Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF) šogad uzsācis mērķprogrammu “Nacionālās identitātes veicināšana”, lai ar radošu personu un kolektīvu īstenotiem darbiem “stiprinātu tēvzemes mīlestību un nacionālo pašapziņu, veicinātu piederības izjūtu Latvijas kultūras telpai un latviešu valodai”.

Ar programmas atbalstu taps trīs filmas, vairāk nekā desmit vēsturiski romāni, uz teātra skatuves tiks slavēts Rainis un īstenoti vairāki citi projekti.

Ideju daudz vairāk par finansēm

Atsaucība pirmajam VKKF konkursam bija liela, kopumā tika saņemti 208 projektu pieteikumi par 2 162 733 latiem. Konkursa rezultātā atbalstīti 46 projekti par 308 100 latiem. Sākotnēji mērķprogrammas īstenošanai bija paredzēti 298 100 lati, taču VKKF padome veica izmaiņas paredzētajā finansējumā, palielinot atbalstu programmai “Nacionālās identitātes veicināšana” par 10 000 latu, attiecīgi samazinot finansējumu programmai, kas domāta profesionālās mākslas pieejamības nodrošināšanai reģionos.

Atbalstīto projektu klāsts liecina, ka šoreiz finansējumu vairāk ieguvušas ieceres, kas vērstas uz pagātnes pētīšanu un popularizēšanu, tajā skaitā dažādi tradicionālās kultūras izpētei veltīti projekti un vēsturisko romānu cikla “Mēs. Latvija, XX gadsimts” izdošana. Atbalstītas arī idejas, kas vērstas uz literatūras klasiķu un ievērojamu komponistu nozīmīgu jubileju pieminēšanu.

VKKF padomes locekle Ieva Struka atzīst, ka izšķiršanās par šādas mērķprogrammas nepieciešamību notikusi janvārī, taču arī pirms tam bijušas daudzas diskusijas, kurās tika runāts par šādas atsevišķas mērķprogrammas nepieciešamību, kā arī tika aplūkots jautājums, vai visas kultūras nozares, piedaloties šajā konkursā, būs vienādās izejas pozīcijās. “Redzot izvērtētos projektus un tos, kam ir piešķirti līdzekļi, domāju, ka nospraustais mērķis ir attaisnojies. Mēs vienlīdz interesantus projektus varējām izlasīt gan tradicionālās kultūras un literatūras nozarē, gan tādās nozarēs kā dizains un arhitektūra vai vizuālā māksla. Nav iekšēju pretrunu vai liekas konkurences,” uzver Struka.

Pēc Strukas stāstītā, ne visi mērķprogrammā iesniegtie projekti bijuši sagatavoti augstā līmenī, taču bijušas arī jomas, kurās bija grūti izšķirties par kādu labāko projektu. “Nereti projektu konkursos proporcija starp to, kas ir pieprasīts un kāda nauda ir nepieciešama projektu realizācijai un tam sekojošo piešķīrumu, ir tāda, ka neapskaužu projekta īstenotājus, jo līdzfinansējumu atrast nav viegli un ar piešķirto naudu projektu realizēt ir grūti. Savukārt mērķprogrammā “Nacionālās identitātes veicināšana” iezīmējās cita ievirze. Šoreiz mēģinājām atbalstīt dažus projektus par maksimāli lielu summu, līdz ar to ir sajūta un ticība, ka šie projekti tiks realizēti, īpaši – ja atradīsies iespēja tikt pie līdzfinansējuma,” saka VKKF padomes locekle, piebilstot, ka varbūt līdzīgi būtu jārīkojas arī citu VKKF nozaru konkursos.

Lielākais finansējums – filmu iecerēm

Konkursa lielākais finansējums – 76 600 latu – sadalīts filmu mākslas nozares projektiem, ar piešķīrumu atbalstot trīs filmu projektus.

Dāsnākais atbalsts – 40 000 latu – ticis režisora Viestura Kairiša spēlfilmai “Melānijas hronika”, kuras uzņemšanas darbi sākušies jau šī gada janvārī Zilupes novadā. Spēlfilma “Melānijas hronika” top pēc Melānijas Vanagas autobiogrāfijas “Veļupes krastā: 1941–1957” motīviem, kas ir spilgtākais staļinisma deportāciju laika notikumu apraksts latviešu literatūrā un kas pēc publicēšanas kļuvis par pieminekli visiem izsūtījumā bojāgājušajiem un cietušajiem. Šī būs pirmā Latvijā uzņemtā spēlfilma, kas vēstīs par staļinisma represijām un Baltijas tautu deportāciju. Galveno lomu filmā atveidos šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo. Tāpat filmēšanās procesā jau piedalījušās latviešu aktrises Maija Doveika un Jana Čivžele un vēl 35 aktieri no Ludzas un Rīgas. Kairiša veidotā filma būs melnbalta, to plānots pabeigt 2014. gada nogalē.

