Balvu par radošumu nominācijā Gada bibliotekārs novadā saņēmusi Pelču pagasta bibliotēkas vadītāja Daina Girvaite. To viņai pasniedza 4. janvārī pasākumā Kuldīgas novada gada balva kultūrā 2012.

Daina visā cenšas atrast pozitīvo: "Ja notiek kaut kas slikts, apzināti mēģinu to nolikt malā. Mēdzu teikt, ka cilvēkam galva nav tik liela, lai paturētu tur negatīvas lietas. Jo vairāk laid sevī negatīvo, sāc sevi šaustīt un mocīties par lietām, kuru tev nav vai ko tev nodara citi. Tad nepietiek laika priecāties par to, kas tev dots, ko varētu darīt, lai dzīvotu skaisti un interesanti. Svarīgākais cilvēks katra dzīvē ir viņš pats. Ja cieni sevi, piepildi savas iespējas un vēlmes, tad cienīsi arī citus. Daudzi cenšas dzīvot citu cilvēku dzīvi, pilnīgi aizmirstot savējo."


Izrādījās vēl interesantāk


Pēc diviem šajā profesijā nostrādātajiem gadiem Daina var droši teikt, ka šī ir viņas īstā vieta ne tikai tāpēc, ka grāmatas un lasīšana tuva kopš bērnības. Darbs izrādījies daudz radošāks, nekā gaidīts: "Bibliotēkā man patika no pirmās darba dienas. Līdz tam 13 gadu biju nostrādājusi grāmatnīcā. Interese par bibliotēkas darbu bijusi vienmēr, bet arī man par to bija stereotipisks priekšstats – vai tikai nebūs par mierīgu. Iepriekšējās darbavietas kolēģi teica: „Kāpēc tu ej strādāt uz lauku bibliotēku? Tev tur būs par garlaicīgu!” Bet es uzreiz zināju, ka man patiks, jo tās ir lietas, ko zinu: grāmatas, datori, pasākumu organizēšana, cilvēki. Izrādījās vēl interesantāk, nekā biju domājusi."


Iepazīti un iemīļoti


Daina ar ģimeni dzīvo Pelču pagastā Ābeles ciemā, apmēram septiņus kilometrus no pagasta centra. Kad vien laika apstākļi ļauj, viņa uz darbu brauc ar divriteni. Parasti jau no paša rīta bibliotēka ir pilna ar skolas bērniem. "Darba laiku man bija iespēja noteikt pašai. Gribēju, lai cilvēkiem bibliotēka būtu maksimāli pieejama. Tāpēc vienu dienu nedēļā strādāju no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā, vienu dienu – vakarpusē – no trijiem līdz astoņiem, bet pārējās dienas no desmitiem līdz sešiem, sestdienās – no deviņiem līdz trijiem. Brīva ir pirmdiena. Kad atnāku uz darbu, skolēni jau gaida, lai tiktu pie datoriem, pēc tam nāk lasītāji. Ar katru aprunājos. Pa šo laiku pagasta iedzīvotājus esmu iepazinusi un iemīļojusi. Šis darbs tādā ziņā ir ļoti patīkams, ka varu dāvināt – no cilvēkiem nav jāprasa maksa par bibliotēkas pakalpojumiem, varu dot ļoti daudz laba: grāmatas, informāciju, pozitīvas emocijas. Šurp nāk tie, kuri gatavi šo dāvanu saņemt un kuriem tā interesē," saka Daina.


Kaislīga lasītāja


Bibliotekāres ikdiena saistīta ar grāmatām, bet Daina vēl aizvien ir kaislīga lasītāja: "Tas man ļoti patīk, to daru daudz un ne tikai profesionālās intereses vadīta, lai varētu ieteikt cilvēkiem labāko. Visu jaunāko literatūru izlasīt nav iespējams, un tas arī nav vajadzīgs. Lasu savam priekam to, kas interesē. Protams, man jābūt informētai, kādas ir grāmatas no Latvijas labāko izdevumu desmitnieka arī tad, ja tās nav manā gaumē. Ja grāmata interesanta, nenogurstu, ja esmu lasījusi līdz diviem trijiem naktī. Pamostos atpūtusies. Lasu daudz un ātri. Tas man no bērnības. 10 –12 gadu vecumā biju izlasījusi visu mājas bibliotēku.


