Salacgrīva ir mana pilsēta! Šādus vārdus saka Salacgrīvas bibliotēkas vadītāja Hedviga Inese Podziņa, kura šogad Salacgrīvas novadā ieguvusi titulu Gada cilvēks kultūrā.

Par to sarunbiedre jutusies patiesi pārsteigta. Nācu no pusdienām, bet manas meitenes smaida un teic, ka man atnests pārsteigums. Uz galda ieraudzīju zeltītu ielūgumu, ka esmu izvēlēta un konkrētā laikā jāierodas kultūras namā. Tas bija ļoti liels pārsteigums! Neticami. Prašņāju meitenēm, vai tas tiešām man, savas sajūtas, uzzinot par nomināciju, atklāj H. I. Podziņa.

 

Bet kādas bija sarunbiedres emocijas svinīgajā brīdī? Bija sajūta, ka neesmu to pelnījusi. Taču pēc tam mani uzrunāja novada domes priekšsēdētāja Dagņa Strauberga vārdi, kas lika aizdomāties. Viņš sacīja, ka prezidents var pasniegt ordeņus, ministrijas vai pašvaldības – diplomus un pateicības rakstus, bet šī nominācija ir vispatiesākā. Tā pierāda, ka tu kaut kas esi, jo vietējie cilvēki par tevi balsojuši. Patiesi! Tas nozīmē, ka mans dzīves ceļš, darbs nav bijis velts. Cilvēki nāca ar ziediem. Tas bija tik ļoti mīļi, atceras bibliotēkas vadītāja. Viņa atzīst, ka svinīgajā brīdī aizdomājusies arī par saviem vecākiem, vecvecākiem un dzimtu vispār. Esmu salacgrīviete ar visām saknēm – gan pa mammas, gan tēta līniju. Šis goda novērtējums ir sava veida turpinājums, jo arī abi mani vectēvi bija Goda pilsoņi. Tātad kaut kur gēnos tas ir. Cilvēki man uzticas. Tas, ka esmu novērtēta, ir ļoti liela atbildība, un ir jādara vēl vairāk, teic sarunbiedre. Un viņa arī dara. Visur cenšas aktīvi iesaistīties un darboties. Ne velti darbdienas pievakarē, kad sarunājam tikties, viņa bibliotēkā vēl steidz gatavot vajadzīgos dokumentus, jo nākamajā dienā paredzēts brauciens uz Rīgu saņemt datorus, ko vēlāk sadalīs visām novada bibliotēkām. Darbojos ne tikai bibliotēkā ar tās resursiem. Ir nepieciešami sadarbības partneri, finansējuma piesaistīšana ne tikai no pašvaldības. Darbojamies Salacas baseina bibliotēku apvienībā «Salacas bibliotēkas», Sieviešu tiesību institūtā, arī Mikrouzņēmumu asociācijā. Caur projektiem esam piesaistījuši ļoti labus pasniedzējus, cilvēkiem bija iespēja nākt uz datorkursiem, dažādām radošajām darbnīcām. Laikam cilvēki to novērtēja, spriež H. I. Podziņa.

 

Prieku par nomināciju izbaudīja arī viņas ģimenes locekļi. Kolēģes visus bija apzvanījušas, un bērni bijuši klāt. Sarunbiedrei ir trīs atvases – 2 dēli un meitiņa peciņa. Vecākais dēls ir jūrnieks, stūrmanis virsnieks, vēl jānokuģo pāris reisu, un tad būšot kapteinis. Par dēlu māte ir lepna. Turklāt viņš sarunbiedri iecēlis vecmāmiņas godā. Mazmeitiņai Evelīnai ir 8 gadi, bet mazajam Pēterītim 8 mēneši. Otrs dēls ir amatnieks (nodarbojas ar mēbeļu izgatavošanu), amatniecības skolotājs. Pašam pieder sava darbnīca. Māte vērtē, ka viņam ir talants. Viņa atceras, ka pirms 3 gadiem abi vienā dienā aizstāvējuši savus noslēguma darbus – viņa – maģistra darbu bibliotekāros, bet dēls – bakalaura pedagoģijā. Izvēles priekšmetus abi apguvuši kopā. Tas vēl vairāk tuvinājis. Savukārt meita studē Ekonomikas un kultūras augstskolā kultūras darba organizāciju. Mani bērni jau no bērnības iesaistīti šajā kultūras darbā, aktivitātēs. Agrāk, piemēram, Ziemassvētku pasākumos bērni bija rūķīši un sniegpārsliņas. Visu, ko bibliotēkas pasākumiem bija jāveido, grieza un līmēja. Tas viņiem gēnos, uzskata H.I. Podziņa.

