Epifānijas ir robežšķirtne starp dzeju un prozu, prozai to tuvina nesaistīta valoda un telpiskums, dzejai – dziļi intīmā uztvere liriskā varoņa skatījumā, caur izteikti subjektīvu prizmu, savukārt arī epifānijas ritmika svārstās ļoti plašās robežās – no dzejas ritmiem visklasiskākajās formās līdz daudzveidīgajiem labas prozas ritmiem.

/Linda Tarvida/

 

Kritiķi saka: esejas tās neesot. Varbūt tās varēja saukt par kaprīzēm. Bet jēdzienu "kaprīzes" parasti vienādo ar jēdzienu "niķi". Nevaru atzīt, ka, rakstot šo grāmatu, būtu gribējis niķoties. Tā nonācu pie nosaukuma "epifānijas".

 

Epifānijas ir vēl literatūras vēsturē maz minēts žanrs, tie ir impulsi, mazi uzliesmojumi, kuru gaismā daži brīži dzīvē izgaismojas sevišķi spilgti. Reizēm šie impulsi var likties pretrunīgi, reizēm, kā jau impulsi, tie tādi arī ir, bet visu grāmatu impulsu kopgājiens ir no piedzimšanas līdz jaunai piedzimšanai.

/Imants Ziedonis/

 

Tagi: Imants Ziedonis, Epifānijas