Sešgadniekiem aizliedz skolā lasīt Pētera Brūvera dzejoļus, 9. klases mācību grāmatā nedrīkst citēt Čaka "netikumīgās" dzejas rindas un Sūzenas Kolinsas "Bada spēles".

Veidojot nesen izdoto mācību līdzekļu komplektu sešgadniekiem – grāmatas "Soli pa solim", 4. daļu "Ceļā uz vasaru" (Pētergailis, 2012) autores Antra Balode un Agita Sirsniņa bija iekļāvušas tajā arī Pētera Brūvera (1957-2011) dzejoļus: "Hakeru dziesma" no krājuma "Brīnumdzejoļi" (2006) un "Ko es daru, kad palieku viens?" no krājuma "Gliemezis un cīrulīte" (1995). Dzejolis "Ko es daru..." bija ievietots komplekta Skolotāju grāmatā – izmantošanai pēc skolotāja ieskatiem, visdrīzāk – lasīšanai priekšā.


Taču Izglītības ministrija tos palūgusi izņemt, jo atzinusi par neētiskiem. Autores šos "cenzētos" Brūvera dzejoļus publicētajā versijā aizstājušas ar dažām rindām no Valda Luksa darbiem.


Izdevniecības "Pētergailis" redaktore Gunta Lejniece: "Lai gan ar mācību grāmatām strādāju jau gandrīz 30 gadus, neko tādu neatceros. Kādreiz bija politiska cenzūra. Kā sauc pašreizējo? Tad jau ministrijai jāpublicē nevēlamu autoru un darbu saraksts. Varbūt drošības dēļ vispār nevajadzētu literatūru mācīt? Bet pasaules vēsturi drīkst mācīt? Kari vienmēr bijuši nežēlīgi. Vai tiešām dzeja un vispār māksla jāvērtē utilitāri? Brīnos, ka nav aizliegtas pasakas un teikas."


Dzejniece, Latvijas Bērnu un literatūras padomes valdes locekle Inese Zandere: "Saņemot Jāņa Baltvilka Balvu bērnu literatūrā 2010. gadā, Pēters Brūveris teica: "Es turpinu rakstīt bērnu dzeju, jo tur es redzu savu lasītāju, man ir cerības, ka to kāds izlasīs. Pieaugušo dzeju rakstot, man liekas, ka rakstu un runāju caurā mucā. Tur neviena nav." Izskatās, ka pieaugušie, bruņojušies ar vārdiem "ministrija" un "pedagoģija", savu nesapratni un vienaldzību pret dzeju mēģina iemācīt arī bērniem. Dzeja nav nedz pareizas dzīves pamācība, nedz saldi meli par labo un skaisto, dzejā atrodas vārds visam, kas ir dzīvē, un par samaitājošu bērniem to var atzīt tikai ļoti slinki prāti. Es vēl spilgti atceros, cik savāda diskusija sacēlās "Latvijas Avīzē" pēc tam, kad Līga Celma jaunāko klašu koriem komponēja virkni manu dzejoļu, starp kuriem bija "Marmelādes nolaupīšana" – balāde par to, kā puika atbrīvo ilgoto Marmelādi no bāriņa, kurā vecāki to ieslodzījuši aiz atslēgas kopā ar saviem aliņiem un cigaretēm. Bērni neiet bāros, tajos sēž tikai žūpas – Rīgas dzejnieki, apgalvoja daži pedagogi! Vai tā vietā nevarēja labāk izmantot iespēju parunāt ar bērniem par dzīvi, par naivo un drosmīgo pirmo mīlestību? Uz tādu greznību, ka tiks saskatīts kāds "kultūras mājiens", kaut vai Mocarta "Bēgšana no seraja", laikam jau bija velti cerēt. Brūvera smieklīgais pants par hakeriem laikam ir klasificēts kā mudinājums augt par noziedznieku. Vai to neizlasījuši, bērni paliks neziņā par virtuālajiem laupītājiem, vai varbūt būs no tiem pasargāti? Savukārt palikt vienam mājās ir bīstami un pat nelikumīgi, kas par to, ka vienatne ir telpa bērna iztēlei un domai. Nesen arī raidījumā "Tautas balss" dzejnieka Pētera Brūvera piemiņa tika godināta ar savādu diskusiju par viņa dzejoļa "piemērotību bērniem". Mums, dzīvajiem kolēģiem, jāaizstāv gan Brūvera tiesības uzrunāt bērnus, gan bērnu tiesības lasīt, gan dzejas tiesības nevienkāršot pasauli. Mums jāaizstāv dzejas un cilvēka brīvība."


