Šogad novembrī mūsu kino un teātra vecmeistaram, pirmās latviešu aktierfilmas „Es karā aiziedams” režisoram Vilim Segliņam apritēja 130 gadu. Nozīmīgu savas dzīves daļu Vilis Segliņš pavadījis Jēkabpilī, būdams jaundibinātā Jēkabpils teātra režisors.

Vēlākajos gados Vilis Segliņš jeb Segliņtēvs, kā viņu tolaik sauca Jēkabpils teātra aktieri, bija Jēkabpils kultūras nama mākslinieciskais vadītājs un režisors. 1942.gadā kādā intervijā laikrakstam „Jēkabpils Vēstnesis”, vaicāts par to, kas viņam ir teātris, Vilis Segliņš atbild: „Teātris man ir tieksme veidot un radīt. Tā ir pasaule, kurā es jūtos kā atdzimis. Teātrī pirmā vietā stādu ne tehniku, bet izjūtu, jo tam jādod daļa no savas dvēseles.”  

 

Vilis Segliņš dzimis 1882.gada 3.novembrī Jelgavas apriņķa Emburgas pagasta „Tuču” mājās kalēja ģimenē. Teātra gaitas sāk jau 1901.gadā kā korists Ausekļa teātrī, ko tolaik vada Zeltmatis. Teātrī pulcējas progresīvās inteliģences pārstāvji Rainis, Aspazija, Deglavs. Saskatot Vilī Segliņā teatrālās spējas, Zeltmatis viņu uzņem teātra ansamblī. 1913.gadā Segliņš beidz Jēkaba Dubura Latvju dramatiskos kursus un papildina teātra zinības Gižicka mākslas kursos Rīgā. Vēlākajos gados Segliņš darbojas kā režisors un aktieris Rīgas Jaunajā latviešu teātrī, „Apollo” teātrī, Latviešu vasaras teātrī Altonovā (Torņakalnā), Jaunajā Rīgas teātrī, Rīgas Arodbiedrību kluba dramatiskās sekcijā kā režisors, Liepājas latviešu teātrī un citos teātros.

 

Kā aktieris Segliņš savulaik bijis ievērojams raksturlomu tēlotājs, sākumā spēlēdams jaunu mīlētāju un varoņu, bet vēlāk intrigantu lomas, kā Aspazijas „Gunā” princi, Blaumaņa „Ugunī” Edgaru, Blaumaņa „Indrānos” Edvartu, „Mērnieku laikos” Prātnieku, Šillera „Laupītājos” Franci Mooru u.c. lomas.  

 

Pirmā pasaules kara laikā Vilis Segliņš emigrē uz Krieviju un strādā teātros Odesā, Sevastopolē, Jaltā, Feodosijā, Rostovā. Kopā ar kinorežisoru Pjotru Čardiņinu (1877-1934), kas dzīvē uzņēmis ap 200 kinofilmu, filmējas un uzņem mākslas filmas („Četri mēneši pie Deņikina”, „Sabotieri”, Zirnekļi un mušas” arī scenārija autors u.c.)  

 

1920.gadā Vilis Segliņš atgriežas dzimtenē un darbojas sabiedrībā „Latvju filma”, ir  kinoaktieru kursu pedagogs, kā arī uzņem filmas, no kurām diemžēl līdz mūsdienām saglabājušies tikai filmu fragmenti. Arī Latvijas pirmā aktierfilma „Es karā aiziedams”, kas uzņemta 1920.gadā, līdz mūsdienām nav saglabājusies. Vēl kā nozīmīgas filmas Segliņa kino darbu klāstā minamas „Laiku viesulī”, kur viņš ir galvenās lomas tēlotājs barons Volfs,  „Psihe” (Juris, galvenajā lomā Lilita Bērziņa, lomās Eduards Smiļģis u.c.), „Vilkiem mests laupījums” (Sarkanais Juris), „Kaķīša dzirnavas” (režisors, arī scenārija līdzautors, 1932).

 

1942.gadā Vilis Segliņš tiek uzaicināts kļūt par pirmo nesen nodibinātā Jēkabpils teātra režisoru. Trimdas latvietis Guntars Saiva savās atmiņās „Ieskats teātra dzīvē Jēkabpilī vācu okupācijas gados (1941-1944)” raksta: „Doma Sēļzemes centrā Jēkabpilī izveidot savu teātri jēkabpilieši bija jau lolojuši daudzus gadus. Entuziastu grupa jau 1941.gadā sāka meklēt iespēju sensenā nodoma piepildīšanai, bet tikai 1942.gada rudenī, pateicoties pilsētas vecākā K.Grabovska gādībai, Jēkabpils teātris kļuva realitāte.”

 

1942./1943.gada teātra sezonā Jēkabpils teātrī Vilis Segliņš iestudē astoņas lugas, piemēram,    Līgotņu Jēkaba dziesmu spēli „Bierantos”, Zīverta lugu „Ķīnas vāze”,  Blaumaņa „No saldenās pudeles” un „Indrāni”, kurā pats Segliņš ir arī Indrānu tēva lomas atveidotājs.  Izrādēs darbojas vietējie aktieri amatieri, kā arī Segliņš pieaicina jeb angažē profesionālu aktieri Vili Štromu no Rīgas. Lugu dekorators ir Alfrēds Kalniņš. Sākoties 1943./1944.gada sezonai, Vilim Segliņam rodas nesaprašanās ar teātra vadību un viņš no teātra aiziet.