 

Salacgrīvas bibliotēkas vadītāja jūt gandarījumu, ka bibliotēka visiem ir zināma. Jautājot uz ielas, ikviens parādīs, kur tā atrodas. Tā ir zināma vieta, ņemot vērā, ka šeit ir ne tikai grāmatu vai žurnālu apmaiņas punkts. Kur tad vēl var nosūtīt faksu, kopēt, pētīt internetā dzimtu un pēc tam izprintēt materiālus? Domāju, vēsturiski mēs vienmēr esam bijuši kultūras centrs. Septembrī bibliotēkai apritēja 110 gadu. Tikai pirmos pastāvēšanas gadus bibliotēka neatradās šajā ēkā. Tagad gaidām jauno gaismas pili. Tehniskais projekts ir gatavs, un ļoti ceram uz jauno plānošanas periodu 2014. gadā, lai mēs varētu būt novada normāla centrālā bibliotēka. Šobrīd ēkā rit 1. kārta – top jauniešu iniciatīvas centrs, bet ceļ jau arī 3. stāvu, – priecājas H. I. Podziņa.

 

Savs darbs viņai patīk, tāpat viņas kolēģēm. Visas esam bibliotekāres ar stāžu, ar sirdi un degsmi. Mums šis darbs ir misija. Un mūsu bibliotēkas misija ir šeit izveidot gaismas pili, kur gan vecmāmiņa, gan mazbērniņš, gan visa ģimene kopā vienkārši var baudīt dzīvi, stāsta sieviete. Bibliotēka ir viņas vienīgā darba vieta. Hedviga Inese sākotnēji gan vēlējusies iet tēta pēdās – mācīties par žurnālisti. Vidusskolā mācījusies žurnālistu skolā, bijušas publikācijas, bet, dodoties uz iestāšanos, nokavējusi dokumentu iesniegšanu. Likteņa pavērsiens! Negribēju zaudēt gadu un aizgāju uz bibliotekāriem. Tā arī paliku. Sākumā darbs bija Rīgā, Mākslas darbinieku namā. Bija ļoti interesanti. Tad apprecējos un atgriezos Salacgrīvā, kur strādāju jau 30 gadu. Kā vadītāja te esmu vienpadsmito gadu, stāsta H. I. Podziņa. Kolektīvs bibliotēkā ir stabils. Manas zelta meitenes! Mēs esam komanda. Katrs savā jomā ir speciālists. Šogad pirmo reizi paņēmu visu atvaļinājumu. Ja bez manis var iztikt, tad tas ir rādītājs, ka viss ir kārtībā, secina sarunbiedre. Kolektīvs ir kā otra ģimene, kopā tiek atzīmēti visi svētki un jubilejas. Štatā esam 5 darbinieces. Jau vismaz 10 gadu strādājam ar Nodarbinātības valsts aģentūras projektiem. Visu laiku pie mums papildus strādā 2 vai 3 cilvēki. Mēs viņus apmācām, un 99% no tiem, kuri pie mums bijuši, pēc tam atrod ļoti labu darbu. Prieks, ka esam bijuši tāda platforma ieskrējienam. Un viņi visi atgriežas. Uz jubilejām nāk atpakaļ pie mums. Mēs apaugam, saka H. I. Podziņa. Laba saikne izveidojusies arī ar mazajām novada bibliotēkām, ar ko Salacgrīvas bibliotēka sadarbojas.

 

Ziemassvētku un jaunā gada gaidīšanas laikā domas materializējas. Tas ir laiks, kad domāt par nākotnes vēlmēm. Lai jaunā bibliotēkas ēka rādās ne tikai sapņos, bet ir realitāte! Sev, manām mīļajām meitenēm un uzticīgajiem bibliotēkas apmeklētājiem novēlu caur veselību rokrokā ar veiksmi un gandarījumu, mīlestības pilni, lepni par savu dzīvesvietu Salacgrīvu dosimies pretī jaunajam cerību gadam! Čūskas gadam tuvojoties, vēl H. I. Podziņa.

Ziņu sagatavoja:
Līga Liepiņa
Limbažu rajona laikraksts "Auseklis"
28.12.2012.