Horvātijā un Semiliju Čehijā) aprobežojas ar ideju apmaiņu aktivitāšu īstenošanai (fotogrāfiju izstādes, lasāmvielas ieteikumi lasītāju klubiem u. c.). NAPLE SISTER LIBRARIES nefinansē braucienus uz māsu bibliotēkām, tāpēc neesam nonākuši līdz reālai pieredzes apmaiņai, kas gan man ļoti patiktu, protams!
Domāju, ka ideja ir ļoti laba, lai iedrošinātu veidot attiecības starp dažādu valstu bibliotēkām, lai tās dalītos ar idejām, darbības formām. No jebkuras šāda veida sadarbības rodas interesantas aktivitātes.

Starp citu, cik valodas Tu proti?

Domāju, ka labi protu kastīliešu (spāņu) un euskera (basku valodu). Labi saprotos angļu valodā, taču vairāk valodu gan neprotu!

Atbilstoši informācijai, ko lasīju par Tevi internetā, esi īsts “superbibliotekārs”. Kāds raksts par Tevi saucas “Bibliotekārs, kas kolekcionē apbalvojumus”, tā norādot uz to, ka Tu tos saņem tik daudz, ka jau veidojas kolekcija. Varbūt vari pastāstīt, kas tie ir par apbalvojumiem un cik nozīmīgi tie Tev ir?

“Vai tas ir putns? Vai tā ir lidmašīna? Nē, tas ir superbibliotekārs!” [sirsnīgi smejas]. Kaut gan vēl labāk man patīk parodija par Konanu (Conan Barbarian – Conan Librarian). Man tas ļoti patīk! To mēdzu rādīt skolas bērniem, kad dodos vizītēs uz skolu, un viņi tā smejas! Es varētu teikt, ka mans lielākais apbalvojums ir bibliotēkas lietotāju pateicība par to, ka esmu veiksmīgi ieteicis vai atradis viņiem nepieciešamo grāmatu, DVD, ko viņi vēlas parādīt saviem bērniem, un tas nemaz nebūtu melots. Taču ir arī tā, ka šie (kopumā pieci) Spānijas Kultūras ministrijas apbalvojumi par dažādām inovatīvām un panākumiem bagātām lasīšanas veicināšanas aktivitātēm noteikti kalpo tam, lai pašapliecinātos. Daudzreiz, gatavojot kādas aktivitātes, es nezinu, vai tās izdosies patiešām vērtīgas, vai tās patiks cilvēkiem. Tāpat gadās, ka man tās liekas patiešām labas, taču tās negūst panākumus. Tādējādi šie apbalvojumi, ko man piešķīruši profesionāļi Kultūras ministrijā, man palīdz apliecināt pašam sev, ka es daru lietas labi. Un tāpat tie noder, lai pārliecinātu vietējos politiķus, ka es strādāju labi un esmu pelnījis saņemt vairāk naudas!

Vai Tev ir hobiji? Un vai bērnībā sapņoji kļūt par bibliotekāru?

Mans hobijs ir lasīšana, patīk braukt ar kalnu velosipēdu. Tāpat man patīk sarunas ar draugiem, kopīgi baudot ēdienus.

Kā jau minēju, pēc izglītības esmu vēsturnieks, taču jau bērnībā man patika kārtot grāmatas, likt tās plauktos noteiktā secībā. 12 gadu vecumā es vienu gadu biju klases bibliotekārs! Mana joma bija arhīvi (biju arhīvistikas praksē Navarras apgabala valdībā), bet tajā laikā, kad rakstīju doktora disertāciju (pirms gadiem piecpadsmit), man radās iespēja strādāt publiskajās bibliotēkās, aizvietojot kādu slimības vai atvaļinājuma laikā, un kad jau biju sācis, vairs nespēju šo darbu pamest.

Uzskatu, ka labam bibliotekāram vajadzētu būt galvenokārt “proaktīvam” (tādam, kas kontrolē situāciju, uzņemoties iniciatīvu) un vienmēr attīstībā esošam. Viņam jābūt atvērtam jaunām iniciatīvām, tādam, kurš iedvesmo cilvēkus. Pie tam, viņam jābūt zinošam sociālo tīklu izmantošanā, lai parādītu savu darbu cilvēkiem, kas regulāri nenāk uz bibliotēku, un viņam labi jāpārzin grāmatu un audiovizuālo resursu izdevniecību tirgus, tā jaunumi. Domāju, ka man piemīt visas trīs kvalitātes, un vēl citas arī, bet, tā kā esmu kautrīgs un pieticīgs, tad tās neuzskaitīšu.

Paldies par sarunu!

Ar Iņaki Suso Espadas sarunājās Pelču pagasta bibliotēkas vadītāja Daina Girvaite


Fotogrāfijas no Iņaki personīgā arhīva un tīmekļa vietnes www.noticiasdenavarra.com

Ziņu sagatavoja:

Daina Girvaite


Pelču pagasta bibliotēkas vadītāja

Tagi: Spānijas bibliotēkas