Zeltiņu pagasta ievērojamās personības:

 

Tēlnieks Rūdolfs Alders  Skatīt

 

Kultūras darbinieks Arvīds Donass    Skatīt

 

Dzejnieks un kultūras darbinieks Gunārs Krieviņš    Skatīt

 

Aktieris Edgars Liepiņš 

(1928.g.17.dec. Zeltiņu pag.- 1995.g.13.sept. Mārsnēnos, apbed. Skultes kapos)

                       Aktiera bērnības un jaunības laiks.

Aktieris dzimis Pūķa gadā. Strēlnieka zvaigznājā. Valdošā planēta – Jupiters. Laimīgais skaitlis- 3. Astroloģiskās krāsas- zils, zaļš, tumši sarkans, violets. Astroloģiskais akmens- smaragds. Simbols- kentaurs Strēlnieks ar sešām ekstremitātēm, uz priekšu izvirzītiem rādāmiem pirkstiem un zirga otru galu. Gaiši zilas zvaigznes, estrāde. Nemiera pilns raksturs, vienmēr jaunu piedzīvojumu gaidās. Romantisks. Karsti uzliesmojošs. Hipnotiskās zvaigznes iespaidā dzenas pakaļ sapņiem un bieži zaudē reālo atbalsta punktu. Ātri uzbudināms. Ietiepīgs. Emocionāli talantīgs. Uz viņu var paļauties. Divi profili- mīlētājs un nelietis. Sejas labā puse garāka par kreiso. Plastiski žesti. Azartisms.

Aktieris dzimis ceturtdienā- tātad zivju dienā- Valkas apriņķa Zeltiņu pagastā pulksten deviņos no rīta. Svars - 4,7kg. Garums - 47 cm. Sniega segas biezums - 37 cm. Rāpojis nav, mazliet šļūcis uz dibentiņa un deviņu mēnešu vecumā jau skraidījis. Temperatūra Zeltiņos - 17 C, Valkā - 15 C, Ziemeļu zvaigznē Alūksnē - 19 C.

Mēs esam turpinājums, un mēs paši turpinām. Mēs nākam katrs no sava sākuma. Pilsētas puikas tupēja uz bruģa, mutes pavēruši, un gaidīja, kad tajās iekritīs nobriedis kastanis. Lauku puikas- tādi kā Edgariņš- arī mutes pavēruši, sēdēja kūts salmos un gaidīja, kad no pupa pienu strūklu mammas uzčurkstinās uz mēles.

Aktiera bērnudārzs - Zeltiņu baznīcas kalniņš. Pirmā bučošanās, nē, vēl nē, tikai pirmā mīlestība septiņu gadu vecumā, pirmās šķiršanās sāpes un pirmā dzīvesvietas maiņa - no Zeltiņiem uz Vecogri. Skološanās Meņģeles septiņgadīgajā skolā pelēkā pašaustas vadmalas uzvalciņā, mātes adītajās vilnas zeķītēs. Topošais aktieris ir tikai trešais rūķis skolas Ziemassvētku sarīkojumā.

Edgara Liepiņa spilgtākās bērnības atmiņas:

„Manas spilgtākās bērnības atmiņas ir ledus pilis. Toreiz bija kārtīgas ziemas: upe aizsalst līdz pašam dibenam, ūdens vispār nav, pa ledus apakšu var ložņāt un skatīties. Kaimiņu gans prata iztaisīt no koka automašīnu. Es ilgi, ilgi gaidīju un prasīju, kad būs gatava, viņš ilgi, ilgi taisīja, un beidzot es to saņēmu! Otrā rotaļlieta bija mutes harmonikas, ko tēvs atveda no Rīgas, pirmā dziesma, ko iemācījos spēlēt -„Tek saulīte tecēdama”. Skolā esmu gājis pie visām varām. Trīs gadus Ulmaņa laikā, tad krievi ienāca, tad vācieši, visbeidzot padomju laiks. Tie trīs gadi , ko nogāju pamatskolā, man ir devuši visu dzīvei nepieciešamo. Tēvam bija plaša bibliotēka, pirmā grāmatiņa, ko es lasīju ar aizrautību, aiz kaudzes noslēpies, bija „Dafnis un Hloja”.

