Kuldīgas galvenās bibliotēkas automatizācijas un informācijas resursu apstrādes nodaļas vadītāja Gunta Grundmane nesen atzīta par Gada bibliotekāri. Tā ir kolēģu atzinība viņas darbam un apliecinājums, ka Gunta ir savā īstajā vietā. Viņa piekrīt, ka šajā darbā gūst profesionālo gandarījumu un pašapliecināšanos.

Gunta strādājusi dažādās darbavietās, un katra kaut ko devusi viņas izaugsmei: "Man visu mūžu bijis zems pašvērtējums, ko esmu meistarīgi slēpusi. Tas vienmēr bijis stimuls pilnveidoties, iemācīties kļūt tādai, kāda gribu būt savās un citu acīs, apgūt to, ko nezinu. Visur, kur esmu strādājusi, apkārt bijuši intelektuāli spēcīgi cilvēki, kuriem esmu centusies līdzināties. Man vienmēr padevies viss, ko esmu strādājusi, labi protu pielāgoties jebkuriem apstākļiem."


Kad dzīve Guntu noliek kārtējās krustcelēs, viņa mācās kaut ko jaunu.


Spītība un pacietība


Klausoties Guntas dzīvesstāstā, izkristalizējas divas rakstura īpašības, kas ļāvušās tikt galā ar visām grūtībām, – spītība un milzīga pacietība: "Tās man ir atliku likām. Man ilgi var kraut, kraut, kraut virsū, bet, kad vienā brīdī lūstu, tad gan ir traki." Viņa smejas, ka par savu dzīvi varētu uzrakstīt grāmatu. Tā būtu optimismu apliecinoša. Guntai ir nācies būt stiprai. Reizēm cilvēki daudz ko saņem kā likteņa dāvanu. Viņas dzīvē, šķiet, šādu dāvanu bijis maz. Gunta atceras, ka bērnībā mamma zīmējusi saviem sešiem bērniem diagrammas – paredzējumu, kāds būs dzīves gājums. "Es savu diagrammu ļoti labi atceros – mana dzīve pamazām, bet neatlaidīgi iet uz augšu. Māsu diagrammas izrādījušās patiesas. Par to vienmēr iedomājos, kad sastopos ar grūtībām," viņa saka.


Tehniska izglītība


Gunta dzimusi Balvu rajonā daudzbērnu ģimenē, tajā rūpes gūlās uz mammas pleciem. Visas vasaras meitene gājusi ganos, jo vajadzēja pelnīt. Viņa atzīst, ka jau bērnībā nācies būt patstāvīgai: "Bija jāprot nogriezt maizi, citādi paliktu neēdusi. Kad gāju ganos, bija skaidrs – neviens cits manā vietā to neizdarīs, jo visiem savi darbi. Reiz laikam biju dabūjusi saules dūrienu. No rīta ļoti sāpēja galva, bet bija jāceļas un jāiet. Tas audzināja spēju saņemties un izdarīt." Balvos viņa beigusi mūzikas skolu, spēlējusi oboju. Skolotāja audzēkni bīdījusi uz pedagoģijas pusi. "Biju ļoti spītīga un nedarīju to, ko man gribēja uzspiest. Aizgāju uz Rīgas elektronisko tehnikumu, jo gribēju mācīties programmēšanu. Izrādījās, ka mācības notiek krievu valodā. Tāpēc izvēlējos mācīties automātiskos elektriskos sakarus. Man nebija ne mazākās jausmas, ko tas nozīmē, arī ne visai patika, taču iesākto vienmēr novedu līdz galam."

 
Gunta atzīst, ka tā arī ir viena no viņas spilgtākajām rakstura īpašībām – mērķtiecība un spēja saņemties. Sadalē viņa tika norīkota uz Kuldīgu, kur ieradās 1987. gadā ar diviem maziem koferīšiem un sāka strādāt pasta automātiskajā telefonu stacijā par elektromehāniķi: "Nostrādāju 14 gadu. Telefonu centrālē laboju meklētājus, ar skrūvgriezi, testeri visu, kas vajadzīgs. Laboju elektriskos un mehāniskos bojājumus. Man darbs padevās, jo arī tajā vajadzēja lielu uzmanību un pacietību. Pa vidu man cits pēc cita piedzima trīs bērni.”


