24. aprīlī Jēkabpils Galvenajā bibliotēkā notika diskusija par Latvijas kultūras kanona vizuālās mākslas sadaļu.

Diskusijā piedalījās eksperti – mākslas zinātniece Laima Slava un mākslinieks Aivars Vīlipsons. Pasākumu vadīja Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības institūta Bibliotēku konsultatīvā centra projektu vadītāja Liega Piešiņa.

Latvijas kultūras kanons izveidots 2008. gadā un ir izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūrā. To veido 99 vērtības septiņās kultūras jomās: arhitektūra un dizains, kino, literatūra, mūzika, skatuves māksla, tautas tradīcijas un vizuālā māksla. Vizuālās mākslas sadaļā rodamas 15 vērtības:

  • Nikolauss Sefrenss, jaunākais. Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra retabls (1697);
  • Janis Rozentāls. Pēc dievkalpojuma (No baznīcas) (1894);
  • Vilhelma Purvīša ainavas: Pavasara ūdeņi (Maestozo) (~1910); Ziema (~1908); Pavasarī (Ziedonis) (~1933–1934);
  • Johans Valters. Peldētāji zēni (~1900);
  • Jānis Jaunsudrabiņš. „Baltās grāmatas” ilustrācijas (1914);
  • Jēkabs Kazaks. Bēgļi (1917);
  • Jāzeps Grosvalds. Strēlnieku sērijas darbi (1916–1917);
  • Teodors Zaļkalns. Sēdošā māmiņa (1916–1923);
  • Kārļa Zāles monumentālā tēlniecība: Brāļu kapu ansamblis (1924–1936), Brīvības piemineklis (1931–1935);
  • darbnīcas „Baltars” porcelāns (1925–1928);
  • Niklāvs Strunke. Cilvēks, kas ieiet istabā (1927);
  • Ģederts Eliass. Pie akas (~1935);
  • Kārlis Padegs. Sērija „Sarkanie smiekli” (1930–1931);
  • Boriss Bērziņš. Mākslinieks un modelis (1985);
  • Egons Spuris. Cikls „Rīgas proletāriešu rajoni, 19. gadsimta beigas–20. gadsimta sākums” (20. gadsimta 70.–80. gadi).


Mākslas zinātniece Laima Slava Latvijas kultūras kanonu uzskata par sabiedrības kultūrizglītības līmeņa rādītāju – tajā iekļautās vērtības nedrīkst nezināt. Arī auditorija pievienojās šim viedoklim – ja tu nezini Latvijas kultūras kanonu, tu neesi latvietis. Šie apgalvojumi var šķist pārlieku kategoriski, taču tajos ir daļa patiesības. Kultūra ir saknes, kas dod cilvēkam pamatu, atspērienu personības attīstībā un identitātes meklējumos. Eiropas Savienībā pagaidām ir tikai trīs valstis, kuras izveidojušas savu kultūras kanonu (Dānija, Nīderlande un Latvija), un visās tā izveides mērķis bija iedzīvotāju nacionālās identitātes stiprināšana un kultūrizglītības līmeņa paaugstināšana.

Taču kanonu nevajadzētu uztvert kā šauru un ierobežotu skatījumu uz latviešu kultūru. Tas drīzāk ir logs uz vērtībām. Katra kanonā ietvertā vērtība paver ceļu uz citām vērtībām, kā arī konteksta informāciju. Kā piemēru Laima Slava minēja domubiedru grupu „Rūķis”, kur 19. gadsimta beigās darbojās Pēterburgas izglītības iestādēs studējošie latviešu jaunieši (Vilhelms Purvītis, Janis Rozentāls, Rihards Zariņš, Emīls Dārziņš u. c.). Neviens mākslinieks savā darbībā nav viens. Domubiedru grupas ir tradicionāls kultūras un mākslas cilvēku pulcēšanās veids, uzsvēra Laima Slava. Tā, piemēram, aprakstā par Vilhelmu Purvīti norādot, ka mākslinieks savulaik darbojies domubiedru grupā „Rūķis”, tiek pievērsta uzmanība arī citiem šīs grupas māksliniekiem.

Nupat iznākušajā Daces Lambergas grāmatā „Rūdolfs Pērle” apgāds „Neputns” pirmo reizi piedāvā tādu izdevuma pievienoto vērtību kā laika ass – uz laika nogriežņa hronoloģiski izkārtotu konteksta informāciju, notikumus, kas Latvijā un pasaulē bijuši aktuāli mākslinieka dzīves laikā. Blakus mākslinieka biogrāfijai un mākslas darbu analīzei, laika ass piešķir plašāku (globālāku) skatījumu mākslinieka darbībai. Protams, šādas laika ass izveidošana ir darbietilpīgs process, katram izdevumam tādu nav iespējams sagatavot, tāpēc Laima Slava mudināja pašiem pētīt un meklēt kopsakarības. Tas ne tikai paplašina pētnieka redzesloku, bet arī ļauj uz attiecīgo vērtību paraudzīties no cita skatupunkta.