Pirmais netikums- pīpēšana Tā sākās vācu laikā: krievi dzenāja vāciešus, vācieši dzenāja krievus, un ierakumos palika foršas garšīgas cigaretes, mēs lasījām veselām paciņām. Tēvs pats pīpēja, bet , mani dūmojot pieķēris, kliedza: ”Paosti , kā man mute riebīgi smird! Tu arī gribi tāpat smirdēt”. Es saku: „Negribu, negribu!”- un tik un tā pa klusam pīpēju.

Tēvs bija labs, bet bargs, ”Tu neko nezini! Neko nevari! Neko neproti! Kāpēc nenoliec lietas vietā! Man pēc tevis jāmeklē!” Vienreiz es aizbēgu no mājas, trīs dienas mežā lielā kokā nosēdēju. Mamma nesa ēst, teica, ka tēvs jau visu aizmirsis, bet es ne un ne mājas neiešu.”

 

1944.gads. Aktierim ir sešpadsmit gadu. Vecogres, Liepkalnes, Ērgļu meži un purvi ir pilni ar šautenēm, ložmetējiem, mīnām un patronām. Aiz spārnoto mīnu kaudzes aktieris un citi puika grib izmēģināt stobrus, lai redzētu, kas notiks. Sprādziens nopļauj kokus un draugu. Nākamais aktieris stāv pie kapa kā cilvēks, kurš izgājis karu.

Edgara Liepiņa spilgtākās bērnības atmiņas:

„Arī spridzināšanas spēlītes bija. Ir rēta no tās reizes, kad ar sprāgstošu pistoli pa pusei atrāvu īkšķi no rokas. Tagad es spridzekļiem pirkstu klāt neliktu, toreiz skrūvējām granātas vaļā.”

 

1945.gads. Tas bija tāds dīvains, gaidu pilns laiks. Kaut gan katra darbaroka bija augstā vērtē, vecāki labprāt posa savus dēlus un meitas uz Rīgas skolām, jo tikpat liela kāre, kāda latviešu zemniekam izsenis bijusi pēc sava brīvi apstrādājama zemes stūrīša, bija redzēt savus bērnus izglītotus. Jānis Liepiņš savu Edgaru gribēja redzēt kā nākamo juristu un bija pārliecināts, ka taisnākais ceļš uz universitāti ved no Rīgas ģimnāzijas. Ar maizi un speķi viņš dēlu var nodrošināt, mājvietu dos sievasmāsa. Edgars brauc uz Rīgu un iestājas  Leona Paegles 1.vidusskolā pašā Rīgas centrā, kanālmalā. Ienirstot pirmo pēckara gadu Rīgas skolu atmosfērā, redzam raibas klases, kurās sajaucas gan strādnieku bērnu trūcīgais, no dažādu audumu gabaliem sastiķētais apģērbs, gan mantīgāko ģimeņu atvašu modes tērpi. Formas tērpi nāca vēlāk. Lai gan vakardienas laucinieki vēl juta stipras saites ar mājām, lepnāku drēbju trūkums nevienu nekavēja skolu ballēs jautri un pārgalvīgi dejot. Vasaras aktieris pavada tēva mājās. Brīnumainā priežu nostūrī ar purvainēm un slīkšņām, divām bērziņu piekalnītēm, dažiem ozoliņiem un mežābelēm. Cirvis, zāģis, celmu laužamā mašīna ar diviem pārslēdzamiem ātrumiem un pamatīgs bomis. Rasas pilni rīti siena vālā un čūskas. Tad gaidītās sestdienas pievakares, ugunskuriņš mežiņā, sakarsētā desmitcollīgā nagla un mammas ielokojums matos, divritenis, izbuktētas bikses un aiziet!

