Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāti 20. martā, tikās ar Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Mūžizglītības institūta direktoru Arni Karlsenu, lai diskutētu par pasaulē īstenotajiem mūžizglītības veidiem un virzieniem, kā arī meklētu Latvijas apstākļiem atbilstošākos mūžiglītības modeļus.

Kā sarunā ar deputātiem uzvēra A.Karlsens (Arne Carlsen), mūžizglītība nav tikai mācīšanās un prasmju pilnveidošana, tā ir atbildības uzņemšanās par savu dzīvi un pret sabiedrību. Daudzu valstu valdības ir atzinušas, ka mūžizglītība ir svarīgs instruments, kā pielāgoties globalizācijas radītajām pārmaiņām, sociālās jomas izaicinājumiem, un kā radīt ilgtspējīgu un mierīgu sabiedrību, norādīja UNESCO pārstāvis.


Komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete akcentēja, ka izglītības sistēmai ir jābūt vienotai visa cilvēka mūža garumā. Viņa arī interesējās, kā eksperti vērtē praksi neformāli apgūt prasmes tā saucamajos vaļasprieku kolektīvos, piemēram, folkloras kopās, kurās netiek piešķirti formāli sertifikāti.


A.Karlsens atzīmēja, ka arī tā dēvētie vaļasprieku pulciņi ir ļoti nozīmīgs mūžizglītības veids, kas veicina ilgtspējīgu attīstību. Šādas nodarbošanās rada aktīvus pilsoņus, vieno sabiedrību, mazina sociālās plaisas un palīdz saglabāt vēsturiski izveidojušos kopīgu kultūras izpratni. Vienlaikus viņš atzina, ka būtu nepieciešams ieviest sertifikātus par šādu prasmju apgūšanu, lai tās tiktu atzītas un ņemtas vērā.


Komisijas deputāts Jānis Vucāns (ZZS) pauda viedokli, ka neformālajā izglītībā iegūto prasmju atzīšanu apgrūtina Latvijā pastāvošā akadēmisko grādu diferenciācijas sistēma. Viņš interesējās par ārvalstu pieredzi augstākās izglītības programmu sastādīšanā, un to, kā tiek sabalansēta formālā un neformālā izglītība.


A.Karlsens atzīmēja, ka šādā gadījumā būtisks ir valsts atbalsts neformālās izglītības atzīšanai. Viņš arī uzsvēra, ka valsts uzdevums ir nodrošināt neformālās izglītības pieejamību, lai cilvēki varētu apgūt darba tirgum nepieciešamās iemaņas visos profesiju sektoros.


Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvis savukārt atzīmēja, ka zināšanu un prasmju attīstību var noteikt pēc izglītības programmu kvalitātes un to dalībnieku īpatsvara. Viņš akcentēja tendenci, ka neformālās izglītības iespējas plaši izmanto skolēni un jaunieši, taču pieaugušo īpatsvars ir ļoti zems ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Kā rāda sabiedriskās aptaujas, vispopulārākais iemesls, kādēļ pieaugušie nepiedalās mūžizglītības programmās, ir līdzekļu trūkums.


UNSECO Mūžizglītības institūta direktors uzsvēra, ka atraktīvu mūžizglītības programmu īstenošana ir nozīmīgs instruments migrācijas problēmu risināšanā. A.Karlsens norādīja, ka globalizācija ir ne tikai jaunu cilvēku iespēja, bet arī izaicinājums valstīm, tostarp ne tikai Latvijai. Daudzas pasaules valstis šobrīd risina jautājumus, kā radīt tādus apstākļus tās iedzīvotājiem, lai tie nevēlētos pamest valsti vai vēlētos atgriezties. Mūžizglītība ir risinājums ne tikai šiem jautājumiem, bet arī veids, kā padarīt savu valsti pievilcīgāku mācībām un darbam. 

Ziņu sagatavoja:
Saeimas Preses dienests
Tālr.: 67087218; 26136160

Tagi: Mūžizglītība, Izglītības sistēma, Neformālā izglītība