"Lielās latviešu dzejnieces Aspazijas pasaule ir unikāla. Katrs viņas radītais dzejolis slēpj sevī šīs unikālās pasaules daļiņu - viņas dvēseles, viņas sirds, viņas likteņa mīklu.

 

Lasot šo dzeju, rodas nepārvarama tieksme atminēt tās mīklu, izjust dzejnieces pārdzīvojumu un domu dziļumu, to patieso jēgu. Krājumā "Sadegt un spīdēt" ir dzejnieces Mīlas mīklas - tās maigums un līksme, ilgas, lepnums un rūgtums:

Sen sfinkas mīklas

Jau atsegtas ir,

Tik viena - kas mīla? -

Vēl jāizšķir...

 

Un viņas nemainīgās piederības apliecinājums Patiesumam, Lielumam, Daiļumam:

Es visur rada esmu lielumam,

Ar sīkumu, ko apņemt var ar roku,

Ar zemumu es gurdi zemē ploku,

Ja mani važās liktu, mani lauztu -

 

Tas viss izrādījās man tik tuvs un pievilcīgs, ka, cenšoties atšifrēt Aspazijas dzejas mīklas, iedrošinājos atdzejot to krievu valodā."

/Ruta Marjaša/

Tagi: dzeja, Aspazija