Edgara Liepiņa spilgtākās bērnības atmiņas:

„Man patika braukt uz ballēm. No rīta braucu mājās- izkapts jau stāv, māte nolikusi piena krūzi un rupjmaizi. Man ir jāpļauj. Tēvs man iemācīja pļaut ar pļaujmašīnu, es ecēju, aru ar divzirgu arklu, pļāvu rudzus ar vienroci. Un siena vešana purvainā vietā- kā ceļ klēpi augšā, čūskas birst gar apkakli. Esmu basām kājām čūskām cauri gājis- viņas jau kož tikai tad , ja uzmin virsū. Čūskai ir savs ceļš, savs darbs.”

 Pēckara Rīgā augstu vilni sita skolu jaunatnes, īpaši meiteņu, aumaļainā aizraušanās ar teātri un operu. Septiņpadsmitgadīgais Edgars Liepiņš pret teātra mākslu izturējās nevērīgi. Skatuve viņa miglainajos nākotnes plānos neietilpa. Kur nu, viņš pat biļeti ne uz vienu izrādi netika pircis un teātri apmeklēja tikai tad, kad gāja visa klase organizēti.

Un tad 1947.gada pavasarīgi vējainā dienā tikko kā Rīgas Leona Paegles vidusskolas desmito klasi beigušo Edgaru Liepiņu ielu krustojumā pie Brīvības pieminekļa  aptur slaids jauneklis- Haralds Topsis, aktieris, zeltiņietis.  Te pēkšņi viņš saka- mācies par aktieri. Laikam jau tāpēc, ka par skatuves lietām neko nejēdzis, nolēmis- kāpēc nepamēģināt. Vienu gan zinājis- aktierim jābūt smukam. Izpētījis, kur atrodas Teātra un horeogrāfijas vidusskola, ielicis savos taisnajos matos ilgviļņus, devies uz skolu. Speciāli mācījies neko nebijis, laikam jau laucinieka naivā nekaunība pārsteigusi pasniedzējus. Ar nelielām variācijām šādi par savu uzņemšanu stāsta pats aktieris. Īstenībā bija drusku sarežģītāka. 1946.gada rudenī Teātra un horeogrāfijas vidusskolā atvēra aktieru apmācības nodaļu ar patstāvīgu administrāciju. Tajā uzņēma audzēkņus ar pabeigtu vidējo izglītību, jo vispārizglītojošie priekšmeti nebija paredzēti. Toties diezgan pamatīgi mācīja teātra un mākslas vēsturi, sabiedriskās zinātnes. Re, pie cik stingras kārtības Edgars Liepiņš, tikko pabeidzis desmito klasi, kļuva par šīs skolas otrā iesaukuma audzēkni.

1948.gadā dibināts Latvijas PSR Valsts Teātra institūts, kurā sapludinātas abu aktieru klases kā 3.un 2.kurss.

 

Brāļa Pētera Liepiņa atmiņas:

„Mums ar Edgaru ir 14 gadu starpība, tēvs viņu agri aizsūtīja uz Rīgu mācīties, tāpēc es pat neatceros kādu viņu ieraudzīju pirmo reizi. Mēs jaunākie (Biruta, Maija, es) vecākos brāļus un māsu (Osis, Edgars, Irma) redzējām ļoti maz. Atceros, ka Edžus brauca pie mums parasti gulēja uz istabaugšas un ilgi gulēja. Es gribēju pakāpties pa trepēm un tikties ar brāli, bet bija iedzīts man apziņā, ka mākslinieku traucēt nedrīkst.

Tā visu mūžu kopš bērnības mēs dzīvojam … paralēli. Viņš pļāva sienu, visus darbus laukos padarīja, strādāja kā zvērs, palēnām mani apmācīja. No Edgara mācījos siena gubiņu taisīt. Mamma krāva apakšu, viņš taisīja galvgalu. Katrai gubiņai vajadzēja būt simetriskai, es krāvu  un jaucu nost, kamēr iemācījos.

