Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Atbalsta biedrība sākusi projektu "Latvijas Gaismas pilis — 21. gadsimta Latvijas jaunās bibliotēkas". Tajā paredzēts veidot izstādi par pēdējos desmit gados skaistākajām jaunuzceltajām un renovētajām bibliotēkām.

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas Kultūrkapitāla fonds, izstāde būs skatāma LNB jaunās ēkas atklāšanā 2013. gadā. Pēc tam izstāde ceļos pa Latviju, nonākot arī Kocēnos.

 

— Gada sākumā Valmieras bibliotēkas vadītājas vietniece Vita Ziediņa piezvanīja un informēja, ka būs konkurss un ka viņa pieteikumam jau ir aizsūtījusi fotogrāfijas. Neiebildu un par sarunu piemirsu, līdz augusta vidū no Nacionālās bibliotēkas Atbalsta fonda, kas realizē šo projektu, pieteicās ciemiņi —projekta vadītājs arhitekts Jānis Dripe, Limbažu bibliotēkas vadītāja Dzintra Justa un Latvijas Nacionālās bibliotēkas fotogrāfe Ligita Ieviņa — un vēlējās fotografēt mūsu bibliotēku, — skaidro bibliotēkas vadītāja AIVA ZIRNE, pastāstot, ka sākumā pat bijusi izbrīnīta par šādu izvēli, jo Kocēnu pagasta 1. bibliotēka nav ne jauni celta un pat ne renovēta, tikai skaisti un ar sirdi un dvēseli izremontētas kafejnīcai paredzētās telpas blakus lielajai sporta zālei. Tā kā neviena firma tās neiekāroja, tās stāvēja tikpat kā neizmantotas.

 

Līdz ar novada izveidošanos jaunajai pašvaldībai vajadzēja papildu darba telpas, un bibliotēka tā nelāgi tika iespiesta starp kabinetiem. Tas nebija ērti ne lasītājiem, ne pašvaldības darbiniekiem. — Projekta realizētāji pie manis ieradās no nesen atvērtās jaunās Mazsalacas bibliotēkas, arī Kurzemē tikko biju saskatījusies skaistas bibliotēkas, tāpēc šaubījos, vai viņiem Kocēnos iepatiksies. Patika! Atzina, ka ļoti jauka, romantiska vide, priecājās par lielajiem logiem un skaisto skatu aiz tiem, par zilo sienu ar zilo sapņu zirgu, — Aiva atceras, kā Jānis Dripe pat ieteicis atteikties no paredzētā šablona bibliotēku vadītājus fotografēt pie gudro grāmatu plauktiem, Kocēnu bibliotēku lielajai izstādei izvēloties pieteikt ar romantisko zilo sienu un Aivu priekšplānā, kas ir Vaidavas mākslinieces Initas Jurgenbergas iedvesmas darbs. Protams, fotogrāfijas tapušas arī pagrabā jeb velvju zālē, kādas citām bibliotēkām nav.

 

— Jau 18. oktobrī te notiks Marikai Svīķei veltīta dzejas pēcpusdiena. Ir jau bijuši vairāki pasākumi, un cilvēki labprāt te nāk, trīsdesmit, četrdesmit apmeklētājiem velvju zāle ir tieši laikā. Valdi Atālu gan gribēja dzirdēt tuvu pie simta klausītāju, tad nu ar ērtībām bija, kā bija.

