Stāsts par Otaņķu pagasta bibliotēkas vadītāju Vinetu Jušķevicu.

Vineta Jušķevica dzimusi, augusi un mācījusies Otaņķos. Tur dzīvojuši vecvecāki, mamma, tā arī pati te turas un projām mukt nedomā. Uzreiz pēc vidusskolas Vineta sākusi strādāt Otaņķu pagasta kultūras namā. Tolaik gribēja Rīgā studēt pirmsskolas pedagoģiju, bet neizdevās iestāties augstskolā. Kultūras namā bijusi vakance – tā viņa sāka darba gaitas dzimtajā pagastā. Vineta neslēpj – sākumā nav bijis viegli "ielēkt" kultūras darba lauciņā. Taču organizēti kursi, pēc tam mācījusies Rīgā Kultūras darbinieku tehnikumā. Strādājusi kultūras namā līdz 90. gadu sākumam, tad kādu laiku turpat Otaņķos par bārmeni kafejnīcā, tad atgriezusies darbā pašvaldībā. Kopš 1999. gada augusta viņa vada Otaņķu pagasta bibliotēku. Vineta augstskolā Liepājā studējusi kultūras vadību un ieguvusi arī augstāko izglītību.


Iedzīvina latviskās tradīcijas


Vineta ir viena no 12 Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa dalībniecēm. Tur savulaik dziedājusi viņas tante Anna Brēdiķe. Reiz uzvedumā bijuši nepieciešami bērni, un pavisam dabiski sanācis, ka pēc "izlīdzēšanas" ar laiku arī pati iesaistījusies kolektīvā. Otaņķnieču košie tērpi un skanīgās dziesmas piesaista daudzus, lepojas Vineta. Tautastērps gan neesot mantots – tie speciāli darināti pašdarbnieču vajadzībām. Kad uzstājas, svinot latvisko godus, bez tautastērpa neiztikt. "Kad tu ej dziedāt, tautastērpā ir pavisam cita sajūta. Ja tu aiziesi parastā apģērbā, tas nebūs tas, un, man liekas, tā neskanētu arī."


Esot gan dalībnieces, kas tautastērpus papildina ar pašu darinātām detaļām. Pati ar rokdarbiem gan neaizraujas. Viņas straujajai dabai tā neesot pati piemērotākā nodarbe – pārāk mierīga. Uz vietas tik ilgi nosēdēt nevaru, smejas Vineta.


Otaņķniece stāsta, ka latviskās tradīcijas pašai tuvas, un labprāt cenšas ar tām iepazīstināt arī citus. "Man patīk atdzīvināt tradīcijas, jo tā ir mūsu vērtība!" uzsver Vineta. Piemēram, kopā ar skolas bērniem mācījušies dziesmas, pēc tam devušies ķekatās – visi darījuši to ar prieku un interesi. "Vakarā pa tumsu iet no mājas uz māju – tas jau bērniem interesanti, kaut kas jauns, neredzēts."


Vineta uzskata, ka latviešu tradīciju iedzīvināšanai vajadzētu pievērst lielāku uzmanību. Bērniem vajadzētu apgūt to arī skolā – diemžēl Latvijā to māca reti kur. Vineta zina, ka Alsungas novadā skolēniem ir iespēja apgūt novadam raksturīgās tradīcijas. Viņa uzskata, ka arī Nīcas pusē to būtu vērts sākt. Turklāt daudzi ir ienācēji, un vietējās paražas un tradīcijas nezina vispār.


Pazīst katru lasītāju


"Kultūra – tā ir mana dzīve," atzīst Vineta. Lai arī kultūras namā vairs nestrādā, bez teātra, koncertiem, pasākumiem joprojām neiztiek. Darbs kultūras namā ir ļoti saspringts. Tagad bibliotēkā esot mierīgāk tādā ziņā, ka darba laiks ir strikti noteikts, neesot vairs darbošanās vakara un nakts stundās. Šobrīd bibliotekāru darbu atvieglo arī modernās tehnoloģijas. Piemēram, pirms dažiem gadiem ieviesta jauna datorprogramma. Tagad tik atliek grāmatā ielīmēt svītrkodu, iepriekš formulāros visu vajadzēja rakstīt ar roku.