Bieži jautāju lasītāju viedokli par jaunāko literatūru, reizēm viņi man jautā. Man patīk labs humors, grāmatas, kas manī kaut ko maina un emocionāli bagātina. Tā var būt gan izklaidējoša literatūra, gan labi kriminālromāni. Mūsu nozarē jāseko līdzi arī tam, kas notiek pasaulē. Daudz no literatūras, ko pasaulē ļoti lasa, kas ir topos, latviski vēl nav tulkota vai arī tiek tulkota ar lielu laika nobīdi. Tāpēc lasu angliski un spāniski. Grāmatas esmu pirkusi Spānijā, arī Rīgā tādas var nopirkt. Ja ir vēlme lasīt svešvalodās, ļoti daudz grāmatu ir lejuplādējamas internetā. Agrāk man nepatika lasīt grāmatas elektroniskā formātā, kamēr sāku lasīt spāniski. Sapratu, ka šajā valodā tik daudz grāmatu, kā gribētu, nenopirkšu. Esmu pie šī formāta pieradusi, man ir elektroniskais grāmatu lasītājs – planšetdators. To iesaku bibliotēkas lietotājiem."


Psiholoģijas studijas noder


Bibliotēkā nākas saskarties ar dažādiem cilvēkiem, un Dainai nākas būt labai psiholoģei: "Saskarsmes prasmes bija jāapgūst, strādājot grāmatnīcā, psiholoģiju apguvu arī studijās Liepājas Universitātē, kur mācījos tūrisma vadību. Varbūt man piemīt dabiskas empātijas spējas, kas ļauj kontaktēties ar katru cilvēku tā, lai viņš justos saprasts un uzklausīts, taču es daudz mācos. Ar zināšanām noteikti ir vieglāk veidot kontaktus gan ar bibliotēkas lietotājiem, gan kolēģiem."


Visvairāk psiholoģijas zināšanas nepieciešamas, lai rastu pieeju pagasta jaunajai paaudzei: "Ir svarīgi zināt, kā runāt ar bērniem, lai popularizētu bibliotēkas pakalpojumus, lai varētu novērtēt, kas viņiem būtu interesanti. Organizēt pasākumus bērniem ir visgrūtāk. Vienmēr jāatceras, cik ilgi viņi var noturēt uzmanību, kādus izklaidējošus elementus iekļaut izglītojošajos pasākumos."


Dainai pašai ir divi lieli bērni, ar kuriem viņa lepojas un ar kuriem ir ļoti labas attiecības: "Dēlam Tomam ir 20 gadu, viņš studē Liepājas Universitātē. Esmu ļoti laimīga, ka man viņš ir ne tikai bērns, bet viens no labākajiem draugiem, varam izrunāties par ļoti daudzām lietām, arī par izlasīto. Grētai ir 13 gadu, viņa mācās Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolā. Meita vairāk ir mākslas cilvēks, mācās mākslas skolā, padodas angļu valoda. Es nevaru ņemt to modeli, kas man ir attiecībās ar maniem bērniem, un izmantot darbā. Šeit es varu būt jauniešiem draugs, bet no manis tiek reizē gaidīts, lai es būtu arī skolotāja. Bērni šeit ir ļoti mīļi. Kā visiem mūsdienu bērniem viņiem trūkst uzmanības, un viņi novērtē, ja to saņem. Neuzskatu, ka bibliotekāram jābūt auklei vai bērnu pieskatītājai. Jauniešiem jāzina noteikumi, kas ir atļauts, kas nav. Lielākoties problēmu nav. Pēcpusdienās viņi nāk spēlēt galda spēles. Tie, kuri izmanto datorus, zina, kas no viņiem tiek gaidīts."

 
Uz bibliotēku cilvēki nāk ar dažādu gara un dvēseles stāvokli. Daina, protams, nespēj atrisināt cilvēku problēmas. Viņas uzdevums – uzklausīt un būt atsaucīgai tajās profesionālajās lietās, kas ir viņas kompetencē: "Cilvēkiem nepieciešams izrunāties, vajadzīgs atbalsts. Tas ir tāpat kā jebkurā citā apkalpojošās sfēras profesijā."