Diemžēl skolu programmās ir iekļauta maza daļa no Latvijas kultūras kanonā piedāvātā. Auditorijā esošie skolotāji pauda viedokli, ka izglītības pamati bērnam jāieliek līdz 9. klasei; ja nav atbilstošas izglītības programmas, kur trūkst kultūrizglītībai atvēlētu stundu, nav jābrīnās par bēdīgajām skolēnu zināšanām. Lielisks piemērs ir Nīderlande, kur 2006.–2007. gadā izveidotais Nīderlandes vēstures un kultūras kanons kopš 2009. gada rudens ir neatņemama vispārizglītojošo skolu obligāto mācību programmu sastāvdaļa. Protams, izglītība nedrīkst būt tikai teorētiska. Piemēram, vizuālās mākslas vērtību apguvē nozīmīgi ir regulāri muzeju un izstāžu apmeklējumi. Tikpat svarīga ir situācija ģimenē. Ja vecākiem mājās ir mākslas albumi vai kartīšu komplekti, ja bērni tiek vesti uz izstādēm un citiem mākslas pasākumiem, viņi ar mākslas vērtībām iepazīstas pastarpinātā veidā un viņiem tas vēlāk šķiet tuvs un pazīstams bez īpašas apmācības.

Gan diskusijas eksperti, gan auditorija akcentēja Latvijas kultūras kanona pieejamības un interaktivitātes problēmu. Veidojot Latvijas kultūras kanonu, bija iecerēts izdot informatīvi un vizuāli bagātu grāmatu, kas tiktu dāvināta ikvienam vidusskolas absolventam. Diemžēl finanšu trūkuma dēļ grāmata netika izdota. Ja par kanona informācijas platformu tiek izvēlēta kanona tīmekļa vietne, tā ievērojami jāpilnveido. Kā atzina Jēkabpils novada skolotāji, nav pat nepieciešami detalizēti apraksti, pietiktu ar saitēm un norādēm uz atbilstošu informāciju citos resursos. Pēc jēkabpiliešu domām, kanons jāveido kā tīmeklis, kas dod iespēju caur pamatvērtībām nokļūt arī pie citas noderīgas informācijas.

Mākslinieks Aivars Vīlipsons, kas tika pieteikts kā ievērojams kanona oponents, pretenzijas izvirzīja tikai iepriekš minētajam kanona tīmekļa vietnes statiskumam un neinteraktivitātei. Kā jau mākslinieks, viņš aicināja uz kanonu raudzīties radoši, piemēram, rīkot kanonam veltītas tematiskas ballītes, kuru laikā katrs prezentētu uz esošā kanona bāzes veidotu individuālo kanonu, protams, pamatojot savu izvēli.

Savu kanonu var veidot katrs novads, pilsēta, sociālā grupa utt. Pirms lokālā kanona veidošanas noteikti vērts iepazīties ar Nīderlandes pieredzi, kur reģionālo kanonu veidošanā ievēroti vienoti principi un visi kanoni aplūkojami speciāli izveidotā tīmekļa vietnē „Regiocanons.nl”. Kā atzina jēkabpilieši, Jēkabpils kanona pirmās bezdelīgas varētu būt mākslinieku Skulmju dzimta un mākslas galerija „Manss”. Interesanta ir arī Dānijas pieredze, kur atsevišķu kanona sadaļu veidoja 12 bērnu kultūras vērtības. Īpašu ievērību pelna kanona veidošanas mēģinājums Sēlpilī, kur Sēlpils 1. pagasta bibliotēkas vadītāja, aktīva novadpētniece Maija Čakstiņa kopā ar citiem pagasta kultūras darbiniekiem, gatavojoties 24. aprīļa diskusijai, izveidojusi Sēlpils kultūras kanonu. Lai gan Sēlpils kultūras kanons veidots vienkārša saraksta formā un tajā ietvertas tikai 8 vērtības, tas ievērojams ar to, ka ir pirmais reģionālais kanons Latvijā.

Sēlpils kultūras kanons:

  • Sēlpils baznīca;
  • Sēlpils pilsdrupas;
  • dzejniece Zinaīda Auziņa;
  • komponists Pēteris Barisons;
  • Daugavas svētki;
  • Kapusvētki;
  • gleznotājs Staņislavs Ivaņickis;
  • gleznotājs Dainis Lismanis.


Šī bija septītā – pēdējā – diskusija Latvijas Nacionālās bibliotēkas rīkotajā pasākumu ciklā „Latvijas kultūras kanona zīmē”. Pirmā diskusija 26. februārī notika Balvos un bija veltīta kultūras kanona tautas tradīciju sadaļai. Diskusija par kanona kino sadaļu notika 4. martā Cēsīs, par mūzikas sadaļu – 18. martā Liepājā, par skatuves mākslas sadaļu – 27. martā Daugavpilī, par literatūras sadaļu – 4. aprīlī Madonā, par arhitektūras un dizaina sadaļu – 16. aprīlī Mežotnes pagasta Mežotnes bibliotēkā.

Pasākumu cikls ir projekta „Latvijas kultūras kanona vērtību popularizēšana Latvijas publiskajās bibliotēkās” sastāvdaļa. Projekta mērķis – veicināt Latvijas kultūras kanona atpazīstamību un rosināt diskusijas par kultūras vērtībām. Projektu finansiāli atbalsta Latvijas Republikas Kultūras ministrija.

Pasākumu ciklu noslēgs grāmatu svētki 9. maijā Valkā.

Attēlā: fragments no Jēkabpils Galvenās bibliotēkas speciālistu sagatavotās izstādes par Latvijas kultūras kanona vizuālās mākslas sadaļas vērtībām.

Ziņu sagatavoja:
Māra Jēkabsone
Latvijas Nacionālās bibliotēkas
Bibliotēku konsultatīvā centra galvenā bibliotekāre
Tālr.: 67969132

Tagi: Latvijas kultūras kanons, Sēlpils kultūras kanons