Bibliotekārs jūt, kas lasītāju varētu interesēt. "Pilsētā varbūt ir grūtāk, bet šeit mēs katru lasītāju zinām. Zina jau to domu, kurš vairāk grib ko vēsturisku, kurš vieglu literatūru, kurš kriminālromānus." Vineta stāsta, ka akreditācijā aizrādīts, ka bibliotēkā esot ļoti daudz preses. Taču lasītājiem par to ir liela interese, tā viegli lasāma, bibliotekāre atspēko aizrādījumu. "Šodienas apstākļos, kad ne katrs var pasūtīt to, ko viņš vēlas, bibliotēkā paņemt presi un pēc smagas darba dienas palasīt ir daudz vienkāršāk nekā paņemt grāmatu, kas ir bieza, un beigas ļoti tālu."


Taču arī grāmatas pieaugušie lasa ļoti labprāt, turklāt bibliotēkas apmeklētāju skaits pieaug. Vineta uzsver – bibliotēkā grāmatu jau paņem viens no ģimenes, bet mājās to izlasa vairāki. Dažreiz kāda grāmata jāpagaida arī rindā. Īpaši pieprasītas Otaņķos ir Sūzenas Kolinsas "Bada spēles", Stīga Lārsona "Meitene ar pūķa tetovējumu" – detektīvi ir cieņā. Pati gan pārsvarā lasa latviešu autoru darbus, tie esot tuvāki mūsu mentalitātei. "Man ir tāds nelabs niķis – nevaru vakarā lasīt grāmatu. Es to nevaru nolikt malā, kamēr nav izlasīta. Tad ir naktis par īsām," smejas Vineta. Esot grāmatas, kuras var vienā diennaktī izlasīt, bet esot arī tādas, kas pāris dienās un naktīs lasāmas.


Jaunā paaudze gan neesot tik lieli lasītāji kā pieaugušie. Daudzi labprātāk vada laiku pie datora, kas arī bibliotēkā pieejams. Pašlaik tiek organizēta “Bērnu žūrija”, taču skolēnus tajā iesaistīt nav nemaz tik vienkārši – pat ar "košļenēm" uzpirkt jaunos lasītājus tik vienkārši neizdodas, pasmaida bibliotekāre. Parasti lasa tie, kuriem pieaugušie rāda priekšzīmi. Bērni vispirms atnāk kādam uz bibliotēku līdzi, tad laika gaitā arī paši kļūst par lasītājiem, vērojumos dalās Vineta.


Darbs nav vienīgā vieta, kur piepildīt sevi. Arī ārpus tiešajiem darba pienākumiem Vinetai darāmā netrūkst. Viņa teic – gribas iet un piedalīties, darboties.


Ar politiku uz "tu"


Vineta regulāri seko politiskajām norisēm, skatās, klausās un lasa ziņas – viņa no tā nenorobežojas. "Ir jāzina, kas Latvijā un pasaulē notiek! Citādi jau mēs nezināsim, kā spriest." Ja kāds teic, ka par politiku neinteresējas un kritizē, cik viss tur slikts, Vineta uzskata – tā ir maskēšanās. "Ja viņam politika līdz kaklam un viņš neko neklausās, kāpēc tad viņš visu zina?" Tas tāpat kā ar seriāliem – it kā neskatās, bet visu zina par notikumiem tajos.


Otaņķniece pati arī aktīvi iesaistījusies politikā, kandidēja pagājušajās Saeimas vēlēšanās no partijas "Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām" saraksta. Sākumā vēl šaubījusies, bet tad piekritusi izaicinājumam. Tā esot bijusi jauna pieredze. "Ja mēs paši neiesim un neko nedarīsim, tikai gaidīsim no cita, tad arī nekas nenotiks. Ideja likās pieņemama. Es visu laiku esmu teikusi, ka cilvēkiem pašiem ir jāiet un jādara. Mēs nevaram gaidīt no valsts, ka kāds mūs pārveidos un ka būs labāki laiki. Ja mēs paši to nedarīsim, nekas nenotiks! Vienkārši pašiem ir jāiet un jādara. Nevis sēdēt stūrī un bubināt, bet jāpauž savs viedoklis. Ja mēs visi ietu un darītu, tik brīvi riebīgas lietas nenotiktu," Vineta skaidro savu pārliecību. Personiski zinot arī Anitu Pukaļevu jeb, kā viņa publiski nodēvēta, Virsmāti. Anita esot ļoti vienkāršs cilvēks – sakot visu tā, kā ir, un kā pati domā.
Tas, ka vēlēšanās nav izdevies savākt pietiekami daudz balsu, lai partijas pārstāvji iekļūtu Saeimā, neesot nekas traģisks – varbūt nebija pienācis īstais laiks, rezultātu Vineta uztver filozofiskā mierā. "Mēs darījām ļoti pareizi – nevajag laiku sasteigt. Cilvēkiem, man liekas, jāpierod pie domas."