Diemžēl līdzīga attieksme piemeklējusi arī citu mācību grāmatu, par kuru diskusija vēl turpinās – Aijas Kalves un Ilzes Stikānes veidoto 9.klases literatūras mācību grāmatu. Tajā pretenzijas izraisījuši citāti no latviešu klasikas, kuros pieminēts alkohols un citi ļaunumi.


Autores, uzklausot autoritatīvos ieteikumus, kuru arguments ir – "mācību literatūras ētiskais aspekts veido pozitīvu emocionālo fonu, kur mācību tematu un uzdevumu saturs veicina pozitīvus emocionālos pārdzīvojumus, tāpēc mācību grāmatā nav ievietojami teksti, kas neatbilst šīm prasībām", vairākus tekstus mainījušas (Aleksandra Čaka dzejolis "Modernā idille" aizstāts ar dzejoli "Elēģija logā", darba burtnīcā Aaleksandra Čaka dzejoļa "Dzērāja dziesma" vietā ievietots fragments no "Poēmas par ormani", vairākos Čaka dzejoļos, Anšlava Eglīša lugās, maoru teikā, Gundegas Repšes romānā "Alvas kliedziens", Paula Bankovska stāstā svītrotas rindkopas, teikumi, rindas vai atsevišķi vārdi).


Tomēr tikumības sardze vēl nav apmierināta: joprojām traucē tādi citāti, kā, piemēram, "izsper kā korķi no madeira pudeles", "tu divas reizes biji pillā", "narkotiķiem nav vietas latviešu izrādēs", "viņš šņauc balto pulveri" u.c. , kā arī pusaudžu auditorijā populārais Sūzenas Kolinsas darbs "Bada spēles".


Šo situāciju komentē Latvijas universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Skolotāju izglītības nodaļas docente Mārīte Āboltiņa (savā referātā "Sūzenas Kolinsas romāns "Bada spēles" pamatskolas literatūras mācību kontekstā", kas 2012. gada 2. februārī tika nolasīts Latvijas Universitātes 70. konferencē, sekcijā "Valoda un literatūra izglītības kontekstā"): "Mēs esam sākuši baidīties paši no savas ēnas un vēl aizvien, tieši tāpat kā padomju laikos, vēlamies skolā proponēt mītu par priecīgo, visu mīlēto bērnu, kas dzīvo skaistā un viņam ļoti labvēlīgā Laimes zemē. Diemžēl šis viedoklis pēdējā laikā tiek pausts samērā bieži un ir gana stiprs, lai spētu izraisīt ļoti skumdinošas sekas. Es aicinu kolēģus ļoti nopietni un atbildīgi izvēlēties kritērijus, pēc kuriem tiek vērtēti mācību grāmatās reprezentētie daiļdarbi, lai mēs nenonāktu pie pūrisma renesanses 21.gadsimtā (vārdā pūrisms šoreiz vēlos akcentēt nozīmi "ārišķīga tieksme pēc tikumu stingrības")."

(plašāku fragmentu no M.Āboltiņas referāta sk.: http://failiem.lv/u/yiruzlo)

Ziņu sagatavoja:
Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome

Tagi: Mācību grāmatas, Cenzūra