Filma būs stāsts par kādu iznīcinātu un aizejošu paaudzi, kuras visu dzīvi ir noteikuši traģiskie vēsturiskie notikumi 1941. un 1949. gadā. Šī būs filma, kas precīzi balstīta Vanagas dokumentālajā talantā fiksēt traģiskas tautas un personīgās biogrāfijas lappuses. “Melānijas hroniku” iecerēts veidot no galvenās varones Melānijas subjektīvā skatapunkta kā viņas rakstītu dienasgrāmatu. Filmas dramaturģijā dominēs spilgtu, reizēm paradoksālu epizožu virkne, kas atspoguļos dvēseles stāvokli un pārdzīvojumus un kura ne vienmēr veidos lineāru stāsta struktūru. Lai arī atveidotie notikumi ir traģiski, filmas veidotāju iecere ir tos rādīt lakoniski, bez emocionāla pārspīlējuma. Būtiska vieta plānota arī notikumu fonam – Sibīrijas dabas majestātiskajam skaistumam.

Nedaudz mazāku finansiālu atbalstu – 30 000 latu – ieguvusi režisora Renāra Vimbas spēlfilma “Es esmu šeit”, kas būs mūsdienu aktualitātēm veltīts projekts. Iecerēts, ka šīs filmas centrā būs divi pusaudži, kurus audzina vecmāmiņa, jo viņu mamma strādā ārzemēs. Režisors savā darbā cer parādīt Latvijas šībrīža skarbo sociālo esamību. Savukārt 6600 latu atbalstu ieguvusi režisores Ilzes Burkovskas-Jakobsenas dokumentālā animācijas filma “Mans mīļākais karš”.

Strukai ir žēl, ka šoreiz “aiz borta” palikusi televīzijas filma “Zīmogs sarkanā vaskā”, kas esot ārkārtīgi kvalitatīvs darbs, tomēr viņa tic, ka filmas komanda to spēs īstenot: “Es saprotu, ka nav jēgas sasmalcināt kino finansējumu. Filmu nozarē iedot katram pa 5000 latu nozīmētu neko neizdarīt, līdz ar to šī jau bija nozares izšķiršanās par labu kādam no projektiem. Tāpat domāju, ja finansējumu var iedot tikai divām filmām, tad nebūtu gudri to iedot abām, kas atskatās pagātnē. Droši vien vienai vajadzētu būt tai, kas reflektē par pagātnes notikumiem, bet otrai – par šodienu.”

Izcels tradīcijas

Tradicionālās kultūras nozarē 41 000 latu finansējums sadalīts starp deviņiem projektiem, kuru vidū ir arī tādi, kas pievērsīsies Latgalei, piemēram, tiks atbalstīts projekts maija dziedājumu un Latgales garīgo dziesmu mantojuma popularizēšanai. Muzikologs Mārtiņš Boiko cer radīt monogrāfiju par Latgalē sastopamu lūgšanu žanru, kāda nav nekur citur pasaulē – latgaliešu psalmiem jeb mirušo ofīciju.

Apgādam “Zinātne” piešķirts finansējums grāmatas “Anete Karlsone. Dziesmu svētki un tautiskā tērpa attīstība Latvijā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā” izdošanai, bet Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts akadēmiskajam izdevumam “Latviešu tautasdziesmas” apgūs un sistematizēs Latviešu folkloras krātuves kāzu dziesmu kolekcijas.

Līdz 2016. gadam taps 13 jauni vēsturiski romāni par Latviju

Literatūras nozarei kopumā atvēlēti 40 000 latu, no kuriem lielākā daļa aizies romānu sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” autoriem darbu rakstīšanai, taču bez romānu sērijas atbalstīti arī trīs citi projekti.

Teātrī izspēlēs Meierovica dzīvi

Jaunajā VKKF mērķprogrammā trešais lielākais finansējums – 37 000 latu  – sadalīts četriem projektiem teātra mākslas nozarē. No šajā nozarē atbalstītajām idejām 14 000 latu finansējumu guvis Latvijas Nacionālā teātra projekts. Teātra sākotnējā iecere bija dzejnieka Raiņa 150 gadu jubileju atzīmēt ar tetraloģijas iestudējumu, līdzīgi kā Latvijas Nacionālā opera realizēja vācu komponista Riharda Vāgnera 200 gadu jubilejai veltīto ciklu “Nībelunga gredzens”. Taču teātrim nepietiekamā finansiālā atbalsta dēļ no šādas vērienīgas ieceres nācās atteikties, un tagad iecere ir reducēta līdz diviem iestudējumiem.

Teātris 2015. gada rudenī, svinot Raiņa 150 gadu jubileju, paredzējis izrādīt Raiņa lugu “Jāzeps un viņa brāļi”. Izrādes iestudēšanu iecerēts uzticēt Krievijas režisoram Kirilam Serebreņņikovam, kurš jau iepriekš šajā teātrī radījis veiksmīgus iestudējums. Krievijas režisoram Raiņa lugu paredzēts uzticēt, lai gūtu skatu no malas par mūsu klasiku. Otrs darbs, kas 2015. gadā tiks izrādīts teātrī, būs Roalda Dobrovenska dramatizējums un iestudējums “Rainis un viņa brāļi”, kas ir ne tikai spilgts literārs darbs, bet arī pētījums par Raini un Aspaziju, Pēteri Stučku, Jaunās strāvas un Latvijas sociāldemokrātijas attīstību plašā laikmeta kontekstā.