Es nebiju luteklītis. Drēbes man pāršuva, jaunas nebija nekad. Mamma jau rūpējās par visiem, bet man likās, ka man tās vecāku mīlestības ticis par maz. Edgaram nevarēju pietuvoties, jo viņš mani neuztvēra kā sev līdzvērtīgu. No armijas es Edgaram rakstīju, ka stāšos Teātra fakultātē, viņš man atbildēja, ka tas ir drausmīgs darbs un , man labu vēlot, neieteica kļūt par aktieri, jo zināja aktiera darba garozu.”

Māsīca Milda Gaigaliņa stāsta:

„Bērnībā bija trūkums, mazā istabiņā divstāvīgās gultiņas, bērni strādāja kā skudriņas, un bija kartupeļi, skābi kāposti un gurķu muca. Mammai bija viena gotiņa, bet visi seši bērni pabaroti. Garīgums Edgaram nāca no mātes, bet bezkaunība no tēva. Viņa māte Ella bija neizsakāmi garīgi bagāta. Ganos gāja grāmata padusē, ēda pusdienas grāmata stāvēja priekšā. Ne reizi nedzirdēja viņu sūrojamies- dziedāja, smējās. No viņas nāca pasakaina labestība. Uz bērniem balsi nepacēla. Ja kāds ko pastrādāja, vienīgais teiciens bija- makans tu tāds!. Mājās pie loga stāvēja mazs virtuves skapītis, kur vajadzēja astoņiem cilvēkiem paēst, izmācīties, izgludināt drēbes. Uz maiņām ēda, uz maiņām mācījās- bez strīdiem. Tur arī izauga savdabīgais raksturs. Brāļi un māsas savā starpā neķīvējās. Kopā kārtis spēlēja un pa lauku skrēja, putnus baroja, bet tāda īpaša savstarpēja sirsnība… nezinu… Lieldienās un Ziemassvētkos pie vectēva un vecāsmātes pulcējāmies. Līdz sešiem sestdienas vakarā bija visi mājas darbi jāpadara, pagalms jāuzpoš, un tad gaidījām, kad baznīcā iezvanīs svētvakaru. Skaisti skanēja. Ēdām svētku vakariņas, bija pieticīgas dāvaniņas. Tā mēs augām. Par vecāku neklausīšanu un blēņu darbiem nevarēja būt ne runas.

Viņam bija kādi 12 vai 13 gadi, man kādi deviņi. Mūsu satikšanās bija vecātēva 60.dzimšanas dienā. Dzeltens kliņģeris, pagrabā bērzu sulas zeltera pudelēs… Un mēs, bērni, rotaļājāmies un draiskojāmies. Edgars bija ļoti dzīvs puika, dziedāja un svilpoja, bija pašpārliecināts, negribēja, ka viņu lutina. Pienesa pilnu mucu ar ūdeni, un mēs, mazākie, laistījām dārzu. Pie Edgara mājām bija kalns, tur braucām no kalniņa, ar slēpēm lēcām no tramplīna. Meņģeles skolā viņš nodibināja Cerības pulciņu. Visi bērni bija saorganizēti, lai šujam sarkanbaltsarkanos karodziņus. Un 1941.gada naktī un 15.maiju skolas trešo stāvā un biedrības māju izgreznoja ar šiem karodziņiem. Nevienu toreiz neķēra un nesodīja.”

1951.gadā aktieris aizver Latvijas PSR Teātra institūta durvis un ar pilnu slodzi sāk strādāt Jaunatnes teātrī.

1951.-1989.g. Jaunatnes teātra aktieris. Virtuozi atveidojis traģikomiskus un ekscentriskus tēlus.

