Piektdien, 14. novembrī, Ventspils Galvenā bibliotēka aicina noskatīties divas dokumentālas filmas - plkst. 13.00 “Gauja. Divreiz vienā upē” un 16.00 “Četrreiz katrs viens”. Pēc filmu demonstrējuma tikšanās ar scenārija autoriem Ati Klimoviču un Inesi Zanderi.

Dokumentālā lente “Gauja. Divreiz vienā upē” tapusi tās veidotājiem iedvesmojoties no 80 gadus vecas dokumentālās filmas par Gauju. Filma stāsta par dzīvi Gaujas krastos no tās sākuma Valmieras pusē līdz pat ietekai Baltijas jūrā pie Carnikavas. Tajā atspoguļoti līdz šim nedzirdēti notikumi, kā arī sarunas ar personām, kuru dzīvē likteņupe spēlējusi nozīmīgu lomu. Viens no viņiem ir, piemēram, olimpiskais čempions Māris Štrombergs.


Dokumentālā filma “Četrreiz katrs viens” stāsta par četru latviešu leģionāru likteni. Četri puiši, kuri piedzima un uzauga vienā laikā ar Latvijas valsti, kopā ar to tika ierauti karā, kurā gan valsts, gan cilvēka cerība un cīņa bija palikt dzīvam. Latvijas valsts bija divkārt okupēta. Valsts it kā vairs nebija, bet cilvēki bija. Un šī valsts tobrīd pastāvēja tikai cilvēkos, ikkatrā. Daudzi šo sakarību apzinājās un bezcerīgajos apstākļos, kuros viņi nebija noteicēji, tomēr uzturēja domu, ka cīnās par Latviju.


Jaunais skolotājs Jānis Mencis bija viens no nedaudzajiem, kas uzdrošinājās nepiedalīties 1940. gada vēlēšanu farsā, jo nespēja samierināties ar tādu absurdu. Lēmumu dienēt leģionā nākamais matemātikas profesors pieņēma, racionāli apsverot apstākļus un cenšoties prognozēt reālāko iespēju kaut ko darīt Latvijas labā.


Septiņpadsmit gadus vecais Imants Zeltiņš 1944. gadā cīnījās Bauskas brīvprātīgo bataljonā. Pie Bauskas padomju armija ceļā uz Rīgu tika aizkavēta septiņas nedēļas, dodot iespēju Vidzemes bēgļiem un leģiona divīzijām tikmēr aiziet uz Kurzemi. Imants par to samaksāja ar abu roku plaukstām.


Kazimirs Šusts leģiona artilērijā nonāca vienlaikus ar savu vecāko brāli, bet divi citi viņa brāļi vēlāk tika iesaukti Sarkanajā armijā. Palicis dzīvs, izbēdzis no izsūtījuma Kalugā un dokumentos nomainījis tēva vārdu, Kazimirs ilgus gadus nedrīkstēja rādīties tur, kur visvairāk gribējās nokļūt – dzimtajā Dagdas pusē.


Sportiskais Mākslas akadēmijas students Kārlis Smiltēns leģionā kļuva par artilērijas novērotāju. Kara ainu vērojumi apzīmogoja viņa mākslinieka biogrāfiju, tie kļuva par viņa zīmējumu un akvareļu tēmu visa mūža garumā – arī tad, kad lielāko daļu sava zīmētāja talanta viņš veltīja animācijas filmām Holivudā.


Lielāko daļu mūža viņi nodzīvoja, klusējot par savu pagātni. Tas bija viņu beidzamais lielais zaudējums... Jau pirms tam viņiem jau bija nācies zaudēt savas mājas, savu valsti, savu nākotni – tādu, kādu viņi to bija iecerējuši un iztēlojušies.

Arī šie četri vīri atradās tuvāk nāvei nekā dzīvei, lai gan tolaik bija vēl tik jauni. Tomēr viņus karš nesamala, un katrā no viņiem izdzīvoja un patvērās Latvijas valsts. Viņiem pietika spēka arī pret naidīgo padomju tagadni un trimdas grūtībām noturēties ar cilvēcību, likt lietā savas spējas, strādāt un sagaidīt Latvijas valsts atgriešanos.

Ziņu sagatavoja:
Olita Šteinmane
Ventspils bibliotēkas direktores vietniece