Prieks mācīties visu mūžu


Vislielāko gandarījumu ikdienas darbā dod pieaugušo mūžizglītības iespējas bibliotēkā. Tie ir gan viņas vadītie datorkursi, kuros cilvēki iemācās meklēt informāciju un paplašināt savu pasauli, gan iespēja mācīties valodas, dažādas radošās darbnīcas u.c. "Tās ir nodarbības, kas cilvēkus bagātina," viņa saka. Daina pati jau četrus gadus mācās spāņu valodu, apgūst fotomākslu. Viņa atklāj: "Skolā mācījos labi, bet toreiz nesapratu gandarījumu, uzzinot jaunas lietas, nepratu to izbaudīt. Tagad man ļoti patīk mācīties. Labprāt studētu maģistrantūrā, bet tam šobrīd nav laika. Sākot strādāt bibliotēkā, braucu uz kursiem Rīgā, bet mācības un semināri bibliotēku darbiniekiem notiek visu laiku. Par to man liels prieks. Arī pagasta vadība atbalsta, ka braucu mācīties. Izglītošanos uztveru kā personības bagātināšanos. Tāpēc ieguvu bakalaura grādu tūrisma vadībā, jo mācīties bija interesanti, un daudz no tā noder ikdienas darbā."


Spāņu valoda ir viena no Dainas sirdslietām, interese par to radās studiju laikā. Pēc tam viņa apmeklējusi kursus un apguvusi valodu pašmācībā. Katru dienu viņa lasa grāmatas, skatās filmas vai klausās radio, sazinās ar spāniski runājošiem draugiem, kuri iepazīti braucienos. Nu jau viņa šajā valodā runā, lasa un raksta: "Tikko tu esi apguvis kādu svešvalodu, tu uzreiz jūties bagāts, tev pasaule kļūst plašāka ar citu kultūru, ko vari uztvert nepastarpināti, ar literatūru, kino. Spānijā esmu bijusi vairākkārt. Man patīk klimats un arī spāņu mentalitāte – viņi ir sirsnīgi, atvērti, draudzīgi un ļoti vienkārši."


Garlaicīgi nav


Daina ar dzīvesbiedru Juri ir klases biedri. Viņi apprecējušies agri, tūlīt pēc vidusskolas, drīz piedzimis dēls. Tādēļ tālāko izglītošanos uz kādu laiku nācies atlikt. Daina pārliecināta: "Visam ir savs laiks, katram ir savs ceļš ejams. Galvenais, lai cilvēks saprot, ko viņš vēlas, un lai viņš to piepilda un nedomā – tas man jau par vēlu. Strādāt grāmatnīcā man bija apzināta izvēle, man tas ļoti patika. Tā bija brīnišķīga pieredze, ar vadības pretimnākāšanu varēju darbu savienot ar studijām."


Girvaišu ģimene dzīvo Dainas dzimtas mājās, ko cēlis viņas vectēvs, pie Ventas. Viņa pārliecinājusies, ka gaisotne, kas ir mājās, cilvēkam ļoti būtiska: "Mūsu ģimenē nav garlaicīgi. Esmu pārliecināta, ka neapmierinātība rodas tādēļ, ka cilvēkam ir garlaicīgi. Tad rodas strīdi, un sadzīve ir grūta. Mums visiem ir dažādas interesantas aizraušanās. Juris ir skolotājs, viņš ilgus gadus aizraujas ar aviomodelismu, brauc uz sacensībām, nodarbojas ar kalnu slēpošanu. Es līdzi nebraucu. Man vairāk interesē kultūra, vēsture, daba. Labāk, ja katrs var attīstīt savu personību. Saticībai no tā tikai labāk. Kopīgi vaļasprieki mums ir teātru apmeklējumi Rīgā, Ventspilī, Liepājā, laivu braucieni, pirts rituāli un vasarā nakšņošana pie jūras teltīs. Parasti tur nodzīvojam vairākas dienas. Mums ir daudz draugu, ar kuriem ir kopīgas intereses."


Dainai patīk eksperimentēt virtuvē. Viņa priecājas, ka patiku gatavot ēdienu pārņēmis arī dēls.


"Es izvēlos prioritātes, daru to, kas man vairāk interesē. Varbūt tāpēc paliek novārtā kādas sadzīviskas lietas. Uzskatu, ka pozitīvā attieksme pret dzīvi rodas no tā, ka pats izvēlies, ko darīt ar prieku un baudu, nevis dari to, kas ir kāda uzspiests un tikai tāpēc, ka tā vajag," saka Daina.

Ziņu sagatavoja:
Iveta Grīniņa
Kuldīgas, Skrundas un Alsungas novada laikraksts "Kurzemnieks"

Tagi: Kultūra, Kultūras darbinieki, Apbalvojumi, Kuldīgas novada gada balva kultūrā 2012