Nozīmīgākās lomas teātrī:

Lomas kinofilmās:

Koncertprogrammas:

Pasmaidi, sirds gaiša kļūst (1985), Ārprāc-88 (1988)

Latvijas Teātra darbinieku savienības biedrs (1952), LPSR Tautas mākslinieks (1978). 1999.gadā atklāts tēlnieka U.Kurzemnieka veidots E.Liepiņa kapa piemineklis

Literatūra par Edgaru Liepiņu    Skatīt

 

Zeltiņu ārsts Rūdolfs Liepiņš

 

(1901.g. 1.dec. Aumeisteru pag.- 1983.g.Zeltiņos) 

Visu savu aktīvo darba mūžu pavadījis Zeltiņos. Materiāli par ārstu Rūdolfu Liepiņu novadpētniecības mapē. Izveidota videofilma "Zeltiņu ārsts Rūdolfs Liepiņš"  


Aktrise Irma Laiva


(1909.g.6.maijā Rīgā – 2003.g.27.jūnijā Rīgā)

Aktrise par sevi saka: „ Piedzimu Rīgā, tajā ielā, kuru tagad dēvē par Virzas ielu. Esam savam tēvam trejmeitiņas: Milda, Alise un es. Viena no viņām kārtīga un centīga ierēdne, otra – priekšzīmīga namamāte, kas audzina divus bērnus, un tad es- aktrise. Vai es no laika gala gribēju kļūt par aktrisi? Nē. Loloju sevī domu tapt par baletezi, bet dzīve visu ievirzīja savādāk. Bēgļu laikos dzīvoju pa laukiem Zeltiņos, pēc kara pabeidzu Rīgas 1.pamatskolu, tad 3.ģimnāziju. Šinī mācību iestādē darbojās arī dramatiskā sekcija aktiera Voldemāra Švarca vadībā. Mācījāmies dzejoļus deklamēt, ņēmām mazus skatus. Mana pirmā uzstāšanās notika jau ģimnāzijā, izrādīja Brenci un Žvinguli. Es tēloju Brenci ar mazu bārdiņu un kaļķīti mutē, biju tā pārvērtusies un iedzīvojusies savā lomā, ka mani neviens nepazina. Pēc ģimnāzijas beigšanas devos uz Feldmaņa kursiem, tos beidzu 1931.gadā un tad pārnācu uz Dailes teātri. Mana pirmā lielākā loma Dailes teātrī bija Piebaldzēnos. Es skaitīju: „Ātri pazib laimes mirklis, iries, kamēr rokā irklis, pazaudētā neatgūt.” Vai tas nav zīmīgs teksts iesācējam? Esmu pie tā turējusies. Tēlojusi esmu daudz, ar lielu aizrautību un dedzi. Manas mīļākās lomas no nospēlētajām: Magone, tad Kendels  Zīverta Ākstā. Nepatīkamu lomu nav. Visas mīļas. Tomēr loma, kas būtu bijusi sirdij vistuvākā, laikam ir pagājusi garām.” (Atpūta Nr. 817 28.06.1940.)

No 1933.-1992.g. Dailes teātra aktrise. Spilgti un emocionāli atveidojusi lepnas varones un simboliskus tēlus. Nozīmīgākās lomas: Dina, Magone, Maija (Raiņa „Jāzeps un viņa brāļi”, 1933., „Krauklītis”,1937., „Mīla stiprāka par nāvi”, 1942.), Kristīne (Blaumaņa „Ugunī”, 1938), Rūtiņa (G.Hauptmaņa „Nogrimušais zvans”,1938.), Kendels, Marte (M.Zīverta „ Āksts”, 1938., „Vara”, 1944), Helēna ( J.V Gētes „Fausts”, 1940.), Mirca (A.Upīša „Spartaks”,1945.), Laimdota, Māte, Zemes vēzītis (Raiņa „Uguns un nakts”,1947, „Pūt, vējiņi”, 1953., „Spēlēju, dancoju”, 1956), Lambrini Kirjakuli (A.Parnisa „Afrodītes sala”,1961.), kņaziene Belokonska (F.Dostojevska „Idiots”, 1969.), Minna Krauze (G.Priedes „Tava labā slava”, 1978.), Līgava (A.Čaka „Mūžības skartie”, 1987.) Ievērojama daiļlasītāja. Latvijas Teātra darbinieku savienības biedre (1945), Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (V šķiru, 1996.), B.Rūmnieces balva (1988).