Kultūra, lai pilnveidotos


Brīdī, kad mainījās sakaru tehnoloģijas, Gunta ar savu ļoti specifisko izglītību palika bez darba. "Viena pati Kuldīgā ar trim bērniem, jo visi radi Latgalē. Vienīgais, ko pratu – labot centrāles, un šī darba vairs nebija. Nolēmu – par spīti iešu mācīties pilnīgi kaut ko pretēju, iestājos Liepājas Pedagoģijas akadēmijā, mācījos kultūras darba vadību. Nedomāju par to, ka strādāšu kultūrā. Doma bija – laikam neesmu pietiekami laba un gudra. Tātad vajag sevi pilnveidot. Mācību programma bija ļoti plaša, sākot no juridiskām un ekonomiskām tēmām, beidzot ar māksliniecisko pašizpausmi. Domāju, ka ilgi tur nenoturēšos, bet nolēmu vismaz pamēģināt un beigās attapos, ka esmu jau trešajā kursā. Pabeidzu. Tad jau strādāju Kuldīgas televīzijā," viņa stāsta.


Atklāsme gurķu laukā

 

Par televīziju ir sevišķs stāsts. Arī par šo darbu bijis gluži miglains priekšstats: "Man iedeva mikrofonu un teica, ka jāuztaisa sižets par garīgās mūzikas svētkiem – jāatrod cilvēki, jānointervē, pēc tam tas viss jāatšifrē, jāsamontē un jāuztaisa trīs minūšu garumā. Šķita, ka netikšu galā, taču atkal ierunājās spītība – kā varu netikt galā? Šito kaunu es noteikti sev nesagādāšu. Strādāju sešas stundas, uztaisīju, un process jau bija skaidrs. Beigās biju iemācījusies pati montēt.


Kad aizgāju no televīzijas, apmēram gadu biju bezdarbniece. Vasarā aizbraucu uz Zviedriju gurķus lasīt. Manuprāt, tie, kuri aizbraukuši, nekad neatzīsies, ka viņiem tur ir slikti. Protams, naudu tur var nopelnīt. Pusotrā mēnesī es nopelnīju 1300 latu. Tomēr darba stundas ir ļoti garas, neatstāj izjūta, ka neesi savā vietā. Kad bērns piezvana un pasaka, ka viņam ir slikti, neko nevari palīdzēt, jo esi tur. Reiz gurķu laukā, kad sāpēja mugura un bija ļoti grūti, mani pārņēma izjūtas – ko es te daru?


Sapratu, ka jāmeklē darbs kultūras jomā. Atmetu gan kultūras namu, gan muzeju, nolēmu mēģināt dabūt darbu bibliotēkā. Konkursu uz bibliogrāfes vietu neizturēju, jo vajadzēja speciālo izglītību, bet direktore Laima Ostele piedāvāja organizēt bērniem pasākumus. Viņai esmu ļoti pateicīga par to, ka mani pieņēma darbā bez zināšanām, bet tiku novērtēta kā cilvēks," atzīst Gunta.


Kad iestādē sākās fonda ievadīšana elektroniskajā katalogā, Gunta piedāvāja savu palīdzību, viņai darbs padevās ļoti labi. Laikam Laima saskatīja Guntā tās īpašības, kas vajadzīgas sistēmbibliotekārei, jo viņai drīz tika piedāvāta šī vieta. Gunta iestājās maģistrantūrā, lai apgūtu bibliotēku zinātni. Tagad viņa saka: "Nekur tālu no savas pirmās specialitātes neesmu aizgājusi, jo kas tad ir internets – elektriskie sakari. Varbūt ne tajā izpratnē, kā mēs pirms 20 gadiem mācījāmies. Man šajā darbā izdevies savienot visas savas izglītības – esmu automātisko elektrisko sakaru speciāliste kultūras iestādē."


Gunta gandarīta, ka pacietīgi un pakāpeniski izdevies apmācīt arī visus pagastu bibliotekārus, ka viņi spēj, strādājot ar automatizēto sistēmu, izdarīt visu to pašu, ko veic galvenās bibliotēkas speciālisti: "No malas varbūt šķiet, ka neko nedaru, jo nav taustāma darba rezultāta, ko parādīt. Bet reizēm pēcpusdienā attopos, ka pat pusdienās neesmu bijusi.”


