Svētdien, 18.novembrī plkst.16.00 Raiņa un Aspazijas vasarnīca Majoros, J.Pliekšāna ielā 5/7 aicina uz kopīgu Raiņa dramatiskās poēmas "Daugava" lasījumu "Viena mēle, viena dvēsle, viena zeme mūsu!".

"Vai mums vēl ir Dzimtene?" 1915. gadā Rainis jautā kādā vēstulē. Un pats atbild: "Kas to lai zina? Tik vienu es zinu, ka viņa mums atkal būs."

 

Dzejnieks tomēr nespēja paredzēt, ka Latviju vēl gaida 1940. gads, bet 2012. gadā daudzi mūsu valsts iedzīvotāji pieprasīs tiesības oficiāli runāt citā mēlē…

 

"Kaut arī mums draud izraut no mutes latviešu mēli, nekad mums neizraus no krūtīm latviešu dvēseli. Tā mūsu sāpju māti Latviju darīs brīvu un ziedošu," raksta Rainis.

 

Jau toreiz dzejnieks bija pārliecināts, ka nepieciešama apziņa, ka esam patstāvīga tauta, kurai nepieciešama arī patstāvīga dzīve, garīgi un politiski, jo, ja nav politiskas patstāvības, taps apspiesta arī garīgā dzīve: "Mums jātiek vaļā no uzskata, ka spējam dzīvot no vācu vai krievu žēlastības."

 

Ir Pirmais pasaules karš, Rainis - emigrācijā Šveicē. Sekojot karadarbībai Latvijā, dzejnieks "izkliedz" savas sāpes un vēlēšanos nosargāt likteņupi Daugavu - tautas brīvību. Ievadā dramatiskās poēmas "Daugavas" trešajam izdevumam viņš īsi paskaidro, ko tieši gribējis panākt ar šo darbu:

"Neaizmirst mūsu valsts tapšanu

Visas tautas sāpēs un sajūsmā!"

 

"Daugava" grāmatā iznāk 1919. gadā. 4000 eksemplāri tiek izpirkti divās nedēļās, arī otrais izdevums 4000 eksemplāru tirāžā tiek ātri vien izpirkts.

 

Jāņa Misiņa bibliogrāfiskos materiālos tā vēl uzskaitīta pie "dzejas" darbiem, nevis pie "drāmām", bet pēc tam, kad "Daugava" daudzas reizes izrādīta uz teātru skatuvēm, Rainis to Kopotos rakstos ievieto starp drāmām.

 

Tieši 1919.gada 18.novembrī notiek dramatiskās poēmas pirmais uzvedums Nacionālajā teātrī. To iestudē Biruta Skujeniece. Inscenējumam ir sevišķi panākumi.

 

Pēc 93 gadiem 18. novembrī Raiņa un Aspazijas vasarnīcā kopā ar muzeja apmeklētājiem vēlamies īstenot Raiņa vēlēšanos, ko viņš atklājis savā dienasgrāmatā - "katru gadu Latvijā 18. novembrī inscenēt "Daugavu"".

 

Darīsim to kopā un vēlreiz atcerēsimies Raiņa vārdus:

"Drīz jau viss tas laiks liksies pats kā tāla parādība un tā laika darītāji par uzbāzīgiem brīvības atgādinātājiem, protams, cik tāli viņi nav pārvērtušies par praktiskiem un sabiedriskiem veikalniekiem...

Pienāk stalti un skaļi Izašars un atbīda vēl tālāk nost, gluži projām un saka:

"Tu dzīvoji, lai mums ir maizes, -

Nu ir, - nu mirsti! Tu vairs nevajdzīgs."

Labi, - bet pielūkojat, ka Izašari nedara to pašu un nesaka to pašu arī - brīvībai. Izašaru ir daudz."

Ziņu sagatavoja:
Aija Magone
Raiņa un Aspazijas muzeja izglītojošā darba vadītāja
Tālr.: 67764295

Tagi: Lasījumi, Rainis