Turklāt vēl nekas neesot beidzies, partija "Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām" joprojām darbojas. Kāda būšot turpmākā rīcība, vēl rādīs laiks. Vineta prāto, ka nav pieņemami cilvēkiem uzbāzties – ja kādam būs interese, viņš papētīs partijas piedāvājumu internetā, atradīs iespēju tikties klātienē. "Runa nav tik daudz par ideāliem kā par patiesību. Turklāt jāmāk pastāvēt ne tikai par savu taisnību, bet jāredz, ka arī citā ir patiesība, un ar to var vidusceļu atrast. Ja mēs visi sāksim domāt, ka ne tikai grābt un grābt, bet arī ar tautu jārēķinās, nevis tikai ar sevi, tad jau viss notiks."


Vineta spriež, ka viņa varbūt reizēm sadzīvē esot par šerpu – saka tieši tā, kā domā. Varbūt citam tas nepatīk – cilvēki pieraduši, ka vajag paglaimot. "Tas nav priekš manis," pārliecināti saka Vineta. Viņai nav iebildumu, ja arī pašai visu pasaka "uz aci", bez divkosības. "Man liekas, ka patiesība ir skarba, bet tā vienmēr dzīvē ir palīdzējusi, nevis meli vai lišķēšana. Man nepatīk, ja kāds aiz muguras aprunā, bet priekšā tu nevari acīs pateikt. Pasakiet man tieši! Man būs sāpīgi tai brīdī, bet man būs patiess prieks, jo es zināšu savas kļūdas."


Vineta pasmaida, ka varbūt kādam no 27 dzīvokļu mājas iemītniekiem arī var nepatikt viņas darbošanās, jo ar savu, kā pati saka, lielo šiverēšanos kļuvusi par mājas vecāko. Taču, lai veidotu patīkamu vidi ap sevi, kādam rūpe esot bijusi jāuzņemas. Īrnieku biedrības gan daudzdzīvokļu mājā neesot, tās dibināšana prasa naudu. Viss notiek uz pašiniciatīvas pamata – organizētas talkas, savākta nauda un nosiltināts viens mājas gals. Pārsvarā cilvēki ir atsaucīgi, iesaistās, jo saprot, ka pašiem te jādzīvo, neslēpj Vineta.


Pirms novadu reformas Vineta paveikusi ļoti nozīmīgu darbu. Otaņķu pagasta pārvaldes priekštelpā veidota karte. Radusies doma, ka tajā vajadzētu ne tikai nosaukt visas mājas, bet arī katrai pievienot fotogrāfiju. Vineta ņēmusi fotoaparātu un apmeklējusi pilnīgi visas mājas Otaņķu pagastā, lai iemūžinātu tās fotogrāfijās. Cik to pavisam bijis, nav saskaitījusi. Cilvēki bijuši atsaucīgi, labprāt ļāvuši, lai mājas fotografē, stāsta Vineta. Nu bildes skatāmas gan uz sienas kartē, gan arī glabājas četros albumos.

"KURSAS LAIKS" JAUTĀ


GRĀMATAS
Latviešu autoru darbi, man liekas, ir tuvāki mūsu mentalitātei nekā ārzemju. Ārzemju romāni, arī filmas, visi ir gandrīz vienādi – tur ir skaistā daba, skaistā mīla, bet mums jau tomēr ir mazliet citādāk. Man patīk Skaidrīte Gailīte, Ēriks Kūlis.


TEĀTRIS
Liepājas teātrī ļoti patika Ziemassvētku koncerts kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri. No izrādēm – komēdija "Ģimenes lietas".


CEĻOJUMI
Ļoti labprāt ceļoju, bet finansiālu apsvērumu dēļ visu, ko gribētu, nevar izpildīt. Konkrētas sapņu zemes nav. Ņemu pretī, ko man dod. Ar bibliotekāriem braucām uz Vāciju, esmu bijusi arī Londonā – ļoti patika.

Ziņu sagatavoja:
Iluta Dreimane
"Kursas Laiks"
Laikraksts Aizputes, Durbes, Grobiņas, Nīcas, Pāvilostas, Priekules, Rucavas, Vaiņodes novadam

Tagi: Bibliotēku darbinieki, Vineta Jušķevica