Lāčplēša kara ordeņa kavalierisJēkabs Gustavs Dakers


1.(4.)Valmieras kājnieku pulka leitnants. LKO Nr.1978. Apbalvots 1926.g.

Dzimis 1893.g. 5.maijā Zeltiņu pag. Izglītojies Cēsu reālskolā. Krievu armijā iesaukts 1916.g. nov. 1917.g. maijā beidzis Pāvila karaskolu, iedalīts 155.rezerves kājnieku pulkā. 1917.g jūl. iedalīts 20.Turkestānas strēlnieku pulkā, nosūtīts uz Rumānijas fronti. Pēc krievu armijas sabrukuma 1917.g. 11.dec. pievienojies Polijas karaspēkam, bet pēc neilga laika atgriezies Latvijā. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919.g. 7.martā Tērbatā, piedalījies kaujās pret lieliniekiem pie Alūksnes, kur ievainots. 1919.g. 2.aprīlī Ziemeļvidzemē Jaunlaicenes pag. kaujā pie Zušu mājām pēc rotas komandiera ievainošanas uzņēmās vadību, neskatoties uz drīzu ievainojumu plecā neatstāja ierindu un pēc pavēles saņemšanas izveda rotu no draudošā ielenkuma. Ārstējies hospitālī Tērbatā līdz 1919.g.jūl. Atzīts par nederīgu ierindas dienestam, iedalīts 6.Rīgas kājnieku pulkā. 1920.g. febr. komandēts uz tieslietu kursiem Rīgā. Paaugstināts par virsleitnantu, skaitot no 1919.g. Atvaļināts 1920.g. jūn. Uzsācis studijas LU Tautsaimniecības fakultātē. Dzīvojis Rīgā, piešķirta jaunsaimniecība Džūkstes Mācītājmuižā. Miris 1978.g. 24.aug. Apbedīts Zeltiņu kapos

.

 Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Aleksandrs Ābrams


5. Cēsu kājnieku pulka kareivis. LKO Nr. 176. Apbalvots 1920.g.

Dzimis 1899.g. 24.jūnijā Zeltiņu pagastā lauksaimnieka ģimenē. Īsu laiku mobilizēts Sarkanajā armijā. Latvijas armijā iesaukts 1919.g.6.jūn., piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem, paaugstināts par dižkareivi. 1920.g. naktī uz 9.jūn. Latgalē izlūkgājienā uz Sierinas sādžu nemanīts pielavījies pretinieka sargam un to nodūra, pēc tam izlūkoja aizžogus un iegūtās ziņas nodeva komandierim, tā lielā mērā sekmēdams artilērijas baterijas sagūstīšanu. Atvaļināts 1922.g. sāk. Jaunsaimnieks Zeltiņu pag.  Lāčplēšos. Pēc  2.pasaules kara strādājis vietējā kolhozā, būvstrādnieks. Miris 1974.g. 24.jūn. Apbedīts Zeltiņu kapos.

Adrese

Tērces-10, Zeltiņi, Zeltiņu pag., Alūksnes nov., LV-4345

Kontaktinformācija

Darbalaiks

  • P:-
  • O:09:00-18:00
  • T:09:00-18:00
  • C:09:00-18:00
  • P:09:00-18:00
  • S:09:00-13:00
  • Sv:-
kultūras karte Latvijas filmu bibliotēkas SĀC AR LATVIJU BIBLIOTĒKĀ Jaunā LNB Digitālā kolekcija www.periodika.lv