 

Rīgas ciemiņi uzteikuši arī to, ka bibliotēka izvietota vairākās pietiekami ērtās telpās, te ir vieta sešiem datoriem, pie kuriem aizvien ir bērni vai arī pieaugušie, mazie un ne tikai mazie labprāt pasēž un pāršķirsta grāmatas pie mazā galdiņa un mazajos krēsliņos pie zilās sapņu sienas, lielākie pat mācās pie lielā galda netālu no jaunajiem grāmatu plauktiem, kas tāpat kā remonts iegūti ar pašvaldības gādību. — Līdz lauku autobusa aizbraukšanai no Kocēniem četros pēcpusdienā te vienmēr ir bērni, dziļākā pēcpusdienā galvenokārt ir pagasta centra bērnu burziņš, arī pieaugušie tad nāk pēc grāmatām, kuru iepirkšanai katru gadu no pašvaldības saņemam 750 latus, kas pagasta bibliotēkai ir pietiekami. Nu, varbūt tiem, kas nedēļā lasa piecas sešas grāmatas, ir mazāka izvēle, taču sūdzēties par grāmatu fondu, kas ir pieci tūkstoši vienību, man nudien nav pamata. Tāpat kā par to, ka ikdienā es te justos vientuļa. Apmeklētāju netrūkst, vienmēr te ir kustība, jo nāk arī cilvēki izmantot internetu, kas pieejams par brīvu, veikt maksājumus, lasīt darba piedāvājumus, iegūt jaunāko informāciju. Datortelpā vienmēr ir nelielas izstādes —pašlaik apskatāmi mākslas studijas 2x2 dalībnieku darbi.

 

Kocēnieši jauno grāmatu krātuvi jau ir apdzīvojuši, sakot, ka nu jūtoties kā īstā bibliotēkā. Kaut gan Aiva neatceras, kad bijis iemesls sūdzēties par apmeklētāju trūkumu, varbūt vienīgi laikā, kad bibliotēka agrākos gados atradās pašreizējās pašvaldības ēkas pirmajā stāvā. Kocēnieši mīlot grāmatu, tāpat kā labprāt apmeklē pasākumus, kurus, kas nu jau kļuvis par tradīciju, veidojot viņu apvienotā komanda, nešķirojot, vai esi kultūras nama direktore, kā Ināra Blūma, no kuras nākot milzum daudz kolosālu ideju, vai vadi bibliotēku vai Vaidavas kultūras namu, kā Raivis Strazdiņš.

 

Mūsdienu bibliotēka vairs nav tikai grāmatu glabātava, jo sevišķi tās loma un funkcijas mainījušās pēdējos gados, kļūstot par savas pilsētas, pagasta kultūras centru, brīvā laika pavadīšanas vietu. — Mēs vienmēr strādājam kopā, un man tas ļoti patīk. Ināra skaisti vada pasākumus, arī bibliotēkā. Un neesmu par to apvainojusies, jo kāpēc to nedarīt cilvēkam, kam tas tiešām izdodas labi, un cilvēki par to bieži saka paldies, — Aiva priecājas, ka arī vasarās bibliotēkā nav kluss, jo lasīt vēlas arī dažādo sporta nometņu dalībnieki, bet līdz ar rudeni atdzīvojusies arī skola.

 

— Mana pirmā profesija ir dārzniece, esmu beigusi Buldurus, iesāku strādāt padomju saimniecībā «Valmiera», bet ļoti ātri šis darbs izbeidzās. Iestājos Kultūras koledžas neklātienē, ko pabeidzu 2005. gadā, un esmu ļoti apmierināta ar savu dzīvi. Koledža bija vērtīgs ieguvums, līdz tai pat neiedomājos, ka tik daudz ko nezinu, bezmaz tā: kas tad tur ko neizsniegt cilvēkiem grāmatas... Bet bibliotēkas taču ir tik ļoti mainījušās: mums ir jāzina datori, dažādās programmas, ir jāpalīdz tajās orientēties to lietotājiem, sevišķi vecākās paaudzes cilvēkiem, arī kaut vai CV uzrakstīt vai nosūtīt epastu mīļam cilvēkam uz ārzemēm, atrast internetā kādu adresi... — Aiva lepojas, ka Kocēni ir īpaši gaiša puse.

Ziņu sagatavoja:
Maija Mežaka
Laikraksts Ziemeļvidzemē "Liesma"

Tagi: Bibliotēku ēkas, Projekti, Kocēnu bibliotēka, Latvijas Gaismas pilis