Muzikālais teātris “Ars Nova” saņēmis 5000 latu atbalstu mūzikla “Teiksma par Zigfrīdu Annu Meierovicu” jauniestudējuma veidošanai, kas top, sadarbojoties komponistam Jānim Lūsēnam un dramaturģei Mārai Zālītei. Jauniestudējums būs ievērojamā Latvijas sabiedriskā un politiskā darbinieka Zigfrīda Annas Meierovica (1887–1925) dzīvesstāsts. Ņemot vērā to, ka Latvijas vēsturē šis laiks ir bijis nozīmīgs un Meierovics bijis spilgta personība un politiķis ar iespaidīgu ģimenes sāgu, teātrim “Ars Nova” aktuāla šķitusi iecere iedzīvināt vēsturisko personību mūsdienu daiļdarbā, radot mūziklu ar komponista Lūsēna mūziku pēc Zālītes libreta. Jauniestudējuma pirmizrāde notiks šī gada 18. un 19. novembrī Latvijas Nacionālajā operā. Iestudējums būs divos cēlienos, to veido režisors Gatis Šmits. Galvenajās lomās iejutīsies Gundars Grasbergs, Kristīne Zadovska, Aija Vītoliņa un Uģis Roze.

Programmā “Nacionālās identitātes veicināšana” VKKF ar 32 500 latiem atbalstījis četru projektu īstenošanu dizaina un arhitektūras nozarē, ar 31 000 latu atbalstu tiks īstenoti seši projekti mūzikas un dejas mākslas nozarē, 25 000 latu sadalīti diviem projektiem kultūras mantojuma nozarē, 18 000 latu – trīs projektiem vizuālās mākslas nozarē, bet 7000 latu finansējums atvēlēts diviem projektiem starpdisciplināro projektu īstenošanai.

Uz līdzīgu mērķprogrammu cer arī nākamgad

Strukas skatījumā, šī gada pieteikumi un mākslas darbinieku aktivitāte liecina, ka šādu konkursu ir jēga rīkot arī nākamajā gadā. Viņasprāt, būtu lietderīgi arī nākamajā gadā šim mērķim iezīmēt 300 000 latu, jo šāda mērķprogramma palīdz izcelt tos projektus, kas dažādu apstākļu dēļ pārējos nozaru konkursos paliek nepamanīti.

Tikmēr antropoloģe Dace Dzenovska uzskata, ka VKKF “Nacionālās identitātes veicināšanas” programma ir daļa no nacionālās valsts pārvaldes tehnoloģiju aparāta, ar kura palīdzību valsts mēģina veidot sev lojālus pilsoņus. Viņas vērtējumā, kultūras vērtību uzturēšana kopumā ir apsveicama un VKKF dara savu darbu, taču problēmas rodas tad, ja valsts pārvaldes kontekstā uzsvars uz nacionālo identitāti un pašapziņu aizēno citas valstiska mēroga problēmas. Piemēram, viens no visizplatītākajiem un vienlaikus visgrūtāk tveramajiem iemesliem, kādēļ cilvēki dodas prom no Latvijas, ir nevis nacionālās pašapziņas trūkums, bet horizontālās solidaritātes trūkums sabiedrībā, kas izpaužas kā agresīvas attiecības publiskajā telpā, dažādu valstisku un nevalstisku institūciju darbinieku nedraudzīga attieksme pret klientiem, pārspīlēts uzsvars uz konkurētspēju sadarbības vietā, kā arī daudzos citos veidos.

“Diemžēl Latvijas politiskajos koridoros vēl joprojām tiek uzskatīts, ka mūsu vislielākā problēma ir nacionālās pašapziņas trūkums. Mani novērojumi liecina, ka nacionālā pašapziņa, tāda kāda tā šobrīd tiek izprasta Latvijā, neveicina solidāras attiecības ar līdzcilvēkiem, kas man šķiet sevišķi nozīmīgas, lai veidotu labu dzīvi un stipru sabiedrību Latvijā,” pauž Dzenovska. Viņa atzīmē, ka valstis vienmēr ir manipulējušas ar iedzīvotājiem, mēģinājušas veidot sev lojālus subjektus, lai vairotu savu leģitimitāti. Kā 1861. gadā teicis itāliešu valstsvīrs Massimo d’Azeglio: “Mēs esam izveidojuši Itāliju, tagad mums ir jāveido itāļi”. Tas noticis Padomju Savienībā, kad partija mēģināja veidot “padomju cilvēku”, un tas notiek arī šodien, kad Latvijas valsts cenšas veidot nacionālo un lojālo pilsoni. Antropoloģe atzīmē, ka par spīti politisko režīmu atšķirībām modernās pārvaldes tehnoloģijas ir ļoti līdzīgas. Katrai gan ir sava ievirze atkarībā no tā, kā valsts sevi definē. Latvijas gadījumā virsroku vēl joprojām gūst nacionālas valsts modelis.

Ziņu sagatavoja:
© Aila Ādamsone, LETA

Tagi: Valsts Kultūrkapitāla fonda projekti