Dziesmas, rokdarbi un slēpes


Vaļasprieku Guntai ir daudz. Viens no tiem – koris Ventava. "Sāku dziedāt, kad atnācu uz Kuldīgu. Pēc tam dzima bērni, un vīram nepatika, ka dziedu. Korī atgriezos pirms pieciem gadiem. Klasiskā mūzika man ir ļoti tuva. Tas ir vaļasprieks, no kura noteikti negribētu atteikties. Man patīk slēpot. Kad atsperies, ir sajūta, it kā tu lidotu. Ar nepacietību gaidu, kad būs pietiekami sniega. Tehnikuma laikā piedalījos sacensībās un vienu laiku biju pat sestā Latvijā. Man ir spēcīgas rokas un laba izturība."


Vēl Guntas aizraušanās ir rokdarbi: "Bērnībā ganos izlasīju ļoti daudz grāmatu un no tām iemācījos visus rokdarbu veidus: adīt, tamborēt, izšūt, mezglot... Tas viss man dzīvē ir ļoti noderējis. Akadēmijas laikā iemācījos apgleznot zīda šalles. Tas gan prasa ilgu laiku, kura man nav, bet to protu. Pēdējā aizraušanās ir pērļošana. Gatavoju rotas gan sev, gan dāvanām."


Daudzu sieviešu kļūda


Par ģimenes dzīvi Gunta nevēlas daudz stāstīt. Viņa ir šķīrusies, bērni jau lieli. Vienīgi piebilst, ka pieļāvusi tās pašas kļūdas ko daudzas sievietes: "Jau tad, kad precējos, zināju, ka nekā laba nebūs, ka mana dzīve nebūs viegla. Zemās pašapziņas dēļ biju iedomājusies, ka diezin vai kaut ko labāku dabūšu, un ļāvos straumei. Par to esmu daudz domājusi un nonākusi pie secinājuma, ka labi vien bija. Ja man būtu vīrs, kurš uzņemtos rūpes par ģimeni, visu noliktu gatavu priekšā un palīdzētu, es pati nebūtu cīnījusies. Varbūt sēdētu mājās bez darba, audzinātu bērnus un mazbērnus. Man nebija, uz ko paļauties. Pašai bija jādomā, kā apģērbt un pabarot bērnus. Sociālajā dienestā man pateica – ko jūs, kundzīt, iedomājaties! Jums ir vīrs, jums ir darbs. Sievietes, kuras savas attiecības nebija oficiāli nokārtojušas, izrādījās vinnētājas. Viegli tas nebija. Melleņu laikā no rītiem agri devos uz mežu, pēc tam salasītās ogas nodevu, tad uz darbu. Tā nopelnīju visu, kas bērniem vajadzīgs skolai. Piemēram, atnāku sešos no darba, bērnam saplīsusi kurpe. Sēžu, raudu, jo citu apavu nav, veikali ciet, ja arī būtu vaļā – naudas nav. Ņēmu adatu un diegu, salīmēju, sašuvu to kurpi. Ja vajadzēja masku, pati pagatavoju, jo man nekad nebija naudas, lai to nopirktu veikalā. Pa ilgajiem gadiem esmu sapratusi, ka raudāt nav vērts, no tā nekas nemainās. Ja kaut kas neizdodas, cenšos situācijā atrast kaut ko labu."


Par vērtībām


"Kad aizgāju no centrāles, ziemā braucu uz Rīgu mācīties projektu vadīšanas kursos. Toreiz cietu smagā autoavārijā, pēc kuras ar muguras traumu nācās pusotru mēnesi gulēt uz gultas, no jauna mācīties staigāt. Reiz gulēju gultā un redzēju pa logu, ka deg māja iekšpagalmā. Pēkšņi sapratu, ka mana māja var būt nākamā, bet nespēju no dzīvokļa iznest pilnīgi neko. Varu tikai knapi izvilkties no mājas un varbūt paņemt līdzi dokumentus. Tajā brīdī sapratu – kā būs, tā būs. Pati dzīva palikšu, bet par mantu nav, ko uztraukties. Nopelnīju šo iedzīvi, nopelnīšu arī nākamo. Tas bija dīvains atklāsmes brīdis, pēc kura domas par naudu un mantu man ir it kā otrajā plānā.

Ziņu sagatavoja:
Iveta Grīniņa
Kuldīgas rajona laikraksts "Kurzemnieks"

Tagi: Bibliotēku darbinieki, Gunta Grundmane, Gada bibliotekāri