 

Jēkabpilī Vilis Segliņš atgriežas 1948.gadā un līdz pat 1956.gadam darbojas kā režisors un mākslinieciskais vadītājs Jēkabpils kultūras namā un vada tā dramatisko kolektīvu, kā arī ir Jēkabpils 1. un 2. vidusskolas, arteļa „Vilnas vērptuve” un medicīnas darbinieku dramatiskā kolektīva režisors. 1982.gadā bijusī dramatiskā kolektīva aktrise M.Strika savās atmiņās laikraksta „Padomju Daugava”  pielikumā „Daugaviņa” raksta: „Kas mani (un ne tikai mani), jaunu skolotāju, saistīja pie vecā režisora? Laikam viņa erudīcija, milzīgā dzīves pieredze, prasme būt džentlmenim vislabākajā nozīmē. Segliņtēvs kategoriski prasīja no katra nevainojamu stāju, pareizu valodu un iejūtīgu attieksmi vienam pret otru. Kā viņš cīnījās par valodas tīrību! Reiz sarunā pateicu vārdiņu „knapi”. – Ko tas nozīmē  „knapi”, Segliņtēvs uztraucās. – Ja latviešu valodas skolotāja savā valodā lieto ģermānismus, ko tad citi lai dara?”

 

Šajā laikā Jēkabpilī  Vilis Segliņš iestudē Viļa Lāča „Zvejnieka dēlu”, Blaumaņa „Ugunī” un „Skroderdienas Silmačos”, Nikolaja Ostrovska „Ne vienmēr runcim krējuma pods”, Raiņa „Pūt, vējiņi”, Gogoļa  „Precības,” G.Priedes „Normunda meiteni”, Vīgantes „Palmas zaļo vienmēr” u.c. iestudējumus. Vilis Segliņš mūžībā aiziet 1961.gada 30.martā Jēkabpilī, tiek apglabāts Rīgā Meža kapos. Neapšaubāmi Viļa Segliņa ieguldījums Jēkabpils teātra mākslas attīstībā ir neatsverams, no Viļa Segliņa vadītā dramatiskā kolektīva ir izaudzis Jēkabpils Tautas teātris.

 

1982.gada 30.oktobrī Jēkabpilī tiek atzīmēta Viļa Segliņa 100 gadu jubileja un pie Jēkabpils Tautas nama (tolaik Oškalna kultūras nams) atklāj režisoram veltītu piemiņas plāksni, ko veidojis tēlnieks Laimonis Blumbergs. 

 

13.decembrī plkst.15.00 Jēkabpils Tautas nama kamerzālē Jēkabpils pilsētas bibliotēka rīko tematisku pēcpusdienu “Jēkabpilietim aktierim un režisoram Vilim Segliņam—130”, kurā klausītāji tiks iepazīstināti ar pieejamiem materiāliem par Segliņu (Jēkabpils vēstures muzeja krājuma glabātāja Iluta Bērziņa un pilsētas bibliotēkas sistēmbibliotekāre Sandra Miņkova), Jēkabpils Tautas teātra režisore Inta Ūbele stāstīs par 20.gs. sākuma aktiermākslu un tās metodēm, pasākumā tiks aplūkota latviešu teātra un kino sākotne (Jēkabpils valsts ģimnāzijas skolēnu sagatavotās prezentācijas), aplūkots Viļa Segliņa ieguldījums Jēkabpils teātra attīstībā (masu pasākumu režisore Aina Laiviniece), uzklausītas Segliņtēva laikabiedru atmiņas un demonstrēti 1932.gada spēlfilmas „Kaķīša dzirnavas” fragmenti un 1959.gada kinožurnāla „Padomju Latvija Nr.29” sadaļa “Jaunumi Jēkabpils novadpētniecības muzejā”. Jēkabpils Tautas teātra aktieru Zanes ozolas un Pētera Draņeviča izpildījumā skanēs dialogi un monologs no Raiņa lugas „Uguns un nakts”.  

 

Jēkabpils pilsēta s bibliotēkas izstāžu zālē līdz 28.decembrim būs aplūkojama izstāde “Bagāts un radošs mūžs” /aktierim un režisoram Vilim Segliņam—130/. Izstādi veido muzeju un arhīvu materiāli, bibliotēkā pieejamā literatūra par latviešu teātra un kino vēsturi, Viļa Segliņa un viņa laikabiedru - ievērojamu režisoru un aktieru portreti, izrāžu afišu un scenogrāfiju attēli, teātra izrāžu recenzijas. 

 

Pateicamies Jēkabpils vēstures muzejam, Latvijas valsts kinofotofono dokumentu arhīvam, Rakstniecības un mūzikas muzejam, Jēkabpils valsts ģimnāzijas literatūras skolotājām,  laikraksta „Brīvā Daugava” redakcijai (īpaši Jānim Apinim), Mārai Gaigalniecei, Jānim Amatam, Ainai Laiviniecei, Andrejam Mihalovskim par uzticētajiem privātā arhīva materiāliem, atmiņām un atbalstu šī pasākuma tapšanā.

Ziņu sagatavoja:
Sandra Miņkova
Jēkabpils pilsētas bibliotēkas
sistēmbibliotekāre

Tagi: Jēkabpils pilsētas bibliotēka