Kristas Annas Belševicas pirmais dzejoļu krājums ir nopietns pieteikums profesionālajā literatūrā. Tam raksturīgs patiess domas dziļums un emocionālais spēks, tomēr šī ir visnotaļ moderna dzeja ar savu oriģinālu māksliniecisko izteiksmi un interesantiem formas meklējumiem.


Dzejoļu krājuma ievadā autore saka: Es izsūkšu šo pasauli sausu un pārvērtīšu iedvesmā. Un viss, ko jaunā dzejniece redz un jūt savā pasaulē, tiešām kļūst par viņas iedvesmas avotu – viņas realitātes paradigmu, kas iepunkto viņas un viņai tuvo cilvēku dienas. 


Šī dzeja dzīvo šodienā, pagātnē un nākotnē – tā pat smaržo pēc laika un redz cauri dzīvei, sev un citiem. Tajā ir prieks un sāpes, smalki dvēseliskais un ikdienišķi raupjais.
Dzejas liriskā varone pilnā amplitūdā meklē savu ceļu dzīvē – “medī dzīvi”, kura ne vienmēr dodas viņai rokā vienkārši. Taču autorei pietiek drosmes šajos meklējumos atkailināt savas dvēseles dziļākos slāņus, un lasītājs, kas tiek aicināts līdzi “medībās”, jūt šo patiesumu, kura izraisītais līdzpārdzīvojums savukārt sniedz vārdos grūti formulējamu literāru baudījumu.

Tagi: Dzeja, Krista Anna Belševica